Šodien mūsu valsts proklamēšanas gadadiena. Tie, kas uzskata sevi par Latvijai piederīgiem, droši vien klāj svētku galdu, dosies vērot parādi vai salūtu, kur tādi vēl notiek. Aizdegs vakarā sarkanbaltsarkanas sveces. Tā svinīgi un... rutinēti. Gribas kaut ko vairāk. Gribas atrast godināšanai aktuālu jēgu, ne tikai pagātnes varoņdarbus un cerību par labāku nākotni. Gribas īstumu, tāpēc lasīšu Satversmi, aicinu man piebiedroties!
No visiem Satversmes 116 pantiem man aizvien svarīgākais liekas 2. pants. "Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai". Vēlreiz noliecu galvu Satversmes tēvu priekšā! Varēja taču viņi ierakstīt nacionālpatriotisko versiju "latviešu tautai", esot pat bijušas karstas diskusijas par šo formulējumu. Varēja jau arī noteikt, ka varas suverēns ir "Latvijas pilsoņi", kas neuzsvērtu nacionālo aspektu, bet to paplašinātu.
Taču viņiem pietika vieduma izvēlēties iekļaujošāko vārdu no visiem iespējamiem - ka ar varu ir apveltīta visa Latvijas tauta. Tas redz Latviju kā vienotu veselumu, kur ir vieta visiem valsts iedzīvotājiem, kam ir cieša un ilglaicīga saikne ar mūsu valsti, kas te maksā nodokļus un uztur mūsu birokrātus. Šis pants izrāda cieņu.
Ilgus gadus mēs dzīvojām, uzskatot, ka Satversmes galveno būtību izsaka tās pirmie četri panti, definējot kodolu, galvenos jēdzienu par tautu, varu, valsti un tās teritoriju. Tad pār mūsu tumšajiem nostūriem atspīdēja gaisma, un Levita kungs radīja Preambulu. Lai nu ko tur būtu domājuši Satversmes tēvi, preambula viņu "izplūdušo" jēdzienu iztulko skaidri: Latvijas valsts dibināta un atjaunota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu.
Gribu uzsvērt - šie vārdi ir pamatoti, un arī preambulā ietvertie fakti ir pareizi: šī patiešām ir vienīgā vieta uz pasaules, kur saglabāt latviešu valodu un attīstīt latviešu kultūru. Taču liela daļa no Latvijas tautas - tās, kas ietverta 2.pantā, - šajā preambulā jūtas izslēgta, kancelēta.
Jo cits teksts - ka valsts "balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības un ciena mazākumtautības" - ir it kā nodrukāts sīkajā drukā. Un tagad tur ar "atkrieviskotāju" neredzamo tinti pierakstīts klāt - jāciena mazākumtautības, izņemot Latvijas krievus. Labprāt vispār atskaitītu viņus no tautas, bet, ja tas gluži nav iespējams, tad vismaz izmetīsim Puškinu, marginalizēsim krievu valodu un jebko, kas saistās ar krievu kultūru.
Ja no līdzdalības valsts pārvaldē atsvešināta teju trešdaļa tautas, tas rada stagnāciju, kad dažādos veidos kombinējas vieni un tie paši, kas ne par ko neatbild, jo viņi esot vienīgā iespējamā vara šajā divu trešdaļu situācijā...
Ja latviskuma īpašais statuss nav līdzsvarots ar cieņu pret mazākumtautībām, tad Satversmes 2. pants īsti nedarbojas, jo tur ir runa par visu Latvijas tautu, nevis pusi vai divām trešdaļām. Tad varu lēnām piesavinās īpašā politiķu kasta, kura dara ar valsti, ko grib. Iedzen parādos, grauj izglītību, medicīnu, zinātni, bāž nagus pensionāru maciņos... Vai valstī ar katastrofālu demogrāfiju un ekonomiku, kas tuvojas šim stāvoklim, latvietība tagad ir pasargāta, vai garantēta tās pastāvēšana cauri gadsimtiem?
Atceros, pirms gadiem trim, kovidlaika karstumā, kāda augsta amatpersona* neapdomīgi izmeta frāzi - kas būs, ja katrs celtnieks iedomāsies Satversmi lasīt! Ar to domājot, ka par valsts Konstitūciju spriest drīkst tikai augsti mācīti un juridiskās zinībās svaidīti prāti. Es tam nepiekrītu! Tieši aicinu visus Latvijas tautai piederīgos lasīt Satversmi, domāt par to ne tikai pēc burta, bet arī jēgas. Un tieši šodien tam ir īstā diena!
* Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks