Trampa sapņu komanda: kas ir Trampa līdz šim izvēlētie, un ko no viņiem sagaidīt Ukrainas jautājumā?

Savu komandu Tramps veido no politiķiem, kuri ir izteikuši nepieciešamību īstenot nopietnas pārmaiņas valstī. Šoreiz nobalsoja tā Amerika, kura nav CNN ziņu un Holivudas filmu priekšplānā, bet tomēr pastāv. Tā ir kristīgi konservatīvā un vienkārši konservatīvā ASV daļa, kura no Eiropas pāri okeānam nav īpaši redzama, ja neskatāties FOX NEWS un nelietojat dažādus mazākus konservatīvos medijus.

ASV aktīvo kristiešu īpatsvars ir lielāks nekā Eiropas valstīs, turklāt viņi ir nobažījušies ne tikai par inflāciju un migrācijas izaicinājumiem, bet arī par LGBT ideju reklamēšanu skolās, abortiem, dabiskās ģimenes jautājumiem un transpersonu dalības sportā netaisnīgumu. Daudzi Eiropas eksperti brīnās, kāpēc tik daudzi latīņamerikāņi nobalsoja par Trampu. Kristīgajā vidē par to nebrīnās, jo zina, ka katoļticīgajiem ieceļotājiem no spāniski runājošajām valstīm Harisas kreisās idejas necik nav pieņemamas.

Dzīvodams ASV, ieskatījos abās lielajās grupās – liberālajā un konservatīvajā. Liberālajā burbulī mītošajiem liekas, ka visi domā kā viņi, bet pabrauciet tālāk no Ņujorkas un Vašingtonas dienvidrietumu virzienā un “Bībeles jostas pavalstīs” (The Bible Belt states) ieraudzīsiet atšķirīgu ainu! Plaisa starp abām grupām pēdējos 30 gados ir stipri paplašinājusies Woke (“kreisā atmoda”) karagājiena dēļ.

Marko Rubio – ārlietu ministrs (valsts sekretārs) 

Donalds Tramps ir nominējis Marko Rubio (Marco Antonio Rubio) svarīgajam Valsts departamenta vadītāja amatam, viņa atbildībā būs ASV ārpolitika.

Rubio ir kubiešu izcelsmes amerikānis un pieredzējis republikāņu politiķis, kurš pārstāv Floridas štatu ASV Senātā kopš 2011. gada. Pirms senatora darba Rubio jau ir krājis pieredzi Floridas pavalsts Pārstāvju palātā 2006. – 2008. gadā. Rubio ambīcijas sniedzās līdz ASV prezidenta amatam, un viņš meklēja ceļu, kā iegūt republikāņu nomināciju 2016. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Kā zināms, Donalds Tramps toreiz apsteidza visus citus republikāņu kandidātus.

Rubio kampaņas sākumā ignorēja Trampu, bet, mainot taktiku, aizrunājās tik tālu, ka asi kritizēja Trampu par viņa izskatu, vienā reizē pat aizskarošā manierē. Neskatoties uz savstarpējo kritiku, Rubio atbalstīja Trampu gan 2016. gada, gan 2020. gada vispārējās prezidenta vēlēšanās. 

Marko Rubio nominēšana ir labā ziņa Izraēlai, jo viņš strikti iestājas pret Hamās teroristiem un atbalstīs Izraēlas izlēmīgus soļus teroristu apkarošanā, ja tādi sekos. Savukārt Ukrainai karā tik viennozīmīgu atbalstu Rubio nesola. Viņš bija viens no 15 republikāņu senatoriem, kuri balsoja pret 61 miljarda ASV dolāru militārās palīdzības pakotnes došanu, kas gan vēlāk tika apstiprināta 2024. gada aprīlī.

Rubio vēstīja: “Es domāju, ka ukraiņi ir bijuši neticami drosmīgi un spēcīgi, stājoties pretī Krievijai. Bet galu galā tas, ko mēs šeit finansējam, ir strupceļa karš, un tas ir jāpabeidz, pretējā gadījumā šī valsts tiks atgriezta 100 gadus atpakaļ.” Vēl Rubio ir teicis, ka viņš nav Krievijas pusē, bet ka realitāte ir tāda, ka karš Ukrainā beigsies ar sarunu ceļā panāktu izlīgumu. Viņš norādīja, ka vienošanās būs tāda, kas nodrošinās Ukrainas suverenitāti un nepieļaus tās pilnīgu pakļaušanu Krievijai. No teiktā izriet, ka Ukraina pagaidām neatgūs visas savas teritorijas, bet vienlaikus ASV neļaus Krievijai iet tālāk.

Šāda nostāja atbilst arī topošā ASV viceprezidenta Dž. Vensa nostājai, kas paredz frontes līnijas fiksēšanu un neitrālas joslas izveidi Ukrainas teritorijā. Venss teica, ka pēc tam Ukraina tiks bruņota, lai nepieļautu tās likvidāciju. Ar šādu iznākumu karš varētu tikt atlikts, un ukraiņi varētu gaidīt līdz Vladimira Putina nāvei vai kādiem citiem labvēlīgiem apstākļiem, lai atkarotu savas teritorijas. Ja sarunu gaitā tiks lemts, ka Ukrainai netiek piedāvāts iestāties NATO tuvākajā laikā, tad Kijiva noteikti vēlēsies kādas citas, līdzvērtīgas drošības garantijas no Rietumiem.

Maiks Volcs  – nacionālās drošības padomnieks

Prezidenta nacionālās drošības padomnieks ir galvenais ASV prezidenta padomnieks VISOS nacionālās drošības jautājumos. Viņu ieceļ prezidents, turklāt tam nav nepieciešams ASV Senāta apstiprinājums. Senāta apstiprinājums būtu nepieciešams tikai, ja šajā amatā tiktu iecelts trīs vai četru zvaigžņu ģenerālis, lai viņš saglabātu šo pakāpi jaunajā amatā.

Nacionālās drošības padomnieka priekšrocības ir saistītas ar viņa atrašanos tuvu prezidentam ikdienas darbā un iespējām konsultēt valsts galvu. Līdz šim šo amatu ieņem Džeiks Salivans (Jake Sullivan), kurš nav izcēlies ar sevišķu degsmi pietiekami jaudīgi palīdzēt Ukrainai.

Maika Volca (Mike (Michael) Waltz) nominēšana ir sliktā ziņa Ķīnai. Viņš ir kritizējis Ķīnas darbību Āzijas un Klusā okeāna reģionā un paudis nepieciešamību ASV būt gatavām potenciālam konfliktam šajā reģionā. Volcs ir dienējis Nacionālajā gvardē kā pulkvedis. Viņš ir Trampa lojālists un ir kritizējis Baidena administrāciju par neefektīvo aiziešanu no Afganistānas 2021. gadā.

Volca uzskati par Ukrainu ir laika gaitā mainījušies. Pēc Krievijas 2022. gada plašā iebrukuma viņš aicināja Baidenu nodrošināt Kijivai vairāk ieroču, lai palīdzētu tai atspiest Krievijas spēkus. Taču nesen viņš sacīja, ka ir jāpārvērtē ASV mērķi Ukrainā. Viņš uzdeva jautājumu: “Vai tas ir Amerikas interesēs, vai mēs ieguldīsim laiku, finanses un resursus, kas mums Klusajā okeānā šobrīd ir ļoti nepieciešami?” No mūsu perspektīvas ir labi, ka Volcs ir noteikti pret ASV izstāšanos no NATO.

Volca politiski ideoloģiskā nostāja ir konservatīva kā jau daudziem Floridā dzīvojošajiem. Kā kongresmenis no Floridas viņš ir kritizējis Woke ideoloģijas aspektus, kas saistīti ar “kritisko rasu teoriju” un “iekļaušanu un daudzveidību” aizsardzības jomā. Tā vietā viņš aicina atjaunot uz nopelniem balstītu kultūru militārajā sfērā. Šajā ziņā Volca nostāja sakrīt ar iespējamo nākamo ASV aizsardzības ministru – Pītu Hegsetu.

Pīts Hegsets – aizsardzības ministrs

Donalds Tramps aizsardzības ministra (sekretāra) amatā redz Pītu Hegsetu (Pete Hegseth), kurš ir 10 gadus nostrādājis FOX NEWS, bet pirms tam veidojis karjeru militārajā sfērā; viņš ir dienējis Irākā un Afganistānā.

Hegsets ir konservatīvs komentētājs, kurš ir skeptiski noskaņots pret ASV atbalstu Ukrainai aizsardzības kara turpināšanai. Pirms dažiem gadiem Hegsets runāja atšķirīgi. Plašā iebrukuma sakumā viņš nodēvēja Putinu par “kara noziedznieku” un kritizēja Baidenu par to, ka viņš nesniedz Ukrainai militāro palīdzību pietiekami ātri. Tomēr ar laiku Hegseta attieksme ir tuvojusies MAGA nostājai.

Hegsets ir sevišķi kritiski noskaņots pret Ķīnu, tāpēc Pekinai viņš radīs galvassāpes, ja, protams, vispār tiks apstiprināts Senātā. Hegsets sacīja, ka Ķīna veido armiju, kas īpaši domāta ASV sakaušanai. Tāpēc viņa uzmanība visdrīzāk būs nevis Eiropai, bet Āzijas un Klusā okeāna reģionam. Trampa valdīšanas laikā ASV aizsardzības resors pastiprināti gatavosies iespējamam konfliktam ar Ķīnu Taivānas jautājumā. Tramps, iespējams, šī apstākļa dēļ centīsies attālināt Krieviju no Ķīnas, cik nu tas vispār ir iespējams. Savukārt Ukrainas liktenis tiks virzīts vairāk pašu eiropiešu rokās. Savukārt Izraēlai ziņa par Hegsetu kā iespējamo aizsardzības ministru ir iepriecinājums.

ASV aizsardzības sfērai tuvojas pārmaiņas, kas saistītas ar LGBT+ ideju uzkundzēšanos pēdējās desmitgadēs. Hegsets ir visai asi izteicies par to, ka armijai nepietikšot ar Sanfrancisko lesbietēm, lai tā būtu kaujas spējīga. Viņš norādīja, ka puiši no konservatīvajiem štatiem nedodas dienēt armijā kreiso strāvojumu dēļ. Hegsets uzskata, ka Woke (“kreisās atmodas”) idejas vājina ASV bruņoto spēku kaujas spējas, tāpēc aizsardzības sfēra ASV tiks atkal “maskulinēta”, jo idejām par maskulinātes “toksiskumu” armijā nebūs vietas. Tāpēc iespējams, ka daži kreisi noskaņoti ģenerāļi dosies izdienas pensijā.

Demokrātu vidē izskan kritika Hegseta virzienā viņa salīdzinoši mazās vadības pieredzes dēļ.  ASV ir lielākā militārā vara pasaulē, tiek sagaidīts, ka šo sfēru pārvaldīs pieredzējis aizsardzības resora cilvēks, kāds Hegsets, protams, nav. Viņa aizstāvji gan saka, ka tieši tādu vajag reformētāju, kurš nav apgrūtināts ar iepriekšējām saitēm. Pret viņu iebilst arī daļa kara veterānu.

Mets Geics– ģenerālprokurors  

Mets Geics – Matt Gaetz  (pilnajā vārdā – Metjū Luiss Geics) ir amerikāņu politiķis un jurists. Viņš darbojās Floridas pavalsts Pārstāvju palātā no 2010. līdz 2016. gadam un, sākot no 2018. gada, vairākkārt ievēlēts ASV Pārstāvju palātā.

Geics kongresmeņa amatā ir saņēmis daudz kritikas un apsūdzību par nelegālu narkotiku lietošanu, nepiemērotu attēlu un videoklipu kopīgošanu parlamentā, cilvēku seksuālu tirdzniecību u.c. Tomēr apsūdzības ir atceltas, un Geicam pašlaik nekas netraucē kandidēt uz viņam piedāvāto amatu.

Geica oponenti norāda uz Geica apšaubāmo morāli ētisko tēlu, lai ieņemtu ģenerālprokurora amatu. Tiek spriests, ka Tramps izvēlējies Geicu, lai nodrošinātu viņa palīdzību Trampam izvirzītajās apsūdzībās. Senāts varētu noraidīt Geicu viņa sliktās reputācijas dēļ. Laiks rādīs, cik vienoti būs republikāņi šī kandidāta atbalstīšanā.

Tulsi Gabarda – Nacionālās izlūkošanas direktore

Bijušo Havaju salu pārstāvi Kongresā Tulsi Gabardu (Tulsi Gabbard) Tramps ir noskatījis par Nacionālās izlūkošanas direktori. Nacionālā izlūkošana (National Inteligence) ir izlūkošanas kopienas jumta organizācija, kas apkopo un analizē citu ASV izlūkošanas un pretizlūkošanas dienestu sniegto informāciju. Tā tika izveidota pēc 2001. gada 11. septembra terora aktiem ASV, lai uzlabotu koordināciju starp dienestiem.

Pirms Nacionālās izlūkošanas izveides ASV izlūkošanas kopienas vadītājs bija Centrālās izlūkošanas (CI) direktors, kurš vienlaikus bija Centrālās izlūkošanas pārvaldes (CIP) direktors. Džordžs Bušs 2004. gada decembrī parakstīja likumu (The Intelligence Reform and Terrorism Prevention Act of 2004) par Nacionālās izlūkošanas direktora amata izveidi, un 2005. gada pavasarī jaunā aģentūra uzsāka darbību.

Tulsi Gabarda ir ASV armijas rezerves virsniece, kura savu politisko karjeru sāka Demokrātu partijā. Viņa bija prezidenta amata kandidāte 2020. gada Demokrātu partijas prezidenta priekšvēlēšanās. Taču jau pēc diviem gadiem pameta demokrātus, bija neatkarīgajā statusā un vēl pēc diviem gadiem - 2024. g. pievienojās Republikāņu partijai.

Militārā pieredze var būt labs starts politiskajai karjerai ASV. Gabarda no 2004. līdz 2005. gadam dienēja Irākā, un no 2008. līdz 2009. gadam – Kuveitā kā armijas militārās policijas grupējuma vadītāja. 2021. gadā viņa tika paaugstināta līdz pulkvežleitnantes dienesta pakāpei.

Kongresā Gabarda ieņēma stingru nostāju pret islāma terorismu Tuvajos Austrumos. Lai arī sāka kā Demokrātiju partijas politiķe, Gabarda turpināja kā izteikti konservatīva politiķe attieksmē pret abortiem, LGBT jautājumiem un robežu drošību. Gabarda ir bijusi bieža viešņa FOX NEWS raidījumos un runājusi līdzīgi kā Takers Karlsons. Viņa bieži runā par mieru un ir kritiski noskaņota pret ASV palīdzību Ukrainai. Gabarda tiek kritizēta par pozitīvo attieksmi pret Krieviju.

Bažas par Gabardas kvalifikācijas trūkumu izskan sevišķi skaļi un varētu apgrūtināt atbalsta iegūšanu Senātā. Atgādināšu, ka ASV politiskajā tradīcijā politisko partiju disciplīna nav tik stipra kā Eiropā. Katrs senators vai Pārstāvju palātas deputāts (kongresmenis) lemj katrā jautājumā visai patstāvīgi. Tas dod iespēju pretējai nometnei atsevišķos balsojumos pierunāt politiķus balsot pretēji viņu partijas nostājai.

Džons Retklifs – CIP direktors

Donalds Tramps CIP direktora amatam ir izvēlējies Džonu Retklifu (John Ratcliffe), kurš bija Nacionālās izlūkošanas direktors no 2020. līdz 2021. gadam. Minētais CV ieraksts nodrošina Retklifam plašu atbalstu un mazāk kritikas nekā citiem Trampa komandas nominantiem. Retklifs ir pieredzējis politiķis, kurš bija Teksasas pārstāvis Kongresā. Retklifs nostājās Trampa pusē laikā, kad Tramps tika apsūdzēts par sadarbību ar Krieviju priekšvēlēšanu kampaņas laikā 2016. gadā. Retklifs tika ievēlēts Kongresā 2014. gadā, bet 2019. gadā kļuva redzams kā dedzīgs Trampa aizstāvis Palātas pirmajā impīčmenta procesā pret viņu.

Retklifs ir sliktā ziņa komunistiskajai Ķīnai, kuru viņš ir nosaucis par galveno draudu ASV interesēm un pārējai brīvajai pasaulei. 2020. gadā Retklifs vēstīja, ka  Pekina plāno dominēt pār ASV un pārējo pasauli ekonomiski, militāri un tehnoloģiski. Turklāt viņš norādīja, ka daudzas no lielākajām Ķīnas sabiedriskajām iniciatīvām un ievērojamiem uzņēmumiem ir tikai patieso ietekmes mērķu maskēšana. Minētais, starp citu, atbilst asās varas (sharp power) teorijai[1] par autoritāro valstu publisko diplomātiju. Tuvojas spriedze starp ASV un Ķīnu, un šajā spriedzē izlūkiem būs daudz darba.

Īlons Masks un Viveks Ramasvamī – valsts pārvaldes efektivitātes kontrolieri 

Donalds Tramps paziņoja, ka Vivekam Ramasvami  (Vivek Ganapathy Ramaswamy) un Īlonam Maskam ir uzdots vadīt jaunievēlēto Valdības efektivitātes departamentu. Par Īlonu Masku te neplānoju rakstīt, jo viņš jau ilgu laiku ir visu acu priekšā. Jāpiebilst tikai, ka pat Trampa atbalstītāji, kas ir viņa tuvumā, sāk sūdzēties, ka Masks uzvedoties kā prezidents Nr. 2. un bāžoties visām pudelēm par korķi. Neskatoties uz šo piebildi, domāju, ka jebkuras valsts pārvaldes efektivitāte ik pēc 10 gadiem būtu jāuztic veiksmīgiem uzņēmējiem, lai tie izvērtētu, vai nav par daudz birokrātisko šķēršļu rezultātu sasniegšanai un vai administratīvais aparāts nav uzblīdis par daudz.

Viveks Ramasvami ir uzņēmējs, kurš 2014. gadā nodibināja farmācijas kompāniju “Roivant Sciences”. Ramasvami kandidēja 2024. gada ASV prezidenta vēlēšanās. Viņš absolvējis Hārvardas universitāti ar bakalaura grādu bioloģijā un vēlāk ieguvis grādu Jēlas Juridiskajā skolā. Ramasvami uzskata, ka ASV atrodas identitātes krīzes vidū, ko izraisīja tā dēvētās jaunās laicīgās reliģijas, piemēram, “COVIDisms”, “klimatisms” un gender ideoloģija.

Ramasvami iebilst pret abortiem, saucot tos par slepkavību. Ar šādu nostāju kampaņas laikā viņš centās uzrunāt evaņģēliskos kristiešus un konservatīvos vēlētājus. Tomēr viņam īpaši neveicās, jo minētā grupa neredz viņu kā savu labāko pārstāvi. Ramasvami ir runājis spilgti. Viņš solīja apžēlot Trampu, ja pats tiktu ievēlēts par prezidentu. Viņš apņēmās arī atlaist 75% federālo darbinieku un likvidēt vismaz piecas federālās aģentūras, tostarp Izglītības departamentu. Garlaicīgi nebūs.

Dažas tendences

Trampa cilvēku izvēle norāda uz dažām tendencēm. Viena no tām ir komandas atbilstība MAGA (Make America Great Again) kustības vērtībām; tā ir idejiski vienotāka nekā Trampa pirmā komanda 2016. - 2017. gadā. Otra tendence – Tramps īpaši neraizējas par demokrātu un centriskāk noskaņoto republikāņu attieksmi pret kandidātiem. Daži no tiem jau izpelnījušies sevišķi lielu kritiku – Tulsi Gabarda (izlūkošanas jumts), Pīts Hegsets (aizsardzība) un Mets Geics (tieslietas) saņem daudz kritikas. Redzēsim, vai visi Trampa kandidāti tiks atbalstīti Senāta balsojumos.

Trešā tendence – Ukraina un Krievija tiks virzītas uz pamieru un kara iesaldēšanu. Ceturtā – Izraēla saņems lielu atbalstu, bet Irāna un Ķīna – lielu pretestību no ASV. Kāda būs Trampa ekonomiskā politika, redzēsim no nākamajām nominācijām.

Nobeigumā: par Ukrainu

No vienas puses, Volodimirs Zelenskis ir teicis, ka “pamiers ir lamatas”, no otras – arvien skaļāk izskan pašu ukraiņu neapmierinātība ar Rietumu palīdzības sniegšanas lēnumu un nepietiekamo apjomu. Ukraina noasiņo, Krievija īpaši tālāk netiek; sarunas nobriest arvien vairāk. Tas, ka abas puses saka, ka nepiekāpsies ne par centimetru, var būt arī latiņas paaugstināšana pirms sarunām, gatavojoties Trampa spiedienam uz abām karojošām pusēm. Bet nu jau ir tikts tālāk par to, jo gan Kijiva, gan Maskava ir devušas uzmanīgus signālus par zināmu gatavību sēsties pie sarunu galda.

Īsts miers nav panākams, kamēr krievu spēki nebūs pametuši VISU Ukrainas teritoriju, ieskaitot Krimu un Donbasu. Var runāt tikai par pamieru uz laiku. Tas “uz laiku” gan var ievilkties, kā to redzam vēsturē. Ir izskanējusi versija, ka Putins varētu piekrist, ka sadalošā līnija tiek novilkta pa Luhanskas un Doneckas administratīvo apgabalu robežām, tas nozīmētu, ka Ukrainai būtu vēl jāatdod papildu teritorijas Krievijas kontrolei. Nez vai Ukraina piekritīs.

Krievija savukārt varētu nepretendēt uz Hersonu un Zaporižji, neskatoties uz to, ka okupanti tās jau redz kā Krievijas satāvdaļu. Ir izskanējusi versija, ka Putins varētu piekrist kaut kādam referendumam, kurā Zaporižjes cilvēki nobalsotu par palikšanu Ukrainā. Pagaidām kaut ko tādu grūti iedomāties. Ja nonāks līdz sarunām, tad Putins varētu prasīt, ka Ukrainas spēki iziet no Kurskas apgabala jau pirms sarunām. Savukārt Ukrainai, tieši otrādi, Krievijas teritorijas kontrole ir lieliska maiņas kārts.

Šie, protams, ir tikai publiskajā telpā izskanējuši minējumi. Joprojām paliek neatbildēti daudzi jautājumi par to, uz kādiem kompromisiem varētu iet abas puses sarunu laikā. Sarunu stratēģija un taktika paredz to, ka jāsāk ar ambiciozām un lielām prasībām, bet galvā tiek paturētas iespējamās piekāpšanās līnijas. Taisnība ir ukraiņu pusē, bet mēs, Rietumi, diemžēl, neesam jaudājuši palīdzēt Ukrainai uzvarēt, nevis tikai izdzīvot.

Nezināmais faktors ir eiropiešu rīcība Trampa spiediena laikā. Vai stāvēs malā un vēros procesu no malas? Ja Francija un Vācija būs gatavas (un spējīgas) kompensēt ASV palīdzības iespējamu apturēšanu/samazinājumu Ukrainai, tad Ukraina sarunās iegūtu papildus argumentus. Vai tie argumenti būs tik jaudīgi, ka ļaus Ukrainai ignorēt Trampa spiedienu un Putina nelikumīgās prasības? Jau drīz to uzzināsim.

[1] Kudors A. Russia and Latvia: A Case of Sharp Power. NY: Routledge, 2023. https://www.routledge.com/Russia-and-Latvia-A-Case-of-Sharp-Power/Kudors/p/book/9781032534923

Pārpublicēts no latvijasdrosiba.lv

Novērtē šo rakstu: