Iesaki rakstu: 
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Steigā mēģina salabot vienīgo baseinu visā novadā… jā, to pašu, kuru gadiem ilgi “neredzēja” ne būvvalde, ne atbildīgie.
Tagad pēkšņi visiem skaidrs: baseins nav tikai flīzes un hlorūdens — tie ir arī vēlētāji ar bērniem.
Un vēlēšanas nāk. Jākustas! Vismaz jāizskatās, ka kaut kas notiek.
Jo kā tas izskatīsies, ja baseins būs ciet, bet afišas jau pielīmētas pie katras pieturas?
Kas patiesībā notika?
Baseina pārbūves laikā būvnieki izvēlējās nepareizus materiālus, pieļāva rupjas kļūdas, bet būvvalde ar 21 darbinieku nespēja vai negribēja to pamanīt.
Kad sertificēts būvspeciālists Māris Arnavs vēl 2023. gada pavasarī skaidri brīdināja: “Veiciet steidzami remontu – maksās 10–20 tūkstoši eiro,” pašvaldība izvēlējās izlikties, ka viss kārtībā. Turpināja lietot. Līdz griesti sapuva.
Īsumā – kas bija norādīts tehniskās apsekošanas atzinumā: baseina ēkas jumta konstrukcijas ir bojātas mitruma dēļ – koka elementi ir bojāti (iespējama trupe), siltumizolācija (minerālvate) ir samirkusi un zaudējusi funkcionalitāti. Esošā tvaika plēve un hidroizolācija nav nodrošinājusi aizsardzību. Pastāv defektu padziļināšanās risks, ja netiek veikti steidzami remontdarbi.
Piedāvātas risinājums bija:
Demontēt bojātās apdares, plēves un mitro siltumizolāciju;
Izžāvēt koka konstrukcijas, nodrošinot to mitrumu < 20%;
Atjaunot koka konstrukcijas, tās impregnējot pret trupi, sēnēm un kukaiņiem;
Uzstādīt jaunu tvaika izolāciju un siltinājumu, izmantojot pēc iespējas sauso minerālvati;
Nodrošināt pareizu tvaika un mitruma izolāciju, ventilāciju;
Nepieciešamības gadījumā nomainīt bojātos koka apdares dēļus.
Rezultāts?
2024. gada janvārī baseins tiek slēgts uz nenoteiktu laiku.
2025. gada pavasarī — brīnums! — tiek izsludināts, ka baseins tiks izremontēts, BET jau par 309 000 līdz 549 000 eiro, atkarībā no pretendentu iesniegtā piedāvājuma.
Un bērni?
Ziemā brauc uz citiem novadiem. Pēc tam slimo.
Bet Ropažos viss kārtībā — vainīgo nav.
Nolaidīgās gaidīšanas rezultātā remonta izmaksas no 20 tūkstošiem pieaugušas gandrīz līdz pusmiljonam! Baseina nav. Un, būsim godīgi — nebūs arī 2025. gadā.
Kur skatās vara? Kur skatās domes vadība?
Vai kāds vēl tic, ka Būvvalde ar 21 cilvēku nesaprot, kas notiek pāri ielai?
Ko viņi dara par algu, kas bieži vien pārsniedz skolas direktora atalgojumu?
Šis nav tikai baseins. Šis ir simbols.
Simbols bezatbildībai un tukšām priekšvēlēšanu solījumu burbuļvannām.
Varbūt tiešām laiks nomainīt ne tikai filtrus baseinā — bet arī filtrus Ropažu novada domē.
Attēlā - Ropažu novada pašvaldības vadītāja Vita Paulāne.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
