Iesaki rakstu: 
“Kā to šodien atzīst absolūtais militāro ekspertu un analītiķu vairākums, tad 2022. gada 24.februārī Krievijas federācijas izraisītais pilna mēroga karš pret Ukrainu jau sen ir pāraudzis vidējas intensitātes lokāla konflikta mērogu. Tas izriet gan no karadarbības aptvertās teritorijas, gan iesaistīto bruņoto spēku skaitliskā sastāva, gan pielietotā modernā bruņojuma, kas ir raksturīgs šim konfliktam.”
Šie ir ievadvārdi no 7. septembrī tīmekļa platformā “Ukrinform” publicētā Ukrainas BS virspavēlnieka ģenerāļa Valerija Zalužnija raksta “Militārās kampaņas nodrošinājuma perspektīvas 2023.gadā: Ukrainas skatpunkts”. Domāju, ka nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka šāda tipa un mēroga militārs konflikts Eiropā nav piedzīvots kopš WWII. Tas liek dažādu valstu militāriem ekspertiem rūpīgi sekot notikumiem, izdarot atbilstošus secinājumus un, iespējams, liekot aizsardzības jomas vadībai pārskatīt savu bruņoto spēku attīstības plānus.
Par Krievijas iebrukuma sākuma fāzi ar Kijevas ieņemšanas izgāšanos ir sarakstīts jau pietiekami, un arī es par to esmu rakstījis šajā portālā (https://pietiek.com/raksti/kapec_krievija_zaude_karu_ukraina/), tāpēc neatkārtošos, bet pievērsīšos pēdējām Ukrainas BS militārām operācijām Harkivas un Hersonas apgabalos.
Par gaidāmo pretuzbrukumu Hersonas virzienā tika runāts jau sen un visās malās. Krievi uz to uzķērās un sāka atvilkt spēkus no citiem virzieniem, pastiprinot grupējumu Dņepras upes labajā krastā. Kad šis grupējums sasniedza 20 tūkstošus, ukraiņi ar HIMARS raķešu sistēmām iznīcināja tiltus pār Dņepru, nogriežot no apgādes sistēmas upes labajā krastā izvietoto Krievijas BS grupējumu un radot operatīvā aplenkuma draudus. Līdz ar to tas radīja labvēlīgus apstākļus ukraiņu pretuzbrukumam Harkivas virzienā.
Pirms pretuzbrukuma sākuma ar apskaužamu regularitāti HIMARS iznīcināja krievu munīcijas noliktavas, radot pretiniekam nopietnas loģistikas problēmas, jo, kā tas zināms, tad krievi uzsvaru liek nevis uz kvalitāti, bet uz kvantitāti, veicot artilērijas apšaudi nevis pa konkrētiem mērķiem, bet pa platībām, izlietojot milzīgu munīcijas daudzumu. Šī pretuzbrukuma rezultātā sešu dienu laikā tika atbrīvota teritorija vairāku tūkstošu kvadrātkilometru platībā, ziemeļos pretinieks tika atsviests līdz Krievijas robežai 200 km garā joslā, bet austrumu virzienā krievi atkāpās līdz Kupjanskas pilsētai 124 km attālumā no Harkivas, atstājot Izjumas pilsētu.
Tādējādi var droši apgalvot, ka Kremļa plāns “atbrīvot” visu Doņeckas apgabalu ir ar blīkšķi izgāzies, līdzīgi kā tas bija ar plānoto Kijevas ieņemšanu. Ukraiņu taktika šajā operācijā bija šāda - mobilās triecienvienības pārrāva pretinieka aizsardzību vairākos virzienos, tam sekoja bruņutehnikas vienības, kas paplašināja pārrāvumu un pārņēma kontroli pār teritoriju, turklāt ukraiņu spēki centās apiet krievu nocietinātos rajonus, atstājot tos ielenkumā.
Jāpiezīmē, ka izslavētās krievu elitārās 1. tanku armijas vienības panikā atkāpās, pametot tehniku un munīciju. Ir informācija, ka šajās kaujās cīņai ar pretinieka tankiem ukraiņi veiksmīgi izmantoja uz Humvee bāzes uzmontētās prettanku raķešu sistēmas. Tas varētu izskatīties apmēram šādi - https://youtu.be/VOckoCL65eA (jautājums ir interesants, apskatot to Latvijas kontekstā, tāpēc par to varētu parunāt kādā no nākošajiem rakstiem). Jāpiezīmē, ka dzīvā spēka pārsvars nebija ukraiņu pusē (pēc dažiem avotiem tas bija 2:1 krievu labā).
Vienlaikus arī Hersonas apgabalā ukraiņu spiediens nemazinājās, un es to sauktu par “lienošo pretuzbrukumu”, kad pretinieka grupējums tiek nogriezts no apgādes sistēmas un ir pastāvīgi aplenkuma draudi, kas grauj pretinieka morāli. Kopumā runājot par pretuzbrukuma plānu un tā realizāciju, es to nosauktu par augstāko pilotāžu kara vešanas mākslā (domājams, ka plāns tika izstrādāts ciešā sadarbībā ar Pentagonu).
Kādi tad bija tie faktori, kas nodrošināja šīs operācijas izdošanos?
Pirmkārt, pretinieka stratēģiskais apmāns, kas neļāva krieviem noteikt ukraiņu galvenā pretuzbrukuma virzienu. Tas savukārt var liecināt par krievu tehniskās izlūkošanas zemo līmeni (satelīti, elektroniskā izlūkošana). Vienlaikus tas var arī liecināt par ukraiņu pretizlūkošanas dienestu profesionalitāti, dezinformējot pretinieku caur tā aģentūru (būtu naivi iedomāties, ka Kremlim nav iefiltrētu aģentu Ukrainas varas ešelonos).
Otrkārt, nepieciešamā apjomā un precīza izlūkošanas informācija, kas bija pieejama ukraiņu pusei gan operatīvā, gan taktiskā līmenī. Nav noslēpums, ka ukraiņi saņem šo informāciju no Rietumu sabiedrotajiem online režīmā, kas ļauj viņiem ne vien iegūt precīzas mērķu koordinātes, bet arī izsekot pretinieka grupējumu pārvietošanos un, iespējams, pat iegūt informāciju par pretinieka plānotajām operācijām.
Treškārt, sekmīga cīņa ar pretinieka loģistiku. Atvaļinātais ASV ģenerālleitnants un bijušais ASV sauszemes spēku virspavēlnieks Eiropā Bens Hodžess (Ben Hodges) vienā no savām intervijām izteicās, ka karš ir pārbaudījums gribai un loģistikai. Kā jau tas tika minēts iepriekš, tad Krievijas armijai stabila apgāde ir īpaši nozīmīga, ņemot vērā tās pielietoto taktiku - masveida artilērijas apšaudes ar milzīgu munīcijas patēriņu.
Šī shēma Ukrainā darbojās šādi - munīcija tiek piegādāta pa dzelzceļu uz noliktavām, kas izvietotas dažu desmitu km attāluma no frontes, no kurienes tā tiek pievesta uz pozīcijām ar autotransportu, veicot vairākus reisus dienā un tādējādi nodrošinot pastāvīgu ukraiņu pozīciju apšaudi. Sistēma darbojās līdz brīdim, kad ukraiņi sāka saņemt no ASV un britiem mobilo reaktīvo zalvju raķešu iekārtas HIMARS un M270 (HIMARS kāpurķēžu variants) ar darbības rādiusu 80 km un trāpījuma precizitāti daži metri (salīdzinoši krievu “Smerč” ar līdzīgu darbības rādiusu izkliede sastāda 150 m.).
Pēc pirmo HIMARS saņemšanas regulāri sāka uziet gaisā krievu noliktavas un komandcentri, ko krievi izskaidroja ar “neuzmanīgu pīpēšanu”. Sistēma darbojās šādi - nakts aizsegā HIMARS ieņem pozīciju un 5 minūšu laikā izšauj raķešu komplektu, vadoties pēc saņemtām koordinātēm, un, iekams pretinieks paspēj piefiksēt HIMARS atrašanās vietu, tas pazūd miglā. Tātad - precīza izlūkinformācija par mērķi + izpildes ātrums + precizitāte = krieva noliktavai p…da. Rezultātā pretinieks spiests pārvietot tālāk noliktavas un izstiept loģistiku. Jautājums cik tālu, ja, piemēram, taktisko raķešu ATACMS darbības rādiuss ir 300 km ( ir pamatotas aizdomas, ka ukraiņu HIMARS un M270 jau tiek nodrošināti ar šīm raķetēm).
Tas nozīme, ka ukraiņi spēs aizsniegt Krievijas teritoriju, un šeit rodas jautājums - vai Ukrainas vadībai pietiks politiskās gribas pieņemt lēmumu apšaudīt militāros un infrastruktūras objektus Krievija teritorijā, atbildot uz civilo objektu raķešu apšaudēm no Krievijas teritorijas? Cerams, ka pietiks.
Protams, arī ukraiņu militārie objekti tiek pakļauti pretinieka apšaudēm. Cik zināms, tad ukraiņi ir mēģinājuši maksimāli decentralizēt savas noliktavas + pretgaisa aizsardzība. Jāpiezīmē, ka, ja tradicionālās pretgaisa aizsardzības sistēmas vairāk vai mazāk sekmīgi spēj cīnīties ar ballistiskajām un spārnotajām raķetēm, tad ar zalvju reaktīvo raķešu sistēmām šeit ir problēma, ņemot vērā to lidojuma īso laiku, ātrumu un salīdzinoši nelielos gabarītus. Tīmeklī ir informācija par to, ka karadarbības laikā Sīrijā izslavētajai Izraēlas pretgaisa aizsardzības sistēmai “Dzelzs kupols” nav izdevies pārtvert visas “Smerč” raķetes masveida apšaudes laikā, savukārt krievi apgalvo, ka ar kompleksu ‘BUK M-3” varot pārtvert HIMARS raķetes. Bet tā jau ir tēma atsevišķam pētījumam.
Un nobeigumā vēl viens faktors, kas varēja ietekmēt ukraiņu pretuzbrukuma rezultātu, un tas ir - BS vadība visos līmeņos. Ka zināms, tad Ukrainas BS tiek ne vien apbruņoti ar NATO bruņojumu, bet arī tiek apmācīti atbilstoši NATO standartiem, un tas attiecas gan uz taktiku, gan uz BS vadību. Viens no efektīvas vadības priekšnoteikumiem ir komandieru spēja patstāvīgi pieņemt lēmumus. Tas nozīmē to, ka pavēle konkrēta uzdevuma izpildei tiek nolaista no augšas, bet attiecīgās apakšvienības komandieris ir tiesīgs ienest korekcijas pavēles izpildē, vadoties pēc apstākļiem, un par to viņš netiks sodīts.
Vēl vairāk, ja komandieris ir kļūdījies un pieņēmis nepareizu lēmumu, tad viņš var tikt pazemināts amatā, bet ne apvainots spiegošanā un represēts kopā ar ģimenes locekļiem. Neatceros nevienu gadījumu, kad kādu no Vērmahta ģenerāļiem Hitlers būtu represējis viņa pavēles nepildīšanas dēļ, atcēlis no amata un vēlāk atkal atjaunojis. Krievijā viss bija otrādi un tas velkas vēl līdz šodienai.
Karš Ukrainā - mācībstunda baltiešiem, tēma, kas laika trūkuma dēļ netika iekļauta šajā rakstā, bet, cerams, tiks apskatīta kādā no nākamajiem.
* Literārs pseidonīms
Seko mums 
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
