Tiesiskais teātris 2025.gada. 7. jūnijā: vēlēšanas, kurās nestrādāja nedz sistēma, nedz atbildība
Vilors Eihmanis10.06.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Valsts digitālais svētums krita – bez dievkalpojuma un atvainošanās
Saskaņā ar Satversmes 101. pantu pašvaldību vēlēšanas ir viens no tiešās demokrātijas balstiem. Taču šoreiz likās, ka šo balstu projektēja nevis inženieri, bet diletanti.
Valsts reģionālās attīstības aģentūra (VRAA) ar savu IT rīku vēlēšanu datu apkopošanai bija apņēmības pilna uzrādīt progresu. Tā vietā uzrādīja progresīvu sabrukumu. Sistēma, kas bija jāizmanto rezultātu apkopošanai no 638 iecirkņiem, sāka buksēt jau pirmajā stundā, bet pēc tam – gluži kā sabiedriskais transports pēc plkst. 23:00 – vienkārši nepienāca.
Atbildības hronoloģija jeb “Cikos tieši beidzās kompetence?”
Pulksten 20:00: vēlēšanas noslēgtas.
Pulksten 22:00: pirmie ziņojumi par sistēmas lēnīgumu.
Pulksten 01:00: Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) paziņo, ka sistēma vispār nedarbojas.
Pulksten 03:00: tiek dota atļauja skaitīt manuāli, kas būtu jādēvē par Post-Digitālo Avārijas Risinājumu.
Pulksten 10:00 nākamajā dienā: tikai daži desmiti iecirkņu bija pabeiguši skaitīšanu.
Pulksten 19:00: beidzot beidzās vēlēšanu “pagarinātais termiņš”, kas vairāk atgādināja trauksmes vingrinājumu bez ugunsdzēsējiem.
Kurš atbildīgs? Atbilde slēpjas juridiskajā komēdijā: visi un neviens.
Amatpersonu reakcijas: no tehnoloģiskās izdzīvošanas līdz lingvistiskai burleskai
CVK priekšsēdētāja Kristīne Saulīte atzina, ka “sistēma sabruka” un skaitīšana notiek “pēc vecās, uzticamās metodes” – t.i., ar roku un kafiju. Kā juristi zina – veca metode nav sinonīms likumībai, bet šoreiz bija labākais, kas pieejams.
VRAA direktors Jorens Liops, kurš dienu pirms vēlēšanām presē teica, ka “nekādu problēmu nebūs”, vēlēšanu naktī pazuda no publiskās telpas kā “IT kods ražošanas režīmā”.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs gan pateica: „Ir izgāzušās gan CVK, gan VRAA”, bet apzināti nepieminēja, vai kāds zaudēs amatu. Tiesiskajā valodā – “izgāšanās” nav delikta pazīme, ja vien nav cietušo. Tātad – nav problēmas, tikai “pieredze”. Bet varbūt pašam Edgaram Rinkēvičam būtu jārīkojas tāpat kā bieži vien par paraugu piesauktās Skandināvijas valstīs, runājot juridiski precīzi par atbildību un nosaucot konkrēti atbildīgos, sākot ar sevi?
Vai vēlēšanu rezultāti ir legāli? Teorētiski – jā. Praktiski – "ar roku rakstīts, tātad svēts"
Šobrīd nav pamata apšaubīt pašu vēlēšanu leģitimitāti – Satversmes 101. pants ir izpildīts, ja vēlētāju griba ir izteikta un saskaitīta, pat ja tas notiek uz papīra. Bet tiesiskās paļāvības princips šeit ir iedragāts – ja vēlēšanu procesa tehniskā izpilde sabrūk, rodas pamatots jautājums, vai šai valstij ir tiesiska kapacitāte nodrošināt Satversmes funkcijas.
Tas ir ne tikai demokrātijas jautājums, bet arī valsts reputācijas un iestāžu ticamības jautājums.
Noslēgums ar satīrisku rezolūciju
Tādēļ šim vēlēšanu fiasko varam izteikt šādu rezolūciju, uz kuru neviens neparakstīsies:
1. Atbildība par valsts IT infrastruktūru tiks nodota pagaidu grupai “Gudrais papīrs”.
2. CVK un VRAA turpinās funkcijas ar vienu nosacījumu: atslēgt internetu un atgriezties pie mašīnrakstāmās mašīnas.
3. Vēlētāji turpmāk tiks aicināti piedalīties “vēlēšanu loterijā” – ja tiks skaitīts pareizi, laimē demokrātiju.
4. Parādniekiem tiks piedots, bet programmētājiem – nē.
Un beidzot – par ko mēs balsosim nākamreiz? Varbūt – par sistēmu, kas strādā. Jo šobrīd – vēlētājs izdarīja savu darbu. Valsts – ne tik ļoti.
P.S. Vēlētāji gaida pilnu atskaiti par iztērēto naudu.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
