Iesaki rakstu: 
2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Arī Molotova-Ribentropa pakts paliktu diplomātiskās darbības liecība bez sociālās rezonanses, ja nebūtu šī pakta slepenā pielikuma. Par slepeno pielikumu noteikti ir dzirdējuši visi Eiropas izglītotie cilvēki. Ja par slepeno pielikumu jau 1939.gada 24.augusta agrā rīta stundā bija informēti Rietumu lielāko valstu specdienesti ar ASV izlūkiem priekšgalā un vēlāk slepenais pielikums galvenokārt bija profesionāļu analītikas priekšmets, tad pavisam cita situācija tika speciāli uzkurināta XX gadsimta beigās. Toreiz PSRS sagraušanas mastodonti Gorbačovs, Jakovļevs paktu un tā slepeno pielikumu izmantoja savas valsts starptautiskajai nomelnošanai. No Latvijas šajā cēlajā procesā galvenā loma tika uzticēta Vulfsonam. Par viņa morālo piemērotību tādam darbam VDK vīri nešaubījās.
Pakts ir deklaratīvs dokuments. Tajā tiek oficiāli pasludināti valsts, valdības, kādas partijas vai organizācijas politikas un darbības principi un mērķi. Deklaratīvo dokumentu saturs parasti neatspoguļo dziļāko būtību un patiesās intereses. Molotova-Ribentropa pakts šajā ziņā nav izņēmums.
Vācija gribēja sevi nodrošināt pirms iebrukuma Polijā, kas sākās burtiski pēc dažām dienām – 1939.gada 1.septembrī. Starp citu, šo datumu ne visai objektīvi pieņem par II Pasaules kara sākumu. Tajā dienā faktiski sākās karš tikai starp divām valstīm – Vāciju un Poliju. Par Pasaules kara sākumu pareizāk būtu atzīt 1939.gada 3.septembri, kad Lielbritānija pieteica karu Vācijai un tādējādi karš ieguva transnacionālu vērienu. Vācijai ļoti vajadzēja noslēgt ar “krieviem” līgumu. Polija atklāti draudēja Vācijai. 1939.gada 6.augustā poļu armijas virspavēlnieks maršals Edvards Ridzs-Smigli angļu avīzē paziņoja: “Polija cenšas izraisīt karu ar Vāciju, un Vācija no tā nespēs izbēgt pat tad, ja to gribēs.” Tāpēc Ribentrops viegli piekrita Staļina priekšlikumam paktam pievienot slepenu pielikumu, tajā konkretizējot abu valstu “interešu sfēru robežas”.
Dziļi slēptas intereses bija arī Padomju Savienībai – “krieviem”. Krievu elite klusi, bet karsti vēlējās atgūt pēc Krievijas impērijas sabrukuma zaudētās “krievu zemes”. Tāda vēlme bija krievu elites nacionālistiskās apziņas dominante. Krievu elites nacionālistiskajā apziņā formulējums “krievu zemes” ir konstants lielums. Tas saglabājas arī pašlaik un saglabāsies vienmēr, kamēr pastāvēs krievu tauta. Būtu labi, ja arī latviešiem (īpaši varas inteliģencei) būtu konstants lielums vārdā “latviešu zemes”. Diemžēl tā vietā ir nacionāli nodevīga un alkatīga latviešu zemju iztirgošana ārzemniekiem.
80 gadus attālā vēsture tāpat kā jebkura vēsture palīdz labāk izprast un novērtēt tagadnes notikumus. Molotova-Ribentropa pakts īpaši spilgti izgaismo to, kas aizvadītajos gados ir noticis ar ģeopolitiku un tās spēju kardināli ietekmēt ne tikai valstisko suverenitāti, bet suverenitāti vispār. Ģeopolitikas galvenais ienaidnieks ir suverenitāte. Ģeopolitika vispamatīgāk izrēķinās ar suverenitāti.
Molotova-Ribentropa pakts ir viens no uzskatāmākajiem paraugiem ģeopolitikas specifikai, varenībai, praktiskajai atdevei. Aizvadītā gadsimta 30.gados ģeopolitika bija jauns zināšanu komplekss. Tas bija radies tikai pirms dažiem gadu desmitiem XIX gs. beigās. Citādāk ir tagad – XXI gadsimta otrajā gadu desmitā. Ņemot vērā ģeopolitikas ļoti straujo evolūciju, 2014.gadā tika ieteikta ģeokrātijas teorija.*
Cilvēces vēsturē līdz šim ir bijušas tikai divas valsts formas – monokrātija un polikrātija. Monokrātija ir valsts forma, kad vara pieder vienai personai, vienai valsts vai reliģiskajai institūcijai. Monokrātijas pamatā ir vienvaldības princips. Parasti vara pieder vienai personai - monarham. Ja vara pieder vienai personai, tad valsti dēvē par monarhiju. Savukārt monarhu var dēvēt dažādi (ķeizars, karalis, cars, emīrs, cēzars, hans, imperators, fīrers) atkarībā no attiecīgajā valstī (valodā) lietotās terminoloģijas. Monokrātiskā valsts forma ir arī tad, ja valstī visu nosaka, piemēram, valsts prezidents vai viena politiskā partija (kā tas bija PSRS), kā arī reliģiskā organizācija (piemēram, Irānā). Tādā gadījumā valstī pastāv ideoloģiskais monisms, vienpartijas sistēma, teokrātiskais totalitārisms. Polikrātijas pamatā ir varas dalīšanas princips. Polikrātiskā valstī vara pieder vairākiem institūtiem - parlamentam, prezidentam, valdībai, konstitucionālās kontroles orgāniem.
Rietumu buržuāzijas planetāri globālās kontroles galvenais politiskais instruments jau labu laiku ir ģeopolitika. Kā jau paskaidroju, ģeopolitika radās XIX gs. beigās un ļoti ātri palīdzēja Rietumu buržuāzijai panākt to, ko pirms tam nespēja panākt neviena sociālā šķira un neviens monarhs. Panākumus nodrošina ģeopolitikas spēja radīt jaunu, vēsturiski trešo, valsts formu. Ja agrāk uz Zemes dominēja monokrātija un polikrātija, tad mūsdienās (pēc II Pasaules kara) dominē ģeokrātija, kas acīmredzami saglabāsies turpmāk XXI gadsimtā. “Otrā” Latvijas Republika ir ģeokrātiskā valstiskuma tipisks piemērs.
Mūsdienās ģeopolitika un ģeokrātija triumfē. Uz visas planētas ir iznīcināta suverenitāte.
Vārdam “suverenitāte” ir franču valodas (souverainete) un vācu valodas (souveranitat) izcelsme. Tātad nav sengrieķu vai latīņu valodas izcelsme. Bet tas, saprotams, nenozīmē, ka suverenitāte ir vēsturiski jauns fenomens. Latviešu valodā svešvārds “suverenitāte” nozīmē “patstāvība”, “neatkarība”.
No XVI gs. franču literatūrā tiek rakstīts par suverēna (feodāļa, monarha) varu. Par suverēnu dēvē personu, kam valstī pieder augstākā vara. Mūsdienās suverēns var būt ne tikai persona, bet arī tauta, kā tas ir Latvijas Republikas Satversmē un citu valstu konstitūcijā. Russo pirmais izstrādāja nacionālās suverenitātes koncepciju. Tās centrā ir tauta kā valsts suverēns. 1648.gadā noslēgtajā slavenajā Vestfāles miera līgumā Eiropā pirmo reizi tika atzīta valsts teritoriālā suverenitāte. Par t.s. Vestfāles laikmeta beigām globālo sociālo problēmu analītikā izsakās jau vairākus gadus. Valstu suverenitāte vairs neeksistē ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.
Suverenitāte ir konceptuāls noformējums noteiktam intelektuālajam orientierim, apliecinot domāšanas kultūru, veicinot intelektuālās elites konsolidāciju, tautas un atsevišķu indivīdu numinozo pašapziņu, kad varenības izpausme (numinozums) konkretizējas ideāli neatkarīgā un ideāli patstāvīgā darbībā. Suverenitāte ir prāta noteikta attīstības pakāpe, pierādot indivīdu un sociālo kolektīvu nooģenēzes (prāta ģenēzes) panākumus.
Eksistē suverenitātes misija, suverenitātes reputācija un tās vibrācijas. Tāpat eksistē suverenitātes dreifēšana, suverenitātes ētika, suverenitātes evanģēlijs, suverenitātes filosofija.
Visjaunākā suverenitātes filosofija prāto par suverenitātes relatīvo būtību. Suverenitāte neesot absolūta izpausme, bet tikai relatīva izpausme. Mēdz būt pilnīgāka vai mazāk pilnīga suverenitāte. Tāda prātošana ir sava veida taisnošanās sakarā ar nespēju aizsargāt suverenitāti. Suverenitāte ir apspiesta, izskausta. Piedzīvota ir kapitulācija karā ar suverenitāti, un pazemojošo kapitulāciju kaut kā nākas ticami attaisnot, suverenitāti visgudri pasludinot par relatīvu izpausmi.
Suverenitātes jēdzienu visbiežāk attiecina uz valsti, raksturojot valsts patstāvību, neatkarību no citām valstīm. Taču suverenitātes jēdzienu var lietot ļoti plaši visdažādāko parādību izskaidrojumā. Piemēram, aizvadītajos gados ir radies tāds jauns atvasinājums kā informācijas suverenitāte – valsts tiesības informācijas sfērā.
Mūsdienās ekonomisko suverenitāti saista ar brendiem. Ekonomiskā suverenitāte esot iespējama tikai tad, ja pašiem ir savi brendi. Ja savu brendu nav, tad ir citu brendu izmantošana. Bet tas nozīmē idejisko atkarību, vērtību un normu atkarību no citiem, atrašanos citu interešu varā. Pēcpadomju periodā Latvijas vēsturiski klasiskie brendi tāpat kā aramzeme un meži ir dāsni izpārdoti ārzemniekiem.
Iespējama brīvprātīga atsacīšanās no suverenitātes. Tādai rīcībai var būt dažādi iemesli. Ļoti populārs iemesls ir bagātība (citiem vārdiem sakot, nauda). Bagātība vienmēr ir efektīvs līdzeklis neatkarības likvidēšanai un pakļaušanai. Bagātība mēdz būt iemesls, lai atsacītos no suverenitātes. Tā tas notiek kolektīvā līmenī un individuālā līmenī. Bagātība kļūst honorārs par nodevību, paklausību, kalpošanu, atbalstīšanu, piedalīšanos koalīcijā u.tml. Latvijā to vislabāk zina dārgā “naciķu partija”, kuru vienmēr nākas uzpirkt koalīcijas izveidošanai parlamentā. Atsacīšanās no LR neatkarības 2003.gada referendumā arī galvenokārt notika bagātības dēļ. Katram normālam cilvēkam ir saprotams, ka neviena “Eiropa” mūs militāri neaizstāvēs, ja Krievija atkal gribēs atgūt “krievu zemes”. Rietumos joprojām stabili eksistē bijība (negribas teikt – cieņa) pret “krievu zemēm” Krievijas impērijas laikā. Rietumos jau 1940.gadā izturējās remdeni pret Krievijas virzīšanos uz Baltiju. Rietumos šo virzīšanos uz Baltiju ar tankiem attaisnoja, jo “krievi” taču, lūk, atgriežas savās mūžsenajās zemēs...
XXI gs. sākumā ģeopolitikas idejiskā bāze kļuva globālisma ideoloģija. Tā funkcionē bagātības vārdā. Suverenitāte planetāri globālā mērogā tiek sagrauta bagātības vārdā, to skaļi, protams, nesludinot. Globālisma ideoloģijas uzdevums ir idejiski argumentēt planetāro diktatūtu – vienas valsts ģeopolitisko planetāro diktatūtu. Šīs ideoloģijas atbalstītāji ir t.s. radikālie humānisti, dažādas krāsas universālisti, utopisti, vispārcilvēcisko vērtību adepti, neoliberālisma piekritēji.
Tagad suverenitāte saskaras ne tikai ar talasokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar jūru) un tellurokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar zemi), bet saskaras arī ar aerokrātiju (varas realizācija ir saistīta ar gaisu). Tagad ģeopolitikas ikdiena ir tā dēvētais totālais karš, kad valda totalitārisma loģika planetāro attiecību stratēģijā, militārajā jomā, diplomātijā. Tādos apstākļos prioritāte ir totalitārismam kā likumam, nosakot vēsturiskās, juridiskās, nacionālās, ekonomiskās, politiskās konstantes.
Tagad suverenitāte nepatīkami tiekas ar fenomenu, ko var dēvēt par individuālisma monomāniju. Tā dēvē psihisku traucējumu, ja cilvēka domas koncentrējas vienā virzienā. Individuālisma monomānija nozīmē atomāru indivīdu uzkundzēšanos. Tie ir indivīdi, kuri atsakās no tādiem cilvēcē tradicionāliem konceptiem kā tauta, valsts, dzimtene, nācija, patriotisms. Tie ir indivīdi, kuri atsakās arī no visa veida suverenitātes. Individuālisma kundzības pamats ir individuālā faktora fetišisms atrautībā no ģimenes, kultūras, tradīcijām, profesijas. Individuālisma kundzība ir vērtējama kā egalitāra himēra. Latviešu varas inteliģencē individuālisma kundzība ir ļoti plaši izplatīta. Mietpilsoņu kulta dāma, odiozās “jābūtības dimensijas” autore Maija Kūle lepni skandē: “..es stāvu un krītu par Eiropas Savienību”. Savas valsts suverenitāte acīmredzot viņai ir tukša skaņa. Latviešu elektorāts, piemēram, nekad nebalsos par tādiem eiroparlamenta deputāta kandidātiem, kuri bēdājas par LR suverenitātes trūkumu un vēlas redzēt Latviju kā neatkarīgu valsti. Latviešu sapuvušās varas inteliģences modernākais elks “nācijas tēvs” mietpilsoņu smadzenēm tīkamajās pseidointelektuālā opija porcijās nelieto jēdzienu “suverenitāte”.
*Skat.: https://pietiek.com/raksti/geokratiskais_valstiskums
Seko mums 
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.