Transformeri jeb Putas vai krējums?

Pirmā daļa

Šodien iedvesmu deva trīs gadījumi.

Pirmais – es braucu pa lauku ceļu garām kārtējai kailcirtei un redzēju, cik Latvija ir noskūta, pazemota un izvarota.

Otrais – sociālajos tīklos kāds cilvēks padalījās ar ceļu nodokļa aprēķinu savai vieglajai automašīnai pēc nule pieņemtajām izmaiņām, kuras stājušās spēkā ar jauno gadu.

Trešais – kāds cilvēks ar 2. grupas invaliditāti ir saņēmis atteikumu uz iesniegumu par NĪN samazinājumu. Jāmaksā. Par ko?! Kam?!

Un te ir jāsāk domāt... Kā aksiomu mēs bieži vien pieņemam pilnīgi nepieņemamas lietas. Mūsos - Latvijas iedzīvotājos - mīt kaut kāds patoloģisks fatālisms, nolemtības gars. Mēs nekurnēdami un padevīgi pieņemam visus jauninājumus, visus “pasludinājumus” kā likteni. Varbūt mūsos dziļi iekšā sēž nerealizējušies dzenbudisti? Vai stoiķi?...

Jo kā gan izskaidrot to, ka nav nekādas pretestības Latvijā valdošās politmafijas jaunceptajiem izgudrojumiem, kurus viņi paši nosauc par “likumiem” un “noteikumiem”? Es saprotu, ka Latvijā iedzīvotāju skaits strauji sarūk, un arī daudzi uzņēmumi pārtrauc savu darbību vai pārceļas uz citām valstīm. Bet, nez kādēļ, nedz ierēdniecības skaits, nedz saucamās “valsts” vajadzība pēc naudas nesarūk nemaz. Izskatās, ka pat palielinās. Un tad sākas brīnumi – dažādu naudas iekasēšanas veidu izgudrošana.

Te nāk prātā sena anekdote par kādu cilvēku, kurš tirgū gribēja pārdot gaili. (Gaiļu vidējā cena bija 5 (pieci) rubļi.)

- Cik tad maksā? - pircēji jautā.

- 200 (divi simti) rubļu! - pārdevējs attrauc.

- A ko tik dārgi?! - pircējs neizpratnē.

- Baigi naudu vajag, saproties! - pārdevējs paskaidro...

Un šajā brīdī man raisās asociācijas ar Latvijas vadību. Viņi gluži kā šis gaiļa pārdevējs dzīvo citā realitātē. Viņiem vienkārši vajag un viss. Diemžēl atšķirībā no anekdotes varoņa, kurš tomēr nevienu nevarēja piespiest samaksāt par gaili prasīto astronomisko summu, valdība var.

Tai rokās ir varas instrumenti, un tā nesodīti var nodarboties ar reketu/izspiešanu. Jo kā gan citādi lai nosauc, piemēram, ceļa nodokļa pieaugumu, kurš dažām automašīnām nu ir vairāk nekā tūkstoš (!) eiro gadā! (Automašīna ražota pēc 2009. gada, vislielākie izmeši tabulā, dzinējs virs 3500cm2.) Vai NĪN, kas izspiež no mājokļiem cilvēkus, kuru senči tur ir dzīvojuši vairākās paaudzēs? Jā, jā – arī daudzu nīstajā un aprunātajā padomju laikā!

Un te – uzmanību! - gribu vērst cienījamā lasītāja uzmanību uz vienu no neirolingvistiskās programmēšanas paņēmieniem – vārdu un jēdzienu aizstāšanu ar tādiem vārdiem, kuri neataino un neraksturo patiesos procesus, notikumus un darbības.

Piemēram – mēs diezgan viegli esam “norijuši” izteicienu “nodokļu pieaugums”. Tad, lūk, – atļaušos atgādināt, ka nodokļi nav nedz kāda dzīva būtne, nedz dabas parādība (lavīna, piem.), nedz vēl kas cits, kas varētu “augt”. Vai - “samazināties”.

Nodokļi ir pilnīgi nemateriāls cilvēku smadzeņu izgudrojums, kurš, represīvā aparāta atbalstīts, iegūst pilnīgi materiālas aprises, bet, nelietīgi pielietots, stipri sarežģī cilvēku dzīvi. Jo kabinetos un slimos prātos radušies skaitļi, ieviesti dzīvē, nereti nozīmē daudzu jo daudzu cilvēku dzīves līmeņa kritumu, papilddarbos sabojātu veselību, naudas trūkuma dēļ izirušas ģimenes, bērnu atstāšanu vecmāmiņām un bieži vien – kļūšanu par “salmu bāreņiem”, kad viens vai abi vecāki devušies peļņā uz ārvalstīm.

Pareizi pielietotiem, nodokļiem vajadzētu cilvēku dzīvi atvieglot. Pie nosacījuma, ka tie tiek pareizi izmantoti. Bet pareizi izmantot var tikai pareizi cilvēki. Diemžēl, Latvijas valdībā jau pasen tādus nemana. Un iekasētie nodokļi tiek iztērēti pretēji nodokļu maksātāju interesēm. Tas, protams, ir paradoksāli. Cilvēki, kurus mēs algojam, papildus iekasē no mums naudu,.par kuras tērēšanu, bieži vien, pat neuzskata par vajadzību atskaitīties!

Atcerēsimies, ka nodokļus izdomā, ievieš, palielina vai samazina konkrēti CILVĒKI. Tās nav kādas citas planētas vai pat citas valsts būtnes. Nē, nē, - tepat jau tie darboņi ir. Viņi ēd, dzer, guļ, iet uz poda un, vispār - un dara visu to pašu, ko pārējie. Bet atšķirība starp viņiem un tautu ir principiāla. Jo daudzi no viņiem ir... parazīti. Kas ir “parazīts”? Lūk, ko izmeta tīkls:

Meklēts: parazīts   Atrasto rezultātu skaits: 12

parazīts Svešvārdu vārdnīca

Izcelsme - sengrieķu parasitos ‘tāds, kas ēd pie sveša galda; liekēdis’.1. biol. Dzīvnieks vai augs, kas dzīvo cita organisma (saimnieka) virspusē (ektoparazīts) vai iekšā...

Parazīts - organisms, kas dzīvo uz sava saimnieka(!) rēķina. Viņš dzīvo mūsu organismā paralēlu dzīvi, pārtiek no mūsu enerģijas, no mūsu šūnām, no mūsu pārtikas.

Nu, ko teiksiet?! Vai nekļūst silti? Vai nekļūst acīmredzams, ko mēs uzturam jau garus gadus?

Otrā daļa

Kā putnu pazīst pēc dziesmas, bet koku – pēc augļiem, tā cilvēku – pēc darbiem. Ar pilnu atbildību es varu teikt, ka Latvijas tauta jau ilgus gadus baro liekēžus, šos “parasitos”. Nav šaubu, ka tādi ir bijuši vienmēr, bet mainījušās ir parazīta un viņa saimnieka proporcijas. Nelielā vairumā saimnieks parazīta klātbūtni var pat nejust. Bet, ja parazīti savairojas pārmēru, tie savu saimnieku var pat nobeigt. Tā kā parazītiem, visticamāk, nav smadzeņu, viņi nesaprot, ka saimnieka nāve ir arī viņu gals.

Tā tas ir Latvijā. Ja politiķi iznīcinās Latviju, viņi paši kļūs nevajadzīgi. Paliks vien daži zemiski vietvalži, bet pārējiem būs jādodas trimdā. Ņemot vērā Latvijas nozagšanas apjomus, visticamāk, ka viņi jau nodrošinājušies ar pabieziem spilveniem siltzemju villu un ofšoru rēķinu veidolā. Tā - steidzamas katapultēšanās gadījumam. Bet...Vēsture liecina, ka ne vienmēr viss iet tik gludi. Labi, to atstāsim, jo neesam taču pareģi.

Tas, ko varam skaidri redzēt un izjust, ir tas, ka parazītiem nerūp saimnieka labklājība. Viņi vairojas un pietuvojušies bīstami tuvu robežai, kad saimnieks vairs nespēs viņus visus izbarot. Saimnieka miesas ir sarukušas par daudziem simtiem tūkstošu agrāko barotāju, bet viss, ko uzblīdušais parazīts dara, ir sūc atlikušos vēl vairāk.

Un te es atkal gribu vērst uzmanību uz to, ka “parazīts” nav abstrakcija vai “sistēma”. Nē, nē, - tie ir cilvēki, kurus dzemdējusi māte, cilvēki, kuriem ir vārds un uzvārds. Un šie konkrētie cilvēki nesodīti un plānveidīgi veic Latvijas dabas resursu izlaupīšanu, materiālo resursu sagrābšanu, piesavināšanos, vienlaicīgi veicinot Latvijas depopulāciju ar genocīda metodēm. Nu sakiet, vai tas nav genocīds, ja cilvēkiem likvidē darbavietu, atstājot bez darba un ienākumiem, bet vienlaicīgi uzliekot viņam par pienākumu maksāt par tiesībām dzīvot SAVĀ mājā? Maksu, lai izklausītos cienījamāk, nosaucot par NĪN...

Kā atšķirt parazītu no cilvēka? Ļoti vienkārši – parazīts neko sabiedrībai nedod, bet dzīvo uz tās rēķina. Visbiežāk – uz budžeta rēķina, kas nav nekas cits kā pilsoņu nauda. Ir cilvēki, kuri savā mūžā nav strādājuši. Tikai parazitējuši. Viņus mēdz saukt arī par “budžetniekiem”. Parazitējot daudzi no viņiem ir sekmīgi evolucionējuši un attīstījuši ievērojamas parazitēšanas iemaņas. Es personīgi pazīstu cilvēkus, kuri, praktiski, nav atraujami no valsts budžeta. Ja viņi zaudē vienu “darbu”, nepaiet ilgs laiks, kad viņi jau ir citā “siltā” vietiņā. Lai lasītājs mani nepārprot – es nebūt neesmu pret ierēdņiem vai viņu darbu. Vienkārši dzīve rāda, ka daudzi no viņiem ir pilnīgi lieki. Viņi ir tik tālu “progresējuši”, ka pat rada jeb izdomā viens otram jaunas “darbavietas” un amatus. Tā ir tiešām pretīga cilvēku “šlaka”, jo pārtiek no citu darba augļiem vai īpašumiem.

Dažreiz es iedomājos, cik (teorētiski) barters būtu laba sistēma; tā ātri noliktu visus pie vietas. Cilvēks varētu sev kaut ko dabūt tikai tad, ja viņam būtu ko dot pretī. Tas varētu būt pakalpojums, tā varētu būt prece. Šādā sistēmā parazītiem ātri pienāktu beigas, jo viņiem nav ko piedāvāt citiem. Viņi neko nemāk. Viņiem nav ko dot. Viņi būtu lieki. Parazitēt un plaukt viņi var tikai pateicoties velnišķīgi izveidotai sistēmai, kurā viņi var algot bezprincipiālus cilvēkus, kuri viņus aizsargā no saimnieka. Pie tam – par saimnieka naudu...Skaisti!

Mazliet papētot cilvēka organisma parazītu dabu, atklājas pārsteidzošas līdzības ar mūsu tautu apsēdušo parazītu uzvedību. Jau sen es ievēroju to, ka, tiklīdz cilvēks iekārtojas ērtāk savā dzīvē, parazīti nekavējoties reaģē, pastiprinot savu klātbūtni.

Parazīti pārtiek no paša labākā, ko ēd viņa saimnieks, atstājot tikai ēdiena paliekas. Tieši tāpēc cilvēkiem, kuri ievēro veselīgu dzīves veidu un lieto vitamīnus, ļoti bieži netiek novērots veselības uzlabojums.

Pievērsāt uzmanību? - “Parazīti pārtiek no paša labākā, ko ēd viņu saimnieks, atstājot tikai ēdiena paliekas...” Tu strādā vienā darbā, tad divos un vēl pieķer brīvdienas, bet... tāpat dzīvo no algas līdz algai. Jo, kamēr tu cēli savu ienākumu līmeni, parazīts cēla savus “ienākumus” nodokļu, sodu, inflācijas, NĪN un citos veidos. Tu atdod darbam visu jaunību un mūžu, bet tad, kad vairs nevari tik brangi nodrošināt parazītu, tu viņam vairs neesi vajadzīgs. Viņš meklē jaunu upuri un nu piesūcas taviem bērniem. Un atņems tev pat mājokli, ja viņam nemaksāsi. Nesen man VIDs iztīrīja kontu. Šis gadījums aprakstīts rakstā “Kad valsts kļūst par bendi”. Nozaga 9354 eiro. Bez brīdinājuma. Lai aptīrīšana izklausītos cienījamāk, to nosaukuši par “inkasso”. Nu lūk, tā es paliku bez naudas, ar visai ierobežotām iespējām apmaksāt rēķinus, pirkt degvielu utt., nerunājot nemaz par pusdienām restorānā.

Naudu savāca parazīti, bet, kā jūs domājat, vai kāds no parazītiem, solidarizējoties ar savu saimnieku un barotāju, mainīja savus ēšanas ieradumus? Vai kāds sāka ņemt no mājām sviestmaižu kastīti, lai nav jāpusdieno restorānā?! Protams, ka nē. Kāds ievērojams Latvijas parazīts par manu naudu devās pavadīt atvaļinājumu Kubā. Arī par tavējo, draugs.

Bet es pats varētu aizlidot uz Kubu – man patīk ceļot. Tagad – nekā; paraz’itam ceļot patīk vēl vairāk. Bet starp mums ir milzīga atšķirība – lai iegūtu naudu dzīvei, es pārdevu mantotu mežu, bet parazīts nepārdeva neko. Arī nenopelnīja. Vienkārši atņēma. Atņēma un aizbrauca uz Kubu, tēlaini un arī burtiski runājot. Lūk, kur parazīts uzzied visā krāšņumā, kā iepriekšminētais citāts precīzi norāda: ”Parazīti pārtiek no paša labākā, ko ēd viņu saimnieks...”

Trešā daļa

Un nu, pēc neliela ekskursa parazītu tēmā pats galvenais, virsrakstā pieminētais jautājums:

Kas un kā kļūst par parazītu?

Protams, varam vainot sistēmu. Nav šaubu, ka mežonīgais kapitālisms, kāds dominē, pārsvarā, visās postpadomju valstīs, ir viena no vai pat vispretīgākā sistēma. Bet, vienlaicīgi, tā ir ārkārtīgi vērtīga tajā aspektā, ka palīdz saprast “who is who” (kas ir kas). Tūlīt paskaidrošu.

Vai esat kādreiz vārījuši gaļu? Tiem, kuri nav to darījuši, pastāstīšu, ka, tiklīdz gaļa sāk vārīties, tā “jānoputo”. No tās iznāk ārā viss, kas nav derīgs ēšanai un netīru putu veidā uzpeld virspusē. Vārdu sakot – jānosmeļ netīrumi. Pēc tam ūdens/buljons kļūst tīrs un var vārīities bez pieskatīšanas.

Nu lūk – kapitālisms ir lieliska sistēma, kas ļauj uzpeldēt visādiem s...m. Ievērojāt, ka starp uzpeldējušajiem virspusē ir tiešām maz gudru un inteliģentu cilvēku? Pārsvarā tie ir mantkārīgi, varaskāri, ambiciozi un sekli cilvēciņi. Bieži vien visa viņu dzīves filozofija un vērtību sistēma ierakstīta treknajos mūļos. Daudzi no viņiem ir prasti zagļi un mahinatori. Bet... viņi valda. Jo viņiem ir nauda, bet kapitālisma pretīgajā sistēmā naudai ir ierādīta dominējošā loma. Tā valda pār izglītību, kultūru, medicīnu, drošību, morāli, pat dzīvību. Un šeit parādās kapitālisma paradokss un bezperspektivitāte – sabiedrības virspusē, gluži kā gaļas katlā, uzpeld netīrumi un putas. Un sāk diktēt noteikumus. Atšķirībā no gaļas katla mēs tik vienkārši nevaram šos netīrumus nosmelt un izliet izlietnē, jo viņiem ir vara.

Lai celtu savu pašapziņu un paaugstinātos pār pūli, viņi lepni sauc sevi par “krējumu”. Viņi ir nopirkuši medijus, kuriem liek viņus apbrīnot un māca saukt par sabiedrības “krējumu”. Nu, - līdz krējumam šitām netīrajām putām ir tikpat tālu, kā kanibālam līdz prāta un sirds skaidrībai. Dažiem no viņiem vara un nauda tik ļoti apstulbo prātu un sirdsapziņu, ka viņi publiski sāk lepoties ar savām perversijām. Vai tiešām nevarēja atstāt to savā guļamistabā, bet vajadzēja lepni izkladzināt? Neskatoties uz to, viņi turpina būt par “savējiem” Latvijas politmafijas aprindās. Jo, viņus vieno uzpeldējušo s...u, piedodiet - “krējuma” statuss. Starp citu, man vairāki cilvēki ir teikuši, ka ieraugot ekrānā nelāgi populārā ministra ģīmi, viņiem raisās un modelējas iztēlē ainiņas, kuras noteikti nedara godu šim izvirtušajam, nožēlojamajam eksemplāram. Bet... Tā ir šodienas Latvijas realitāte.

Tātad kapitālisms ļauj izvirzīties virspusē un pārņemt varu visnepievilcīgākajiem cilvēciņiem, tādējādi ievedot sabiedrību strupceļā.

Interesanti ir tas, ka pat šķietami “normāli” cilvēki, nonākot kādā amatā un attiecīgi pie “siles”, pārvēršas. Kā man kādreiz teica viens cilvēks par savu paziņu – it kā būtu nomainīts! Tas nozīmē, ka ir jābūt tiešām garīgi, morāli stipram cilvēkam, lai nekļūtu līdzīgs tiem, kas ēd no siles burtiski...Ne velti rakstīts kādos senos rakstos: ”Slikta sabiedrība samaitā labus tikumus.” Vidējais cilvēks acīmredzot siles valdzinājumam pretoties nav spējīgs. Vien reti dzirdam par personībām, kuras kārdinājumam nav pakļāvušās, bet viņas, parasti, ātri vien tiek izstumtas no šīs sabiedrības ārā.

Ir teiciens, ka “nauda ir ļaunums”. Nez vai. Nauda vienkārši parāda to, kas cilvēkā iekšā. Lieliski parāda. Un viss.

Ko darīt? Ja nedarīsim neko, parazīti pilnīgi uzsēdīsies uz galvas un izpostīs dzīvi. Daudzas dzīves un ģimenes jau ir izpostījuši.

Pirmkārt, jāapzinās, kurš ir saimnieks, kurš – kalps, un kurš – parazīts. Valsts pārvaldē parazīti nav vajadzīgi; ir vajadzīgi kalpi. Tautas kalpi. Ja viņi labi kalpos, mēs viņus ģērbsim, ēdināsim, uzturēsim viņu ģimenes. Jāsaprot, ka mēs viņus algojam, nevis viņi – mūs. Mēs bez viņiem varam dzīvot, viņi bez mums – nē.

Otrkārt – jāsaprot, ka “slīcēja glābšana ir viņa paša rokās”. Neviens mūs neglābs, nevienam mēs neinteresējam. Katram pašam savu problēmu pietiek. Protams, labi kaimiņi vienmēr nāk palīgā, bet tikai tad, ja saimnieki paši pieliek pūles “lietas labā”. Mūsu vietā neviens neko nedarīs. Un beidziet tās spēlītes ar “demokrātiskajām vēlēšanām”! Tas jau kļuvis patoloģiski vienmuļi, truli. Cilvēku, kurš regulāri atkārto vienu un to pašu muļķību, sauc par muļķi. Kā saukt veselu tautu, kas to dara?...

Atzīšos, gatavas receptes un sīka plāna, kā iziet no bedres, kurā esam, man nav. Bet ir principi, kuri nekad nav pievīluši. Viens no tiem – es bieži vien nezinu, kā ir pareizi, bet pilnīgi skaidri zinu, kā ir nepareizi. Un nedaru tā. Viss. Ar to pietiek, lai sāktos labas pārmaiņas.

Tas ko es redzu skaidri – Latviju apsēduši parazīti kā vēl nekad. Ir velti pūlēties un strādāt, lai celtu savu un valsts labklājību. Tas ir kā mēģināt ūdeni nest sietā. Vai liet to caurā mucā. Nes ūdeni spainī! Aizdrīvē mucas spraugas, vai vēl labāk – nopērc jaunu! Tiec vaļā no visa, kas traucē dzīvot!

Kam mums, lielpilsētas viena mikrorajona lieluma valstij, vajag simt kalpus! Kam n-tās ministrijas! Kam milzīgie militārie izdevumi! Kam dārgie ūdenslielgabali! Kam dārgās masu nemieru apspiešanas mācības! Varētu uzskaitīt vēl un vēl...

Neliet ūdeni caurā mucā... Un pamazām vien labklājība kā ūdens krāsies un piepildīs mūsu zemīti. Mēs esam bagāta zeme. Pareizāk – bijām. Bet, ja apvienosimies un izlabosim kļūdas, mēs atkal pacelsimies! Un plašajā pasaulē vairs nebūs jākaunas par savu Dzimteni, bet mēs ar lepnumu varēsim teikt – es dzīvoju LATVIJĀ!

Lai mums izdodas!

Novērtē šo rakstu: