Iesaki rakstu: 
Publiski pieejami dati rāda, ka pēdējos gados un īpaši, kopš Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) darbību ir pārņēmusi Inga Vanaga, arodbiedrības popularitāte skolotāju vidū ir kļuvusi arvien zemāka un zemāka. Dati par arodbiedrības pārstāvēto skolotāju skaitu un to dinamiku ir noslepenota, bet zināmu ieskatu sniedz LIZDA publiskie pārskati, kur norādīta informācija par biedru naudas apjomiem gadu no gada.
Ko mums rāda šie dati? Dati rāda, ka 2014.gadā, pirms I.Vanagas ēras, LIZDA tiešām bija nopietna un ietekmīga organizācija, ar nopietnu biedru naudas apjomu. 2014.gadā skolotāji biedru naudās LIZDAI bija samaksājuši vairāk nekā 620 000 tūkstošus eiro. No tiem tikai 31% jeb nedaudz vairāk nekā 193 000 eiro tika tērēti organizācijas štata algošanai, pārējā summa tika tērēta skolotāju un citu izglītības nozares darbinieku vajadzībām.
Skaitļi rāda, ka, laikam ejot, LIZDA popularitāte skolotāju vidū katru gadu krītas. Lai gan algas skolotājiem palielinās, naudas apjoms, ko viņi apņēmušies veltīt LIZDA arodbiedrībai, katru gadu ir samazinājies. Acīmredzot skolotāji no šīs organizācijas neredz nekādu jēgu un savu izvēli izdara, “balsojot ar maciņu”.
Publiski pieejamā informācija rāda, ka biedru naudas, ko skolotāji bijuši gatavi veltīt LIZDA, ir samazinājušās katru gadu un pagājušajā gadā sarukušas līdz nepilniem 547 tūkstošiem eiro. Lai gan dati par 2020.gadu nav publiskoti, neoficiāla informācija liecina, ka šogad skolotāju neuzticība LIZDA ir turpinājusi augt un LIZDA ieņēmumi no biedru naudām ir turpinājuši sarukt. Neskatoties uz inflāciju, neskatoties uz valsts izglītības budžeta pieaugumu, piecos gados LIZDA biedru naudas apjoms ir krities par 12%.
Lai arī skolotāji masveidā novēršas no LIZDA, tas nav kavējis LIZDA vadību gadu no gada kāpināt savas algas un turpināt trekni dzīvot uz skolotāju rēķina, ik pa laikam taisot skaļus publiskās brēkšanas šovus. Publiskie dati rāda, ka izdevumi atalgojumam kopumā ir palielinājušies no 31% attiecībā pret biedru naudām, līdz pat 40% - un vai tiešām 2020.gadā puse no visām biedru naudām varētu aiziet uzblīdušā aparāta algošanai? Lai arī skolotāju maksājumi ir krituši par 12%, izdevumi algām ir pieauguši par 13% un sasnieguši pat 220 tūkstošus eiro.
Kam tad alga šajos gados augusi visstraujāk? Izrādās, ka visstraujāk algu spējusi audzēt pati I.Vanaga. Diemžēl publiski nav pieejama visa informācija par laiku no 2015.gada, tomēr jau esošie publiskie dati rāda, ka I.Vanagas alga tikai pāris gados no 2017.gada līdz 2019.gadam ir strauji augusi - vismaz par 19,5%. Ja proporcionāli šāds algas pieaugums ir ticis pieredzēts arī iepriekšējos gados, tas ļauj secināt, ka I. Vanagas alga varētu būt augusi pat par 40%! Tajā pašā laikā, kamēr skolotāju maksājumi arodbiedrībai kritušies par 12%. Apetīte rodas ēdot, un var droši prognozēt, ka I.Vanaga arī turpmāk algās centīsies izmaksāt sev arvien lielākas summas no pastāvīgi rūkošā LIZDA biedru budžeta.
Skolotājiem būtu jābūt iespējai vērtēt, vai LIZDA vadones ieņēmumi 30 708 eiro gadā, jeb gandrīz 2 600 eiro mēnesī ir adekvāti un atbilst paveiktajam darbam. Vai tiešām viņi ir gatavi turpināt maksāt biedru naudu, lai barotu uzblīdušo LIZDA aparātu un tās vadoni, kas arodbiedrību izmanto savu kabatu piepildīšanai un kā platformu, lai atgrieztos publiskajā politikā, no kurienes pirms dažiem gadiem velētāji I.Vanagu padzina.
Nezinātājam atgādināsim I. Vanagas politiķes karjeru kopš 2005.gada, kad viņa neveiksmīgi centās iekļūt Jelgavas domē no toreiz populārās partijas “Latvijas ceļš”. Pēc četriem gadiem – 2009.gadā I.Vanaga mēģināja atkal, šoreiz jau no Aināra Šlesera veidojuma LPP/LC, bet arī toreiz cieta sakāvi.
2011.gadā, saredzot sev iespēju tikt amatā, I. Vanaga pievienojās vēlāk jau bēdīgi slavenajai Zatlera Refomu partijai. No šīs partijas viņa kandidēja uz Saeimu, kur arī pirmo un vienīgo reizi tika ievēlēta. Tomēr Zatlera Reformu partija sabruka, un I.Vanagai nācās meklēt jaunu partiju savu ambīciju realizēšanai. 2014.gadā viņa iestājās Reģionu aliansē un atkal neveiksmīgi kandidēja uz Eiropas parlamentu. Tad viņa pārmetās uz Latvijas Reģionu apvienību un darbojās Saeimā par frakcijas konsultantu, līdz 2015.gadā nokļuva siltajā LIZDA vadones krēslā. Nu atkal tiek meklēta partija kārtējai sabiedrībai muļķošanai.
Seko mums 
Mani sauc Evija Rača. Šobrīd man ir 36 gadi. Esmu, pirmkārt, jau mamma, sieva un Latvijas iedzīvotāja, kas cīnījusies ar vēzi. Izgājusi cauri vairāk nekā 40 ķīmijterapijām un kaulu smadzeņu transplantācijai. Un jau vairāk nekā piecus mēnešus es cīnos ne tikai par savu dzīvību, bet arī par taisnīgumu VISU PACIENTU VĀRDĀ!
Cenšos skatīties Latvijas valsts propagandas kanālus cik reti vien var, bet… 18. jūnija rīta ziņās manas valsts pārstāvis Izraēlā. Pretīgs, melīgs, pastulbs radījums.
Pretēji ekspertiem, kas pēc aizvadītajām vēlēšanām pauž skepsi par iespēju "integrēt krievus", es redzu, ka ir tieši tagad ir pavēries iespēju logs. Krieviskais piedāvājums pašlaik ir tik ļoti sadrumstalots, vēlētāji ir vīlušies savās iepriekšējās simpātijās. "Stabilitāte" ir smagi aplauzusies, kurinot neapvaldītu radikālismu. Krievu elektorāts ir izgājis separācijas procesu - sadalījies radikāļos, mērenajos un liberāļos.
Jau kādu laiku neliek mieru sajūta, ka jādibina jauna partija, lai nākamā gada vēlēšanās “pieteiktos”, bet aiznākamajās vēlēšanās pēc pieciem gadiem jau nostartētu “pa īstam”. Šo sajūtu gan bremzē šaubas, vai pareizāk nebūtu veidot kustību kādas esošas partijas rindās vai arī — paralēli daudzu partiju rindās, tur iesūtot ideju vēstnešus. Tas tomēr ir patiesāks demokrātiskās piekrišanas tests — ja spējat izturēt konkurenci esošas politiskas organizācijas ietvaros, jums ir potenciāls pārliecināt arī vēlētāju. Tajā pašā laikā nevar noliegt arī to, ka esmu īsts latvietis. Proti, cilvēks, kuram reizēm šķiet, ka neviens jau īsti nedomā tāpat kā es un ka nekas cits neatliks kā dibināt teju viena cilvēka partiju.
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
