Sudrabu sāk apmeklēt „vedēji”

Sniegs kusīs, Valsts prezidenta vēlēšanas nāks aizvien tuvāk, un visticamāk uz sarunu Sudrabas darba kabinetā pieteiksies aizvien vairāk cilvēku, kuri vēlēsies uzzināt Sudrabas attieksmi pret Valsts prezidenta amatu, iespējams, piedāvājot viņai politisko atbalstu ceļā uz to vai izliekoties par ietekmīgākiem, nekā ir patiesībā, kas ir nereta parādība nozīmīgu balsojumu gaidās.

Fakts, ka nesen, viesojoties Valsts kontrolieres darba kabinetā, ticis redzēts kādreizējais Tautas partijas politiķis Gundars Bērziņš, kurš kaļot politiskus plānus, dažos viņa bijušajos domubiedros drīzāk bija raisījis versiju, ka tiek plānota kādas jaunas politiskās partijas veidošana. Kāds TP politiķis šai sakarā izteicās, ka Sudrabā vienīgajā šobrīd redz potenciālu un autoritāti šādu plānu īstenošanai, tomēr tādu cilvēku kā Gundars Bērziņš pieteikšanās par Sudrabas „vedējiem” tikai diskreditētu šādus plānus.

Apstiprinot, ka Bērziņš, ar kuru tagadējo Valsts kontrolieri saista savulaik kopīgs darbs Finanšu ministrijā, viņu tiešām apmeklējis, Sudraba jebkādu kopīgu politisko plānu kalšanu noliedz. Ekspolitiķis, kuram ir pieredze arī kā veselības ministram, vēlējies dalīties ar viedokli par Valsts kontroles neseno revīziju Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā. Ar pašu ekspolitiķi Pietiek neizdevās sazināties.

Lai kliedētu šaubas, Sudraba arī uzsver, ka viņu principiāli neinteresētu iesaistīšanās partiju politikā, vai tā būtu esoša vai jaundibināma partija. „Man tas viss nav pieņemami,” saka Sudraba, pieminot arī partiju praksi balsot saskaņā ar disciplīnu, bieži vien noraidot labus priekšlikumus tikai tādēļ, ka tie nākuši no konkurentiem . „Es nevarētu balsot „pret”, lai ieriebtu opozīcijai, tāpēc ka tā ir pieņemts. Mani interesē, kā ir labāk valstij,” uzsver Sudraba.

„Es esmu pieradusi vadīt individuāli, savukārt partijā aiz līdera stāv masa, kurā liela daļa noteikti būs iesaistījusies, lai iegūtu kādus labumus un būtu gatava pārmest kažoku,” skaidro Sudraba. Viņa arī uzskata, ka caur partijām un vēlēšanu „mašinēriju” ir apgrūtināta kompetentu un profesionālu cilvēku ienākšana politikā. Par to Sudraba pārliecinājusies pēdējā priekšvēlēšanu gadā, kad pie viņas, aicinot iesaistīties politikā, kā starpnieki nākuši talantīgi un profesionāli cilvēki, bet uz jautājumu, vai paši gatavi iet politikā, atbildējuši noliedzoši.

Ne tik konkrēta ir Sudrabas atbilde par interesi ieņemt Valsts prezidenta amatu. Valsts kontroliere uzsver, ka par politisko aizkulišu tirgiem neinteresējas un šādus plānus nekaļ. Sudraba vairās dot personisku vērtējumu augstāko valsts amatpersonu - tādu kā Valsts prezidents Valdis Zatlers un premjers Valdis Dombrovskis - darbībai. Tomēr tieši kādā viņas izteikumā iespraukusies atziņa, ka prezidenta it kā ierobežotās pilnvaras ir iespējams izmantot plašāk, ja vien aktīvi darbojas, ir vēl viens netiešs apliecinājums, ka varētu nebūt taisnība tiem Sudrabas pazinējiem, kuri spriež, ka viņu drīzāk interesētu plašākām pilnvarām piepildītais premjera, nevis prezidenta amats.

Kāds ar politiskajām un diplomātiskajām aprindām saistīts avots nesen Pietiek apšaubīja, vai ar dzīvo mīmiku un ķermeņa valodu apveltītā Sudraba iederētos tajos etiķetes rāmjos, kādus nosprauž atrašanās prezidenta amatā.  Būtiskāks par šo viedokli, iespējams, ir fakts, ka Sudrabas īpašības Valsts prezidenta amata kontekstā tiek nopietni vētītas.

Ja nekādu pavērsienu līdz tam nebūs, Sudrabas otrais četru gadu termiņš Valsts kontrolieres amatā beigsies 2012. gada decembrī. Viņa vēl neesot domājusi, ko vēlētos darīt pēc tam. Sudrabu pavisam noteikti neinteresējot vēstnieka amats, kas būtu loģiska iespēja tāda ranga amatpersonai, ja vien tā nevēlas iesaistīties politikā vai uzsākt privāto biznesu. „Es esmu rīcības cilvēks, man vajag darbību, rezultātu,”  saka Sudraba. Vēstnieka amats šādus izaicinājumus nenodrošinātu.

Visbiežāk kā iespējamie Sudrabas virzītāji premjera vai prezidenta amatam tiek piesaukts Saskaņas centrs (SC). Izņemot faktu, ka Sudraba pēc aiziešanas no Finanšu ministrijas pusotru gadu no 2003. gada jūnija līdz 2004. gada decembrim strādāja par viceprezidentes vietnieci Parex bankā, ar kuras ietekmi savulaik saistīts SC, citu kaut teorētisku saikni tam grūti rast. SC līderis Jānis Urbanovičs sarunās ar žurnālistiem ir koķetējis par tēmu „Sudraba – SC kandidāte”, tomēr kā uzsver Sudraba, neviens SC pietuvināts cilvēks ar viņu par kandidēšanu vai politisko karjeru nekad nav runājis.

Pati Sudraba šo SC publisko koķetēriju skaidro ar centieniem iegūt sev politiskus bonusus uz viņas autoritātes rēķina, savukārt tos, kuri biedē ar Sudrabu kā SC kandidāti, iespējams, vadot vēlme degradēt viņu kā autoritāti, izmantojot sabiedrības sašķeltības kārti. „Tas ir nožēlojami, ņemot vēra, cik maza sabiedrība mēs esam,” uzsver Sudraba.

Ilgus gadus no 1994. līdz 203. gadam bijusi Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece, Sudraba bija spiesta pamest ministriju pēc asām nesaskaņām premjera Einara Repšes (JL) laikā, kad to vadīja Jaunā laika ministrs, tagadējais premjers Valdis Dombrovskis. Viņai neesot bijis pieņemami, ka politiskās amatpersonas budžeta problēmās vaino ierēdņus. Emocionālā aiziešana uz visiem laikiem atstājusi iespaidu, ka starp Sudrabu un JL (tagad arī ar Vienotību) ir ja ne ienaids, tad pretrunas. „Aizejot no Finanšu ministrijas, es to visu noliku malā,” sarunā ar Pietiek saka Sudraba. To var uztvert arī kā vēstījumu Vienotības līderiem, ka Sudraba pret šo politisko spēku neskatītos ar aizspriedumiem. Pēdējā laika sarunās ar atsevišķiem ietekmīgiem Vienotības politiķiem, nolasāms, ka viņos ir bažas par Sudrabas revanšismu.

 Vēl ir bažas, ka Sudraba varētu saglabāt lojalitāti tiem, kuri viņai kādreiz ļāvuši izvirzīties. Kad 2004. gada decembrī Saeima Sudrabu ievēlēja par Valsts kontrolieri uz pirmo četru gadu termiņu, viņu šim amatam izvirzīja Tautas partija un parlamentā ieveda Gundars Bērziņš (TP), kura vadībā Finanšu ministrijā arī kādu laiku bija strādājusi Sudraba. Tieši viņš bija atcerējies par Sudrabu, piezvanījis un uzrunājis Valsts kontrolieres amatam. Tagad Sudraba uz jautājumu, cik pamatots ir viedoklis par viņu kā noteiktam cilvēku lokam padevīgi lojālu, uzsver, ka kā Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietniece mēdza vīzēt toreizējā ministra Bērziņa rīkojumus arī ar atzīmi „nepiekrītu”.

Toreiz JL Saeimā balsoja par citu kandidātu un zaudēja, Sudrabu slēgtajā balsojumā ievēlēja ar TP un visticamāk arī ZZS, LPP/LC un, iespējams, daļas PCTVL balsu. Jaunajā laikā ietekmīgais  Edgars Jaunups tobrīd par Sudrabu izteicās ļoti skarbi kā par „atjaunotās brīvvalsts pirmo gadu nomenklatūras pārstāvi” un pauda aizdomas, ka Tautas partija vēlas nodrošināt „partijai uzticīgo, veco pārbaudīto kadru atgriešanos”. Nākamie gadi paradoksāli parādīja, ka Sudrabas aktīvā darbība Valsts kontrolē, revīzijās atklājot nelietderīgus tēriņus un, iespējamas, pretlikumīgas shēmas, vairāk saskanēja ar pašu kritizētāju – Jaunā laika uzstādītajiem mērķiem un vērtībām.

Novērtē šo rakstu: