Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Taisnība uzvar

Andris Rubins*
26.07.2015.
Komentāri (27)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dalos ar jums pieredzē par Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lietā “Rubins pret Latviju” pieredzēto un saprasto. Pilns sprieduma teksts ir pieejams ECT mājas lapā internetā.

Es, Andris Rubins, biju likumīgi ievēlēts Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) par Dermatoveneroloģijas katedras vadītāju līdz 2013. gada 13. aprīlim (RSU strādāju no 1980. gada, bet par RSU Dermatoveneroloģijas katedras vadītāju no 1991. gada).

2010. gadā RSU Medicīnas fakultātes dekanāts nolēma mūsu katedru apvienot ar Infektoloģijas katedru, izveidojot tādu kā “hibrīdkatedru” ar nosaukumu “Infektoloģijas un dermatoloģijas katedra”. Apvienošanas rezultātā tika likvidēts mans amats (katedras vadītājs), kurā es biju ievēlēts. Apvienotās katedras vadību piešķīra Infektoloģijas katedrai, netika rīkotas jaunas vēlēšanas.

Vēl pirms šīs apvienošanas RSU vadība man noteica divas prasības: vienkāršot apmācības programmu (to saīsinot) un samazināt katedras darbinieku skaitu. Gadījumā, ja es piekristu šiem noteikumiem, man solīja: “Jūs varēsiet šeit palikt vēl kaut vai 25 gadus”! Parafrāzējot – “Nodod, melo, un mēs tevi godā celsim!” Man tas viss šķita nepieņemami. Tāpēc es sāku protestēt un cīnīties, lai saglabātu neatkarīgu katedru, darbiniekus un kvalitatīvu apmācības programmu.

Gala rezultātā es tiku atbrīvots no darba RSU, kā uzteikuma iemeslu minot manu rektoram adresēto vēstuli, kurā rektors saskatīja šantāžu un apmelošanu. Uzteikums tika pamatots ar Darba likuma 101.panta 1.daļas pirmo (būtiski darba līguma vai noteiktās kārtības pārkāpumi) un trešo punktu (darbinieks, veicot darbu, rīkojies pretēji labiem tikumiem).

Cīņa sākās smagi

Tas bija smags brīdis manā dzīvē, jo pēc vairāk nekā 30 nostrādātiem gadiem Rīgas Stradiņa universitātē (RSU) ar mani šādi izrēķinājās. Lai gan daudzi kolēģi bija manā pusē, viņi neuzdrīkstējās to atklāti paust, baidoties no RSU vadības represijām (šādu iebiedēšanas risku konstatēja arī ECT savā spriedumā). Bija, protams, arī tādi, kas praktiski otrā dienā pēc lēmuma skrēja pie RSU vadības cerībā uz paaugstinājumu, neapzinoties, ka tieši viņus RSU vadība man ieteica atlaist... Bet tāds nu ir cilvēks, tāda ir dzīve. Jāteic, ka īpaši nepārliecinoši un vāji sevi parādīja RSU arodbiedrība, kas vairāk izdabāja RSU rektoram un vadībai, nevis aizsargāja mani kā darba ņēmēju.

Rezultātā man neatlika nekas cits kā celt prasību tiesā. Pirmajā instancē uzvarēju, vēlākās zaudēju. Iespējams, viens no iemesliem, kas nosvēra Rīgas  apgabaltiesu man par sliktu, bija apstāklis, ka pret mani tika uzsākts safabricēts kriminālprocess (par šantāžu un izspiešanu!); man tika ierobežota pārvietošanās brīvība. Vēlāk kriminālprocess tika izbeigts.

Lietu pēc iztiesāšanas Latvijā pārsūdzēju ECT, prasību pamatojot ar Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas (turpmāk – Konvencija) 10.panta – “Vārda brīvība” – ierobežojumiem.

Savukārt Latvijas Republikas valdība Eiropas Cilvēktiesību tiesā savu pozīciju balstīja uz šādam apsvērumiem:

1)  mana lieta esot darba strīds, nevis izteiksmes brīvības ierobežošana; atbrīvošana no amata notikusi sakarā ar manu e-pasta vēstuli, kurā tikušas izvirzītas nelikumīgas prasības, draudi un apmelošana;

2) mani motīvi esot tīri personīgi un savtīgi, t.i., saglabāt savu posteni universitātē;

3) sabiedrības intereses manā gadījumā netiekot aizskartas, bet mans e-pasts esot personīgi draudi rektoram;

4) mana rīcība esot pretēja labiem tikumiem (īpaši par “labo tikumu” tēmu valdībai patika daudz un gari spriest).

Taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa lēma pretēji valdībai un RSU, uzskatot, ka mana atbrīvošana no amata nebūt nebija darba konflikts, bet gan cilvēktiesību pārkāpums.

Pat pieturoties pie valdības pozīcijas “darba strīds”, bija jāņem vērā, ka es biju vēlēta amatpersona, un man netika konstatēti nekādi būtiski pārkāpumi, ja neskaita manus kritiskos izteikumus un e-pasta vēstuli rektoram. ECT secināja, ka Latvijas tiesas nebija pietiekami pamatojušas cilvēktiesību ierobežojumu atbilstību leģitīmajam mērķim un līdz ar to “nepieciešamību demokrātiskai sabiedrībai”.

ECT konstatēja, ka ir noticis Konvencijas 10. panta “Vārda brīvība” pārkāpums.

Atlaists no darba par taisnības paušanu

ECT atšķirībā no Latvijas valdības uzskatīja, ka manām e-pasta vēstulēm bija publisks raksturs, jo:

1) es atsaucos uz Valsts kontroles Revīzijas ziņojumu (2009. gada 18. decembris, Nr. 5.1-2-8-2/2009) un tajā norādītajiem pārkāpumiem Rīgas Stradiņa universitātes darbībā;

2) es runāju par plaģiātismu RSU.

Tiesa ņēma vērā arī to, ka es šos faktus biju publicējis ziņu aģentūrā LETA, bet pretējā puse Latvijas tiesās tos nenoliedza, kas liecina, ka tā bija patiesa informācija. ECT arī uzsvēra, ka jautājumiem, par kuriem es runāju, varēja būt publiska interese, jo Rīgas Stradiņa universitāte bija valsts finansēta izglītības iestāde. Neskatoties uz to, apelācijas tiesa Latvijā, nepārbaudīja publisko interešu klātbūtni un manas informācijas patiesumu (netieši tas liecina, ka Rīgas apgabaltiesa lietu skatīja pavirši).

Attiecībā uz darba līguma vai kārtības ievērošanu, ECT uzskatīja, ka, pirmkārt, es esmu centies ievērot hierarhiju, t.i., rakstīju e-pastus rektoram ar saviem priekšlikumiem, lūdzot tos nosūtīt RSU Senātam – gan par katedras reorganizāciju, gan sūdzoties un uzdodot jautājumus par šī procesa caurspīdīgumu. Otrkārt, ņemot vērā universitātes struktūru, tas arī bija saprātīgi adresēt prasības rektoram, ņemot vērā, ka pēdējais bija atbildētājs apelācijas procesā un saskaņā ar universitātes satversmi varēja sasaukt senātu, kā arī rektoram bija tiesības uz atceļošu veto attiecībā uz senāta lēmumiem. RSU rektors J.Gardovskis bija augstākā amatpersona, kas varēja pārstāvēt universitāti bez speciālas pilnvaras.

Tiesa uzskatīja, ka es esmu visādi centies informēt RSU Senātu par lietas apstākļiem, pirms tas pieņem lēmumu. Treškārt, ECT uzskatīja, ka arī pieprasīt materiālu kompensāciju man bija pamats, jo es bija ievēlēts līdz 2013. gada aprīlim, un šie aprēķini balstījās uz vidējo mēneša atalgojumu. Šis ir ļoti svarīgs secinājums, jo līdz šim RSU rektors Jānis Gardovskis ir mēģinājis manas prasības interpretēt kā izspiešanu un šantāžu.

ECT konstatēja, ka atlaišana bija bargākā no iespējamām sankcijām, kas varēja nopietni ietekmēt, iebiedēt citus darbiniekus, atturot viņus no kritikas paušanas. Tiesa atzina, ka nav tiesiska pamata tik smagām sankcijām (kā mana atbrīvošana no amata).

Rezultātā ECT nolēma :

1. Noraidīt valdības viedokli attiecībā uz ratione personae.

2. Vienbalsīgi atzīt, ka pieteikums ir izskatāms.

3. Ar 5 balsīm (pret 2) atzīt, ka ir notikusi Konvencijas 10.panta pārkāpums.

4. Ar 5 balsīm (pret 2) atzīt, ka atbildētājai valstij ir jāmaksā 8000 EUR morālie zaudējumi (non-pecuniary) un 2280 EUR tiesas izdevumi par labu prasības iesniedzējam.

5. Vienbalsīgi noraidīt parējās prasības par taisnīgu kompensāciju.

Tiesa atzina, ka es esmu cietis morālus zaudējumus, nosakot to lielumu 8000 EUR apmērā kā līdzvērtīgās situācijās.

Turklāt ECT izpratnē tas nebija darba strīds, tāpēc tā nevērtēja un nepiešķīra man materiālo zaudējumu kompensāciju. Ir svarīgi, ka ECT atzina, ka man bija pamats prasīt augstāku kompensāciju. Līdz ar to ECT zināmā mērā ar mani solidarizējas.

Vai Latvijā valda tiesiskums?

Nobeigumā – daži secinājumi no šīs tiesvedības:

1) vārda brīvība Latvijā tiek neleģitīmi ierobežota;

2) darba ņēmējs nav aizsargāts pret darba devēju patvaļu;

3) arodbiedrības ir dekoratīvas un bieži administrācijas pusē;

4) Valsts kontroles ziņojumi netiek uztverti nopietni un parasti paliek bez tiesiskām sekām;

5) valsts finansētas universitātes var brīvi veidot jebkādas struktūrvienības – bez lietderības apsvērumiem;

6) atšķirībā no augstākajiem ierēdņiem valsts pārvaldē ar vēlētām amatpersonām un mācībspēkiem universitātēs var brīvi izrēķināties, t.i., valdības un darba likumdošanas dubultā morāle;

7) rektoru vara nereti balansē uz autoritārisma un absolūtisma robežas, kas Latvijas valdībai liekas pieņemami un aizstāvības vērts;

8) atsevišķi Latvijas tiesneši nav pakļauti likumam;

9) uz vienas personas denunciāciju un slimīgu aizdomu pamata pret citu nevainīgu personu var uzsākt kriminālprocesus, ko pēc kāda laika var tik pat viegli izbeigt bez jebkādas nepieciešamības atvainoties vai atbildības, t.i., tipiska varas patvaļa, voluntārisms.

Es ceru, ka šis ECT spriedums palīdzēs citiem cilvēkiem Latvijā līdzīgās situācijās un aizsargās katru godprātīgu personu, it īpaši darba ņēmēju. Uzskatu šo ECT spriedumu par ieguldījumu ne tikai izteiksmes brīvībā, bet arī darba tiesībās.

Pēc ECT sprieduma stāšanās spēkā nosūtīju Ministru kabinetam un Saeimai jautājumus, uz kuriem gaidu atbildes:

1. Cik Latvijas valstij izmaksāja tiesvedība ECT pret profesoru, ārstu Andri Rubinu?

2. Kurš no Latvijas valdības (Ministru prezidente L.Straujuma, tieslietu ministrs Dz.Rasnačs vai ārlietu ministrs E.Rinkēvičs) ierosināja pārsūdzēt ECT 2015. gada 13. janvāra spriedumu, ar kuru bija atzīts, ka Latvijā pret A.Rubinu ir pārkāptas cilvēktiesības, tiesības uz vārda brīvību, un cik šī pārsūdzība izmaksāja Latvijas valstij?

3. No kādiem līdzekļiem Latvijas valdība maksās visus izdevumus par tiesāšanos ECT ar profesoru A.Rubinu un piespriesto ECT atlīdzību?

4. Kāda atbildība ir paredzēta tiesnešiem, ierēdņiem, iestādēm u.c. gadījumos, kad Latvijas valsts zaudē tiesvedību ECT, jo zaudējumi ir tāpēc, ka tiesas – tiesneši Latvijā (apzināti vai neapzināti) ir pieņēmuši nepareizus lēmumus un spriedumus, tas ir, bijuši neobjektīvi un līdz ar to nodarījuši Latvijai gan materiālus, gan morālus (prestiža graušana) zaudējumus.

5. Vai Ministru kabinets vai LR Saeima izstrādā likumu, kas paredzētu atbildību tiesnešiem Latvijā par neobjektīviem, nekvalitatīviem tiesas spriedumiem, kuru rezultātā Latvija zaudē tiesu ECT un Latvijas valdībai ir jāmaksā piespriestās kompensācijas? Vai ir plānots, ka visu vai daļu no piespriestās ECT kompensācijas lietās, kur Latvija ir zaudējusi, maksātu tiesneši vai ierēdņi, kuru vainas dēļ ir notikusi tiesvedība ECT un Latvija ir zaudējusi?

* Profesors, Dr.hab.med., ārsts

Foto no lu.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vīzija glamūra inteliģencei

Foto2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā un neizsakāmi dievinātā “šodienas nācijas tēva”, “pravieša”, “zvaigznes, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “otra Kārļa Ulmaņa” uzruna latviešu tautai.
Lasīt visu...

21

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

FotoTuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas ir cieši saistīts ar līdzdalību vēlēšanās.
Lasīt visu...

12

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

Foto1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no valdības saņemt licenci naftas meklēšanai Baltijas jūrā! Dombrovskis izteicās, ka viņam neesot informācijas par paša grāmatas finansējuma avotiem.
Lasīt visu...

6

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

FotoVelmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām, par cenu, kas vairākkārt zem tirgus cenas. Valsts nesa zaudējumus, likvidatori uzvārījās.
Lasīt visu...