Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā šī. Un tas ir saprotams – PSRS (Padomju Sociālistisko Republiku Savienība) laiki tik ļoti atšķiras un kontrastē ar mūsdienām, ka neatstāj vienaldzīgu gandrīz nevienu. Īpaši, ņemot vērā, ka tā nav tik sena pagātne un vēl ir daudz cilvēku, kuri “toreiz” ir dzīvojuši.

Interesanti, ka arī starp viņiem bieži vien nav vienprātības. Bet tas ir saprotams – absolūti objektīvs vērtējums ir gandrīz neiespējams. Katram ir sava dzīve; katrs redz to savām acīm, katram ceļš ejams savās kurpēs. Tādēļ vieni, kuri, piemēram, strādāja kādā bāzē vai noliktavā, burtiski “peldēja taukos”, bet citi, kuri sēdēja kādā kantorī vai, piemēram, mēģināja no valsts īpašuma kaut ko nozagt, sēdēja cietumā. Saprotams, ka vērtējums dzīvei “toreiz” viņiem būs atšķirīgs.

Tādēļ, lai arī rakstā došu ilustratīvus piemērus “no dzīves”, galveno akcentu likšu uz principiālu atšķirību starp Latvijā (Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika) īstenoto sociālo un ekonomisko politiku, kā arī kritērijiem sabiedrības morāles un ētikas jautājumos toreiz un tagad.

Zīmīgi, ka daudzi padomju perioda zākātāji, bet paretam – arī slavētāji nemaz tajā nav dzīvojuši. Protams, mēs varam veidot savu viedokli, balstoties uz uzticamu cilvēku, piemēram – vecāku - stāstījumu, tomēr tā nav tik tāla pagātne, lai mēs nedotu priekšroku aculieciniekiem, kuru  ir ļoti daudz. Tādēļ būtu labāk, ka savu viedokli izteiktu tie, kuriem ir vismaz piecdesmit gadu. Viņi vismaz līdz divdesmit gadiem dzīvoja citā valstī/iekārtā/sistēmā un, visticamāk, kaut ko atceras. Te gan jāpiebilst, ka astoņdesmito gadu beigas bija sociālisma demontāžas fāze, kura nebūt neataino iepriekšējo - “normālo” dzīvi sociālistiskajā valstī, republikā.

Obligāti jāvērš uzmanība uz to, ka tāda viengabalaina “padomju” perioda nemaz nebija, un būtu ļoti neobjektīvi un netaisnīgi “visu sabāzt vienā maisā”. Bija pirmskara, kara, pēckara, represiju (izsūtīšanu) un attīstītā sociālisma laiki ar dažādiem, visai atšķirīgiem līderiem, tādēļ korekti būtu vērtēt dzīvi šajos periodos katrā atsevišķi.

Un tas arī ir tikai loģiski – padomju valstī liels uzsvars, resursi un darbs tika ieguldīti tieši labākas nākotnes vārdā. Mērķis bija ideāla sabiedrība un iekārta – komunisms, un visi saprata un akceptēja to, ka saulainās nākotnes un nākamo paaudžu labklājības dēļ ir vērts pieciest pārejošas grūtības un neērtības.

Man iekrita dzīvot Padomju Latvijas pēdējā – pirmsdemontāžas fāzē. Un par to tad arī būs šis stāsts.

Lai būtu uzskatāmāk, salīdzināšu pa pozīcijām dzīvi “toreiz” ar dzīvi “tagad”.

Dažreiz cilvēki dara rupju kļūdu, noniecinādami dzīvi “toreiz” tādēļ, ka nevarēja nopirkt automātisko veļas mazgājamo mašīnu vai mobilo telefonu. Tādu vienkārši vēl nebija nekur. Šiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka tas bija cits tehnoloģiju un tehnikas attīstības periods, un tā “mehāniski” salīdzināt ar mūsdienām gluži nevar.

Iespējams, ka, neiznīcinot iepriekšējo iekārtu/sistēmu, šodienas sasniegumi būtu visai ievērojami. Piemērs tam ir komunistiskā Ķīna, kura ir ārkārtīgi pazemojusi kriminālkapitālistisko Krieviju, gan izcērtot tās mežus – taigu, gan izpirkdama daudzus citus dabas resursus, kuru iegūšana Ķīnā ir aizliegta. Ķīnieši plānoja vai jau realizēja pat ūdeni sūknēt no unikālās pasaules pērles – Baikāla, utt. Runāju par Austrumsibīriju, jo pats tur pabiju un redzēju ķīniešu invāziju savām acīm.

Samērā nesen pabiju arī Vjetnamas Sociālistiskajā Republikā. Ja kādam Vjetnama asociējas ar valsti, kur nav kastroļu un pannu (vjetnamiešu viesstrādnieki astoņdesmitajos gados Latvijas PSR tos masveidā pirka un veda uz Vjetnamu), tad viņš ir atpalicis no dzīves vismaz par trīsdesmit gadiem. Vjetnama zeļ un plaukst.

Ziemeļu – Dienvidu karā komunistiskie Ziemeļi uzvarēja proamerikāniskos Dienvidus, un nu Vjetnama ir vienota valsts. Tiesa gan, amerikāņu okupācija ir atstājusi neizdzēšamas, melnas pēdas, un, piemēram, Saigonā (tagad – Hošimina) prostitūcija, kas, ņemot vērā darbinieču vecumu, robežojas ar pedofiliju, sit tik augstu vilni, kāds Ziemeļvjetnamā nav iedomājams.

Man bija ļoti interesanti un vērtīgi salīdzināt divu atšķirīgu ideoloģiju ietekmi uz cilvēku apziņu un attiecīgi dzīvi ilgstošā laika periodā. Salīdzinājums viennozīmīgi nebija par labu kapitālisma ideoloģijai, kur par preci tiek padarīts viss, tajā skaitā – cilvēka miesa, gods, pašcieņa... Pretstatā bija Ziemeļvjetnamas cilvēki, kuri cienīja sevi un citus.

Turpinot šo tēmu par morāli un ētiku, sniegšu dažus faktus. Protams, ir jāsaprot, ka es runāju par valsts vadlīnijām. Sadzīvē ne vienmēr tās tika ievērotas, bet pieļauju, ka cilvēka zemapziņā tās tomēr savu darbu darīja – veidoja tīrāku un tikumiskāku sabiedrību, pasargājot to no degradācijas un zemāko instinktu uzniršanas virspusē.

Jāsaprot, ka cilvēka daba nav ideāla. Normālas valsts uzdevums ir kultivēt un atbalstīt labo cilvēkā, vienlaikus disciplinējot un ierobežojot cilvēka dabas tumšās puses izpausmes. Padomju Savienībā tā bija, izņemot ticības lietas.

Es uzskatu, ka PSRS “zelta” laiki bija saucamie Brežņeva laiki, un šajā periodā, ja arī dievbijība netika atbalstīta, tad arī nekādu represiju nebija. Vismaz – Latvijā. Pat pretēji – nesen, apceļojot Latviju, pie kādas katoļu baznīcas lasīju informāciju, ka tās labiekārtošana notikusi gados, kuri attiecas uz padomju periodu.

Tātad – ilustrācijai mazliet par sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām “toreiz”. Kā ir “tagad”, mēs paši lieliski zinām.

Vīriešiem publiski rādīt savus celīšus, atrodoties sabiedriskā vietā īsbiksītēs jeb šortos, nebija pieņemts. Tādas valkāja tikai bērni, bet pionieriem īsās bikses bija vasaras formas tērpa sastāvdaļa. Es gan nepazīstu nevienu, kurš būtu sodīts par īsbiksīšu nēsāšanu sabiedriskā vietā. Sporta nodarbībās un pludmalē, protams, ierobežojumu nebija.  Būdams pēc dabas diezgan dumpīgs, es tādas uzvilku un Ukrainā izbaudīju uz savas ādas konservatīvo (kā man toreiz šķita) tantuku nosodījumu. Tagad esmu daudz ceļojis, audzis, daudz ko sapratis un labojies.

Uz sievietēm gandrīz nekādi ierobežojumi neattiecās, un jau septiņdesmitajos gados meitenes sacentās mini bruncīšu īsumā. Tiesa – ne visur tā varēja ģērbties. Dreskods bija jāievēro katrā daudzmaz pieklājīgā restorānā. Arī vīrieši saplēstos džinsos vai citā tīši vai netīši nevīžīgā apģērbā labā krogā ielaisti netika. Arī slēpotāja džemperī nē. Un sporta botās arī nē. Tikai uzvalkā. Ak jā – vēl viena zīmīga lietiņa. Padomju Savienība nesūtīja savas skaistās meitenes uz pasaules skaistuma konkursiem. Mums nav pieņemts izstādīt puskailas sievietes vispārējai apskatei...

Ko tur piebilst – arī es savu meitu vai sievu puskailu vispārējai apskatei neizstādītu... Kā tādu pārdodamu dzīvnieku. Starp citu, iespējams, ka daudzas skaistas sievietes gan savu miesu, gan dvēseli jau ir pārdevušas. Miesu – bagātiem večiem, dvēseli – velnam...

Pretēji mūsdienu klišejām par “sovoku” restorāni un kafejnīcas pārsvarā bija augstā līmenī. Labos restorānos viesmīļi tērpās tumšos uzvalkos, baltos kreklos un dažreiz valkāja taureni. Es šo sfēru pārzināju, tādēļ atļaušos teikt, ka “vidējā restorānā” gan apkalpošana, gan ēdienu kvalitāte, gan interjers bija atbilstošs mūsdienu augstas klases restorāna prasībām.

Tādas ēdnīcas tipa ēstuves kā, piemēram,“Lido” restorānu kategorijā neietilpa.  Bet milzīga atšķirība ir tā, ka uz restorānu aiziet paēst vai iedzert ar draugiem varēja atļauties gandrīz katrs darba cilvēks, kurpretī šodien apmeklēt augstas klases restorānu, kur rēķins sniedzas simtos, var vien retais. Pārsvarā – tie, kas nestrādā. Tā ir vēl viena milzīga atšķirība starp “toreiz” un “tagad”.  Bet par to parunāsim vēlāk.

Tātad – nobeidzot par restorāniem. Kā jau vakara uzdzīves vietā, tur grozījās nauda. Bet, kur grozās nauda, tur bez sievietēm neiztikt. Arī uzdzīvot bez sievietēm nav tik interesanti. Tādēļ vieglākas uzvedības sievietes, kuras laida gar ausīm padomju audzināšanu, labprāt vakaros restorānos un kafejnīcās “tusējās”. Profesionālu prostitūtu nebija daudz – pārsvarā tur, kur apgrozījās ārzemnieki. Prostitūcija bija nelegāla, tādēļ dažreiz tika rīkoti reidi, un viņas tika tvarstītas. Protams, toreiz, tāpat kā tagad, tas viss vairāk vai mazāk bija priekš “ķeksīša” un sabiedrības acu aizmālēšanas.

Sievietes, kuras nebija tik mantkārīgas un atklāti savu miesu netirgoja, vienkārši iepazinās ar vīriešiem, ļāva sevi uzcienāt un tad brīvprātīgi atalgoja viņus par visiem tēriņiem. Vārdu sakot – šķiet, ka šajā ziņā nekas daudz nav mainījies, izņemot to, ka prostitūcija un izvirtība tagad vairs pat necenšas slēpties. Latvijā valūtas prostitūtu centrs, šķiet, bija ārzemniekiem domātā viesnīca “Latvija” Rīgas centrā, bet, cik zinu, arī ostas pilsētās Ventspilī un Liepājā senās “profesijas” pārstāvēm “darba” netrūka.

Ja mediji nemelo, tad arī Lietuvas prezidente Gribauskaite savu politisko karjeru uzsāka kā valūtas prostitūta. Tiesa gan – šī sieviete maukojās ar ārzemniekiem arī uz ideoloģiska pamata, jo vienlaikus viņa esot bijusi arī VDK aģente (kas ir ļoti ticami, jo arī Latvijas valstsmafijā augstus amatus ieņem daudzi VDK aģenti)...Šādu informāciju latviešu valodā meklēt ir veltīgi; tā visa ir izcenzēta... http://www.posprikaz.ru/2016/12/prezident-litvy-valyutnaya-prostitutka-na-sluzhbe-kgb-i-cru/

Mūsdienās šis rūpals piedzīvojis fundamentālus satricinājumus. Nezinu – ticēt vai ne, bet redzēju Youtube sižetu, kur kāda prostitūta, atbraukusi uz Ventspili cerībā uz peļņu no NATO karavīriem, ir šokā klientu trūkuma dēļ – izrādās, daudzi ir “zili” un dod priekšroku saviem biedriem vai citiem sava dzimuma pārstāvjiem. Par to gan nebūtu jābrīnās, jo, kā publiski un lepni ir izskanējis, arī pašreizējais Latvijas ārlietu ministrs...

Padomju laikā kas tāds nebija iespējams un pat iedomājams. Nerunājot jau par to, ka sabiedrība šādas perversijas vienkārši nepieņēma, arī likumdošana tās ierobežoja. Pediņus sodīja vai ārstēja piespiedu kārtā. Citāts no raksta ziņu portālā LA.LV:

Padomju Savienībā vīriešu homoseksualitāte bija kriminālnoziegums; sievietēm to uzskatīja par garīgu traucējumu izpausmi. Vēsturniece Ineta Lipša: “Pirmās padomju okupācijas laikā 1940. – 1941. gadā un kopš otrreizējās padomju okupācijas 1944. –1945. gadā līdz 1961. gada 1. aprīlim spēkā bija attiecīgais KPFSR Kriminālkodeksa 154. a pants, kas par faktu paredzēja sodīt ar ieslodzījumu cietumā uz laiku no trim līdz pieciem gadiem. Tātad padomju okupācija uzspieda Latvijas sabiedrībai savu politizēto/homofobisko teroru.” (Paldies Padomēm! No autora) 

Jau kopš 1934. gada 1. aprīļa PSRS par homoseksuālām darbībām draudēja līdz pat piecu gadu cietumsods. 

Kā liecina izdevums “LGBTI vēsture Latvijā pēdējos 100 gados”, notiesāto homoseksuālo vīriešu skaits pieauga. Piemēram, no 1945. līdz 1960. gadam Latvijas PSR tautas (!) tiesās notiesāja 34, laikā no 1961. līdz 1989. gadam – 268 vīriešus. 

Lai gan 1961. gada 6. janvārī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu “Par Latvijas PSR Kriminālkodeksa apstiprināšanu” un Krievijas PFSR Kriminālkodeksu aizstāja ar Latvijas PSR Kriminālkodeksu, tomēr nosodošā attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem nemainījās. Jaunā Kriminālkodeksa 124. panta 1. daļa par labprātīgiem dzimumsakariem starp pilngadīgiem vīriešiem paredzēja sodu ar brīvības atņemšanu līdz pieciem gadiem. 124. panta 2. daļa paredzēja brīvības atņemšanu no trīs līdz astoņiem gadiem par homoseksuālajiem sakariem, ja tie veikti ar vardarbību vai piedraudot lietot vardarbību, izmantojot cietušā bezpalīdzības vai atkarības stāvokli, kā arī, ja tie izdarīti ar nepilngadīgajiem. 

Pilns raksts (tiesa, caur mūsdienu liberastu brillēm raugoties), šeit: https://www.la.lv/seksa-nebija-citados-arsteja-homoseksualu-dubulta-dzive-psrs-laikos

Lūk, viens no iemesliem, kādēļ mūsdienu Latvijas uzpeldējušie sū..., piedodiet, - politiskā elite tik krampjaini ieķērusies varas krēslos – politekonomiskās mafijas varai nomainoties uz tautas varu, viņiem būtu “kirdik”. Izmantojot iespēju, atgādinu savu pozīciju šajā jautājumā, tā ir nemainīga, proti:

Mani pilnīgi neinteresē, ko kurš dara savā guļamistabā; es nevienu nenosodu un netiesāju, bet kategoriski iebilstu un pretošos tam, ka pederasti un citi “netradicionālie” izplata un popularizē savas perversijas sabiedriskās vietās un – it īpaši – bērnudārzos un skolās.

 

Pati daba māca, ka ne pederastu “ģimenei”, ne pederastu tautai nav nākotnes. Ja, protams, viņi neatņem bērnus normālajiem, bet to viņi var panākt ar savu kolēģu – parlamentāriešu un valdības “locekļu” lobiju. Tādēļ uzskatu, ka pederastu nonākšana varas gaiteņos ir ārkārtīgi bīstama un tautai var kļūt letāla. Atcerieties seno austrumnieku teicienu:

Ja gribi uzvarēt ienaidnieku, audzini viņa bērnus... 

To, ka Latvijas varturi atrodas otrā frontes pusē un karo pret tautu, šodien, šķiet, redz pat aklais...

Kā jebkura pasaules valoda, arī latviešu valoda mainās, tādēļ dažreiz rodas sajukums terminos. Agrāk par pederastiem un pidarasiem apzīmēja homoseksuālistus, bet mūsdienās “pidarass” ir slikta cilvēka apzīmējums un ne vienmēr norāda uz aplamu seksuālo orientāciju. Piemēram, SIA LV ārlietu ministrs ir pederasts, bet pārējos valdības locekļus un viņu pakalpiņus droši var saukt par “pidarasiem”, lai gan ar orientāciju viņiem viss ir kārtībā. Jo tikai pidarass var izlaupīt Latvijas zemi, novest valsti neatmaksājamos parādos un turklāt no tā visa iedzīvoties. Un nekaunēties idiotiski smaidīt pa visu ģīmi televizora ekrānā un gvelzt, cik viss ir labi, jauki un pareizi.

Padomju laikos tādi eksemplāri jau sen cirstu mežu kaut kur taigā, bet viņu tautai nozagtie/izkrāptie īpašumi būtu konfiscēti. To nodrošinātu dažādas valsts institūcijas, tautas tiesa (tiesās bija piesēdētāji – tautas pārstāvji) un tautas “modrā acs”.

Atšķirībā no mūsdienu Latvijas, kur cilvēks ir pilnīgi beztiesisks un viņam nav, kur vērsties pēc palīdzības un taisnības, Padomju Latvijā bija. Pat piekrāpta sieva varēja pasūdzēties vīra darba vietā, un viņu tad sauktu “uz paklāja” - uz biedru tiesu, kur nelaimīgais grēkāzis tiktu kaunināts un rāts. Arī par dzeršanu tāpat, lai gan alkohola lietošana bija visai izplatīta parādība.

Toreiz atšķirībā no mūsdienām to varēja darīt arī sabiedriskās vietās. Ja kāds pārlieku piedzērās, tad riskēja nokļūt atskurbtuvē. Kursēja speciālas automašīnas – furgoni, kuras savāca pārlieku apskurbušos. Miliči ar automašīnu nogādāja grūtdieni atskurbtuvē, kur viņu pārbaudīja ārsts un ierādīja gultas vietu slēgtā “numuriņā”. No rīta, pēc protokola un visu formalitāšu nokārtošanas paģiraino klientu izlaida – jo viņam jāiet uz darbu. Un nu – par darbu.

Bezdarbs neeksistēja. Darbu varēja dabūt gandrīz jebkur, tādēļ cilvēki parasti strādāja savas dzīvesvietas tuvumā. Pat vairāk – ne tikai bezdarbs neeksistēja, bet nestrādāšana bez attaisnojoša iemesla (mācības, veselības stāvoklis) tika klasificēta kā parazītisks dzīves veids un sodīts ar visu likuma bardzību. Sk. citātu:

4 мая 1961 года на основании ст. 12 Конституции Президиум Верховного Совета РСФСР принял указ «Об усилении борьбы с лицами (бездельниками, тунеядцами, паразитами), уклоняющимися от общественно-полезного труда и ведущими антиобщественный паразитический образ жизни». Согласно ему, лица, считающиеся бездельниками, тунеядцами, алкоголиками, выселялись в специально отведенные местности на срок от двух до пяти лет. Их лишали имущества, заработанного нетрудовым путем и принуждали к труду на этих территориях. https://ru.wikipedia.org/wiki/Тунеядство

1961.gada 4.maijā, balstoties uz Konstitūcijas 12.panta, KPFSR Augstākās Padomes Prezidijs pieņēma rīkojumu “Par cīņas pastiprināšanu pret personām (dīkdieņiem, tiem, kas dzīvo uz citu rēķina, parazītiem), kuri izvairās no sabiedriski derīga darba un veic antisabiedrisku parazītisku dzīves veidu”.

Saskaņā ar šo rīkojumu personas, kuras tiek atzītas par dīkdieņiem, parazītiem, alkoholiķiem, tika izsūtītas uz speciāli ierādītām vietām uz laiku no diviem līdz pieciem gadiem. Viņiem atņēma īpašumus, iegūtus bezstrādes ceļā un piespieda strādāt šajās nometinājuma teritorijās.

Krievu vārdam Тунеядство latviešu valodā ir vairākas nozīmes: “Tāds, kas kaut ko saņem par velti, bez maksas, bez iemesla, slinko, dīkdieņo; dzīve uz citu rēķina, uz citu darba rēķina; parazītiska eksistēšana uz sabiedrības rēķina; Тунеядство ir viena no sociālā parazītisma formām.”

Lieki teikt, ka pēc šāda formulējuma mūsdienu Latvijā izsūtīt uz saucamo “101.km” vajadzētu milzum daudz parazītu. Un būtu pareizi. Jo parazīts tādēļ ir parazīts, ka eksistē uz citu rēķina. Uz tava un mana rēķina. Bet, ja parazīti savairojas un uzblīst, kā tas ir noticis Latvijā, tad tiek apdraudēta ne tikai saimnieka veselība, bet pat dzīvība. Arī tas ir noticis Latvijā. Vai zinājāt, ka Latvijai pieder antirekords – tā kļuvusi par visstraujāk izmirstošo valsti pasaulē?!

 

Un vēl viens paradokss, kuru es nekādi nevaru “pārgremot”. Normālā valstī normālos apstākļos darbojas likums “Kurš nestrādā, tas neēd”. Latvijā ir otrādi – kurš strādā, tas nekad nav bagāts, bet tie, kuri nestrādā – bieži vien ir. Parasti viņi sūc, zog vai mahinē no budžeta, un ar biznesu tiem ir vien attāls sakars. Arī treknie ierēdņi. Padomju laikā, kā minēju, biroja darbs nebija cieņā. Saprotams, ir jābūt atšķirībai apmaksā starp strādnieku, kurš bieži vien visai skarbos apstākļos veic savu darbu, un “kantora žurku”, kura regulāri dzer kafiju un mīkstajā krēslā audzē pēcpusi. Tādēļ strādnieki pelnīja krietni vairāk.

Tagad ir otrādi - tie, kuri nedara neko vai dara maz, vai dara pilnīgi nevajadzīgu darbu, ir daudz labāk atalgoti par reāla darba darītājiem. Tādai ekonomiskajai politikai nav nākotnes. Man palicis atmiņā kāds lozungs no padomju laikiem - Ekonomikai jābūt ekonomiskai. Tam es pilnībā piekrītu, tādēļ ar lielu skepsi skatos uz daudzu nevajadzīgu, lieku ierēdņu un citu parazītu dāsno sponsorēšanu. Vienīgais izskaidrojums – valstmafija tādējādi nodrošina sev lojālu masu.

Nedrīkst aizmirst par padomju laiku sociāli labvēlīgo pensiju sistēmu. Vīriešiem pensijas vecums bija 60 gadi (ja strādāja Ziemeļos vai Sibīrijā, kura tiem pielīdzināta, tad no 55 gadiem), bet sievietēm – no 55 gadiem. Pārsvarā pensijas nebija lielas, bet pilnīgi pietiekamas, lai dzīvotu pieticīgu, bet vienlaikus bezbēdīgu dzīvi. 

 

Tagad - par pārtiku.

Pārtikas ražošanu regulēja Valsts standarti. Daudzi pārtikas produkti nebija brīvi veikalā nopērkami, bieži vien bija jāizstāv garas rindas. Pat garākas nekā tagad pie lielveikalu kasēm piektdienās un pirmssvētku dienās. Bet...

Vai nu pateicoties tam, ka pārtikas ražošana nebija tik “modernizēta”, vai pateicoties Valsts standartam, pārtika bija izcila. Tas ir – izcila, salīdzinot ar mūsdienu pussintētisko barību un “plastmasas” tomātiem vai beztermiņa pienu, nopērkamu lielveikalos. Jā – mēs toreiz izsmējām lētās desas, savā starpā pārrunādami, ka tās ražo no subbproduktiem, cīpslām un citiem gaļas atkritumiem. Bet tās ražoja no lopa! Toreiz nevarēja ienākt prātā, ka var ražot arī no sojas vai kaut kā cita. Un pielikt garšas pastiprinatāju (E620—E629) un vēl veselu virkni s...u.

Par maizi stāsts ir atsevišķi. Maizi nevar aizmirst. Bieži vien to tirgoja atsevišķos veikalos. No rītiem, kad bija pievedums, tiem nebija iespējams paiet garām – smaržoja visa apkārtne. Speciālas maizes mašīnas izvadāja maizi pa apkārtnes veikaliem, bet ne no tālienes. Maizes ceptuves bija visur, uz vietas, tā teikt, lai iedzīvotājiem būtu iespēja iegādāties to svaigu, pat siltu. Lasītājs varbūt nezina, ka mūsdienu maize nesmaržo, ilgi nesakalst, ir tālu transportējama “moderno tehnoloģiju” dēļ – gandrīz visa veikalos nopērkamā maize ir bijusi saldēta un piebāzta ar dažādiem “uzlabotājiem” (lasīt sīksīkiem burtiņiem rakstīto uz iesaiņojuma. Ieteicams iegādāties lupu, bet tad pastāv risks nomirt badā, jo normāli produkti mūsdienās gandrīz nav nopērkami. Vien pa bargu naudu). Un – arī kūkas...Fragments no intervijas DB ar AS Latvijas maiznieks valdes locekli Māri Daudi:

„«Restorāni un viesnīcas novērtē, ka varam piegādāt gan saldētu maizi, gan kūkas, ko atliek vien atkausēt un pasniegt. Dažos restorānos mūsu meduskūka, uz vietas atkausēta un izdekorēta, tiek pasniegta kā šefpavāra meistardarbs. Tas mūs priecē,» saka M. Daude.”

Te acīmredzama ir ne tikai tehnoloģija, bet arī gluži neticamā cilvēku degradācija kriminālā kapitālisma apstākļos, kad cilvēks blēdību un melošanu klientiem pasniedz kā biznesa sasniegumu...Pilna intervija šeit:https://www.db.lv/zinas/latvijas-maiznieka-saldeto-produktu-segments-strauji-aug-48817

Padomju laikā maizes cena bija ļoti zema, jo tā skaitījās (un ir) pirmās nepieciešamības prece. Baltmaizes kukulīša cena bija 12 vai 22 kapeikas, bet “ķieģelīša” - 14 kapeikas. Rūpnīcas strādnieki parasti pelnīja 200 – 300 rbļ./mēn. Zemā maizes cena veicināja dažādas “ačgārnības”. Atceros, ka mana mamma pirka un baroja maizīti govij...

Bija laiks, kad ēdnīcā maize stāvēja uz galda un to varēja ēst par velti. Diemžēl cilvēki to nenovērtēja (uh, kā viņiem derēja padzīvot kādu mēnesi kapitālismā) un izturējās visai nevīžīgi. Pašsaprotami, ka arī sāls, pipari un sinepes ēdnīcā bija bez maksas. Atceros, Ogres stacijas ēdnīcā varēja paēst par...11 kapeikām. Mēs, pusaudži, tās saucām par “trubaļotu brokastīm”. Tas bija zirņu biezenis ar speķi (11 kap.) un maize ar sinepēm – par velti. Normāli ēdnīcā varēja paēst par 0.5 – 1 rubli.

Un vēl. Faktiski katrā pagastā bija pienotava, kur tika pārstrādāts piens un ražoti piena produkti. Pašsaprotami, ka tie bija visaugstākajā kvalitātē, svaigi un par ļoti pieņemamām cenām. Iedzīvotāji varēja iegādāties sveramos piena produktus bez iesaiņošanas un transportēšanas sadārdzinājuma.

Liela problēma padomju laikā bija zagšana, kas faktiski nemaz neskaitījās zagšana. Jo ņemts un nests mājās no darba bija kopīpašums, kura saimnieks daļēji bija arī pats nesējs. Toreiz radās teiciens, kurš, cik zinu, daļēji darbojas vēl šodien: “Parādi, ko tu nes mājās, un es pateikšu, kur tu strādā.”

 

Stiepa visu, ko var atstiept, bet... Tas notika gandrīz legāli un nelielos apjomos. Kā mazs bonusiņš pie algas, tā teikt. Celtniecībā tāpat kā mūsdienās blēdījās un zaga vairāk, bet pastāvēja risks, ka darbu vadītāja personīgo, no zagtajiem materiāliem būvēto māju var atņemt. Bija jāpierāda ienākumu likumīgums. Liela mēroga valsts (tautas) mantas zagšana vai izsaimniekošana bija ļoti bīstama un draudēja ar 15 gadiem aiz restēm plus mantas konfiskāciju. Tas, domāju, arī ir viens no iemesliem, kādēļ VDK un korumpēti komunisti – blēži bija ieinteresēti PSRS sagraušanā. Nu viņi varēja ne tikai leģitimizēt salaupīto, bet nolaupīt tautai vēl vairāk. Gluži gigantiskos apmēros.

Personīgi es uzskatu, ka, atjaunojot Latvijas valsti (šī NAV Latvijas Valsts), VISIEM, kuri dzīvo dārgās villās, būtu jāpierāda savu ienākumu legālā izcelsme. Baidos, ka daudziem redzamiem darboņiem nāktos pārcelties uz pažobeli Maskačkā. Labākajā gadījumā...

Tagad zagšana ir ieguvusi citu veidolu. Ja agrāk zaga visa tauta – no “saimnieka”, no valsts, tad tagad ir otrādi – valsts, “saimnieks” vai liels uzņēmējs zog no tautas, no darbiniekiem, no iedzīvotājiem. Ne velti ir teiciens, ka uzņēmējs ir starpnieks starp strādnieka algu un viņa kabatu...

Un nesauciet uzņēmējus maldinošajā vārdā “darba devēji”. Darbu dod tas, kurš to padara, bet uzņēmējs strādniekam/darbiniekam dod naudu par padarīto, bet tikai daļu. Dažreiz pat visai nelielu, lielāko daļu atstājot sev. Īpašī raksturīgi tas ir Latvijā, kas arī ir viens no iemesliem masveida ekonomiskajai Latvijas iedzīvotāju emigrācijai uz ārzemēm. Vispār latviešu mentalitāte ir viena no draņķīgākajām pasaulē. Pat ārzemju latvieši mēdz pret saviem tautiešiem izturēties negodīgi un pie iespējas viņus izmanto, lai iedzīvotos. Tādēļ neiesaka ārzemēs strādāt Latvijas uzņēmumos, bet pie vietējā – zviedra vai vācieša. Viņiem pat prātā neienāk tādas cūcības, kādas var izstrādāt latvietis latvietim. Piemēram – nesamaksāt norunāto algu.

Medicīniskā aprūpe. Ja par tās kvalitāti vēl var strīdēties, tad par pieejamību – ne. Man personīgi par medicīniskās aprūpes kvalitāti LPSR laikos ir tikai labas atmiņas. Faktiski – Rīgas traumatoloģiskā institūta ķirurga augstā kvalifikācija izglāba man dzīvību, jo gadījās smagi salauzt sprandu. Viņi “saremontēja” tik labi, ka pēc desmit gadiem es varēju atļauties salauzt otrreiz. Bet šoreiz lūza citā vietā. Un atkal Traumatoloģiskais institūts, atkal tā pati nodaļa. Un atkal – dzīvs! Atceros, pirmajā reizē manā palātā gulēja kāds puisis no Ventspils. Arī viņš bija salauzis sprandu.

Vismaz pavizinājos ar helikopteri, - viņš smējās. Ventspilnieks bija līdz pusei paralizēts, bet, kad pēc pusgada sastapāmies, viņš jau varēja mazliet pacelt roku, lai sasveicinātos. Tāda bija padomju laika sistēma un medicīna Rīgā. Neesmu dzirdējis, ka smagu slimnieku transportēšanai “brīvlatvijas” laikā izmantotu aviāciju, turklāt – pilnīgi par velti. Taisnības dēļ jāsaka, ka par provincēm dzirdēti dažādi šausmu stāsti, bet neviens no tiem nelīdzinās mūsdienām, kad medicīniskā aprūpe kļuvusi par maksu.

Un atkal – es personīgi nevaru sūdzēties. Lai gan – varu gan! Ja man nebūtu naudas un iespējas savulaik aizlidot uz Indiju pēc zālēm, iespējams, ka būtu jau citā pasaulē. Toreiz Latvijas varturi parādīja sevi atklāti – kā slepkavas. (Sk. rakstu: https://pietiek.com/raksti/kad_vadzis_lust_jeb_nelauj_sevi_nobendet,_draugs )

Tiem, kas nezina – medicīniskā aprūpe padomju laikos bija bezmaksas. Arī zobārstniecība un viss pārējais. Šodien, ja tev nav naudas transportam, izmeklējumiem un saucamajam “līdzmaksājumam”, medicīnisko aprūpi saņemt nevari. Mirsti nost. Jo SIA LV, kā jau katrā komercuzņēmumā, valda peļņas aprēķins, bet Latvijas iedzīvotājs ir resurss. Tiem, kuri nezina, ka Latvijas valsts iestādes, struktūras, Prezidenta kanceleja, prokuratūra u.c. ir reģistrēti komercuzņēmumu reģistrā Vācijā, vēlams ieskatīties šeit: https://www.dunsregistered.com/DUNS.aspx

Padomju varas gados iedzīvotāju veselībai tika pievērsta īpaši liela nozīme. Daudzas veselības pārbaudes bija obligātas, piemēram, sanitārās grāmatiņas (arī šodien), plaušu pārbaude tuberkulozes prevencijai. Uzņēmumos ar kaitīgiem darba apstākļiem izsniedza bezmaksas pienu, uzskatot, ka tas palīdz organismam attīrīties. Spēcīgās arodbiedrības nodrošināja visus strādājošos ar iespējām atpūsties sanatorijās (Latvijā vai citur) bez maksas vai par neadekvāti niecīgu samaksu. Īpaši tika “uzpasēti” cilvēki ar garīgiem traucējumiem. Daudzi nezina, ka mūsdienu Latvijas apstākļos garīgi slimos stacionārā netur ilgāk par 30 dienām. Tāpat arī nezina to, ka tuvinieki nevar cilvēku, kuram “aizbraucis jumts”, ievietot slimnīcā, ja...viņš to pats nevēlas! Bet tādēļ jau viņš jāārstē, ka pats nav spējīgs adekvāti spriest! Tas netiek ņemts vērā, tādēļ piespiedu ārstēšana iespējama tikai tad, ja var PIERĀDĪT, ka slimnieks apdraud sevi vai citus. Vārdu sakot, ja kāds sajūk prātā (Latvijā tas notiek arvien biežāk)un, piemēram, Rīgas centrā pie Mildas pliks mēģina uzsiet viņai galvā lakatu vai arī vienkārši noliek čupu, tad viņam piemēros administratīvo sodu, bet izsauktā Tvaika ielas brigāde nevedīs uz slimnīcu, kamēr viņš nav kādu nožmiedzis vai, vismaz, mēģinājis to izdarīt. Vai sevi.

LPSR laikā ārsti psihiatrijas pacientus, kuri izvairījās no ārstēšanas, meklēja mājās, bija ieinteresēti viņu veselībā un labklājībā. Tagad daudzi ārsti (par laimi – ne visi) ir ieinteresēti tikai savā personīgajā materiālajā labklājībā.

Es vienmēr esmu uzskatījis un domas neesmu mainījis – tādas sfēras, kā izglītība, kultūra, veselības aprūpe, drošība NEDRĪKST BŪT KOMERCIĀLAS!

 

Tāpat kā zeme, upes, ezeri, jūra NEDRĪKST BŪT PRECE, bet tas nozīmē – nedrīkst būt privātīpašumā!

Mūsdienu Latvijā šajā ziņā ir sevišķi nelietīgi un viltīgi izkombinēts. Savulaik, deviņdesmitajos, kad bija trakais grābšanas, dalīšanas un izzagšanas laiks, kaut ko “privatizēt” lielblēži atļāva arī tautai. Tā daudzi kļuva par savu dzīvokļu, kuros viņi jau tāpat dzīvoja paaudžu paaudzēm, “īpašniekiem”. Kādēļ rakstu pēdiņās? Tādēļ, ka blēži ieviesa NĪN, bet, kamēr ir NĪN (nekustamā īpašuma nodoklis), tu esi tāds pat “īpašnieks” kā es - astronauts. Iedomāties jau varam, bet:

NĪN ieviešana (neatkarīgi no summas) bija skaidrs signāls tam, ka nekustamais privātīpašums Latvijā tiek atcelts.

 

Tu teiksi – kā?! Es uzbūvēju ar savām rokām un pa savu naudu māju; tā ir MANA! Aha... Pamēģini kādu laiku nepārskaitīt maksu par tās lietošanu (NĪN), un tu redzēsi, cik tā ir “tava”... ”Tavs” bija tikai darbs, laiks, veselība un nauda. Kad tā ir uzcelta un piereģistrēta, tā sāk piederēt tam, kuram tu maksā. Tādēļ (un, protams, arī citu iemeslu dēļ) daudzi ilgstoši nenodeva mājas ekspluatācijā, un tādēļ bandīti/pidarasi tagad izdod likumus, kas paredz ierobežot termiņu, kurā māja ir jānodod...

Padomju laikā situācija bija krietni labāka. Zeme bija valsts īpašumā, bet apbūves gabali tika nodoti beztermiņa lietošanā, un zemes nodoklis bija tikai simbolisks – pāris rubļi gadā. (Atkal – kā simbols un atgādinājums par patieso īpašnieku). Par ēkām nekādu nodokļu nebija – tās reāli bija saimnieka īpašumā! Padomju laikā tika uzbūvētas ļoti daudzas privātmājas. Arī uz mazās ieliņas Ogrē, kur mans tēvs uzbūvēja māju, un es pavadīju bērnību un jaunību, visas mājas tika sabūvētas padomju laikā. Toreiz nevienam pat prātā nevarēja ienākt tāds murgs, ka pēc gadiem Latvija “atgūs brīvību” un NĪN nemaksāšanas gadījumā viņus no pašu celtajām/mantotajām mājām varēs izmest ārā.

Starp citu, NĪN par ēkām ieviesa tikai 1997.gadā, šķiet, kārtējo zemisko LR valdības un naudas maisu vienošanos rezultātā. Tautas ienaidnieki – Saeima to pieņēma jūnijā, bet izsludināja A.Čepānis (nebūdams prezidents, bet viņa vietā).

Ar nožēlu jākonstatē, ka padomju laiks Latvijas tautas pastāvēšanai bija nesalīdzināmi labvēlīgāks par šo.

To pierāda arī demogrāfiskā situācija, bet tā savukārt cieši saistīta ar sociālo. Es vienmēr brīnos, kad dzirdu, kā cilvēki lamā un nīst visu “sociālistisko”, vienlaikus gribēdami “sociālās garantijas”, “sociālo spilvenu”, sociālās nevienlīdzības mazināšanu”, labu pensiju utt. Mums visiem patīk Zviedrija kā sociāli izdevušās valsts paraugs. Bet no vārda “sociālistisks” mēs baidāmies. Kas gan tur nepareizs?

Izglītība. Izglītība, protams, padomju laikos bija bez maksas. Visu līmeņu izglītība. Padomju valsts bija ieinteresēta cilvēka potenciāla atraisīšanā, tādēļ bērniem, jauniešiem un arī pieaugušajiem bija pieejamas arī visai plaša spektra ārpusskolas mācības un interešu nodarbības. Varēja izvēlēties, ko sirds kāro – viss bija pieejams un bez maksas. Pat tādi tehniskie sporta veidi kā motokross. Par deju pulciņiem, sporta sekcijām, koriem, ansambļiem un visu pārējo nemaz nerunājot. Ja es gribētu uzskaitīt visu pieejamo interešu nodarbību klāstu, tas aizņemtu, šķiet, veselu lappusi un kļūtu garlaicīgi lasīt. Atkārtoju – viss bez maksas. Bezmaksas izglītības garantija bija nostiprināta pat valsts pamatlikumā – PSRS konstitūcijā:

Граждане СССР имеют право на образование. Это право обеспечивается бесплатностью всех видов образования, осуществлением всеобщего обязательного среднего образования молодёжи, широким развитием профессионально-технического, среднего специального и высшего образования на основе связи обучения с жизнью, с производством: развитием заочного и вечернего образования; предоставлением государственных стипендий и льгот учащимся и студентам; бесплатной выдачей школьных учебников; возможностью обучения в школе на родном языке; созданием условий для самообразования

— Конституция СССР (1977) // Викитека

PSRS pilsoņiem ir tiesības uz izglītību. Šīs tiesības tiek nodrošinātas ar: bezmaksas visa veida izglītību, jaunatnes vispārējās obligātās vidējās izglītības īstenošanu; profesionāli – tehniskās, vidējās speciālās un augstākās izglītības attīstību uz saistības ar dzīvi, ražošanu pamata; ar neklātienes un vakara izglītību; ar valsts stipendijām un atlaidēm audzēkņiem un studentiem; ar bezmaksas mācību grāmatu izsniegšanu; ar iespēju mācīties dzimtajā valodā (izcēlums  aut.); ar pašizglītībai nepieciešamo apstākļu radīšanu. (PSRS Konstitūcija (1977))

Tādēļ nav jābrīnās, ka padomju izglītības sistēmu piedzīvojušie cilvēki ir ievērojami erudītāki, loģiskāki un attīstītāki par mūsdienu skolu, sabiedrības un vides veidotajiem. Protams, arī mūsdienās ir gudri, gaiši, zinoši un jauki jaunieši. Bet... gribētos, lai tādu būtu vairāk.

Tam ir loģisks, bezgala cinisks un pretīgs izskaidrojums, kuru atļāvās, jāsaka – izvemt Latvijas galvenais viltvārdis – prez, tas ir – prezidents E.Levīts, kurš kādā uzstāšanās reizē skolā jauniešiem skaidrā tekstā pateica, ka viņi tiek gatavoti kā darbaspēks (!) Eiropas darba tirgum (!)un “jāiemācās aprēķināt, kādu kredītu paņemt”...

Bet, kā zināms jau no seniem laikiem: “Aizņēmējs ir aizdevēja vergs.” Kam vergam laba izglītība, spēja analizēt un loģiski spriest?

 Lieki teikt, ka vismaz pamatskola bija praktiski katrā pagastā. Savukārt Latvijas “neatkarības” laikā ir slēgtas (?) skolas. Pirmajos 13 atbrīvošanās no “sarkanā mēra” gados tika slēgtas 224 skolas. https://www.tvnet.lv/5494195/trispadsmit-gadu-laika-latvija-slegtas-244-skolas Tas ir līdz 2011.gadam. Process ir palēninājies, bet turpinās, jo vēl ir, ko slēgt. 2019.gadā tika slēgtas 14 skolas. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/sogad-slegtas-14-skolas.a330700/

Tautas vispārējā kultūras līmeņa celšanu pozitīvi ietekmēja bibliotēku, klubu, tautas namu, kultūras namu plašā pieejamība. Aktīva kultūras dzīve norisinājās praktiski katrā pagasta centrā. Lozungs “Māksla pieder tautai” reāli tika īstenots dzīvē. Galvaspilsētas mākslinieki bija bieži viesi lauku kultūras namos un klubos, kā arī pretēji – tika organizēti autobusi, kuri veda lauku darbarūķus uz kultūras pasākumiem Rīgā. Teātra izrādes, koncerti, kino un citi pasākumi bija plaši pieejami arī zemo cenu dēļ. Mūsdienu dažreiz gluži ārprātīgās cenas toreiz nevienam nevarēja pat ienākt prātā.

Kvalitāte? Ha – daudzi tie paši mūziķi un aktieri, kas šodien, tikai - jaunāki un smukāki!

Padomju laikos nebija saucamo “bomžu” (без определённого места жительства). Jau pēc mācību iestādes pabeigšanas jaunos speciālistus norīkoja darbā un piešķīra istabiņu vai dzīvoklīti. Komunālie maksājumi bija smieklīgi. Arī tagad tie ir smieklīgi, bet citādāk; agrāk tie bija smieklīgi mazi (daži rubļi mēnesī), bet tagad tie ir smieklīgi lieli. Smieklīgi tādēļ, ka nekāda ekonomiska pamatojuma lielajām summām nav. Faktiski, monopoluzņēmumi, valstmafijai “jumtojot”, nodarbojas ar reketu, latviski – ar izspiešanu.

Kad gāzes cenu “biznesmeņi” palielināja, cilvēki sāka mazāk tērēt. Tas neietilpa pidarasu (nejaukt ar homoseksuālistiem - pederastiem) plānos, un viņi uzlika ikmēneša maksājumu, kuru pieklājības pēc nosauca par “abonēšanas maksu”. It kā cilvēks, kuram jau trīsdesmit gadus dzīvoklī ir gāzes krāns, būtu sācis kaut ko abonēt. Tas pats stāsts ar elektrību – kad tā kļuva dārgāka, ļaudis sapirka un saskrūvēja ekonomiskās spuldzītes. Tad parazīti ieviesa ikmēneša maksas, kuras nosauca dažādos vārdos – par OIK, par elektrības sadali utt. Rezultātā cilvēkam ir jāmaksā nevis par elektrību, kas būtu tikai normāli, bet par neko. Arī tad, ja elektrību netērē...

Tā SIA LV sūc savus cilvēkresursus. Un arī daudz un dažādos citos veidos. Latvijā cilvēks dažādos nodokļos, nodevās, slēptos uzcenojumos un tarifos samaksā līdz pat 85 – 90% no saviem ienākumiem. Ja Latvijas iedzīvotājs kaut kādu iemeslu dēļ nespēj samaksāt piestādītos komunālos “rēķinus”, viņš var zaudēt pajumti un tikt izsviests uz ielas.

Padomju Latvijā kas tāds nebija iedomājams.

Un nobeigumā – par sadzīves tehniku. Tā tika ražota ar pilnīgi atšķirīgu koncepciju nekā kriminālā kapitālisma iekārtā. Ja mūsdienās ražotāji ražo, lai pārdotu un gūtu pelņu, tad padomju laikā ražoja, lai cilvēkiem atvieglotu sadzīvi. Cik zinu, dažreiz pārdošanas cena pat nesedza izmaksas. Tādēļ tehnika mēdza pārsteigt ar savu ilgmūžību. Piemēram, ledusskapji Зил mēdza kalpot pat... 40 gadus. Bez nekādas freona uzpildes un apkopes. Bet putekļu sūcēji Ракета vienkārši nebija nolietojami. Vēl šodien man ir rūpnīcā Straume ražots mikseris. Tas darbojas nevainojami.

Īpaši nevar slavēt PSRS ražotās automašīnas, kuras pārsvarā atpalika no ārzemju ražojumiem gan kvalitātes, gan izturības ziņā. No otras puses - “žigulīšiem” nebija ne vainas; ceļmalās nestāvēja un aizbrauca visur, kur vajag. Es ar tādu izbraukāju visai tālus ceļus – no Karēlijas ziemeļos, līdz Moldāvijai, Melnajai jūrai, Turkmenistānai dienvidos; no Austrumsibīrijas austrumos, līdz pat Klaipēdai rietumos. Arī mūsdienās daži vēl redzami uz ceļiem. Lielais degvielas patēriņs? Ha – smieklīgi tie 10l/100km, ja benzīns maksā 11 kapeikas/litrs...

Automašīnas ar dīzeļdzinējiem bija tikai kravinieki un privātajiem piederēt nevarēja. Tāpat kā traktori. Daudzbērnu ģimenēm tika dota iespēja iegādāties mikroautobusu “Latvija”, kuru komplektēja Latvijā, Jelgavā. Lieki teikt, ka šo ražotni jaunā vara iznīcināja. Tāpat kā bezgala daudz citu. Cilvēki zina tikai lielākās – VEF, cukurfabrikas, RRR, RVR utt. Bet patiesībā Latvijā ražoja vai tuvākajā laikā plānoja ražot gandrīz visu lauksaimniecības tehniku. Tagad par to var lasīt tikai grāmatās, jo internets tiek nežēlīgi un bezkaunīgi cenzēts un informācija dzēsta. Domāju, sabiedrības “digitalizācijas” iemesls un paaudzes, kura nelasa grāmatas, veidošana ir tieši domu kontrole ar kontrolētas informācijas starpniecību. Atceraties grāmatu dedzināšanas vēsturē? Digitalizācija paver plašas iespējas šajā jomā un krietni atvieglo cilvēces parazītiem vēstures pārrakstīšanu. Nekas nav jādedzina – viss ir pieejams tīklā. Pēdējā laikā cenzori aktivizējušies jo īpaši. Jāsaka – kā nekad. Interesanti, uz ko tas iet?...

Kriminālā kapitālisma apstākļos, lai nodrošinātu peļņu ražotājam, tirgotājam un pidarasiem/parazītiem, jau kopš 1996 gada ir ieviesta saucamā “plānveida novecošana”. Tas nozīmē, ka lieta tiek ražota ar aprēķinu, ka tā kalpos garantijas laiku, varbūt vēl nedaudz un...viss. Pērc jaunu. Vairāk – šeit:

https://www.forbes.ru/biznes/361515-lovushka-dlya-pokupatelya-pochemu-sovremennye-veshchi-ne-mogut-sluzhit-vechno

Pats par to pārliecinājos, kad vienā telpā ieliku trīs saldētavas. Divas bija vecas – zviedru Husqvarna un viena - vācu ražojuma. Trešo ieliku pilnīgi jaunu, no veikala – Zanussi. Un ko domājat? Pēc diviem gadiem un dažiem mēnešiem man izgāja no ierindas tieši jaunā Zanussi, bet vecās turpināja strādāt. Vēlāk, protams, izrādījās, ka Zanussi nav labojama...

To sauc arī par “ekonomikas sildīšanu”. Jo tikai naudas aprite nodrošina parazītiem varu pār cilvēkiem. Izņem naudu, un viss – viņi vairs nespēj kontrolēt un valdīt pār cilvēkiem. Tādēļ arī absolūti visas dzīves sfēras tiek padarītas par preci vai pakalpojumu, kurš jāapmaksā ar naudu. Naudai ir vērtība tikai tad, ja ir pieprasījums pēc tās. Bet papīrīšiem vērtību piešķiram mēs ar savu darbu vai īpašumu, kuru pret šiem papīrīšiem iemainam. Velnišķīga, viltīga, samudžināta un netīra tā naudas sistēma...

Atceros, kā padomju laikos mēs, padzirdējuši, ka par ūdeni jāmaksā, neticīgi smējāmies. Mums tas bija neiedomājami – tikpat neiedomājami, kā pirkt gaisu. Kurš ražo ūdeni, kurš ražo gaisu?! Kuram ir monopols to pārdot?! Ūdens pumpji bija daudzviet uz ielām. Pieejami jebkuram. Tagad, kad pagājuši 30 gadi, smiekli vairs nenāk. Jo nu mēs maksājam ne vien par ūdeni, bet arī par neko. Kā OIK gadījumā, kā NĪN gadījumā un daudzos, daudzos citos.

Tikpat neticami padomju laikos mums šķistu ideja, ka par dabisko vajadzību nokārtošanu publiskajā tualetē tiek prasīta maksa. Bet, ja kaut kādu iemeslu dēļ tev naudas pie rokas nav, tad čurā, kur gribi. Bet, ja čurāsi aiz koka, visticamāk, ka pašvaldības melnkrekli/policisti tev izrakstīs soda kvīti. Nekā personīga – tikai bizness...

Šī necilvēcīgā sistēma man izraisa dziļu pretīgumu jau sen. Tā pazemo cilvēku un mēģina pakļaut naudai, iemantojot pār to varu. Padomju Savienības ideoloģija ko tādu nepieļāva, pat vairāk – tā bija cilvēkam labvēlīga un draudzīga. Un beigās – par ceļošanas brīvību.

Esmu ceļotājs, tādēļ man tā ir bijusi svarīga vienmēr. Jā – PSRS laikā izbraukt uz ārzemēm nebija tik vienkārši kā tagad. Toties... brīvi un lēti varēja apceļot visu milzīgo Krieviju, kuras vienā malā ir vakars, bet otrā – jau rīts; varēja apceļot visas četrpadsmit savienotās republikas, mūsdienās – valstis, uz kurām mūsdienās aizceļot ir sarežģīti un dārgi. Piemēram, Turkmenistāna, Gruzija, Kirgīzija, Azerbaidžāna. Toreiz robežu nebija, transports bija diezgan lēts, viesnīcas – arī.  Tiem, kuri domā, ka mūsdienās var vairāk un ērtāk ceļot nekā padomju laikā, gribu pajautāt – vai tiešām esat apceļojuši piecpadsmit valstis? Ja jā, tad apsveicu! Jūs esat ieguvuši vismaz kaut ko no PSRS sagraušanas. Ceru, ka arī citās jomās jums ir paveicies tāpat. Vairumam tomēr tā paveicies nav.

Un vēl viens mīts. Padomju laikā esot veikta brālīgo republiku tautu pārkrievošana. Nu – šis reāli kaitina, tādēļ būšu ass un teikšu – pilnīgas muļķības. Jā – dokumentācija bija DIVĀS valodās. Vietējā un krievu. Nu un? Toties šodien man Depo un citos lielveikalos sludinājums kovididiotijas sakarā jāklausās arī angliski. Kādēļ? Kādēļ visas SIA LV interneta adreses satur gov – no angļu vārda government? Padomju Savienībā bija tieši pretēji – tika kopta un atbalstīta nacionālā savdabība, tautiskais kolorīts. Notika Dziesmu un deju svētki, darbojās folkloras pulciņi un kopas, tika rīkoti dažādi tautiskie festivāli, atbalstīta nacionālā literatūra un māksla. Jā, komponisti un dzejnieki gāja uz kompromisu un sacerēja odas Oktobrim un savos gara darbos slavēja Ļeņinu. Bet tādi jau tie mākslinieki un aktieri ir – tie kalpo visām varām. Kā admirālis Kolčaks esot teicis:

Kad ieej pilsētā, kučierus, skatuves māksliniekus un prostitūtas neaiztiec. Viņi kalpo visām varām...

 Bet tauta tikmēr politiku daudz “neņēma galvā”, dziedāja un dejoja uz nebēdu. Un galvenais - kā tika minēts iepriekš – katram tika dota iespēja iegūt izglītību - līdz pat augstākajai - savā dzimtajā valodā. Vai pazīstat savos rados kādu pārkrievotu latvieti?.. Jautājums, protams, retorisks.

Bet uz rubļiem – jūs neticēsiet – bija uzraksts visu PSRS republiku valodās. Arī latviešu, protams.

Rezumējot iepriekš minēto, kā arī visu pieredzēto, bet neuzrakstīto, uzskatu, ka Padomju Savienība un tās pārstāvētā sociālistiskā ideoloģija, neskatoties uz visām nepilnībām un trūkumiem tās realizācijā, saviem pilsoņiem bija nesalīdzināmi labvēlīgāka nekā šodienas kriminālais kapitālisms. Latvijas atrašanās PSRS sastāvā kopumā atnesa uzplaukumu un labklājību Latvijas tautas lielākajai daļai. To pierāda demogrāfiskie dati. Jāsaprot, ka nekad nebūs apmierināti visi, bet, ja mūsu prioritāte ir Latvijas tautas pastāvēšana un labklājība, tad jāatzīst, ka sociālisma apstākļi to nodrošināja.

Mūsdienās korumpētie masu dezinformācijas līdzekļi pieliek ievērojamas pūles, lai diskreditētu un nomelnotu visu, kas saistās ar Latvijas pagātni – ar Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku. Un tas ir saprotams – šo kvankšķu saimniekiem ir milzīgas bailes. Viņi nav tādi muļķi, lai nesaprastu, ko ir nodarījuši un - pats galvenais - kas, atjaunojoties taisnīgai tiesai, viņus sagaida. Tādēļ tiek un tiks tērēta nauda un citi resursi, lai nepieļautu to, ka Latvijā atkal uzaust saule – patiesības un taisnības gaisma. Bet – reiz tā ausīs!

Un šis brīdis vairs nav tālu!

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Neizvērtēta un nepamatota kadastrālo vērtību aprēķināšanas reforma ir kaitniecība

FotoLatvijas Patērētāju interešu aizstāvības asociācija uzskata, ka globālās krīzes apstākļos (Covid pandēmijas laikā) finansiāli tiek ietekmēts ikviens sabiedrības loceklis – ikkatra mājsaimniecība, nekustamā īpašuma īpašnieki, pārvaldītāji, attīstītāji, īrnieki (kam saskaņā ar likuma “Par dzīvojamo telpu īri” 11.pantu jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis) saistībā ar plānotajām kadastrālo vērtību paaugstināšanas izmaiņām.
Lasīt visu...

21

Ceram, ka valdība un koalīcija pieņems pareizo lēmumu un atdos mums visu, ko pieprasām

FotoEsam gandarīti par to, ka Amerikas Savienoto Valstu valdība joprojām pievērš uzmanību holokausta traģēdijas upuru piemiņas jautājumam un atmiņas par Otrā pasaules kara laikā notikušā genocīda pret ebrejiem saglabāšanai. Holokaustu pārdzīvojušie ir kļuvuši par lieciniekiem vieniem no vissmagākajiem un briesmīgākajiem no jebkad nodarītajiem noziegumiem pret cilvēci, tostarp slepkavībām, postam un īpašumu izlaupīšanai.
Lasīt visu...

21

Kadastrālās vērtības ir “jāiesaldē”

FotoLatvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija LANĪDA aicina “iesaldēt” šā brīža kadastrālās vērtības, lai novērstu negatīvās sekas, kas prognozēto kadastrālo vērtību pieņemšanas gadījumā radīsies gan mājsaimniecībām, gan tautsaimniecībai kopumā. Turklāt tās turpmāk jānosaka 85% apmērā no vidējā tirgus līmeņa, kā tas savulaik normatīvos bija paredzēts.
Lasīt visu...

12

Pa iznīcības ceļu…

FotoKāds gudrais reiz uzdevis jautājumu: „Viens mats — vai tas ir daudz, vai maz?” Un pēc tam pats atbildējis: „Ja uz galvas, tad maz, bet ja zupā – tad daudz!” Bet tagad, lūdzu, atbildiet uz manu jautājumu: „Divi simti cilvēku – vai tas ir daudz vai maz?” Varu arī atbildēt: „Maz, ja salīdzina ar diviem miljoniem valsts iedzīvotāju. Daudz, ja tie ir pie varas tikuši „demokrāti” – nedaudzos gados tiks iznīcināta gan valsts, gan tās (gļēvie) iedzīvotāji!” Neticat? Lūk, ieskats nesenā pagātnē…
Lasīt visu...

6

Dabas aizsardzības pārvaldes reforma: ieguvumus nesaskatām, zaudējumi acīmredzami

FotoVides konsultatīvā padome (VKP), kas apvieno divdesmit nozīmīgākās nevalstiskās vides organizācijas Latvijā, iebilst pret VARAM virzīto Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) reformu, kas paredz DAP pamatfunkcijas nodot Valsts vides dienestam, tādējādi būtībā likvidējot DAP kā vienotu valsts dabas aizsardzības kompetences centru.
Lasīt visu...

12

Striķim pietiek, ēšanai nepietiek: Latvijā diemžēl parasti praktizē lāpīšanu ar ielāpiem, kas mazāki par caurumu

FotoPārsvarā Latvijas sabiedrība ir vai tiek grūsta procentu gūstā. Ja ienākumi ir 3000 EUR bruto mēnesī, tad ar trīs mēnešu ienākumiem var samaksāt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokli un badā nemirt, bet, ja ienākumi ir 300 EUR bruto, tad pat viena mēneša ienākumu zaudējums var būt par iemeslu ģimenes dzīvošanai pusbadā, mājokļa zaudējumam un virknei citu nelaimju.
Lasīt visu...

12

Izstrādātie tiešmaksājumu nosacījumi vairāk līdzinās "naudas apgūšanai"

FotoPubliskajā telpā izskanējušie tiešmaksājumu aprēķini nav korekti, tiešmaksājumu sadaļā visvairāk cietīs mazie un vidējie lauksaimnieki, turklāt Zemkopības ministrijas (ZM) piedāvātie pasākumi jēgpilni nerisinās vides un klimata jautājumus.
Lasīt visu...

18

Ko lai dara, ja man gribas sev paturēt pusi no grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu pārdošanas cenas?

FotoJau labu laiku lauzu galvu par grāmatu vākos ielikto apķēzošo sacerējumu vietu grāmatu tirdzniecības vietu plauktos. Pēc nomelnojošām, izņirdzošām grāmatām ir patiešām liels pieprasījums, īpaši, ja tās ir izliktas kā acīs krītošs piedāvājums, ja tās piedāvā kā īstu mantu.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Pakļautās Latvijas priekšniekdiletanti infekciozos laikos

Pirms ir sākta ordeņu dalīšana "Par uzvaru pār Covid-19", ir vērts ar vēsu prātu novērtēt pakļautās Latvijas iestāžu un personāliju darbību...

Foto

Kā mēs tērēsim daudzās naudas

Vairāk nekā 10 miljardi eiro jeb gandrīz viens Latvijas gada budžets – tik daudz Eiropas naudas mums līdz 2027. gadam paredz...

Foto

Es apliecinu savu interesi iesaistīties dialogā ar likumdevēju Saeimas organizētā konferencē vai seminārā - tas mums noteikti dos daudz laba

Daru zināmu, ka 2020. gada 2....

Foto

Esam izlēmuši koncentrēties uz ražošanu Latvijā – un tam ir savi iemesli

Šobrīd ir pienācis laiks, kad AS „Agrolats Holding” grupa, kurā ietilpst arī tādi pazīstami...

Foto

liel un jaun koncertzāl, pa kuras celšn jūs tur kašķe, taisn pirms gad tik atklāt uz Lielo laukum iekš Ventspil

Mēs, kas dzīvo iekš sav ķizgal...

Foto

Nav atbalstāms MK rīkojuma nosacījums par Pasaules tirdzniecības centra ēkas demontāžu

Latvijas Arhitektu savienības (LAS) Padomes locekļi, apspriežot Ministru kabineta rīkojumu Nr. 341 no 18.06.2020. par...

Foto

Eiropas Komisija vērtēs Latvijas ārkārtas stāvokļa atbilstību cilvēktiesībām

Šā gada pavasaris ar Covid 19 un no tā izrietošajām sekām izsita no līdzsvara daudzus. Tiek lauzti šķēpi,...

Foto

Vadzis

Kā saprast teicienu un pat apgalvojumu – «Kad vadzis ir pilns, tas lūzt»? Vai tā, ka ir nepieciešamas pārmaiņas, ka/ja turpmāk neizdosies noturēt paklausībā, ka...

Foto

Tagad mums ir slikti ceļi, bet daudz ierēdņu, kuri balso par to, lai nekas nemainītos

Divas lietas. Arī it kā nesaistītas, bet par to pašu. Attīstības Par kabatas...

Foto

Meklējam viedu taktiku ēnu ekonomikas līmeņa mazināšanai

Pagājušais – 2019. gads iestādei bija nopietns pagrieziena punkts, kad tika izstrādāta jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) attīstības stratēģija...

Foto

Sauksim lietas īstajos vārdos

Kas katram no jums ir tas mīļākais un dārgākais? Protams, vispirms tā ir paša personīgā āda. Pēc tam bērni, sieva, ģimene. “Progresīvākajiem”...

Foto

Kremļa vēstniecība nāk palīgā: noderīgie idioti cieš zaudējumus „Piebaltijas” infokara frontē

Latvija ir uzsākusi sparīgu cīņu pret  Kremļa izplatīto dezinformāciju. Par drošību un  veselīgu mediju vidi atbildīgās...

Foto

Kam ir izdevīga ārkārtas situācija jeb kā tiek radītas dzīres mēra laikā?

Saeimas pēdējā ārkārtas sēdē 9. jūlijā, tika izskatīti pieprasījumi par konkrētiem faktiem saistībā ar...

Foto

Mēs dzīvojam melu sistēmā

Es Jums pastāstīšu, kā veido melu ziņas. Melu sistēmu. Tikai ar dažiem piemēriem. Kaut to ir daudz....

Foto

Pareizu ceļu ejam, biedri Svece

Atbalsta vēstule pasaules progresa vēsmu nesējiem, nenogurdināmiem cīnītājiem pret verdzības laiku mantojumu, rasismu un citiem -ismiem....

Foto

Par ko Covid piemaksas Ieslodzījuma vietu pārvaldē?

Izlasīju internetā: "Fiskālās disciplīnas padome: valsts atbalsts Covid-19 pēckrīzes pasākumiem lielākoties ticis valsts sektoram un uzņēmumiem.”...

Foto

Vai Ļeņina ielā 59 (blakus Stūra mājai) dzīvoja čekisti?

Es te veicu nelielu izpēti. Iepriekš publicēju aicinājumu atsaukties zinošus cilvēkus, kas varētu paskaidrot, vai Ļeņina ielā...

Foto

Pēdējais laiks mēģināt iegūt politisko kapitālu no prettiesiskā nekustamā īpašuma nodokļa tēmas

Līdzšinējā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) piemērošanas kārtība ir jāreformē, un jāievieš neapliekamais minimums primārajam...

Foto

Dievapziņa - strīdēties vai mēģināt saprast?

Katram no mums ir sava patiesība jeb pasaules uzskats, ko esam izveidojuši no lasītā, redzētā, dzirdētā, skolā iemācītā un pašu...

Foto

Uz politiskā feļetona tiesībām: pašpasludinātā virsvadoņa dekrēti par Teikas apkaimi

Es, Viedais Manels, turot roku uz Latvju nerātnajām dainām, pasludinu sevi par Teikas virsvadoni un zvēru...

Foto

Tālmācību nepieņemamības pamatojums

Tālmācību (attālinātās “online” izglītības) nepieņemamības pamatojums jeb krievu neoliberālis prognozē klātienes izglītības elitarizāciju un apgalvo, ka līderiem nav jābūt pārāk daudz un tāpēc...

Foto

Nekustamā īpašuma astrālās vērtēšanas līkloči

Šobrīd Latvijā nekustamo īpašumu kadastrāli vērtē atsevišķi – ēkas/būves un zemi, kas ir pretrunā ar pasaulē pārsvarā pieņemto praksi un Latvijas...

Foto

Latvijas Nacionālā bibliotēka aicina Valsts prezidentu kļūt par pirmās latviski izdotās grāmatas piecsimtgades notikumu patronu

Valsts prezidents Egils Levits ar dzīvesbiedri Andru Leviti šodien apmeklēja Latvijas...

Foto

Ja ir TĀDS “tautu tēvs”, tad labāk tautai dzīvot kā bārenei

Pasaulē ir un ir bijuši vairāki “tautas tēvi”. Tiesa, šāda iezīme ir tikai totalitārajiem režīmiem....

Foto

Pārdomas pēc grāmatas "Viltvārdis" izlasīšanas

Vispār jau cilvēcīgi Levitu var saprast, nedaudz pat izjūtu līdzjūtību. Kādas dzimtas piedzīvotās epizodes, iespējams, gadu gaitā radu daudzreiz pārstāstītas un...

Foto

Ko gada laikā paveicis nācijas tēvs un visas tautas prezidents

Valsts prezidenta Egila Levita prezidentūras pirmā gada (2019. gada 8. jūlijs–2020. gada 6. jūlijs) kopsavilkums....

Foto

VID pieeja veicina to, ka uzņēmējs ir gatavs pat atsaukties noziedznieku aicinājumiem sadarboties

Valsts ieņēmumu dienestam (VID) ir būtiska loma valsts budžeta ieņēmumu veidošanā. Tomēr visbūtiskākā...

Foto

Toreiz un tagad jeb Mīti un patiesība par dzīvi Latvijā padomju laikā

Vien reta tēma tiek apspriesta tik emocionāli, bet bieži vien – pat agresīvi, kā...

Foto

Totalitāro žurku cīņa par varu: kurš kuru iznerros

Pašsaprotams, ka sabiedrotos (draugus) aicina ciemos kā ikdienā, tā arī svētku dienās. Īpaši jau svētku dienās. Nav šaubu,...

Foto

Ja tas, ko raksta grāmatā „Viltvārdis”, ir taisnība, tad Nācijas tēvam ir jāatkāpjas

1. Ja viss tas, ko grāmatā Viltvārdis, raksta Lato Lapsa, ir taisnība, tad Nācijas...

Foto

Ko apliecina pieminekļa zīme

Mantojums ir visapkārt, tas, paaudžu paaudzēm uzkrāts, veido mūsu šodienu – kā fons un vērtību radītājs. Tas, ko redzam, paliek mūsos, tāpēc...

Foto

Tagad es piesaku valsts digitalizācijas reformu

Ministru kabinetā (MK) apstiprināts Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) sagatavotais informatīvais ziņojumus "Par valsts pārvaldes informācijas sistēmu arhitektūras...

Foto

Manas pārdomas par Latvijas himnu

Mūsu valsts himnā centrālais jēdziens ir Latvija. Toreiz, kad himna radās, priekšstats par Latviju bija jauns. Latvija kā vienota zeme –...