Iesaki rakstu: 
Fiziskas aktivitātes nav tikai sports – tās ir arī veselības pamats. Aktīvs, sportisks dzīvesveids stiprina ķermeni un līdzsvaro prātu. Taču Latvijā šo vienkāršo patiesību par tautas sportu atbildīgā iestāde Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) pauž tikai vārdos un preses relīzēs, bet praksē jau otro gadu tiek būtiski un nepamatoti aizkavēta līdzekļu piešķiršana. Atbalsts tautas sportam un fiziskajām aktivitātēm joprojām ir neregulārs, sadrumstalots un nepietiekams. Rezultāts – biedējošs.
Mums ir viens no augstākajiem pāragras mirstības rādītājiem Eiropā[1], zems veselīgi nodzīvoto mūža gadu skaits[2], rezultātā būtiska atpalicība no Eiropas Savienības (ES) vidējiem rādītājiem.
Cik ilgi un cik veselīgi mēs, Latvijas iedzīvotāji, dzīvojam? Dati liecina, ka 2022. gadā veselīgi nodzīvotie mūža gadi bija 54,2 gadi (vīriešiem – 53,0, sievietēm – 55,4), kas ir zemākais rādītājs ES, kur vidēji tie ir 62,6 gadi. Mirstības līmenis Latvijā ir viens no augstākajiem ES – 2023. gadā uz 1000 iedzīvotājiem bija 14,9 nāves gadījumi, kamēr ES vidēji – 10,8.[3]
Apzinoties šos biedējošos skaitļus, seko jautājums – bet kā mēs dzīvosim? Vai kaut kas tiek darīts mūsu veselības un dzīvildzes uzlabošanai? Situācijas nopietnību teorētiski apzinās arī valsts vadība, izvirzot mērķi līdz 2027. gadam pagarināt veselīgi nodzīvoto mūža ilgumu par 3–4 gadiem.[4]
Par spīti tam un arī 15. punktam valdības deklarācijā[5], kas melns uz balta vēsta, ka valsts veicinās veselīgu un fiziski aktīvu dzīvesveidu, praksē šis mērķis neizskatās ne kā pirmā, ne piektā, pat ne 50. prioritāte.
Ir prieks apzināties, ka Latvijā netrūkst tautā iecienītu lielo sporta pasākumu. Rimi Rīgas maratons, Stirnu buks, Latvijas Valsts mežu kalnu divriteņu maratons, Vivus.lv MTB maratons, kā arī Vienības brauciens notiek katru gadu, un katrs no tiem pulcē tūkstošiem iedzīvotāju. Piemēram, Rimi Rīgas maratonā 2024. gadā piedalījās rekordliels skrējēju skaits – 33 tūkstoši[6]. Šogad plānots vēl lielāks dalībnieku pulks – ap 40 tūkstošiem.
Šie tautas sporta pasākumi ir kļuvuši par veselīga dzīvesveida simboliem tūkstošiem Latvijas ģimeņu. Turklāt tie veicina arī tūrisma attīstību un tādejādi uzsilda arī Latvijas ekonomiku. Ilustrējošs piemērs - Rimi Rīgas maratona organizatoru aplēses liecina, ka maratons 2024. gadā radījis vairāk nekā 10,5 miljonus eiro lielu ekonomisko aktivitāti, valsts ekonomikai piesaistot ārvalstu naudas līdzekļus gandrīz 10 miljonu eiro apmērā, kā arī radot 1,5 miljonus eiro nodokļu ieņēmumus tikai no ārvalstu līdzekļiem vien.[7]
Taču Izglītības un zinātnes ministrijas attieksme pret šiem tautas sporta pasākumiem un to panākumiem ir vienaldzīga un nolaidīga. Vairāki tautas sporta pasākumu sacensību posmi ir jau notikuši un arī šonedēļ notiks, bet to rīkotāji nezina, vai valsts sniegs atbalstu, kā arī, ja sniegs, tad cik lielu. Rīkotāji spiesti uz dullo plānot budžetus, bez maz kafijas biezumos zīlējot atlaides bērniem, jauniešiem un senioriem, un galu galā cerot, ka kaut kāds valsts finansējums tomēr atleks. Piemēram, Vienības brauciens, kurā, simboliski paužot atbalstu sportiska dzīvesveida popularizēšanai, piedalījies arī valsts prezidents, ir viens no vērienīgākajiem tautas sporta notikumiem Baltijā. Un tomēr – arī tā rīkotāji joprojām nezina, vai no valsts saņems jelkādu atbalstu.
Gribot negribot jau atkal jāskatās ziemeļu virzienā, kur mūsu kaimiņi igauņi līdzīgus tautas sporta pasākumus atbalsta pēc pilnīgi citas loģikas. Jā, loģika ir pareizais vārds, jo tur jau janvārī ir skaidrība ne tikai par to, kāds būs valsts atbalsts, bet tas jau arī tiek izmaksāts. Tas sniedz iespēju savlaicīgi plānot, piesaistīt sponsorus, noteikt dalības maksas un sniegt skaidru un nepārprotamu informāciju dalībniekiem. Nepārprotami loģisks valsts atbalsta mehānisms.
Pirms turpinu par situāciju Latvijā kopumā, vēlos uzteikt Rīgas pašvaldību, kas rāda, kā jāstrādā. Jau vairākus gadus uz priekšu noteikts, cik liels finansējums paredzēts lielo tautas sporta pasākumu atbalstam, piemēram, Rīgas velomaratonam. Parakstīti līgumi, tādējādi sniedzot drošības sajūtu un skaidrību organizatoriem – tā ir atbildīga sadarbība.
Tātad – kā ir Latvijā? 9. janvārī Ministru kabinets apstiprināja noteikumus par kārtību un nosacījumiem, kādā tiks organizēta pieteikšanās un finansējuma sadale tautas sporta pasākumiem. Tomēr tikai 28. februārī Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) izsludināja pieteikšanos, nosakot termiņu – līdz 13. martam. Tagad jau ir gandrīz maija vidus, visi pieteikumi sen jau ir iesniegti, taču atbildes joprojām nav saņemtas.
Vienam tautas sporta pasākumam maksimāli pieejamais valsts budžeta līdzfinansējums ir 40 000 eiro.[8] Ir diskutējams, vai šāds finansējums vienam pasākumam ir pietiekams, taču vēl svarīgāk par to ir skaidrība un paredzamība, proti, jau laikus saprast, vai un kad šāds atbalsts būs. Arī 40 000 eiro var būt būtisks atspaids, ja organizatori zina, ka ar šo atbalstu var rēķināties.
Lielo pasākumu organizēšana nav viengadīgs projekts – tas ir ilgtermiņa process, kura plānošana nereti sākas vairāk nekā gadu iepriekš. Ja valsts līdz pat pasākuma nedēļai nevar pateikt, vai būs atbalsts – tas nav attīstības, bet stagnācijas piemērs.
Ja mēs gribam redzēt labākus veselības rādītājus, mazāku pāragru mirstību, aktīvāku un spējīgāku sabiedrību, valdībai ir jāsaprot, ka veselīgs dzīvesveids nerodas teorētiskos valdības dokumentos vai retorikā – tas rodas ikdienas piemēros. Jo tieši tautas sporta pasākumi ir tie, kas tūkstošiem cilvēku dod pirmo impulsu dzīvot veselīgāk. Un, kā zināms, nekas neveicina dzīvesveida maiņu labāk kā labi piemēri un līdzdalības sajūta.
[1] Latvijā straujākais iedzīvotāju skaita kritums Eiropas Savienībā | Oficiālās statistikas portāls
[2] Pētījums atklāj, cik ilgi dzīvosim - nra.lv
[3] Pētījums atklāj, cik ilgi dzīvosim - nra.lv
[4] Līdz 2027. gadam cer pagarināt Latvijas iedzīvotāju veselīgi nodzīvoto mūžu par 3–4 gadiem / Raksts
[5] Deklarācija par Evikas Siliņas vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību | Ministru kabinets
[6] "Rimi" Rīgas maratonam reģistrējies teju lielākais skaits dalībnieku pasākuma vēsturē
[7] Maratons valsts ekonomikai pienesis 10,5 miljonus eiro :: Dienas Bizness
[8] https://www.izm.gov.lv/lv/media/27159/download?attachment
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
