Tiesību dogmatika okupācijas ēnā: kritisks skats uz kolaboracionisma jēdziena kropļošanu
Vilors Eihmanis23.10.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Zvērināta advokāta Armanda Liberta (attēlā) publiskā vēstule, publicēta vietnē Pietiek.com, lasāma šeit: https://pietiek.com/raksti/kas_tur_liels__dazi_notiesati_neatkaribas_cinitaji,_dazi_navessodi_safabricetas_kremla_kriminallietas!_ja_vara_mainisies,_es_ne_uz_to_vien_butu_gatavs!/, kurā autors kritiski vēršas pret pašreizējo tiesiskuma un vēstures interpretāciju, ir juridiski un ētiski bīstams precedents.
Lai gan autors šķietami aizstāv vārda brīvību un “vēsturisko patiesību”, viņa galvenā tēze par kolaboracionisma jēdziena “nepiemērojamību” pēc aneksijas ir ne tikai kļūdaina, bet arī graujoša Latvijas Republikas de iure nepārtrauktības principam, kas ir viens no mūsu valstiskuma pamatakmeņiem.
Šādu argumentāciju nevar atstāt bez profesionālas kritikas — īpaši juristu un tiesību zinātnieku vidū.
Formālisms, kas attaisno agresiju: kolaboracionisms un aneksija
Liberta arguments kulminē apgalvojumā “Tātad, pēc aneksijas, mēs vairs vispār nevaram runāt par kolaboracionismu juridiskā, bet tikai sadzīviskā izpratnē”, jo 1940. gada 23. jūlijā notikusī aneksija esot novedusi pie Latvijas pilsoņu automātiskas PSRS pilsonības iegūšanas.
Jūs šito pasakiet ukraiņiem! Ja sekotu šādai “juridiskai loģikai”, tad sanāktu, ka jebkurš Hersonas vai Zaporižjas iedzīvotājs, kurš palīdz krievu okupantiem, vairs nav kolaboracionists, jo — redz — teritorijas taču “anektējusi Krievija”.
Šāda domāšana ir ne tikai juridiski aplama, bet arī morāli bīstama, jo attaisno okupāciju un padara noziedzīgas darbības par juridiski “neitrālām”.
Un diemžēl Armands Liberts nav vienīgais, kas tā domā. Līdzīgus argumentus par sarkano tiesnesi Uldi Krastiņu ir paudis arī bijušais padomju okupācijas prokurors Egons Rusanovs, kurš tagad ir advokāts.
Šāda tiesiskuma un loģikas deformācija grauj sabiedrības uzticību Latvijas tiesu varai un advokatūrai. Jo brīdī, kad jurists sāk runāt okupanta valodā un pārņem viņa argumentāciju, viņš vairs nav tiesību aizstāvis — viņš kļūst par okupācijas naratīvu nesēju.
Starptautisko tiesību neatzīšanas doktrīnas ignorēšana
No starptautisko tiesību perspektīvas Liberta kunga interpretācija parāda fundamentālu neizpratni par okupācijas un aneksijas tiesiskajām sekām:
1. Starptautiskā tiesību nepārtrauktība (de iure continuity)
Saskaņā ar Stimsona doktrīnu un principu ex injuria jus non oritur (“no netaisnības tiesības nerodas”) okupācijas valsts iekšējie akti — tostarp pilsonības piešķiršana vai aneksijas deklarācija — nevar izbeigt okupētās valsts juridisko eksistenci.
ASV, Lielbritānija un citas valstis konsekventi neatzina Latvijas inkorporāciju PSRS sastāvā, tādējādi Latvijas Republika de jure pastāvēja visu okupācijas laiku.
2. Kolaboracionisma juridiskā būtība
Kamēr LR pastāvēja de iure, tās pilsoņi, kas apzināti un aktīvi piedalījās okupācijas varas struktūrās — īpaši represīvajos aparātos (VDK, tiesās, prokuratūrā) — rīkojās pretēji savas valsts un Satversmes interesēm.
Tādēļ jēdziens kolaboracionisms ir ne tikai morāli, bet arī juridiski pilnīgi pamatots, nevis “sadzīvisks”.
3. Atšķirība starp izdzīvošanu un iure imperii īstenošanu
Liberts cenšas vilkt aplamu robežu starp kolhoza traktoristu un padomju tiesnesi vai prokuroru.
Tomēr tiesību doktrīnā šī robeža ir skaidra: izdzīvošana ir minimāla līdzdalība, bet aktīva dalība represīvās varas īstenošanā (piemēram, tiesu spriedumos vai politiskajās lietās) ir tieša līdzdalība okupācijas režīma uzturēšanā.
Tiesnesis Uldis Krastiņš, kuru Liberts cenšas attaisnot, bija padomju okupācijas tiesnesis, kurš piesprieda nāves sodus Latvijas brīvības cīnītājiem.
Vai par to nevajadzētu būt krimināllietai? Kāpēc par Herbertu Cukuru lieta bija, bet par Krastiņu — nav?
Vēsturiskā atmiņa un atbildība
Liberta retorika, ka Krastiņa vajāšana atgādina padomju laika “tautas ienaidnieku” medības, ir manipulācija, kas apgriež cietušā un vainīgā lomas.
Tā liek vienlīdzības zīmi starp totalitāra režīma represijām un demokrātiskas valsts mēģinājumu atjaunot vēsturisko taisnīgumu.
Latvijas mērķis nav “iznīcināt tautas atmiņu par 50 gadiem”, bet gan atjaunot tās patiesumu — nosaucot lietas īstajos vārdos.
Vēsturiskā atmiņa bez atbildības ir tikai piemiņa, nevis mācība.
Liberta atsauce uz Teodora Netes piemiņas akmeni ir retorisks triks. Diskutēt par pieminekļa vietu publiskajā telpā nav tas pats, kas vērtēt tiesneša atbildību par represīvām darbībām totalitārā režīma ietvaros.
Nobeigumā
Armanda Liberta publiski paustais viedoklis, kas balstās uz juridiskiem anahronismiem un starptautisko tiesību principu ignorēšanu, ir tiešs uzbrukums Latvijas Republikas tiesiskajiem pamatiem.
Šāds mēģinājums legalizēt okupācijas varas aktus, aizsedzoties ar “formālu” aneksijas vai pilsonības argumentāciju, rada bīstamu precedentu gan nacionālajai, gan starptautiskajai tiesību telpai.
Juristu pienākums ir nevis meklēt “loģiskus” attaisnojumus noziedzīgiem režīmiem, bet sargāt tiesiskuma un taisnīguma principus, kas balstīti uz starptautisko tiesību un de iure nepārtrauktības atzīšanu.
Šis gadījums ir brīdinājums, ka juridiskā retorika var kļūt par instrumentu politiskai manipulācijai.
Advokatūrai un tiesu varai ir skaidri jānodala sevi no šādiem naratīviem, ja tā vēlas saglabāt sabiedrības uzticību.
Un, ja Latvijā joprojām ir juristi, kas attaisno okupācijas režīma pārstāvjus, tad varbūt tiešām ir pienācis laiks beidzot īstenot patiesu lustrāciju, deokupāciju un dekolonizāciju, kā to paredz starptautiskie tiesību principi.
Seko mums 
Šodien nedaudz pastāstīšu par sudrabu. Notiek globāla histērija, tāds kā finanšu pasaules atomsprādziens.
Nesenā intervijā Valdis Birkavs aprakstīja pašreizējo valsts pārvaldes sistēmu kā faktiski pirms 30 gadiem radītu. Daudzas lietas un iestādes ir nokalpojušas savu laiku, pārbarojušās un pārpildījušās. Ir laiks to visu pārskatīt. Un to mēs arī darīsim.
Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc daudzi cilvēki, kuri pārkāpj uzticības robežas partnerattiecībās, neizjūt ne mazāko vainas apziņu? Atbilde slēpjas nevis nekaunībā vai amorālismā, bet gan spējā radīt sev un apkārtējiem nevainojamu psiholoģisko konstrukciju. Tas ir stāsts par pašattaisnošanos, sociālo validāciju un mērķtiecīgu realitātes pārrakstīšanu.
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
Ilgi neko nebiju rakstījusi, bet aizķēra… Šobrīd mediji aktīvi reklamē Alvi Hermani, viņa idejas, partiju maiņas… Arī viņš ir ļoti aktīvs sociālajos tīklos, cilvēks, pār kuru ir nākusi apgaismība, ka tālāk vairs nav kur… Kārtējais Saulvedis latviešu – ne Latvijas – tautai! Profils, kurs mani nobloķēja, kad pajautāju, kur viņš bija 20+ gadus… Tas tā, vilks viņu rāvis – to Hermani un viņa mērķus, aizmuguri vai virzītājus! Mediji viņu reklamē, sabiedrībā populāras personas uzsver vajadzību pēc jaunas, spilgtas partijas… Latvijā ar to ir izteikts viss!
Viņnedēļ latvieši dzīvojās pa skatuvēm. Protams, tas viss bija nosacīti, jo darbinātas tika skatuves mākslas problēmas. Latgales pusē ļaudis skatījās uz lielo garu (Gors), kam trūkst naudas, bet galvaspilsētā vēroja monoizrādi par darba devēja un ņēmēja attiecībām. Tā kā abos gadījumos tas ir publiskais finansējums, skatītājam nevajadzētu apmierināties tikai ar priekšnesumu pirmizrādēm un programmiņām.
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
