Tas, ka par šādu cilvēku mēs runājam kā par iespējamo Rīgas vēlēšanu uzvarētāju, kaut ko liecina par pašreizējo varu

Četrpadsmit gadus vēlāk Ainārs Šlesers – tas pats, kura dēļ prezidents Zatlers rosināja Saeimas atlaišanu, – mierīgi vīkstās uz Rīgas rātes pusi. Pilnīgi iespējams, ka viņa kārtējais politiskais teātris sasniegs labāko rezultātu starp visiem. Daļa sabiedrības tam nespēj noticēt, vēl kādi mokās ar šīs realitātes sagremošanu… Kā tas var būt? Viņi brīnās.

Kas tur ko brīnīties?! Tie, kas dedzināja salmu lelles un skrēja pie pils ar maijpuķītēm, tobrīd vēl nezināja, ka Zatlers nevis gribēja izrēķināties ar oligarhiem, bet ļoti gribēja tikt iekšā savā otrajā termiņā. Ideju par oligarhiem viņam pasvieda tā brīža prezidenta kancelejas vadītājs… Edgars Rinkēvičs, tā uzsākot vienu no elegantākajām atklātnēm Latvijas politikā.

Zatleru, protams, nepārvēlēja, bet kas notika tālāk ar Rinkēviču – te arī ir atbilde visiem apmulsušajiem, kas nespēj tagad noticēt Šlesera jaunā buldozera zirgspēkiem.

Bet Rinkēvičs pie saviem Rīgas pils apartamentiem tika ar to pašu dedzināto oligarhu svētību – ja atceramies, kā šajā kampaņā tika uzmesti nacionāļi un pīlēni. Ja jums vēl joprojām šķiet, ka Latvijas politiskā elite ir kaut kas viens, bet oligarhi kaut kas cits – pietiks, ja atgādināšu, kas pēdējos n-padsmit gadus ir pie varas. Tie ir tie paši, kas toreiz krāmējās ar tām salmu lellēm… Tie ir tie paši, kas oligarhus iekļāva sabiedriski politiskās dienas kārtības ēdienkartē, pašiem saimniekojot pa virtuvi un pieliekamajiem. Tie ir tie paši, kas tovasar nāca zem reformu karoga.

Šleseram faktiski nekas nebija jāizdara, lai nonāktu aptauju spicēs un prognožu avangardā. To visu viņa vietā paveic kādas partijas gods, prāts un viltība. Izveidojuši valsts pārvaldi kā sava elektorāta galveno bāzes kuģi, Jaunā Vienotība mierīgi staigā pa šī kuģa klāju un kārto lietas. Ja oligarhu bēdīgi slavenajām Rīdzenes sarunām noliek blakus JēVē politisko testamentu jeb reālpolitiku, tad viss notiek uz vieniem vārtiem, kur Šķēle, Lembergs un Šlesers izskatās pēc pavāja fārmkluba rezervistiem.

Kas uzjautrina – tās nešpetnās sarunas Rīdzenē joprojām kāds no medijiem velk ārā un krata kā krellītes pie Aglonas. Bet sabiedrību tas vairs… nekrata. Jo pēdējos piecpadsmit gados ir izsaimniekots vairāk, nekā noprihvatizēts vai izkampts deviņdesmitajos.

Oligarhi tagad streso par saviem savulaik noformētajiem aktīviem, stiprina pozīcijas aizkulisēs, meklē šķirbas likumu grīdās. Kaut ko uzpērk… Bet par ko streso vai dzirksteļo tie viņu dzedzinātāji?

Kā tas var būt, ka parlamentāro republiku vada nevis politiķi, bet ierēdņi? Ja kādreiz bija stipendiāti, tad tagad ir aizgaldi. Izveidojušās sugas ar cilvēkiem, ar paaudzēm, kas nav ne minūti strādājušas algotu darbu konkurences apstākļos, bet saņem mēnesī par savu lomu vairāk nekā jebkurš liela uzņēmuma vadītājs privātajā sektorā. Parazītu spilgtākie eksemplāri paraksta parlamentāro sekretāru darba līgumus, kas viņiem banku kontos ieskalo pie simt stabiem gadā.

Mums ir 14 ministrijas, kurās ir izveidota legolande – klucītis pie klucīša, gandrīz visi ar attiecīgās partijas zīmodziņu. Katra no koalīcijas partnerēm sargā savu iedalīto ministriju, jo tā ir viņu barības ķēde. Savējie var tikt arī padomēs, valdēs – valsts kapitālsabiedrības kopumā tam ir kā atvērto durvju dienas, savējo lokā. Turklāt nekad nebūs jāatskaitās, neviens nepaprasīs atbildēt par nedarbiem vai nolaidību.

Valsts kontrolei vispār ir iedalīta durvju sargu loma lepnā restorānā – vērot, pierakstīt, kādam izstāstīt, un – turpināt vērot, pierakstīt… Mēs šogad uzzinājām, ka Latvija noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijā 16 reižu pārsniedz Lietuvas un Igaunijas rādītājus. Igaunijas drošības dienests vairs pat neslēpj, ka narkotiku kartelis un tā organizētā aprite – tas ir īstais Latvijas veiksmes stāsts. Tādā ziņā, ka mēs jau vairs nesaprotam, vai mūspusē atklātie narkotiku pieķeršanas gadījumi ir teātris vai kādu procesu operatīvās izstrādes kvalitāte.

Krievijas speciālo dienestu shēmas šeit pēdējā desmitgadē ir gājušas cauri kā bitītes rožu dārziņā. Vai kāds var izskaidrot, kāpēc tāds izsmēķa gals kā Savickis te joprojām var ne tikai dzīvot, bet arī veikt uzņēmējdarbību, izmantojot valsts labvēlību?

Vai kādam ir skaidrs, kā bijušais KNAB darbinieks Jurašs var reizē būt gan ar pielaidēm pie valsts noslēpumiem, pie operatīvo lietu noklausīšanās arhīva, un – pie viena arī sniegt konsultācijas krievu baņķierim, kas šeit paveica vienu no vērienīgākajām krāpšanām, kādu Latvijas valsts piedzīvojusi? Kas tā ir par valsts amatpersonu svītu, kas pretēji drošības dienestu prasībām tomēr apkalpo kādas bankas ienākšanu Latvijā – kas pilna ar Kremļa vērdiņiem…

Ne tikai ministrijas ir katra kā sava republika – tas pats notiek arī ar spēka struktūrām, tiesiskuma kabinetiem, izmeklēšanas materiāliem. Tas ir par Latviju, kad saka – te var pasūtīt kriminālprocesu, un tā cena būs 50 000 eiro. Tas ir par Latviju, kur viens nepieskaitīts Trīszvaigžņu ordeņa kavalieris ar nepabeigtu vidusskolas izglītību draud, ka viņam “policijā ir gali”. Tā ir Latvija, kur pirmās instances tiesas procesa skatīšanai atskaita nevis gadus, bet desmitgades. Un tas ir par mums, kad galvenais prokurors saka, ka nevienu tāpat vien neaiztur vai aizdomās netur, lai gan izrādās – ka līdz tiesai savāktais izmeklētāju materiāls nemaz neaizvelk.

Svaigākais no piemēriem, lai jūs saprastu, kāpēc Šlesers var vinnēt Rīgā, atrodams medicīnas nozarē.

Kad pilnvaras nolika Gaiļezera slimnīcas vadītājs Normunds Staņēvičs, viņš apgalvoja, ka viņam un slimnīcas padomei atšķiras redzējumi par nākotni. Staņēvičs nāk no privātā sektora, no uzņēmējdarbības – viņš ātri saprata, kur šajā pieliekamajā atrast sāli. Tādi kā viņš būtu turami pie valsts kapitālsabiedrībām ar svecēm un lakatiem, jo tādi nes pārmaiņas, dod labos stāstus. Bet tas neder valsts pārvaldei un vadošajam ideoloģiskajam spēkam – tam bāzes kuģim uz kura komandtiltiņa atrodas politiskā elite, bet to visu stūrē JēVē kontrolētā Finanšu ministrija.

Pirms demisijas Staņēvičam bija jāuzraksta redzējums par tālāko attīstību, kas pārsvarā bija saistīts ar slimnīcu pārbūvēm, jauno korpusu celtniecību. Un ziniet, ko vēl viņam teica – ka ziņojums būs slepens. Kam par godu? Celtnieku kartelim? Tiem, kas baidās pazaudēt monopolu, apgādājot lielās slimnīcas? Padomājiet, kas notika ar Normundu Staņēviču, ka viņš nepilnas nedēļas laikā aizgāja no diviem vadošajiem amatiem, brīvprātīgi, uz paša vēlēšanos – no divām lielākajām Latvijas slimnīcām – Gaiļezera un Stradiņiem? Aizgāja pats, jo gāja pret straumi, un šai straumei nav nekāda sakara ar Zilbalodi… Kura partija šobrīd atbild par nozari? Kuri celtnieki viņnedēļ pazaudēja tiesā piecus miljonus Rīgas pils ugunsgrēka sakarā? Ja tā nav strukturālā korupcija – tad kas?

Tas nav Šlesers, kas lidoja ar privātajām lidmašīnām, ko apmaksāja valsts. Tas nebija Šlesers, kas strādāja airBaltic padomē kā valsts pilnvarotais… Pie Rail Baltica projekta, kur mēs nodemonstrējam vienu no nepraktiskākajiem attīstības redzējumiem, nestāvēja Šlesers. Un tas nav Šlesers, kas griež lentītes pie objektiem, kam nav nekāda sakara ar valsts tautsaimniecības izrāvieniem, ja neskaita kumēdiņu spēles un to ilgtermiņa uzturēšanas izmaksas…

Šlesers arī neliek sabiedriskajiem medijiem strādāt divās valodās, no kurām viena ir krievu. Tad padomājiet, ko šie esošie varneši, šie politiskie gladiatori ir (ne)izdarījuši tādu savos posteņos, ka cilvēks, kura lelli pirms padsmit gadiem publiski dedzina, kura dēļ atlaida Saeimu, kurš pats gāja pret oligarhiem, bet beigās atrodās ar viņiem vienos ratos…

Ka šis personāžs dažādos laikos ir izveidojis n-tās kustības ar politisku ambīciju, paliekot vēl valstij parādā, jo ir kaut ko pārkāpis aģitācijas likumā – ka šobrīd par šādu cilvēku mēs runājam kā par iespējamo Rīgas vēlēšanu uzvarētāju! Ko tas rāda par pašreizējo varu?

Kārtību vai veikalu valstī nosaka grupējumi, starp kuriem slavenie oligarhi ir vieni no daudzajiem. Kā būtu ar piektās kolonnas klātbūtni Valsts policijā? Kā sevi pie valsts ēdiena bļodām jau gadiem iecēluši celtnieku karteļa veiklie puikas, kā enerģētikas politiku joprojām nosaka krievu gāzes vietējie piedāvātāji. Vienas noteiktas advokātu paaudzes piezīšanās garantētajiem kroņa līgumiem, farmācijas nozares agresīvais diktāts, skandināvu banku lobijs ar glumajiem pašmāju izpildītājiem, iezīmētā atkritumu biznesa patiesā labuma guvēji, Latvijas kultūras nozares izredzētās bonzas, tā sauktā nevalstiskā sektora pieslēgšana valsts mehanizētās slaukšanas aparātam…

Kurš tad īsti Latvijas pārtikas mazumtirdzniecību ir padarījis par vietu, kur nepazīst vārdu „konkurence” un attiecīgas ir arī cenas par pārtikas groza minimumu? Oiku avantūra un mistiskā elektrības cena, kas kaut kā vienmēr iegrozās neizdevīga patērētājam… Un tad vēl likumdošanas, regulējumu dažādās paketes un variācijas, kas speciāli tiek veidotas kā Tīreļa purva pagarinājums. Tā, lai vārdkopa – dzīves kvalitāte – šajā apdzīvotajā apgabalā nebūtu klātesoša, nebūtu aktuāla. Vai, piemēram, partiju finansēšanas likums, kas patiesībā ir zagšana visu acu priekšā, ir iedevusi kvalitatīvāku politiķu paaudzi?

Dienā, kad Šlesers ar savējiem pieprasīja premjeres Siliņas demisiju, tādējādi racionāli izmantojot instrumentus, ko viņam dāvā parlaments, valdības vadītāja pati uz Saeimu nemaz negāja… Kam viņai liekas diskusijas ar opozīciju? Bet prezidents tajā laikā atlasīja saviem sociālajiem tīkliem fotogrāfijas ar puķītēm, kuras dienas laikā izostījis… Un kādam vēl šķiet, ka uz šī ciniskā fona Šlesera laicīgā popularitāte ir tikai apstākļu sakritība vai negadījums?

Gan jau būs arī tādi, kas tagad spriedīs, ka toreiz, dedzinot lelles, tika izvēlēts nepareizais rituāls. Jo vārdotāji vai lāsta noņēmēji ar šīm lietām tiekot labāk galā… Bet varbūt, konsolidējoties pret Šleseru vai Kremļa zīdītājiem, beidzot būtu laiks enerģiju veltīt arī savu mīļāko politisko aktieru ķēķim. Ievēlot un – prasot. Nevis ievēlot un – aizmirstot. Dariet!

Novērtē šo rakstu: