Iesaki rakstu: 
Ir pagājis neilgs laiks, kopš esam ievēlējuši jaunu Saeimu. Nevienu Labu darbu jaunie/vecie deputāti vēl nav paspējuši izdarīt. Saprotami – tikko kā ievēlējām. Bet nedarbus gan viens otrs Saeimas deputāts spītējot „darba slodzei” ir paspējis izdarīt. V. Spolītis (Vienotība) pieķerts dzērumā pie stūres, A.Kaimiņš (Latvijas Reģionu apvienība) sarīkojis traci naktsklubā. Saskaņas centra (SC) Saeimas deputāta S.Potapkina ģimenes uzņēmums pieķerts nodokļu krāpšanā. Gan jau kādu noklusētu nedarbu kāds Latvijas bērnudārza „Saeima” audzēknis ir paspējis izdarīt.
Meklēju loģisku izskaidrojumu, kāpēc tas tā ir, un atradu.
Ja gribat kādu cilvēku pārbaudīt, tad iedodiet viņam kaut uz īsu brīdi varu (nav svarīgi - pašvaldībā, Saeimā vai kādā citā amatā (korumpēts tiesnesis utt.). Masu saziņas līdzekļos neskaitāmas reizes ir minētas amatpersonas - malu mednieki, no kuriem visrūdītākais uzdarbojās Jelgavas pusē, valsts mantas un nodokļu maksātāju sarūpēto finanšu līdzekļu izšķērdētāji (daži pat neskādē nolaisties tik zemu un zagt pašvaldības malku, citu padotie brauc vienlaicīgi ar vairākām mašīnām utt.).
Ilgi meklēju, kā precīzāk nosaukt šāda tipa cilvēkus. Saukt viņus par kangariem, tautas nodevējiem? To var un vajag. Bet, vai tas līdzēs. Tādiem viss jau ir pie sēžamvietas (pakaļ...).
Gribu pateikt vienkāršiem vārdiem – tādiem no visatļautības čuras ir sakāpušas galvā un paralizējušas smadzeņu darbu. Un to vairs izārstēt nevar neviens ārsts, pat pacientu pateicības dāvanas mīlošs. Bet viņi savas kļūdas nekad neatzīst, viņi turas pie tautas miesas kā dēles – kamēr nebūs piesūkušās, nost nedabūsi. Demokrātija (dzērāju, cilvēku ar seksuālām novirzēm, zagļu, demagogu) taču, tas nekas, ka tā nav tautas demokrātija. Kas viņiem tauta – pelēka masa, kura viņiem ir vajadzīga tikai pie vēlēšanu urnām.
Ko tad Latvijas iedzīvotāji var darīt! Dziedāt, dejot, smagi strādāt, rūpēties par saviem vecākiem, bērniem, līdzcilvēkiem kuri ir nonākuši nelaimē. Vienkārši cīnīties par izdzīvošanu. Tas ir katra normāla Latvijas sabiedrības locekļa pienākums. Bet vai ar to pietiek? Protams, ka nē. Ko tad Latvijas iedzīvotāji var darīt!?
Atbilde ir skaudra un skumja. Pagaidām neko. Jautāsiet kāpēc?
Tāpēc, ka Latvijā tautas pārstāvjiem vairs nepiemīt drosme cīnīties par savām tiesībām (vecāka gada gājuma cilvēkos un vidējas paaudzes cilvēkiem - vecākiem par 35 gadiem - to iznīdēja padomju sistēma). Bailes, vienaldzība, verga sindroms un nevēlēšanās pašam kaut ko darīt kopējo interešu aizstāvēšanai neveicina gadu desmitus ilgušas komunistu kliķes sabradātā Latvijas tautas gara spēka atdzimšanu, kuru veiksmīgi turpina piekopt „Austrumu, Rietumu un dažu Latvijas pelēko kardinālu” koordinēto politisko partiju biedri/afēristi un viņu pakalpiņi arodbiedrību, pensionāru un citu NVO vadībā. To droši varu teikt, jo neviens no arodbiedrību un pensionāru apvienību pārstāvjiem uz manu priekšlikumu sasaukt Latvijas pilsoņu kongresu un sarīkot Latvijā īslaicīgu brīdinājuma streiku (kā Latvijas tautas vienotības apliecinājumu) nav atsaucies. Viņiem ir vienalga, ka:
- Jūs maksājat nelikumīgi uzlikto obligātā iepirkuma komponenti (OIK),
- Jūs cīnāties par elementāru izdzīvošanu tirgotāju (kuri bieži precēm - pirmās nepieciešamības precēm, medikamentiem - nosaka nesamērīgi lielas cenas) skavās,
- Jūs ar pēdējiem spēkiem maksājat nodokļus, bet Latvijas visu līmeņu amatpersonas tos tērē nelietderīgi/nelikumīgi uz nebēdu.
Ar Jūsu pašu piekrišanu (ja klusējat, tātad piekrītat) Latvijas šovmenu laiks veiksmīgi turpinās.
Domājiet paši. Neviens Jūsu vietā mūsu dzimto māju Latviju no parazītiem neatbrīvos.
Vienīgā cerība vēl ir uz Latvijas jaunatni. Varbūt jaunatne spēs iztaisnot savas muguras un atbrīvot Latviju no parazītu žņaugiem. Varbūt! Ja mīlēs savu Tēvzemi, ja saglabās Latvijas tautas tradīcijas. Jautāsiet - kāpēc varbūt? Atbilde ir viena. Ja Latvijas jaunatne spēs/vēlēsies saglabāt savu piederību Latvijas tautai daudzsološu globalizācijas kārdinājumu priekšā.
Skan diezgan pesimistiski. Bet labāk teikt skaudru patiesību nekā salkanus melus. Ja pagājušajā gadsimtā latvieti simbolizēja Lāčplēša tēls (spēks), tad mūsdienās latvieti precīzāk raksturo koala lācis (nevarīgs, miermīlīgs, gatavs paciest visus pāri darījumus).
Tā kā aicināt latviešu tautu aizstāvēt savas likumīgās tiesības ir bezjēdzīgi (to daudzi godīgi cilvēki ir darījuši neskaitāmas reizes), tad aicināšu Latvijas tautu vismaz izveidot Kauna aleju, kurā varētu izvietot kangaru un tautas nodevēju glumo ģīmju bareljefus un ļaut Latvijas iedzīvotājiem apmētāt šos bareljefus kaut vai ar puvušām olām.
Piemērotākā vieta tam varētu būt Pārdaugavā, gar pievadceļiem uz Uzvaras pieminekli. Ļeņina, Staļina, Berijas, Stučkas utt. bareljefus tuvāk asiņainā režīma uzvaras simbolam pār brūnā mēra impēriju, bet tālāk - viņu tā laika un mūsdienu pakalpiņu bareljefus. Starp citu, tas veicinās arī tūrisma un tā atbalstošo nozaru attīstību. Un to pēc būtības neviens nevar aizliegt. Galu galā Latvijā taču ir demokrātija.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
