Iesaki rakstu: 
Teju, teju būs klāt laimīgais brīdis, kad man reizi gadā izdodas atrast laiku un naudu, lai uz apmēram mēnesi aizbrauktu kaut kur iespējami tālu un apskatītos, kā cilvēki dzīvo tur.
Kā labi zināms, mēs dzīvojam diezgan mazā valstī, tāpēc nav brīnums, ka lielākā daļa cilvēku tālās pasaules malās par tādu Latviju nekad un neko nav dzirdējuši.
Labākajā gadījumā viņi savā prātā ir uzkonstruējuši "apvienoto" zemi "Letuaniju" (Lietuva+Latvija "divi vienā") vai kaut ko tamlīdzīgu - ne uz ko vairāk nevar cerēt.
Pāris braucienos biju paķēris līdzi pastkartes lieluma pasaules karti, kas šādas problēmas atrisināja. Taču pastkarte nodila, un nācās atgriezties pie skaidrojuma "tāda maza valstiņa starp Poliju un Krieviju, gandrīz Skandināvijā".
Protams, ka nekādu apbrīnu ar šādu pašraksturojumu neiegūt, tāpēc tagad - daļēji pēdējo dienu, daļēji jau agrāku notikumu iespaidā - iedomājos šoreiz pamēģināt ko citu. Radīt izbrīnu savos jaunajos dažādkrāsu paziņās par to zemi, no kurienes esmu atbraucis.
Nu, piemēram: es nāku no zemes, kur ir tāda vispārēja tradīcija - sev izvēlēties nevis iespējamo labāko no labākajiem, kā varbūt būtu loģiski un saprotami, bet gan - mazāko no ļaunumiem. Tāda, lūk, manas zemes tradīcija. Mums tā ir pierasts.
Vai atkal: es nāku no zemes, kuras valdītāji spēj atrast simt un vienu iemeslu, kāpēc kaut ko darīt aizklāti un slepeni ir labāk un prātīgāk nekā atklāti un godīgi. Un šai zemē nevienu nemulsina, ka šie valdītāji visi kā viens ir solījušies strādāt tikai atklāti un godīgi.
Tad vēl: es nāku no zemes, kuras iedzīvotājiem mierīgi var iestāstīt - viņi ir tik stulbiņi, ka lielu un nopietnu lēmumu pieņemšanu viņiem uzticēt vienkārši nevar; tam domāti tie paši gudrie valdītāji, kurus gan šiem pašiem stulbajiem iedzīvotājiem ir ticis atļauts ievēlēt.
Es nāku arī no zemes, kura gandrīz visu savas pastāvēšanas laiku ir bijusi kāda okupēta un kura vēl joprojām visvisādi tīksminās par savām ciešanām šīs visvisādās okupācijas laikā.
Taču, neraugoties uz to, tagad šī zeme aizgūtnēm piedalās visdažādākajās "pareizajās" okupācijās, no kurām tai turklāt nav ne mazākās jēgas.
Vēl vairāk, šīs zemes valdītāji arī tad, kad gadās kāda acīmredzami "nepareiza" okupācija, drīzāk aizšmauc piedalīties kādā olimpiādē, nekā dodas solidarizēties ar okupācijas upuriem, - it kā būtu simtprocentīgi pārliecināti, ka pašiem nekas tāds nemūžam negadīsies.
Lai gan nē - par jaunu okupāciju šī mana zeme vismaz vārdos bažījas gandrīz nepārtraukti, un, piemēram, tās valdītāji apgalvo, ka vajadzības gadījumā tikšot galā ar simtiem un tūkstošiem zaļo cilvēciņu.
Tas var šķist patiesi brīnumaini, jo īstenībā šīs zemes valdītāji gadiem ilgi nespēj tikt galā pat ar nieka diviem normālas krāsas cilvēciņiem, kas savu personisko trulo ambīciju un stulbuma dēļ ir iznīcinājuši valsts galveno korupcijas apkarošanas iestādi.
Es nāku arī no zemes, kuras augstākās amatpersonas darbos izceļas ar izcili ņirdzīgu attieksmi pret tai naidīgu režīmu upuriem. Ja jāizvēlas, vai aizdoties uz kāda šāda režīma upura bērēm vai "ārkārtīgi aktuālu" konferenci par Ebolas vīrusu, varat nešaubīties ne mirkli, ka upuris tiks apbērēts bez viņiem.
Es nāku no zemes, kuras valdības vadītāja apgalvo, cik svarīgs un nozīmīgs tai esot viens atpalikušāks šīs zemes reģions, - bet pietiek uznākt nevis taifūnam vai zemestrīcei, bet sū... migliņai, lai valdības vadītāja izrādītos nespējīga aizkļūt līdz šim trīs stundu brauciena attālumā esošajam reģionam.
Es nāku no zemes, kurā cilvēks, par ko labi zināms, ka viņš savā automašīnā nedēļām marinējis kukuli - naudas paku, jo vēlējies noskaidrot, kas tas tāds īsti ir, tiek pie ģenerāļa pakāpes un rekomendācijas vadīt citas zemes muitu.
Es nāku no zemes, kuras valdītāji ir neviltoti izbrīnīti, kad izrādās: pēc tam, kad viņi pie sevis neielaiž visādus kaimiņzemes jefiņus - mutes brūķētājus, arī kaimiņzeme var izdarīties tāpat.
Tik neviltoti izbrīnīti, ka nesaskata nu nekā smieklīga paši savos paziņojumos - tieši tas pats, kas viņu izpildījumā esot "pašsaprotami un tiesiski", kaimiņu izpildījumā esot "pretrunā ar elementāriem humānisma principiem".
Es nāku no zemes, kuras tautas pārstāve bez kādas aiztures nosauc kaimiņzemes pašu galveno valdītāju (lai nu kāds "reģiska" viņš arī būtu) par pedofilu un pēc tam sirdsšķīsti brīnās - ak, kāpēc gan šī pati kaimiņzeme viņu neuzņem kā mīļu un gaidītu viesi.
Es nāku no zemes, kurā konservatīvas, uz tradicionālas ģimenes vērtībām orientētas partijas ministre uzdod mediju politiku vadīt personai, kura visos punktos ir pilnīgs šo vērtību pretmets... kurā korupcijas apkarošanas iestādes darbu uzdod izvērtēt degunbakstītāju un galdiņurbēju biedrībām... kurā par nežēlīgas spīdzināšanas ieroci tiek pasludināta lidostas krēsla starplika... kurā nepieciešamība pavadīt lidostā nakti visā nopietnībā tiek pasludināta par nozīmīgu argumentu cīņā par valsts prezidenta amatu...
Varētu jau vēl turpināt, bet domāju, ka uz šo brīdi visi mani brūnie, melnie, dzeltenie un vēl nezin kādu nokrāsu klausītāji būs apkrituši sajūsmā par manu brīnumaino dzimteni, un es lepni paceltu galvu varēšu doties tālāk.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
