Tā ir nevis laba pārvaldība, bet cūcība un nerēķināšanās ar to, ka Rīga nepieder kādai vienai cilvēku grupai
Frederiks Ozols14.11.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ziniet, tomēr Rīga nepieder kādam vienam cilvēkam, nedz arī cilvēku grupai. Tiem, kas vēlas iespējas visur un netraucēti pārvietoties ar velosipēdu, nav kaut kādu īpašu priekšrocību iepretim tiem, kas vēlas pārvietoties pa pilsētu kājām, lai gan nu jau kādu laiku tieši tur ir vairāk konfliktu un tieši kājāmgājējs ir visneaizsargātākais satiksmes dalībnieks.
Nodokļus maksā visas Rīgas apkaimes. Esmu pamanījis, ka daudzi nesaprot, ko nozīmē vārds "apkaimes". Par apkaimēm dēvē nevis ciemus un pilsētas ārpus Rīgas (tuvējā pierīga), bet gan Rīgas mikrorajonus. Zolitūde, Pļavnieki, Purvciems, Jugla, Šampēteris, Torņakalns, Mežciems, Bolderāja un vēl un vēl. Tajos visos dzīvo parasti cilvēki. Viņu darbs ienes ik gadus milzu naudu Rīgas budžetā. Bet viņu apkaimes bieži ir totāli aizmirstas.
Manā apkārtnē pat liepas netiek kaut tik daudz apzāģētas, lai tām vasarā varētu, neliecoties zem zariem, garām paiet. Tikām centrā tās tiek glīti safrizētas. Mums milzums ielu un ieliņu, kur trīsdesmit pašu neatkarīgās Republikas gados nav pat vienu reizi klājums pilnībā nomainīts (un dažām nav pat ne reizi labots un citkārt pat ne reizi nav uzklāts. Zemes ceļš un šķembas - ir arī Rīgā. Un nemaz ne tik reti, kā kādam varētu šķist). Tikmēr centrā jau ir vietas, kur vairākkārt bruģītis mainīts. Un es nerunāju tikai par Brīvības pieminekļa apkārtni.
Neviens centra iemītnieks nevar vienkārši nodiktēt - nebūs jums te braukt! Bet, ja braucat, tad arī sēdiet sastrēgumos! Paši vainīgi!
Kā tad tā? Vai tā vairs nav arī mana pilsēta? Vai es tajā nemaksāju nodokļus no ikurāt visām četrām darbavietām, kurās strādāju? Un ko tad es par tiem nodokļiem savā apkārtnē saņemu? Iespēju televizorā redzēt sakoptu centru, uzņemt kādu bildīti Vērmanes dārzā pie superskaisti (tiešām!) izveidotas puķu dobes? Bet pēc tam atgriezties Juglā, kur nekā jauna apstādījumos nav (un, visbiežāk, nav arī apstādījumu un bieži pat ne trotuāru).
Ja kas aug pie namu logiem, tad tikai paši iedzīvotāji pēc savas gaumes un spējas sastādījuši. Turklāt atšķirībā no Barona ielas iemītniekiem mēs arī paši aplaistām to, ko esam iestādījuši, negaidot, kad viss nokaltīs. Mēs zinām - liec to soctīklos vai neliec, nevienu tas nerausta.
Malienas ielā visā tās garumā nav neviena luksofora, izņemot krustojumu ar Juglas ielu. Vēlāk tā pārtop Šmerļa ielā (arī bez luksofora, bet vismaz ar gājēju pāreju) un tad satiekas ar Brīvības ielu. Te dzīvo daudz cilvēku. Daudz gados vecāku cilvēku un māmiņu ar bērniem. Vieni iet uz Gaiļezeru, otri - nāk no tā. Un neviena droša krustojuma, bet milzīgas intensitātes satiksme rīta un vakara stundās. Nevienam nerūp, kā tiekam galā. Nav aprīkotu krustojumu, kuros droši var šķērsot ielu.
Bet tā vietā mēs iztērējam naudu, novelkot līnijas uz Čaka ielas brauktuves, kas izraisa sastrēgumus, vēl vairāk apgrūtina apkaimju iedzīvotāju ikdienu, braucot strādāt uz darbu Rīgas centrā (no kura mēs maksājam nodokļus, lai Rīgas Domei būtu nauda, ko tērēt pēc sava saprāta vai neprāta), braucot pie ārsta vai apmeklējot valsts un pašvaldības iestādes.
Ja ir skaidrs redzējums, ka velosipēdu joslas Čaka ielā būs ievērojams ieguvums (par ko ļoti šaubos, jo tas nav labākais maršruts), tad vajadzēja veikt plašus un saprātīgus pārkārtojumus. Ja tā iespēja palaista garām, tad vajadzēja koncentrēties uz citām ielām un varbūt pilnīgi citiem risinājumiem (galu galā, atceroties par galveno prioritāti - kājāmgājējiem) un atgriezties pie Čaka ielas tad, kad būs nauda un iespēja prātīgam un plašam pārkārtojumam.
Bet tā, kā tagad, - tā nav laba pārvaldība! Tā ir cūcība un nerēķināšanās ar to, ka Rīga nepieder kādai vienai cilvēku grupai, neatkarīgi no tā, vai viņu deklarētā dzīvesvieta ir centrā, Mežaparkā, Berģos, Juglā vai Pleskodālē.
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.