Uh, kā mēs tūlīt iemācīsim pasauli sekot mūsu lieliskajām vērtībām!
Ineta Ziemele (Budreiko)15.02.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tuvojas Krievijas uzsāktā pilna mēroga kara pret Ukrainu ceturtā gadadiena. Nemainīgs ir fakts, ka šis ir masīvākais un intensīvākais bruņotais konflikts Eiropā kopš 1945. gada. Krievijas agresiju raksturo bezprecedenta kara vešanas un okupācijas nosacījumu pārkāpumi Ukrainā, kuru dēļ masveidā cieš civiliedzīvotāji, civilā infrastruktūra un Ukrainas tautas vēsturiskais mantojums. Jāpieņem, ka uz jautājumu, vai šo karu varēja izbeigt ātrāk un vai to var izbeigt drīzumā, atbildes būs atšķirīgas politikas, militāro, ekonomikas un dažādu citu ekspertu vidū.
Krievijai sākot pilna mēroga uzbrukumu Ukrainā, mēs Baltijā un arī Eiropā ķērāmies pie ANO Statūtu piesaukšanas un multilaterālo instrumentu izmantošanas vai jaunu veidošanas (piem., speciālais Krievijas tribunāls), lai definētu agresiju un valstu pienākumus šādā situācijā. Eiropas entuziasms, operējot ar starptautiskajām tiesībām, šajā un citos starptautiskos konfliktos atšķiras no ASV, un tā noteikti nav pirmā reize. No vienas puses, starptautiskās tiesības kopš 20. gadsimta sākuma arvien noteiktāk politiskiem un militāriem lēmumiem ir definējušas tiesiskas vai prettiesiskas sekas, kas ir apliecinājis zināmu visnotaļ raibās pasaules vienošanos par akceptējamu vai nepieņemamu valstu uzvedību.
No otras puses, starptautiskās tiesības ir ārkārtīgi sarežģītas pasaules politiskās vēstures un fundamentālu ideoloģisko un morālo cīņu aisberga redzamā daļa. Šobrīd esam tajā stadijā, kad ideoloģiskā un morālā konfrontācija, kuru monumentāli ietekmē procesi ekonomikā, īpaši cīņas par pasaules ekonomikas pārvaldību tehnoloģijas gigantu laikmetā, kļūst īpaši asa.
Latvijai kā nelielai valstij ar sarežģītu vēsturisko mantojumu un kā agresora kaimiņam 20. gadsimtā veidotās pasaules kārtības pamatos esošie starptautisko tiesību principi un normas, kas savā būtībā tiecas uz lielvaru ievietošanu zināmā kopējā ietvarā, ir svarīgi. Tādēļ šobrīd arvien skaļāk izskanošie viedokļi, ka šī pasaules kārtība zūd, ir jāuztver nopietni, bet vienlaicīgi ir svarīgi analizēt, cik lielā mērā pārmaiņas ir tektoniskas vai arī likumsakarīgas, jo ir iepriekšējās vēstures noteiktas.
Šajā analīzē neizbēgami jātur prātā daudz garāks pasaules vēstures laika posms nekā vienīgi 20. gadsimts. Analīzē liela loma ir ASV prezidenta Monro doktrīnai un tās spējai pārdzīvot laikus, savā esencē nemainoties. Tajā ir iebūvēta arī Rietumu pasaules iekšējā konfrontācija. Šāda perspektīva atklāj, ka diemžēl cilvēce pastāvīgi ir virzījusies uz priekšu caur kariem, konfliktiem un teritoriju sagrābšanu vai ietekmes iegūšanu.
Starptautiskās tiesības, lai gan nenovērsa šos konfliktus, valstu teritoriālās integritātes pārkāpumus, tomēr kļuva par lielvaras disciplinējošu elementu. Piemēram, Irākas kara kontekstā ASV un Lielbritānija savus lēmumus pamatoja, argumentējot, ka Irākas diktators pārkāpj starptautiskās tiesības. Proti, starptautisko tiesību ievērošanas mērķis vai to pārkāpuma novēršana ir tikusi lielā mērā pielietota kā attaisnojums valstu darbībām. Prezidents Vilsons centās piešķirt Monro doktrīnai tieši šādu jaunu saturu, proti, ka militāra spēka pielietošanu var attaisnot ar cēlu mērķi. Taču Krievija arī mēģina uzkonstruēt tiesību argumentu jeb "cēlu mērķi" kā iemeslu pilna mēroga uzbrukumam Ukrainā.
Savā būtībā starptautiskās tiesības, kuru pamatos ir valstu vienlīdzības princips, visupirms aicina konfliktējošās valstis pie sarunu galda. Tāda ir arī ANO Statūtu loģika, proti, 33. pants par miermīlīgu strīdu atrisināšanu ir pirms 7. nodaļas, kas sniedz ANO Drošības padomei tiesības lemt par kopējiem, tostarp drastiskiem, mēriem starptautisko tiesību pārkāpuma gadījumā. Šāda loģika gan nesniedz atbildi uz jautājumu, ko darīt, ja konfliktu izraisījusī valsts nevēlas noregulēt šo konfliktu un Drošības padome ir paralizēta.
Tajā pašā laikā atšķirībā no iepriekšējiem gadsimtiem šā brīža pasaules kārtība ir spēcīgāka, jo, neskatoties uz lielo spiedienu radīt haosu, šaubos, vai vismaz 185 pasaules valstis no 193 ANO dalībvalstīm vēlas atkāpties no valstu vienlīdzības, teritoriālās integritātes, valstu imunitātes, līgumu slēgšanas brīvības u. c. principiem. Ikdienā neaizdomājamies, ka darbojamies uz tiem pamatiem, par kuriem valstis ir vienojušās, lai ekonomikas funkcionētu, lai cilvēki pārvietotos u. tml. Protams, tāds tiesisko attiecību regulējums ir veicinājis globalizāciju un visas pasaules ciešo savstarpējo saistību un atkarību.
Kā rāda ASV tarifu politika, nav tik vienkārši šajā cieši saistītajā pasaulē, pat vēloties paralizēt Pasaules Tirdzniecības organizāciju, vienpersoniski mainīt pasaules tirdzniecības saites. Vienpusējas darbības veicina jaunu koalīciju veidošanos, jo, iespējams, 20. gadsimta galvenā mācība valstu vairākumam ir tāda, ka ilgtermiņā ir izdevīga sadarbība, proti, jau pieminētais diplomātijas un sarunu galds.
Vienlaicīgi spiediens uz minētajiem pasaules kārtības pamatiem šobrīd ir neapšaubāms un milzīgs. Tas ir arī tādēļ, ka demokrātiskās pasaules iekšienē notiek būtiskas vērtību konfrontācijas. Pašā demokrātijas pasaulē notiek jauna cīņa par cilvēka brīvību, cilvēka cieņu un vienlīdzīgām tiesībām, par brīvības lauku un robežām jaunajā zinātnes un tehnoloģiju laikmetā situācijā, kad vēl iepriekšējās cīņas par katra cilvēka brīvību un vienlīdzību demokrātiskajā pasaulē netika izcīnītas līdz galam, kas šobrīd atspēlējas uzticēšanās varai problemātikā. Cita starpā arī tādēļ demokrātiskajai pasaulei ir bijis grūti sniegt viennozīmīgu un spēcīgu atbildi Krievijai un citiem autokrātijas uzbrukumiem, kas vēlas citu kārtību, proti, tādu, kurā vienīgi spēks un nauda diktē noteikumus.
Vai esam ceļā uz Tukidīda teikto Peleponēsas kara kontekstā, proti: "Stiprais dara, ko grib, bet vājais cieš, kā pienākas?" Ņemot vērā ideju, prakses un institūciju attīstību mūsdienu pasaulē, tāds kritiens atpakaļ, manuprāt, tomēr nav iespējams. Demokrātija un cilvēktiesības, arī tehnoloģijas ir iespējojušas cilvēku kā vēl nekad iepriekš. Vienlaicīgi pasaules kārtība, starptautiskās tiesības, kas vienmēr ir šķitis kaut kas tāls no katra mājām, šodien tiek izcīnītas un aizstāvētas katra mājās, proti, ne tikai demokrātijās no katra vēlētāja ir atkarīgs tas, kāda būs valdība un tās pozīcija starptautiskajās krīzēs, bet arī citviet (Irānā, Sīrijā) redzam, ka tautas pašnoteikšanās var mainīt daudz, tautai nonākot līdz šādam pašnoteikšanās momentam, līdzīgi, kā tas bija Baltijā Atmodas laikā. Līdz ar to mūsdienu pasaulē es nenovērtētu par zemu cilvēka un tautas spēku. Taču pie šādas izpratnes konflikti ir neizbēgami.
Latvijai, kā to apliecina ārlietu ministres 2025. gada ārpolitikas ziņojums, pasaules kārtības pamati ir vērtība. Līdz ar to par starptautiskajās tiesībās balstītu pasaules kārtību ir jācīnās ar visiem tiesiskajiem, diplomātiskajiem, politiskajiem un ekonomiskajiem līdzekļiem. Latvija nav vienīgā valsts ar šādu izvēli. Neizslēdzu, ka šāda izvēle ir pasaules valstu vairākumam, kurām katrai atbilstoši starptautiskajām tiesībām ir viena balss.
Es nenovērtētu par zemu cilvēces attīstībā sasniegto, tā spēku un potenciālu. Taču šis spēks un potenciāls ir jāliek lietā, kā uz to norādīju Krievijas agresijas pirmajās dienās, runājot par iespējām radikāli izolēt Krieviju no starptautiskajiem procesiem, ņemot vērā, ka ANO Drošības padome, kā bija paredzams, būs paralizēta. Šo četru gadu Krievijas agresijas Ukrainā pieredze ir nešaubīgi parādījusi, ka demokrātiskām valstīm, īpaši Eiropā, bija noteiktāk un stratēģiskāk jāliek lietā to pašu radītie instrumenti, lai vērstos pret starptautiskās kārtības pārkāpēju. Šā brīža vispārējais nogurums un arvien vairāk pieaugošā spriedze pasaulē rada nopietnus riskus taisnīgiem starptautisko tiesību pārkāpumu noregulējumiem. Jāapzinās, ka šodienas kompromisiem ar agresoru būs ilgstoša ietekme uz pasaules kārtību nākotnē.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
