Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

1.Nogurums no patiesības jeb patiesības destruktivitāte. Nogurums no patiesības ir realitāte. Tāds psihiskais stāvoklis ir iespējams individuālā līmenī. Iespējams arī kolektīvā līmenī kā sociuma kādas daļas (piem., inteliģences) apziņas pazīme. Tā tas ir tajos gadījumos, kad patiesībai ir kolektīvs raksturs. Tādās reizēs patiesība attiecas uz daudziem cilvēkiem, kā arī var attiekties uz visu tautu.

Nogurums no patiesības nav ikdienišķa parādība. Nogurums no patiesības izpaužas īpašos apstākļos un ir reti sastopams. Taču vienmēr nogurumam no patiesības piemīt izteikta destruktivitāte – postīšanas spēks.

Nogurums no patiesības negatīvi atsaucas gan uz indivīdu apziņu, gan uz kolektīvu apziņu. Nogurums no patiesības ietekmē cilvēku gribu, darbību, vērtības, nākotnes plānus. Cilvēki zaudē ticību pašiem pārvaldīt dzīvi, vairs negrib sargāt dzīves svētākos ideālus un nevēlas domāt par dzīves jēgu un nākotni.

Patiesībai ir dažādas gradācijas respektīvi, - pakāpes. Visbiežāk var konstatēt divas pakāpes. Pirmkārt, ikdienišķo pakāpi. Otrkārt, neikdienišķo jeb metafizisko pakāpi (visaugstāko, visbūtiskāko pakāpi).

Saskarsmē ar patiesības ikdienišķo pakāpi cilvēki parasti saka “Patiesība kož acīs”.Taču tāds patiesības vērtējums nav nogurums no patiesības, un tādai patiesībai nav destruktīvs spēks. “Acīs kož” ikdienišķi elementāra patiesība, ikdieniški operatīva patiesība, subjektīvi interpretēta patiesība.

Piemēram, “acīs var kost” darbabiedra norādītā kļūda, pārmetums nekompetencē, ironizēšana par zināšanu trūkumu. Tā ir patiesība. Tā mums nepatīk, un mēs nevaram neatzīt šo patiesību. Mēs apzināmies pieļauto kļūdu, nekompetenci, zināšanu trūkumu. Tomēr vienalga šī patiesība mums “kož acīs”.

Patiesības neikdienišķajā jeb metafiziskajā pakāpē viss ir savādāk. Šajā pakāpē nākas tikties ar nesalīdzināmi nozīmīgāku patiesību. Tā ir patiesība, kurai piemīt maksimums – vislielākais iespējamais un pieļaujamais daudzums, intensitāte, vislielākā pilnība, attīstības pakāpe. Tā ir patiesība, kura ir vienota ar cilvēka eksistenciālajiem pamatiem. Šī patiesība atsedz dzīves visbūtiskākos trūkumus.

Vārdu sakot, tā ir grandioza patiesība. Pie tam šī grandiozā patiesība smeldzoši kontrastē ar nepatiesību, kura līdz šim tika uzspiesta izglītībā, ideoloģijā, masu komunikācijā, garīgajā kultūrā, politikā. Kontrasts starp patiesību un nepatiesību kļūst patiesības noguruma iemesls, bet vissliktākais – kļūst destruktivitātes avots. Nogurums no patiesības izvēršas morālajā mocībā un sāk funkcionēt kā apātijas, pesimisma, pasivitātes, gribasspēka apsīkuma avots. Patiesības noguruma rezultātā, kā jau tika minēts, tauta zaudē ticību pašiem pārvaldīt dzīvi, vairs negrib sargāt dzīves svētākos ideālus un nevēlas domāt par dzīves jēgu un nākotni. Vienaldzīga kļūst valsts un tās politiskā iekārta. Vienaldzīgas kļūst sociālās perspektīvas. Vienaldzīga kļūst izglītības sistēma, veselības aizsardzības sistēma, zinātne, mākslas un literatūras estētiskā kvalitāte. Vienaldzīga kļūst valsts suverenitāte un valsts reputācija.

Tā tas katrā ziņā ir noticis ar latviešu tautu. Uzzinātā patiesība par visjaunāko laiku latviešu tautas vēsturi (prātam neticamajiem meliem, nelietībām, nodevībām) ir masveidā izraisījusi dziļu nogurumu no patiesības. Tas destruktīvi atsaucas uz visiem dzīves procesiem, turpretī lieliski kalpo oligarhijai un tās valdošajai kliķei saglabāt politisko varu, noziegumu brīvību, darbaspēka ekspluatāciju.

2. Hipotēze par jauno paaudzi. Tā saucamo jauno partiju dibinātāji un viņu atbalstītāji, 13.Saeimas vēlēšanu rezultāti, latviešu politiskajā vēsturē agrāk nesastaptās odiozās politiskās programmas, mēnešiem ilgā haotiskā valdības veidošana nepārprotami liecina par radikālām izmaiņām ne tikai kriminālo oligarhiju apkalpojošajā valdošajā kliķē, bet galvenokārt liecina par latviešu jaunās paaudzes nostāšanos tautas kultūras priekšgalā. Latviešu tautas dzīve turpmāk būs atkarīga no jaunās paaudzes. 2018.gada 6.oktobrī (13.Saeimas vēlēšanu dienā) latviešu tautai sākas jauns vēsturisks etaps.

No vienas puses viss būtu saprotams un pieņemams. Paaudžu maiņa relatīvi krasā formā nav jaunums cilvēces vēsturē. Taču no otras puses mūsu paaudžu maiņa dara uzmanīgu un piesardzīgu. Faktiski tā teikt ir maigi teikt. Faktiski paaudžu maiņa liecina par tautas nākotnes fundamentālu apdraudējumu. Jaunās paaudzes vadībā tautas kultūra virzīsies pilnīgi pretējā virzienā. No kultūras līdzšinējā virziena nekas netiks saglabāts un turpināts. Tautu gaida jauns kultūras tips ar jauniem kultūras kodiem, simboliem, normām, vērtībām, jauniem kultūras organizatoriskajiem mehānismiem un institūcijām, jaunu terminoloģiju un jaunu kultūras valodu vispār.

Tā tas notiks tāpēc, ka latviešu jaunās paaudzes majoritāte konsekventi, daudzpusīgi, bezbailīgi, pašlepni, pašpārliecināti demonstrē tādu morālo un intelektuālo līmeni, kas spēj izraisīt vienīgi dziļu satraukumu. Jaunās paaudzes majoritātes garīgajā esamībā prevalē aloģiskums, iracionālisms, obskurantisms, ideoloģiskā sensibilitāte – pilnīga nespēja pretoties zombēšanai un cita veida psihiskajai ietekmēšanai. Tātad prevalē tādas iezīmes, kuras liecina par garīgo atpalicību kā bioloģiskās transformācijas sekas latviešu tautas evolūcijā.

Jaunajā paaudzē ietilpst 70.gadu beigās un 80.gados dzimušie indivīdi. Acīmredzot minētajā laikā latviešu tautā bija sastopams kaut kas tāds, kas sekmēja “6.oktobra paaudzes” rašanos, piespiežot par šo paaudzi lietot tādus apzīmējumus kā dauni, idioti, pederasti, šarlatāni, gobzemblēži. Mans jēdzieniskais ieteikums “6.oktobra paaudze” ir tik tikko uzskaitīto apzīmējumu metaforiska summa.

“6.oktobra paaudzes” rašanās cēlonis ir jānoskaidro. Iespējams, cēlonis ir šāda hipotēze. Hipotētiski var pieņemt, ka “6.oktobra paaudzes” rašanos nosacīja fenilketonūrija (speciālisti lieto abreviatūru FKU).

Tas ir medicīnas termins. Citēju skaidrojumu internetā: “Fenilketonūrija ir reta iedzimta vielmaiņas slimība, kam raksturīga traucēta organisma spēja fenilalanīnu pārveidot tirozīnā, izraisot fenilalanīna un fenilpirovīnogskābes uzkrāšanos audos, kas var izraisīt smadzeņu bojājumus vai galējā gadījumā pat plānprātību.”

Vēl ir šāds latviešiem ļoti būtisks paskaidrojums: “Eiropā tā sastopama vidēji 1 no 10 000 jaundzimušo.  Latvijā FKU biežums ir ap 1 no 8000 jaundzimušo. Aptuveni diviem procentiem Eiropas iedzīvotāju viena no divām FAH gēna kopijām ir bojāta. Šie cilvēki ir fenilketonūrijas nēsātāji. Ja divi nēsātāji izveido ģimeni, pastāv divdesmit piecu procentu [ceturtā daļa!!!] iespējamība, ka viņiem piedzims bērns ar FKU.”

Citiem vārdiem sakot, fenilketonūrija (prāta atpalicība) ir atkarīga no lietotā uztura. Internetā viena sieviete stāsta: “Kopš dzimšanas nedrīkstu lietot uzturā gaļu, soju, pienu, sieru, maizi un riekstus, jo tie satur daudz olbaltumvielu. Rīsus, griķus, brokastu pārslas un citus produktus, kur to ir mazāk, varu ēst ierobežotā daudzumā. Cik tīk, man ļauts mieloties vien ar dārzeņiem un augļiem, taču arī ne visiem. Dienā drīkstu notiesāt tikai divus vidēja izmēra kartupeļus vai vienu prāvu banānu”.

Kā redzam, runa ir par produktiem, bez kuriem nav iedomājama latviešu ēdienkarte. Tūlīt var skanēt jautājums: "Bet kā tas saistās ar jaunās paaudzes piedzimšanas gadiem?" Saistās vienkārši! XX gadsimta 70.-80.gados latviešu tauta dzīvoja lielā pārticībā. Latvieši nekad savā vēsturē masveidā tik pārticīgi nebija dzīvojuši. Materiālā labklājība bija masveidīga. Materiālā labklājība būtiski atsaucās uz latviešu uztura sastāvu un apjomu. Gaļa, piens, siers, maize, kartupeļi bija lēti un bija pieejami ikdienā visiem sociālajiem stratiem.

Un, lūk, vēl kas! Citāts no kāda medija par tipisku parādību XX gs. nogalē un tagad: “Cilvēki ēd, piemēram, milzīgas porcijas ar ceptu gaļu un kartupeļiem, kas peld taukos, un pa virsu vēl uzlej treknu miltu mērci, lai gan nestrādā smagu fizisku darbu ["6.oktobra paaudze" kā inteliģences atvases !?], kurā uzņemtās kalorijas varētu sadedzināt. Tad nav jābrīnās, ka ķermeņa svars pieaug un piemeklē citas nedienas.”

Nesen ir radusies jauna zinātne – etnogenomika. Tā pēta tautu genomisko daudzveidību. Jaunā zinātne izskaidro dažādu slimību un mentālo izpausmju atkarību no attiecīgās tautas ģenētiskās specifikas. Savukārt tautas ģenētiskā specifika ir atkarīga no dzīves vides nosacījumiem un tajā skaitā no populārajiem pārtikas produktiem un to lietošanas tradīcijām.

3. Kritikas tiesības. Sociālo problēmu analītikā vienmēr aktuāls ir jautājums par kritikas tiesībām. Respektīvi, aktuāls ir jautājums, kas ir devis tiesības kritiski vērtēt tautas dzīvi. Sociālo parādību kritiķiem (zinātniekiem, filosofiem, publicistiem) bieži nākas sastapties ar jautājumu “Kas jums ir devis tiesības kritizēt mūsu valsti?”.

Tādu jautājumu, protams, visbiežāk uzdod ne visai gaiša un  izprotoša prāta īpašnieki. Gudri cilvēki neatzīst kviētismu – vienaldzīgu un pasīvu izturēšanos pret apkārtējo pasauli. Gudriem cilvēkiem sociālo problēmu analītika un šīs analītikas kritiskā ievirze ir pati par sevi saprotama un atbalstāma dzīves nepieciešamība. Gudri cilvēki lieliski izprot kritiskās domāšanas un kritiskās darbības svētīgo lomu cilvēku gaitās. Turpretī idejiski nepatstāvīgus, neracionālus prātus un sociāli skaistas demagoģijas fanus tracina kritika. Viņu ieskatā kritika esot vēlēšanās pazemot, apkaunot u.tml. Ja tiek kritizēta tauta, tad tā vispār esot nacionālā nodevība - kangarisms.

Atbildi uz jautājumu par kritikas tiesībām pamatā nosaka divi faktori: 1) ētiskais faktors un 2) reālpolitiskais faktors. Abi faktori paskaidro, kas ir devis tiesības uz sociālajiem procesiem lūkoties no zināmas distances kritiskā veidā. Abi faktori reizē ir kritikas tiesību argumenti.

Ētiskais faktors ir cilvēka morālais pienākums izturēties pret dzīves norisēm kritiski. Cilvēkam ir jābūt ne tikai domājošai būtnei, bet ir jābūt kritiski domājošai būtnei. Ne velti audzināšanas un izglītošanas vēsturiski klasiskais mērķis ir kritiskās domāšanas attīstīšana. Attieksmē pret sociālajām norisēm kritiskā domāšana praktiski realizējas dažādos kritiskos vērtējumos ar skepticisma piedevu - neuzticēšanos vispāratzītām idejām, dogmām, teorijām, sabiedriskajā apziņā iezombētām nostādnēm. Skepticisms nebūt nav tendencioza neatzīšana un vienpusīga noraidīšana. Skeptiķis nav nihilists. Pamatots ir asprātīgais aforisms “Skeptiķis ir labi informēts optimists”.

Ētisko faktoru savā laikā ļoti precīzi raksturoja Pjotrs Čaadajevs, kuru atļaušos citēt oriģinālā: “Я не научился любить свою родину с закрытыми глазами, с преклоненной головой, с запертыми устами. Я нахожу, что человек может быть полезен своей стране только в том случае, если ясно видит ее; я думаю, что время слепых влюбленностей прошло [..] Прекрасная вещь — любовь к отечеству, но есть еще нечто более прекрасное — это любовь к истине.”

Otrais faktors, reālpolitiskais faktors, ir politiskie uzskati un to konsekventa ievērošana. Proti, tiesības uz tautas dzīvi lūkoties kritiski sniedz nelokāmi un nesvārstīgi politiskie uzskati par to, kādai ir jābūt valstij un kādai ir jābūt tautas dzīvei. Ja reālpolitikā ir konstatējamas novirzes no attiecīgajiem konsekventajiem politiskajiem uzskatiem, tad ir tiesības kritizēt un vērtēt skeptiski. Reālpolitiskās nepilnības sniedz tiesības kritizēt.

Latvijas gadījumā tādas tiesības sniedz valstiskās suverenitātes nacionāli bezatbildīgā un cilvēciski apkaunojošā zaudēšana 2004.gadā, kriminālā kapitālisma pastāvēšana, masveida tautas atbalsts nacionāli reakcionārajam un krimināli oligarhiskajam režīmam. Ar tik tikko minētajām politiskajām novirzēm pilnīgi pietiek, lai sociālo problēmu analītikai būtu tiesības nesaudzīgi kritizēt un apliecināt skepticismu, tiekoties ar dažādām anomālijām Latvijā.

4. Negaidīts secinājums. “Negaidīto secinājumu” pamudināja “Delfos” 2019.gada 25.janvārī izlasītā ziņa: „"Esam rekordisti ar publisko iepirkumu karteļiem, izskatās, ka visas nozares ir ar to inficētas," piektdien preses konferencē par Konkurences padomes (KP) pērn paveikto teica KP priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama.”

Dotā ziņa nebija pārsteigums. Vai tad varēja būt citādāk? Nevarēja! Kriminālajā kapitālismā noziedzība (karteļi) ir visu valstisko izdarību centrā.

Protams, dotā ziņa atkal spieda domāt par izeju no tāda stāvokļa. Un, lūk, šajās pārdomās radās “negaidīts secinājums”. Taču vispirms nācās atkārtot agrākos secinājumus.

Piemēram, secinājumu, ka kriminālo kapitālismu cementē inteliģences masveidīgais atbalsts. Svarīgi bija atkārtot secinājumu, ka cementējošs masveidīgs atbalsts ir iespējams vienīgi (maigi izsakoties) problemātiskā sociālajā vidē – amorālā un intelektuāli bālā sociālajā vidē, kurai noziedzība (karteļi) nesagādā nekādus pašpārmetumus, vainas un kauna apziņu, bailes no soda. Tikai pēc tam uzplaiksnīja izpratne, ka masveida noziedzību veicina LR pastāvošā kapitālistiski “demokrātiskā” iekārta un tās funkcionēšanas formas. Šajā gadījumā konkrēti valsts iepirkuma forma, kas pašlaik eksistē Latvijā un ko latvieši ir pārvērtuši par noziedzības placdarmu. Tāds noziedzības placdarms nebija padomju laikā – sociālistiskajā valstiskumā. Padomju laikā latvieši nevarēja lepoties ar masveida zagšanu (karteļiem).

“Negaidītais secinājums” ir šāds: problemātiskā sociālajā vidē (turpinu maigi izsacīties) piemērotākā pārvaldīšanas forma ir sociālistiskais valstiskums, kad visu kārto pati valsts – veic iepirkumus, organizē ražošanu utt. Problemātiskā sociālajā vidē neder kapitālistiski “demokrātiskais” valstiskums, kuru tagad imitē Latvijā. Kapitālistiski “demokrātiskais” valstiskums ir veicinājis masveida noziedzību. Cilvēkiem nevar ļaut pašiem kārtot dažāda veida valstiskos darījumus bez valsts kontrolējošās klātbūtnes. Kapitālistiski “demokrātiskajā” valstiskumā cilvēki nespēj nodrošināt godīgu konkurenci valstisko funkciju realizācijā.

Tātad loģisks ir rezumējums: jo problemātiskāka sociālā vide, jo efektīvākai ir jābūt valsts tiešajai klātbūtnei bez kapitālistiskā “demokrātiskuma” tēlošanas. Tāda tēlošana nenotiek sociālistiskajā valstiskumā. Tajā valsts visu stingri kontrolē un tādējādi nav iespējama etnosa masveida morālā deģenerācija. Problemātiskai sociālajai videi (tautai) piemērotāks ir sociālisms, bet nevis kapitālisms. Piemērotāks varētu būt, teiksim, valsts nacionālais sociālisms. Tāds sociālisma variants ir iespējams. Tā galvenais mērķis būtu nodrošināt sociālo taisnīgumu tautas interesēs.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...