Ušakovam nevajag rezultātus, viņam vajag aktivitātes šķietamību
Valdis Liepiņš, publicists16.05.2025.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nila Ušakova partija vērsās Eiropas tiesā ar prasību pārskatīt iepriekš pieņemto likumu par politiskās aģitācijas aizliegumu krievu valodā. Kāpēc šī ir tikai vēl viena vēlēšanu ideja un nekas vairāk?
Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2025. gada 13. februārī atzina šo likuma normu par atbilstošu Satversmei. Tajā pašā laikā runa bija par apmaksātu priekšvēlēšanu aģitāciju. Tas nozīmē, ka, ja jūs kā politiskās partijas vadītājs vadāt savus sociālos tīklus krievu valodā, no juridiskā viedokļa jūs neko nepārkāpjat. Tas attiecas arī uz pašreklāmu savos sociālajos tīklos un tīmekļa vietnēs.
Apskatīsim dažus piemērus. Partijai “Stabilitātei!”, kas orientēta uz krievvalodīgajiem vēlētājiem, ir tīmekļa vietne, facebook, tiktok un telegram. Sociālie tīkli ir krievu valodā, jo tos vada personīgi Roslikovs. Tīmekļa vietnes saturs ir latviešu valodā, jo acīmredzot šīs vietnes administratoram tiek maksāta alga. Un tas ir diezgan loģiski, nav pretrunu ne ar likumu, ne no morāles viedokļa, jo partija atklāti runā par savu orientāciju uz krievvalodīgajiem iedzīvotājiem.
Šlesera partija arī neslēpj, ka krievvalodīgo iedzīvotāju balsis viņiem ir svarīgas. Tajā pašā laikā visi sociālie tīkli tiek vadīti latviešu valodā, taču ir arī mājaslapas versija krievu valodā. Publikācijas tur tiek publicētas krievu valodā. Tas nekādā veidā nav pretrunā ar likumu, ja kāds partijas biedrs ir iesaistīts tīmekļa vietnes administrēšanā uz brīviem, ideoloģiskiem pamatiem.
Bet paskatīsimies, kas notiek partijā “Saskaņa”. Mājas lapa, telegram kanāls, facebook konts, youtube kanāls — viss ir krievu valodā. Rodas jautājums: “Ko jūs vēl gribat, kungi?” Šobrīd šī partija ir ceturtajā vietā to partiju reitingā, kas piedalās vēlēšanās Rīgā. Viņiem nav daudz, ko gaidīt. Priekšvēlēšanu kampaņa krievu valodā ir notikusi un notiek, kāda problēma?
Vai Ušakovs vienkārši ir noguris no savu sociālo tīklu vadīšanas? Vai arī „Saskaņa” vēlas pa visu Rīgu izkārt karogus ar krievu lozungiem? Acīmredzot tas nenotiks, jo visi zina, kāda ir mūsdienu krievija. Ko tad Ušakova kungs vēlas? Viņam nevajag rezultātus, viņam vajag aktivitātes šķietamību. Manuprāt, tas izskatās nožēlojami, jo visi atceras, kas viņš ir.
Atkārtoju, ka tagad gandrīz visur brīvi notiek priekšvēlēšanu kampaņas krievu valodā. Jā, ir daži ierobežojumi, bet kopumā aizliegumu nav. Paskatieties uz Latvijas krievvalodīgāko reģionu — Latgali. Šobrīd Daugavpilī vēlēšanām ir iesniegti 10 saraksti, un vismaz seši no tiem aģitē krievu valodā. Un neviens par to netiek sodīts, lai gan ir atsevišķi pārkāpumi.
Piemēram, nesen es saņēmu vēstuli no Daugavpils novada partijas, kurā viņi man piedāvāja balsot par viņiem krievu valodā. Es nedzīvoju Daugavpilī, un mani šī partija neinteresē, tādā gadījumā kā viņi ieguva manu e-pastu? Te rodas jautājums: “Kā var noteikt, vai reklāma ir apmaksāta vai ne?” Piemēram, šis izskatās pēc apmaksāta informatīvā biļetena, bet, vai tas tāds ir, nav skaidrs. Lai novērstu šādus gadījumus nākotnē, es ieteiktu pilnībā aizliegt jebkādu kampaņu krievu valodā, bet tas ir cits stāsts.
Īsāk sakot, Nils Ušakovs daudz runā, bet patiesībā nodarbojas ar populismu. Aicinājums uz Eiropas tiesā ir tikai farss, pateicoties kuram partija “Saskaņa” vēlas pacelt savus reitingus, kas, manuprāt, viņiem neizdosies.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
