Iesaki rakstu: 
Kolektīvās Drošības līguma organizācija (turpmāk – KDLO) tika izveidota pēc Krievijas iniciatīvas un ieinteresētības1992.gada 15.maijā, un tā uzskatāma par sava veida Varšavas bloka idejisko mantinieci, tikai daudz sliktākā kvalitātē. Proti, Krievija apzinājās, ka iepriekšējais militārais bloks, kuru tā vadīja, ir beidzis pastāvēt un kaut kas tā vietā jāveido jauns, lai varētu pretstatīties NATO. Tā nu tika izveidota KDLO, kuru par kaut cik nozīmīgu militāro bloku nevar uzskatīt pēc savas būtības.
Kā zināms, KDLO ietilpst šādas valstis – Krievija, Tadžikistāna, Kirgizstāna, Kazahstāna, Baltkrievija un Armēnija.1 Neviena no KDLO dalībvalstīm, izņemot Krieviju, nav uzskatāma par patstāvīgu valsti. Respektīvi, visu pārējo KDLO dalībvalstu ekonomiskais un militārais potenciāls ir pakārtots tikai un vienīgi Krievijas labvēlībai. Līdz ar to arī mērķi var būt tikai tādi, kādus vēlas Krievija.
Bez KDLO daudzas bijušās PSRS republikas apvienojās arī Neatkarīgo Valstu Sadraudzības (turpmāk – NVS) organizācijā, kurā arī dominējošā loma piemīt Krievijai. Tādejādi mēs nonākam līdz interesantākajam. Pie Kalnu Karabahas krīzes atrisināšanas iespējām vai, precīzāk sakot, – neatrisināšanas jeb pašmata.
Kuras valstis tad vistiešāk ir iesaistītas Kalna Karabahas jautājumā? Bez šaubām – Armēnija un Azerbaidžāna. Tomēr visā šajā epopejā kā atslēgas valsts minama Krievija un pēc tam arī Turcija.
Iesākumā apskatīšu visu iesaistīto valstu savstarpējās attiecības.
Sākšu ar galvenajām - attiecībām starp Armēniju un Azerbaidžānu. Teritoriālais konflikts starp šīm abām valstīm izslēdz jebkāda veida miermīlīgu attiecību veidošanu. Precīzāk būtu teikt, ka abu valstu attiecības ir naidīgas. Tiesa, par sava veida fenomenu jāuzskata faktu, ka abas šīs valstis ir NVS dalībvalstis. Ja tā paņem – baigā sadraudzība. Neko pielikt un neko atņemt.
Skatām tālāk. Iesākumā – Krievijas-Armēnijas un Krievijas-Azerbaidžānas savstarpējās attiecības. Krievija un Armēnija ir KDLO, NVS un Eirāzijas ekonomiskajā savienībā. Savukārt Krievija un Azerbaidžāna ir tikai NVS.
Tādējādi skatoties, vajadzētu būt tā, ka Krievijai ir ciešākas saites un sadarbība ar Armēniju, bet dzīvē vairāk izskatās otrādi. 2019.gadā Armēnijai preču apgrozījums ar Krieviju bija 2,6 miljardi USD, bet Azerbaidžānas un Krievijas preču apgrozījums – 3,2 miljardi USD. Faktiski tas sanāk, ka Krievija ar valsti, kurai tai it kā ir ciešāka sadarbība, preču apgrozījuma apjoms ir mazāks nekā ar valsti, ar kuru nav tik ciešas sadarbības.
Nākamais un pats interesantākais – Krievijai ir noslēgti atsevišķi militārās sadarbības līgumi ar abām valstīm, un tā apgādā ar bruņojumu kā Armēniju, tā arī Azerbaidžānu.
Te nelielam ieskatam salīdzinošā tabula – kad un kādu bruņojumu Krievija pēdējo 10 gadu laikā ir piegādājusi abām valstīm2:
|
Piegādes gadi |
Armēnijai |
Azerbaidžānai |
|
2009 - 2010 |
2 zenītraķešu kompleksi (turpmāk – ZRK) S-300, 144 raķetes 5V55U |
100 prettanku raķešu kompleksus “Kornet” |
|
2011 |
10 bruņotie automobiļi “Tigr” |
2 ZRK S-300, 200 raķetes 48N6 |
|
2011 - 2014 |
- |
24 helikopteri Mi35M |
|
2010 - 2015 |
- |
66 helikopteri Mi -8 un Mi-17 |
|
2012 – 2014 |
- |
18 pašgājēja haubices “Msta-S”, 18 pašgājēja mīnmetēju sistēmas “Vena”, 18 reaktīvās uguns sistēmas “Smerč” |
|
2013 - 2014 |
- |
2 ZRK “BUK”, 200 raķetes 9M317, 9M38 |
|
2013 - 2015 |
- |
100 tanki T-90, 118 kāpurķēžu bruņumašīnas BMP-3 un 1000 vadāmās raķetes 9M117 “Kastet” |
|
2013 – 2017 |
- |
36 smagās ugunsmetēju sistēmas “Buratino” |
|
2016 |
4 raķešu kompleksi “Iskander”, 200 pārnēsājamie ZRK “Igla” |
- |
|
2016 – 2017 |
6 reaktīvās uguns sistēmas “Smerč”, 200 pārnēsājamās ZRK “Verba” |
- |
|
2017 |
100 prettanku raķešu kompleksus “Kornet” |
- |
|
2017 – 2018 |
24 pašgājēju prettanku raķešu kompleksi “Hrizantema”, 800 raķetes 9M123, 76 BTR – 82 |
|
|
2019 |
4 iznīcinātāji Su-30, 2 ZRK “Tor-M1”, 50 raķetes – 9M338 |
- |
Ja tā paskatās, tad redzams, ka skaitliskā ziņā Krievija vairāk piegādājusi bruņojumu Azerbaidžānai. Respektīvi, nevis savai KDLO sabiedrotajai, bet gan tās faktiskajai pretiniecei.
Abām valstīm piegādātais bruņojums pa pozīcijām rada interesantus secinājumus. Apskatāmajā laika posmā abām valstīm piegādāts tāds bruņojums, kurš paredzēts vienam pret otru. Ar to domāju, piemēram, to, ka Azerbaidžānai piegādāti 100 tanki, bet Armēnijai 100 prettanku raķešu kompleksi utt. Līdz ar to vairāk sāk izskatīties, ka tieši Krievija ir ieinteresēta, lai konflikts Kalnu Karabahā attīstītos un pieņemtos spēkā.
Iepriekš minēto apliecina arī tas, ka, Krievija un Armēnija ir KDLO dalībvalstis un šo dalībvalstu noslēgtais līgums un tā 4.punkts3 tieši tāpat kā NATO līguma atsevišķais punkts, paredz savstarpējo palīdzību bruņotu uzbrukuma, drošības, stabilitātes, teritoriālās vienotības apdraudējuma gadījumā un šāds apdraudējums vienai dalībvalstij uzskatāms par apdraudējumu visām dalībvalstīm.
Armēnijas un Azerbaidžānas konflikts Kalnu Karabahā jau ir ilgāku laiku, bet, neizskatās, ka KDLO gatavotos iesaistīties. Te tad rodas loģisks jautājums – kāda jēga dalībai organizācijai, kura nedarbojas atbilstoši tās mērķiem? Jāatzīmē, ka ne tikai KDLO neiesaistās, bet arī NVS klusē kā partizāni. Kamdēļ tā?
Atbilde ir pavisam vienkārša: kā KDLO, tā arī NVS ir izveidoti tikai un vienīgi Krievijas interesēs, un tā tur spēlē dominējošo lomu. Krievijai pašlaik ir izdevīgi, ka Armēnija ar Azerbaidžānu karo. Neatkarīgi no tā, kura valsts uzvarēs – Armēnija vai Azerbaidžāna – faktiskā uzvarētāja būs Krievija.
Kaut kādā ziņā Krievija var nošaut divus zaķus ar vienu šāvienu, piekrītot ierobežotam karam, kurā Azerbaidžāna atgūst daļu teritoriju, taču neapdraud Armēnijas pastāvēšanu. Tas būs liels pakalpojums Azerbaidžānai, bet Maskava nezaudēs Armēniju, jo Armēnijai nav, kur likties.4 Tamdēļ arī KDLO un NVS kā organizācijas ir bezjēdzīgas, ja tās izdomās iet citādākā virzienā, nekā to vēlas Krievija.
Visā šajā ir iesaistīta vēl viena valsts – Turcija, kura bez šaubām atbalsta tikai un vienīgi Azerbaidžānu. Tomēr – arī te ir viens interesants aspekts: kā zināms, Turcija, kaut arī ir NATO dalībvalsts, 2019.gada vasarā iegādājās no Krievijas pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu S-4005
Publiskā telpā izskanēja vairāku NATO dalībvalstu nosodījums Turcijas rīcībai, tajā skaitā reaģējot uz Turcijas lēmumu iegādāties Krievijas zenītraķešu kompleksus, ASV liegusi Ankarai piedalīties savā F-35 iznīcinātāju programmā.6
Līdz ar to veidojas interesanta situācija Turcija iegādājas no Krievijas S-400, bet ir izskanējušas ziņas, ka tā grasās iegādātos sistēmu izmantot Sīrijā, tajā skaitā pret Krievijas lidmašīnām. Tiesa, vienlaikus izskan versija, ka Erdogans tādējādi nodrošinās pret reiz notikušo – kad, uzsākoties tā saucamajam “pučam”, tā dalībnieki pacēlās gaisā arī ar F-16.7
Nevar izslēgt arī vēl citu versiju – faktiski NATO šādi piekļuva pie S-400 sistēmām. Šādā gadījumā jāatzīst, ka Krievijas vēlme pēc finanšu līdzekļiem prevalēja pār drošības interesēm. Jāatzīst, ka šāda situācija nav neiespējama, jo PSRS un vēlāk arī Krievija pārdeva Ķīnai savu labāko bruņojumu, lai tikai gūtu ieņēmumus. Tā nu Ķīna arī apsteidza Krieviju.
Bet tagad atgriežamies pie galvenā – šī brīža situācija ir nepārprotams signāls visām KDLO un NVS dalībvalstīm, ka realitātē šīs abas organizācijas ir tikai Krievijas interešu īstenošanas instruments. Respektīvi, kārtējās figūras Putina rokās.
2 https://www.kommersant.ru/doc/4518525
3 https://odkb-csto.org/documents/documents/dogovor_o_kollektivnoy_bezopasnosti/
4 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/kapec-krievija-nesteidz-palidzet-armenijai-karabahas-konflikta.a377770/
5 https://www.apollo.lv/6728974/krievija-met-izaicinajumu-nato-piegadajot-turcijai-pretgaisa-aizsardzibas-sistemu
6 https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/asv-izsledz-turciju-no-f-35-iznicinataju-programmas.a326079/
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
