Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Uzņēmējs Gulams Mohammads Gulami pēc gadiem ilgas tiesāšanās, viņa kasācijas sūdzības nepieņemšanas un notiesājoša sprieduma stāšanās spēkā „pazudušas” kokvilnas kravas lietā ir nevis devies uz cietumu, bet pametis Latviju. Attālinātā intervijā viņš Pietiek detalizēti izklāsta savu skatījumu uz notikušo un pirmoreiz atklāti sauc to personu vārdus, ko dēvē par valstiskiem noziedzniekiem un Latvijas nodevējiem.

Kāds ir jūsu viedoklis par kriminālprocesiem un tiesas procesiem pret jums un jūsu dzīvesbiedri?

Uzskatu, ka gan es, gan mana dzīvesbiedre esam kļuvuši par sazvērestības upuriem. Sazvērestība ir tikusi organizēta augstu SAB, KNAB, Valsts policijas un Finanšu policijas amatpersonu rokām, starp kurām ir minamas šādas amatpersonas: Aigars Sparāns, Juris Jurašs, Andrejs Sozinovs, Didzis Mežavilks, Vitālijs Polovinskis, Kristīne Prusaka-Brinkmane.

Sazvērestības vēsture aizsākās 2012. gada beigās un 2013. gada sākumā, kad pie manis vērsās mani sadarbības partneri un tuvi draugi no Ukrainas ar lūgumu palīdzēt 50 miljonu ASV dolāru parāda atgūšanā no Vasilija Meļņika, kurš piedalījās darījumā par naftas torņu piegādi uz Melno jūru pēc “Naftogaz Ukraina” pasūtījuma. No saviem draugiem es biju saņēmis pilnvaru, lai vienotos ar V. Meļņiku par parāda segšanas kārtību un termiņiem, tādēļ caur kopīgiem paziņām es aizsūtīju pie viņa savu pārstāvi attiecīgo pārrunu veikšanai. Manu aicinājumu risināt radušos situāciju mierīgu pārrunu ceļā V. Meļņiks noraidīja un caur starpnieku nodeva vēstījumu ar aptuveni šādu jēgu: “Pasaki Gulami, ka es vēl parādīšu, kurš Latvijā ir saimnieks!”

Šāda atbilde mani patiesi šokēja, un es vēl ilgi nevarēju saprast, vai tiešām atrodos Latvijā kā eiropeiskā un demokrātiskā republikā, nevis feodālā viduslaiku valstī, kur ikviens dīkdienis var sevi uzskatīt par saimnieku. Bet laika gaitā izrādījās, ka Meļņikam taisnība…

Kā bija veidojies V.Meļņika iespaidīgais parāds?

Kā zināms, V. Meļņks jau kopš seniem laikiem, kad viņš vēl tirgoja Centrāltirgus kioskā,

vienmēr centās sev apkārt pulcināt bijušās un esošās amatpersonas no Ģenerālprokuratūras, Finanšu policijas un Valsts policijas, vēlāk SAB, KNAB. Tostarp viņš savā vecpilsētas birojā bija pieņēmis darbā bijušo prokuroru Mežsargu, bijušo Valsts policijas priekšnieku Viktoru Bugaju, kuru “uzmeta” ar algas nemaksāšanu, bijušo Ekonomikas policijas priekšnieka vietnieku un, protams, Latvijā galveno nodevēju A. Sparānu no SAB, kurš V. Meļņiku iepazīstināja ar J. Jurašu no KNAB un Gati Gudermani no ENAP. Savukārt J. Jurašs caur saviem bijušajiem kolēģiem viņu iepazīstināja ar Prusaku ģimeni, kuri bija no KNAB pārvākušies uz ienesīgiems amatiem VID un Finanšu policijā.

Analizējot visus šos faktus kopsakarībā, kļūst skaidrs, ka A. Sparāns un J. Jurašs pēc Meļņika pasūtījuma pret mani safabricēja krimināllietu gluži kā vecos padomju laikos, kad lieta tiek izdomāta, organizēta un safabricēta. Tādā manierē 2014. gadā ar A. Sparāna un J. Juraša gādību pret mani tika safabricētas uzreiz vairākas krimināllietas. 

Kādā veidā tika safabricētas šīs lietas un par ko?

Ir svarīgi atzīmēt, ka 2012. gada beigās man sākās attiecību skaidrošana saistībā ar parāda atgūšanu no viena cita sadarbības partnera no Ukrainas. Parādnieks bija Andrejs Stepovojs, kurš 2000. gadu sākumā solīja man pārdot noliktavas telpas, kas atradās Iļičevskas ostā Ukrainā. Viņš zināja, ka es 2001. gadā biju uzsācis lielu noliktavas telpu būvniecību Slokā (Jūrmalā). Mans uzņēmums tajā laikā bija oficiāls pārstāvis darījumos par kokvilnas pārkraušanu Latvijas ostās, un es meklēju noliktavas telpas darījumiem caur Ukrainas ostām. Andrejs Stepovojs saņēma ap 12 miljoniem ASV dolāru, tomēr sagādāt man noliktavas telpas nevarēja, tādēļ beigu beigās piedāvāja man segt parādu tikai barterī ar preci un 2011. gadā piedāvāja veikt kokvilnas piegādes caur savu Igaunijas uzņēmumu „Logistics Express”. Vēlos norādīt, ka Andrejs Stepovojs nevarēja dzēst visu parādu uzreiz, tādēļ viņš piedāvāja parāda dzēšanu pa daļām atkarībā no preču piegādes apjoma. Es akceptēju šo piedāvājumu, un tādā veidā līdz 2012. gada beigām es saņēmu vairāk nekā 5,5 miljonus USD par saņemto preci, kuras vērtība bija ap 10 miljoniem. Tādējādi Andrejs Stepovojs līdz pat šim brīdim pilnībā ar mani nav norēķinājies.

Tajā laikā 2012. gada nogalē es centos palīdzēt saviem paziņām no Ukrainas, kurus bija “uzmetis” V. Meļņiks par summu 50 miljoni ASV dolāru, un vienlaicīgi sākās attiecību skaidrošana ar A. Stepovoju, proti, viņš sāka atkāpties no mūsu vienošanās un steidzamā kārtā pameta Igaunijas uzņēmuma „Logistics Express” valdes priekšsēdētāja amatu. Tad mani uzmeklēja kaut kādi tadžiki, kuri sāka izvirzīt pretenzijas un skaidrot, ka kokvilna piederot viņiem, bet Andrejs tur esot “nekas”, kaut arī preces transportēšanas un citi dokumenti liecināja, ka A. Stepovojs ir „Logistics Express valdes” priekšsēdētājs, un arī pats A. Stepovojs apgalvoja, ka kokvilna ir viņa uzņēmuma īpašums. Tāpat A. Stepovojs visu laiku apgalvoja, ka atbilstoši mūsu norunai viņa parāds manā priekšā tiks segts pa daļām iepriekš saskaņotā veidā.

Kad viņš pameta valdes priekšsēdētāja amatu un viņa vietā tika iecelts Tadžikistānas pilsonis, man radās aizdomas, ka kaut kas tur nav kārtībā. A. Stepovojs 2012. gadā mēģināja ENAP iesniegt dokumentus kriminālprocesa uzsākšanai pret mani, bet tajā pašā gadā viņam kriminālprocesa uzsākšana tika atteikta, balstoties uz argumentu, ka starp mums pastāv civiltiesisks strīds, kurš risināms tiesā civilprocesuālā ceļā.

Laikā no 2012. gada nogales līdz 2013. gada beigām A. Sparāns un viņa draugs J. Jurašs izlēma, kā pret mani saorganizēt un safabricēt uzreiz vairākas krimināllietas. Tas tika darīts ar mērķi, lai es savu laiku un enerģiju tērētu uz šo problēmu risināšanu un man būtu mazāk laika, ko veltīt saviem draugiem, sniedzot palīdzību 50 miljonu parāda atgūšanā no V. Meļņika. Sanāca tā, ka šie Latvijas nodevēji pievēra acis uz visām manām investīcijām Latvijas ekonomikā vairāku desmitu miljonu euro apmērā un to, ka esmu Latvijas pilsonis un nopietns nodokļu maksātājs. Tā nav tikai skaļa frāze – būt par nodokļu maksātāju. Visi, kam nav slinkums, kliedz, ka ir nodokļu maksātāji… Ikviens var painteresēties Jūrmalas pilsētas domē un noskaidrot, ka mana ģimene tikai nekustamā īpašuma noodoklī vien ir samaksājusi vairākus miljonus euro. Arī Rīgas pilsētas budžets un VID no manā pārvaldībā esošajiem uzņēmumiem ir saņēmis iespaidīgas summas. Īpaši gribu atzīmēt, ka visi aktīvi tika iepirkti laika periodā tikai pirms 2010. gada, tātad to iegādē netika izmantoti no „Logistics Express” saņemtie naudas līdzekļi, kas pilnībā apgāž Latvijas nodevēju A. Sparāna un J. Juraša izteiktās versijas.

Atgriežoties pie tēmas par pret mani un manu dzīvesbiedri safabricētajām krimināllietām… No pazīstamiem cilvēkiem esmu dzirdējis, ka tie noziedznieki esot izteikušies aptuveni šādi: “Ja ir lieta – forsējiet to! Ja nav, tad saorganizējiet!” Kā jau iepriekš minēju, A. Stepovojs 2012. gadā saņēma atteikumu par kriminālprocesa ierosināšanu, savukārt, kad kļuva aktuāls jautājums par V. Meļņika parāda atmaksu, pasākumam pieslēdzās A. Sparāns, un uzreiz tika ierosinātas vairākas krimināllietas pret mani – gan ENAP, gan Finanšu policijā, gan KNAB.

Pēc jūsu domām, kā bija iespējams safabricēt lietas?

 

Ar lielu nožēlu jāatzīst, ka 2012.-2020. gados Latvijas tiesību aizsardzības sistēmā zēla un plauka prettiesiskums. Un nevienai no augstākstāvošajām amatpersonām tas nerūpēja. Pirmais, ko A. Sparāns un J. Jurašs izdarīja, lai ENAP tiktu ierosināta krimināllieta – viņi uzreiz piesaistīja Irinu Bogdanovu, kura tika vainota vairākās ar korupciju saistītās lietās. Viņa bija J. Juraša aģents, turklāt bija arī pazīstama ar manu bijušo šoferi Normundu Žīguru, kurš vienlaicīgi strādāja arī par apsargu. No darba viņš tika atlaists par periodisku dzeršanu un narkotisko vielu lietošanu. Tādējādi ar J. Juraša un A. Sparāna gādību tika atrasts cilvēks, kurš piekrita sniegt apzināti nepatiesas liecības, kas bija nepieciešamas kriminālprocesa safabricešanai. Normundam Žīguram bija vajadzīga nauda savu atkarību praktizēšanai, un vēlāk es uzināju, ka viņam tika samaksāti pieci tūkstoši par iepriekš sagatavotu liecību parakstīšanu.

Pēc jūsu domām, kā tika radīta viltus liecība?

Kādā sestdienas dienā I. Bogdanova, N. Žīgurs un ENAP jaunākais inspektors D. Mežavilks satikās kādā dzīvoklī, un Žīgurs uzrakstīja un parakstīja protokolu, kura teksts viņam priekšā tika nodiktēts. Kad tas tika izdarīts, I. Bogdanova uzreiz samaksāja Normundam piecus tūkstošus. Lūk, kā notika tā saucamās “kokvilnas lietas” ierosināšana, kuru sākotnēji ENAP bija atteicies uzsākt. Kad lietā iesaistījās ar varu apveltīti noziedznieki, pret mani un manu dzīvesbiedri krimināllietas tomēr tika ierosinātas. Nevienam nerūp, ka mēs Latvijas labā esam darījuši ļoti daudz. Un runa nav tikai par mūsu ģimenes veiktajām investīcijām. Latvijas ekonomika guva labumu arī no mūsu kontaktiem un līdzdarbošanās, lai mūsu sadarbības partneri no Centrālāzijas republikām veiktu milzu ieguldījumus Latvijā, tiktu noslēgti darījumi par lielu aktīvu iegādi, notiktu tikšanās Latvijas augstāko amatpersonu līmenī… Paralēli A. Sparāns un J. Jurašs piesedza V. Meļņiku un visus viņa noziegumus – tādus kā izvairīšanās no nodokļu samaksas, Rīgas kuģu būvētavas iznīcināšana, kaut arī tā faktiski bija Latvijas vizītkarte, Ogres trikotāžas rūpnīcas novešana līdz bankrotam, arī Bolderājas osta… V. Meļņiks reāli nozaga naudu ukraiņiem 50 miljonu apmērā, un ieguldīja tos Londonā „Park Lane Casino” iegādē, daļu noslēpa Šveicē, un pats vizinās pa visu pasauli, nav maksājis un turpina nemaksāt nodokļus.

Kā tas varēja notikt?

Tādu prettiesisku lietu viņam ir daudz, tomēr nedz ENAP, nedz prokuratūra, nedz Finanšu policija to izliekas nemanām. Komersantu vidū ir zināmi daudzi spilgti piemēri. Tostarp ir zināms, kā Latvijas valdība samaksāja 100 miljonus latu, par ko vēlāk tika pat ierosināta krimināllieta, taču neviens netika par to notiesāts vai sodīts, lieta tika slēgta ar slavenā ENAP izmeklētāja V. Polovinska gādību. Arī Brīvostā bija nozudusi prece 8 miljonu vērtībā, bet ENAP lietu slēdza. Protams, tagad es jūtos tā, ka pret mani visi minētie darboņi ir izrīkojušies netaisni. Rodas iespaids, ka viņi ir īsti mežoņi, kuri aizstāv un piesedz noziedzniekus no sava pazīšanās loka, bet par likumpaklausīgiem pilsoņiem ņirgājas pēc savas iegribas.

Vai jums bija cerības, ka taisnīgums tomēr uzvarēs?

Protams, es ļoti cerēju, ka taisnību būs iespējams atrast tiesā, bet kļūdījos, jo arī tur netika pienācīgi izskatīti un izvērtēti fakti, argumenti, dokumenti, bet notika akla pakļaušanās norādījumiem no vadības, kura tolaik bezmaz pielūdza A. Sparānu un J. Jurašu. Pret mani un manu dzīvesbiedri lieta tika safabricēta 2014. gada maijā, bet 2015. gada sākumā tā jau atradās tiesā. Nepagāja ne trīs tiesas sēdes, kad tiesnese Inese Biteniece tika nomainīta pret tiesnesi Intu Narušku. Nedz mēs, nedz mūsu advokāts noraidījumu tiesnesei nebija pieteicis, jo viņa lietu skatīja visai objektīvi. Ne tā, kā to darīja Naruška. Laikam tieši tādēļ „Logistic Express” advokāti sāka apšaubīt tiesneses objektivitāti, un viņa no mūsu procesa tika aizvākta.

Kas attiecas uz tiesnesi Narušku – viņa uzvedās ļoti neprofesionāli un neobjektīvi, un pilnībā pakļāvās prokurorei Zandai Riekstiņai. Atceros arī prokurores uzvedību pirmstiesas izmeklēšanas laikā, jo viņa atteicās nopratināt izmeklētājus D. Mežavilku un V. Polovinski, un pārbaudīt viņu darbības. Zinu, ka Z. Riekstiņa arī atradās A. Sparāna cilvēku kontrolē. Gan Z. Riekstiņa kā prokurore, gan V. Polovinskis kā izmeklētājs pirms kratīšanu veikšanas ne reizi neaicināja uz liecību sniegšanu un nepārbaudīja dokumentus, kuri tika meklēti kratīšānās, kuras notika mūsu 15 objektos un kurās piedalījās divi suņi un vairāk nekā 20 darbinieki. Kratīšanās nekas netika atrasts – ne viltoti dokumenti, ne kreisie zīmogi, ne narkotikas vai ieroči… gluži otrādi, viņi ņirgājās kā mežonīgi mērkaķi, un jautāja “kur nauda?”. Īpaši mežonīgi uzvedās jaunākais inspektors, kurš kā resns sivēns skraidīja augšup un lejup un visu laiku prasīja -  “kur nauda?”. Starp citu, viņš bija ļoti tuvs draugs J. Juraša aģentei I. Bogdanovai, kura piedalījās pasūtījuma krimināllietu organizēšanā pret manu ģimeni. Z. Riekstiņa darīja visu, ko ENAP izmeklētājs V. Polovinskis viņai lika. Nedz ENAP, nedz Ģenerālprokuratūrā netika pārbaudīti mūsu dokumenti, kurus viņi gribēja atrast kratīšanu laikā. Es pats piedāvāju pievienot safabricētās lietas materiāliem četrus oriģinālus dokumentus, ko neviens negaidīja. Uz to V. Polovinskis pratināšanas laikā mana advokāta klātbūtnē ļoti nekaunīgi atbildēja, ka varēšu tos dokumentus iesniegt tiesai. Tas mani reāli satrauca, jo, pirmkārt, notika tikai pirmstiesas izmeklēšana, un tobrīd vēl neviens nevarēja paredzēt, ka lieta vispār nonāks līdz tiesai. Otrkārt, nav skaidrs, kādēļ rīkot tik skaļas kratīšanas, ja 20 cilvēki neko nevar atrast, bet es pats piedāvāju atdot meklētos dokumentus, taču tie izrādās nevienam nevajadzīgi. Profesionāls izmeklētājs uzreiz būtu sapratis savu priekšnieku “spēlītes”, jo vispirms krimināllietas ierosināšana bija atteikta, un tikai pēc J. Juraša un A. Sparāna iesaistīšanās tie paši priekšnieki lietu ierosināja, kaut arī nekādas izmaiņas ENAP vadībā notikušas nebija.

Tāpat ir daudz jautājumu prokurorei Riekstiņai. Ja lieta bija ierosināta uz Normunda Žīgura un I. Bogdanovas nepatieso liecību pamata, nav skaidrs, kādēļ Z. Riekstiņa nenopratināja nedz mani, nedz citus darbiniekus, nepieprasīja dokumentus, kuri būtu kā pierādījums un skaidrotu, kādēļ notika preces nosūtīšana. Nē, visi dalībnieki no Ģenerālprokuratūras un Valsts policijas puses, kā arī visas tiesas instances bija informētas par lietas būtību un safabricētiem dokumentiem pret mums, tāpēc viņi visi kā teātrī pildīja savu iepriekš iestudēto lomu. ENAP izmeklētāji, prokurore Z. Riekstiņa, un arī pirmās instances tiesnese I. Biteniece, kura objektīvi vadīja tiesas sēdes un tika nomainīta pret tiesnesi I. Narušku, apgabaltiesa tā brīža (2018. gadā) priekšsēdētāja Jura Stukāna vadībā, J.  Stukānam pakļautais tiesnesis Vilis Tiltiņš, kurš pildīja J.  Stukāna norādījumus, kā vēlāk izrādījās, bija draugos ar J. Jurašu, Jāni Bordānu un A. Sparānu. Es kā visu tiesas sēžu dalībnieks novēroju, kā I. Naruška vada tiesas sēdes – viņa klaji izrādīja un lika manīt, ka nevēlas klausīties manos vārdos, viņa gribēja redzēt dokumentus, kas varēja būt par pierādījumu mūsu attaisnošanai, tomēr, kā jau iepriekš minēju, viņa jau pirms savas nozīmēšanas par tiesnesi šajā lietā bija informēta, kā procesu vadīt un kādu nolēmumu pasludināt.

Tāpat tiesnese I. Naruška ar savu uzvedību demonstrēja, ka ir noskaņota pret mums, nedeva mums pietiekami daudz laika izteikties, bet mūsu pretiniekiem demonstrēja labvēlīgu attieksmi – ļāva izteikties pilnā apmērā un deva iespēju viņiem izklāstīt visus savus izdomājumus. Tiesnese I. Naruška visās tiesas sēdēs deva iespēju un laiku prokurorei bez jebkādiem ierobežojumiem pa vairākiem lāgiem uzdot vienus un tos pašus jautājumus, jo patiesu atbilžu saņemšanas gadījumā viņa sāka provocēt liecību sniedzēju un atkārtoti uzdot tos pašus jautājumus. Kad es lūdzu tiesnesi I. Narušku izteikt prokurorei Z. Riekstiņai aizrādījumu, viņa izlikās, ka viss ir normāli.

Vai jums neradās iespaids, ka piedalāties kādā greizo spoguļu valstības izrādē?

Protams, visa šī lieta no paša sākuma, kad tā tika safabricēta, līdz izskatīšanai visās trijās tiesu instancēs, bija kā iestudēta teātra izrāde, kurā katrs dalībnieks jau iepriekš zina savu lomu, tāpēc visi tiesneši visās instancēs zināja, kā tiem jāuzvedas un kā jārīkojas. Tiesnese I. Naruška un prokurore nebija objektīvas un taisnīgas, bet gluži pretēji – viņas spēlēja iepriekš iestudētas lomas. Tāpat tiesnese I. Naruška apzināti pieļāva ļoti daudz procesuālu pārkāpumu. Kad es un mūsu advokāts lūdzām lietā esošajiem dokumentiem nozīmēt ekspertīzi, viņa vispirms kategoriski atteica. Runa ir par tiem pašiem iepriekš minētajiem dokumentiem, kurus izmeklētājs V. Polovinskis pirmajās dienās pēc barbariskajām kratīšanām atteicās pievienot lietas materiāliem. Tikai kādu laiku vēlāk, iespējams, pēc vadošo norādījumu saņemšanas no saviem “teātra izrādes režisoriem”, viņa piekrita nozīmēt ekspertīzi. Domāju, ka šāda pozīcijas maiņa bija saistīta ar riskiem, kādi var rasties, ja šo nekaunīgo safabricēto lietu kāds vēlāk sāks pētīt un pārskatīt, un tad pie atbildības var tikt saukti visi šīs lietas organizētāji un izpildītāji.

Tiesnese I. Naruška piekrita ekspertīzes nozīmēšanai tikai pirmās tiesas instances procesa beigās, bet tiesas spriedumu faktiski sagatavoja vēl pirms ekspertīzes saņemšanas, nezinot, kāds būs ekspertīzes atzinums. Šāda tiesneses rīcība vēl jo vairāk pierāda, ka šī bija pasūtījuma lieta, kas pret mani tika safabricēta, un tajā piedalījās visi – sākot no ENAP, kur tā tika sacerēta, un turpinot ar „Logistic Express” advokātu, kurš pieprasīja kriminālprocesa ierosināšanu, un beidzot ar prokuratūru un visu triju instanču tiesām.

Tiesnese I. Naruška, kad sagatavoja savu verdiktu… Ir likums, ka viņai jānodarbojas ar savu lēmumu pieņemšanu un viņa nedrīkst piedalīties citās tiesas sēdēs. Bet viņa, zinot, ka lieta ir īpaši svarīga viņas priekšniekiem, pārkāpa šīs prasības un uzrakstīja sava lēmuma saturu kā minimums, pirms tika lasīts saīsinātais spriedums pēdējā tiesas sēdē. Lēmums bija tieši tāds, kādu man iepriekš prognozēja izmeklētājs V. Polovinskis. Tātad – V. Polovinskis man pieprasīja 7,5 gadus, dzīvesbiedrei 6,5 gadus un kolēģei 5,3 gadus ar visas mantas konfiskāciju vairāk nekā 100 miljonu apmērā, kaut arī tie visi bija iegādāti un investēti no 2000. gada līdz 2010. gadam – vēl pirms tika ierosināta šī lieta divu krāpnieku – Andreja Stropova („Logistics express”) no Ukrainas un Kamila Karimova no Tadžikistānas, kas tirgojās ar žāvētiem augļiem Ukrainā, interesēs. Tiesas spriedumu vēsturē pēdējos desmit gados Latvijā nav bijis tādu spriedumu kā pret mani un manu dzīvesbiedri.

Kā mēs zinām, V. Meļņiks nozaga 50 miljonus un nesamaksāja daudzus miljonus nodokļos, bet šodien viņš turpina staigāt uz brīvām kājām. Viņš Babītē uzcēla māju par nozagtajiem 50 miljoniem un vairāk ne centa nav ielicis Latvijas ekonomikā. Tieši pretēji – sagrāva RKB, OTK, Liepājas metalurģisko kombinātu, saņēma no budžeta 100 miljonus latu. Krimināllietu ENAP slēdza pēc desmit gadiem, jo pēc neatkarīgas izmeklēšanas nesen gigantu Liepājā pārdeva turkiem par kapeikām. Ir arī informācija, ka V. Polovinskis saņēma paaugstinājumu amatā ENAP par nekrietnībām, kuras paņēma uz sevi pēc safabricētas lietas atvēršanas pret mani un manu dzīvesbiedri. Starp citu, mana dzīvesbiedre nekādā veidā nebija saistīta ar manu kokvilnas lietā iesaistīto kompāniju. Viņu iesaistīja tikai tāpēc, ka visi aktīvi bija noformēti uz viņas vārda, lai tos varētu atņemt un atdot diviem krāpniekiem no Ukrainas.

Šie Latvijas nodevēji vēl izdomāja tādu viltīgu lēmumu un kā mežoņi izmantoja savas pilnvaras, lai atņemtu mums mūsu likvīdos aktīvus. Kāpēc es viņus uzskatu par Latvijas nodevējiem? Pirmkārt, es un Valentīna patiesi esam Latvijas patrioti, kuri iegulda Latvijas ekonomikā, nevis Sardīnijā, Tenerifē, Kannās un Monako. Otrkārt, kad A. Sparāns un J. Jurašs deva komandu ENAP, konfiskācijai vajadzēja notikt Latvijas valsts labā, bet ne krāpnieka A.Stepovoja labā. Visus augstāk stāvošās priekšniecības norādījumus arī bez bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem tiesnese I. Naruška izpildīja. Un šie priekšnieki arī izpildīja visus A. Sparāna un J. Juraša norādījumus.

Starp citu, tajā dienā, kad I. Naruška nolasīja savu saīsināto spriedumu, viņas palīdze tiesas zālē sāka raudāt. To pamanīja visi. Viņa sēdēja kreisajā pusē no I. Naruškas pie loga. Pati I. Naruška tiešām rīkojās mežonīgi pēc tāda nehumāna un mežonīga sprieduma, kurš tapa bezatbildīgi un bez sirdsapziņas pārmetumiem, un tikai pēc savu priekšnieku instrukcijām, kuras savukārt nāca no J. Bordāna. Pēc tādiem saviem gājieniem I. Naruška uzreiz, pat nepaejot mēnesim, pārcēlās uz Ogri kā Kurzemes rajona tiesnese. Tātad viņa apzinājās, ka ir sarīkojusi “bespriģelu”, un vēlējās būt tālāk no grēka.

Vai cerējāt, ka apgabaltiesā notiks objektīva lietas izvērtēšana un spriedums būs taisnīgs?

Apgabaltiesā teātris sākās tieši tāpat kā pirmajā instancē. Var teikt - pat vēl rupjākā veidā un ar uzbraucienu mums kā īpaši bīstamiem recidīvistiem, bīstamiem slepkavām vai narko dīleriem. Apgabaltiesā Rīgā, Abrenes ielā tiesas sastāvu vadīja tiesnesis V. Tiltiņš, kurš agrāk strādāja Augstākajā tiesā, bet par periodisku dzeršanu viņu pazemināja un nosūtīja uz apgabaltiesu Abrenes ielā, Rīgā.  Tā saucamajā safabricētajā kokvilnas lietā V. Tiltiņa nozīmēšana galvenā tiesneša postenī bija viņam kā pateicība no toreizējā Apgabaltiesas tiesneša J.  Stukāna, kurš bieži V. Tiltiņam izteica rājienus par dzeršanu Apgabaltiesā. Bet ir precīza informācija, ka J.  Stukāns gāja uz šo darījumu ar V. Tiltiņu pa to pašu netīro, mežonīgo, pretlikumīgo un vecvecās padomju metodes ceļu. Tas ir – V. Tiltiņš beigu galā apgabaltiesas teātra izrādē pieņēma lēmumu, kurš bija identisks tam, ko radīja prokuratūra pirmstiesas izmeklēšanas laikā un pēc tam pieņēma pirmās instances tiesa. V. Tiltiņš tad neņēma vērā visus pieļautos rupjos procesuālos pārkāpumus. Iespējams, apzināti un pārsniedzot savas pilnvaras par neobjektīvu vai netaisnīgu un neatkarīgu izmeklēšanu no tiesneses I. Naruškas puses pirmajā instancē. V. Tiltiņam par tādām acīmredzamām un nozīmīgām procesuālām I. Naruškas kļūdām pēc likuma vajadzēja atgriezt lietu pirmajā instancē nepilnību novēršanai, bet pēc darījuma ar J. Stukānu, kurš toreiz bija apgabaltiesas priekšsēdētājs, viņš to nedarīja. J. Stukāns rīkojās simtprocentīgi pēc Latvijas nodevēju A. Sparāna un J. Juraša, kuri ir draugi, norādījumiem.

Par lielu nožēlu Latvijai un mūsu ģimenei tieši A. Sparāna banda ar J. Jurašu galvgalī 2018. gadā iegāja 13. Saeimas sastāvā. Un sakritības vai pasūtījuma dēļ 2018. gadā šī apkaunojošā un necilvēcīgā lieta pārgāja uz apgabaltiesu. Un kā visi Latvijas iedzīvotāji zina, J. Juraša – A. Sparāna banda tieši 2018. gadā sāka vadīt Tieslietu ministriju. Pats J. Jurašs bija Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs. Un kā visi var iedomāties, kādas šausmas šie nodevēji pastrādāja tieši ar tādām pilnvarām! Daudzi viņu noziegumi ir atklāti, pateicoties portālam Pietiek.com.

 

Un kādi tie ir?

Atgriezīsimies pie bezatbildīgās un noziedzīgās tiesneša V. Tiltiņa rīcības apgtabaltiesā. Sākot no pirmās tiesas sēdes, viņš uzvedās rupji un netaktiski attiecībā pret mums. Līdzko mēs sākām izklāstīt savus argumentus, viņš visu laiku mūs ignorēja un neļāva mums ne parādīt, ne izstāstīt patiesību, un norādīja uz to, ka mums būs laiks izteikties pēdējā vārdā. Par pēdējo vārdu es izstāstīšu vēlāk, kā viņš viltīgi un dzēruma plostā rīkojās. Kā jau minēju, lieta apgabaltiesā nonāca 2018. gadā. Es visās tiesas sēdēs, sākot ar pirmo instanci un turpinot apgabaltiesā, piedalījos bez jebkādiem izdomājumiem un nekavēju, neizlaidu nevienu tiesas sēdi, lai gan tā saucamais cietušais Andrejs Stepovojs ne reizi nepiedalījās tiesas sēdēs. Es un mūsu advokāti daudz, daudz reižu prasīja un sniedza sūdzības, ka viņam obligāti  jāpiedalās un viņam jāizstāsta patiesība par kokvilnu – kas ir kokvilnas īpašnieks un vai viņš bija mans parādnieks vai nebija.  Vēlos teikt, ka pirmstiesas izmeklēšanas laikā es ENAP A.Stepovoju redzēju tikai vienu reizi.  Un tā bija konfrontācija, kad es uzdevu savus jautājumus. Kad viņš nevarēja atbildēt uz maniem jautājumiem, izmeklētājs V. Polovinskis uzreiz pārtrauca šo procesu, jūtot, ka A.Stepovojs runā miglaini un ne to, ko gribējās V. Polovinskim, jo lieta bija safabricēta un atkārtoti atvērta ENAP.

Jau kopš noziedzīgās lietas atvēršanas bija rupji pārkāpumi, pa īstam mežonīgi un ne pēc Eiropas principiem. Starp citu, kādu sešu mēnešu laikā šī lieta bija pārtraukta pirmajā instancē. Bet Liepājas metalurģiskā kombināta lietu par 100 miljonu zaudējumiem izmeklēja desmit gadus, bet pēc tam tajā pašā ENAP aizvēra 2016. gadā. Uz visiem 100 miljoniem valsts naudas zaudējumiem vienkārši pievēra acis. Vēlos teikt, ka pasūtītu un safabricētu lietu pret mani un maniem aktīviem netrūka.

Cik noprotams, gandrīz visi, kas nodarbojās ar jūsu lietām, saņēma paaugstinājumus darbā.

 

Vēlos izstāstīt par tiem darboņiem, kas veica izmeklēšanu vai nosūtīja lietu uz tiesu. V. Polovinskis uzreiz tika paaugstināts un kļuva par nodaļas vadītāju tajā pašā ENAP. Tā bija atlīdzība par drosmi un likuma pārkāpumiem. Pirmās instances tiesnese nepakļāvās pret visu augstāk minēto tiesību pārkāpumiem ar humānu un godīgu pieeju šai lietai, un viņu ātri nomainīja uz citu tiesnesi, viņa tika pārcelta uz Ogri. V. Tiltiņš, kā bija norādīts, rīkojās ļoti rupji un patiesi nekaunīgi, jo aiz sevis juta J. Stukāna kantora atbalstu. Viņu ne tikai neatlaida par tiesas sēžu atcelšanu dzeršanas dēļ, bet arī pievēra acis uz viņa prombūtni nu jau veselības dēļ.

Kādas likuma normas V. Tiltiņš pārkāpa?

Izstāstīšu īsumā. Pirmkārt, viņš nekādi nebija ieinteresēts nopratināt A.Stepovoju, tāpēc ka viņš bija pārņemts ar faktu, ka ir spiests pieņemt lēmumu tieši pasūtītāju labā. Es un mans advokāts katrā sēdē prasījām V. Tiltiņam par A.Stepovoja nopratināšanu, bet visi lūgumi palika bez uzmanības. Un diemžēl viņš mūsu lūgumus ignorēja ar vīzdegunīgu tekstu – “žēlojieties, kam gribat!”. Acīmredzot viņš juta J. Stukāna atbalstu. Tāpat V. Tiltiņš pārkāpa likumu, nepaziņojot, kad būs iespēja teikt pēdējo vārdu. Par to, ka tiesā paredzēts tieši šajā dienā piedāvāt man sniegt pēdējo vārdu, es netiku brīdināts. Ne par iespēju to veikt rakstiski, ne mutiski. Atceros, vienā dienā, kas nebija iepriekš saskaņota kā mana pēdējā vārda tiesas sēde, viņš paziņoja – lūdzu, jūsu pēdējais vārds. Es ne mirkli neminstinājos, jo man nebija, ko slēpt. Runāt patiesību arī bez iepriekšējas sagatavošanās nav grūti. Esmu pārliecināts, ka ar to, ka nepaziņoja par pēdējā vārda tiesas sēdi, viņš gribēja mani iebiedēt.

Taču es sāku visu sīki izskaidrot -  kas tas tāds A.Stepovojs un kādas attiecības ir viņa kompānijai Logistics ekspress ar manu kompāniju. V. Tiltiņš sajuta, ka es tik sīki un detalizēti sāku stāstīt, kad un kā izveidojās A.Stepovoja parādsaistības pret mani. Tad viņš sāka dusmoties divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, viņš nebija gaidījis, ka es bez sagatavošanās un bez iepriekšēja brīdinājuma no viņa puses visu sīki izstāstīšu.  Tad viņš “ieslēdza atpakaļgaitu”. It kā es biju uztraukts un apjucis, bet taisnību taču var izstāstīt bez gatavošanās jebkurā laikā jebkurā vietā. Un, otrkārt, viņš nobijās, ka viss tiesas zālē runātais tiek ierakstīts un pazaudēt ierakstus jau ir noziegums.

Bet V. Tiltiņš ne tā vienkārši visās tiesas sēdēs aizvēra man muti un mani rupji apmānīja, ka visu, kas man sakāms, varēšu pateikt pēdējā vārdā, par kuru viņam iepriekš bija jāpaziņo un jābrīdina. Bet viņš ne tikai nenozīmēja, bet arī nedeva iespēju visu pateikt. Viņš saprata, ka kaut kad Latvijā pienāks tiesu procesu taisnības un demokrātijas laiks. Bet V. Tiltiņš izpildīja no J. Stukāna saņemto uzdevumu, kurā J. Stukāns prasīja atstāt spēkā pirmās instances tiesas lēmumu. Pēc šīs sazvērestības no J. Stukāna puses apgabaltiesā Juraša, Sparāna un Bordāna banda par pastrādātajiem noziegumiem un rupjiem tiesību  normu pārkāpumiem noorganizēja, ka J. Stukāns tiek iecelts par ģenerālprokuroru tieši 2020. gada vidū. Tas nebija nejauši, ka tas notika tieši pret mani - īstenu Latvijas patriotu - safabricētās lietas tiesvedības laikā.

Starp citu, J. Stukāns 2000. gadā ieguva maģistra grādu Policijas akadēmijā. Tas ir laikā, kad J. Jurašs, A. Sozinovs un daudzi citi Policijas akadēmijā organizēja topošās bandas.

Pēc jūsu domām, kas ļāva V. Tiltiņam tik viegli pasludināt savu spriedumu?

V. Tiltiņš apgabaltiesā ļoti ātri un operatīvi, un ar vairākiem pārkāpumiem pieņēma savu absolūti netaisnīgo lēmumu un tajā pašā dienā, kad nedeva man iespēju, kārtīgi sagatavojoties, izteikties pēdējā vārdā, burtiski pēc 30 minūtēm nolasīja savu spriedumu, ar kuru atstāja spēkā pirmās instances spriedumu.  Skaidrs, ka visi tie teātri pirmajā instancē un apgabaltiesā bija domāti tikai formalitātes ievērošanai,  jo scenārijs bija uzrakstīts jau iepriekš,  viss bija izplānots jau kopš izmeklēšanas sākuma. Tālāk pirmajā instancē un pēc apgabaltiesas, spriežot pēc visa, bija jau izlemts, ka spriedumam jābūt īpaši cietsirdīgam pret mani. Un spriedums bija cietsirdīgs. V. Tiltiņš atļāvās nolasīt pilnīgi netaisnu spriedumu, proti, septiņi gadi ieslodzījumā. Un šādu spriedumu viņš pasludināja cilvēkam, kurš vairākus gadus veica daudzu desmitu miljonu ieguldīšanu Latvijas ekonomikā, un nodokļos samaksāja vairākus miljonus. Es nenodarbojos ar kontrabandu, kā arī ar valsts pasūtījuma tenderiem. Nodevēji izdomāja tādu netīru stāstu un safabricēja lietu. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka visi šīs shēmas dalībnieki jau iepriekš zināja rezultātu. Tāpēc V. Tiltiņš, kad lasīja savu nelikumīgo spriedumu, ar cietsirdību vēl paziņoja, ka viņš atstāja spēkā prasību divas reizes nedēļā atzīmēties policijas iecirknī, ko savā laikā pieņēma V. Polovinskis izmeklēšanas laikā  2014.gadā. Viņš pieņēma tādu lēmumu, it kā mēs būtu recidīvisti, slepkavas vai narkotiku tirgoņi. Tas viss, kā minimums, bija ņirgāšanās par mums deviņu gadu garumā. Domāju, ka tādi spriedumi nav pat atpalikušajās Āfrikas valstīs.

Jūs tiešām domājat, ka Latvijā tiesu sistēma ir vēl sliktāka nekā Āfrikā?

Normālās valstīs šādi neņirgājas par cilvēkiem. Bet demokrātiskā Latvijas Republikā tomēr ir tādi cilvēkēdāji kā A. Sparāns, J. Jurašs un viņiem pietuvinātie izpildītāji kā V. Polovinskis, Z. Riekstiņa un V. Tiltiņš. Bet visi saprātīgie cilvēki, kuri saskārušies ar tiesas procesu, labi zina principu - ja kāda lieta policijā atvērta, nav svarīgi – likumīga vai safabricēta – un ja tā aizies līdz tiesai, vispirms līdz pirmajai instancei, tad apgabaltiesai, un beigu beigās aizies līdz Augstākajai tiesai, tad spriedums, visticamākais, būs notiesājošs. Augstākajā tiesā izskata procesuālos pārkāpumus no tiesneša puses pirmajā instancē un apgabaltiesā, un visi dalībnieki cer uz taisnīgu un neatkarīgu tiesu un gaida visu kļūdu un pārkāpumu izlabošanu pirmās instances un apgabaltiesas darbā. Bet ar lielu nožēlu gribu pasvītrot, ka šie noziedznieki pat Augstākajā tiesā ir atraduši savus atbalstītājus Aijas Brantas virsvadībā. Viņa šai lietai uztaisīja gada un septiņu mēnešu pauzi. Lieta vienkārši gulēja Augstākās tiesas atvilktnē.

Tas nozīmē, ka viņa pēc lietas nonākšanas Augstākajā tiesā 2021. gadā gandrīz divus gadus ieturēja pauzi it kā viņa vēlētos rūpīgi izpētīt lietu kā vajag un kā pienākas. Gribu atgādināt, ka Augstākā tiesa un ministrija atrodas vienā ēkā un 2021. gadā, kad lieta nonāca Augstākajā tiesā, tieslietu ministrs bija J. Bordāns – ar J. Jurašu vienas partijas biedrs. Visi zina par J.Stukāna dāvaniņām no Latgales J.Bordānam, un, kā tautā runā, pat pie zīlnieces nav jāiet, ka J. Bordāns un A. Sparāns netikās ar senatori A.Brantu un neprasīja atstāt V. Tiltiņa spriedumu spēkā. Vēl vairāk, kā zināms, V. Tiltiņš  pats tur Augstākajā tiesā strādāja un pēc tam par dzeršanu viņu pazemināja. Tas ir, senatore A. Branta no vienas puses apmierināja J. Bordāna un J. Stukāna prasību, no otras puses atbalstīja noziedzīgu sava bijušā kolēģa V. Tiltiņa spriedumu, kurš savukārt izpildīja to uzdevumu, kas viņam bija uzdots jau 2018. gadā, kad viņš vēl bija viņas priekšnieks apgabaltiesā Rīgā. Visi pierādījumi ir par to, ka lieta bija zem īpašas atzīmes jau no ierosināšanas brīža līdz pat pēdējam Augstākajā instancē, jo senatore divus gadus turēja lietu atvilktnē, lai gan varēja jau pēc diviem mēnešiem atstāt spēkā V. Tiltiņa spriedumu. Bet viņa ir tikai pēdējais piliens visā šajā netīrajā lietā.

Ar šiem diviem gadiem gribēja parādīt, ka iepazīstas un izpēta visas procesuālās lietas. Bet nē. Viņa, atbalstot noziedzniekus ar A. Sparānu, J. Bordānu, J. Jurašu un J. Stukānu priekšgalā, atstāja lielu melnu pleķi savā ilggadējā karjerā. Un, kā redzam, no šī noziedznieku sastāva A. Sparāns, J. Bordāns un J. Jurašs jau ir aiz Latvijas Republikas borta. A. Sparānam arī tūlīt būs viņa laikmeta beigas Latvijas tiesu sistēmā.

Kā jūs plānojat rīkoties tālāk? Vai redzat izeju no šīs situācijas?

Analizējot šo situāciju kopumā un visus pret mani, manu dzīvesbiedri un lielajiem objektiem vērstos uzbrukumus, kurus saorganizēja iepriekš minētie “biedri”, nman vispirms bija vēlme skriet uz visām debess pusēm un meklēt palīdzību. Man ir labi sakari pa visu rietumu puslodi, man ir tuvas un draudzīgas attiecības ar daudzām pirmajām personām Afganistānā, un tām savukārt ir tuvas attiecības ar visu Rietumu valstu vadībām… taču negribējās viņiem stāstīt kaut ko sliktu par Latviju, atklāt patiesību par mūsu valsts tiesu sistēmas kroplību.

Kādēļ es klusēju? Pirmkārt, es vienmēr un visiem esmu stāstījis par Latviju tikai labu, par mūsu valsts eiropeiskām un demokrātiskām vērtībām, par to, ka šeit drīkst investēt un ieguldīt kapitālu un šīs investīcijas būs drošībā, par Latvijas ģeopolitisko un ģeogrāfisko atrašanās vietu un šīs vietas priekšrocībām biznesa veiksmīgai attīstībai… es vienkārši nonāktu pretrunā ar to, ko vienmēr esmu līdz šim pats apgalvojis.

Otrkārt, man emocionāli būtu pārāk sāpīgi atzīt, cik liels muļķis līdz šim esmu bijis, ka 40 gadu laikā, ko dzīvoju Latvijā, investēdams šeit milzīgu kapitālu, nemācēju saprast visu apkārt notiekošo un nespēju pamanīt mūsu valsts tiesību aizsardzības sistēmas prettiesisko dabu, tostarp nelikumības, kuras zēla un plauka Valsts policijā, Ģenerālprokuratūrā, SAB, VID un Finanšu policijā.

Esmu jau pieaudzis cilvēks un ceru, ka arī Latvijā reiz beigsies bandītu varas laiki. Es jau redzu, kādas izmaiņas ir notikušas un turpina notikt. Aigars Sparāns, kurš bija sevi iedomājies kā dižu varoni, tagad sēž mājās savā krēslā, un viņš jau tiek apsūdzēts vismaz divos smagos noziegumos. Juris Jurašs, kurš gribēja būt pie varas kā Putins vismaz 20 gadus, nespēja noturēties deputāta krēslā pat vienu veselu Saeimas sasaukuma laiku. Andrejs Sozinovs, kurš policijā tika uzskatīts par bosu visiem bosiem, tagad vienīgais, ko spēj, ir sēdēt mājās un žūpot.

Ļoti aktīvi es sekoju līdzi Latvijas Republikas jaunā Valsts prezidenta Rinkēviča darbam. Nepilna mēneša laikā, kopš viņš ir stājies savā augstajā amatā, viņš ir uzstājies daudzos medijos un radījis iespaidu, ka labi saprot, kas patiesībā notiek Ģenerālprokuratūrā, policistu kabinetos, tiesās un citās valsts iestādēs. Viņam jau pirmajās darba nedēļās notika sarunas ar visu tiesību aizsardzības iestāžu vadītājiem, un tas dod pamatu cerībām, ka šo iestāžu darbībā tiks atjaunots tiesiskums.

Dokumenti

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Aicinājums valsts amatpersonai Kristovskim: pirms publicēt ziņas par svešām algām, atklājiet savus ikmēneša ienākumus!

FotoĢirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Lasīt visu...

6

„Re:Baltica” cenšas izdarīt uz spiedienu uz Sabiedrības integrācijas fondu, tam izvērtējot šīs organizācijas rīcību ar nodokļu maksātāju naudu

FotoPubliskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Lasīt visu...

21

Mazie modulārie kodolreaktori (SMR) – sapņi un realitāte

FotoIgaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Lasīt visu...

21

“Iekļaujošas valodas ceļvedis” ir valodas manipulācija, kas deformē valodas struktūras un pasaules uztveri

FotoValsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Lasīt visu...

21

Sāga par nogriezto ausi

FotoDomāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Lasīt visu...

15

Kad barbari un svoloči, ķengu portāli un vajātāju orda beigs uzbrukt sabiedriskajiem medijiem?

FotoEs zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Lasīt visu...

21

No strupceļa uz atdzimšanu

FotoDraugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Lasīt visu...

21

Tabu jautājumi par Latvijas ekonomiku

FotoPēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mediju diskusija Rīgas pilī atsedz līdz šim slēptās problēmas sabiedriskajos medijos

Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību...

Foto

„Sabiedriskie” mediji uzsāk atklātu konfrontāciju ar Latviju

“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem...

Foto

Sabiedriskais medijs, plurālisms un demokrātija

Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs...

Foto

Atbalstiet mūsu runas brīvību, liedzot to citiem, kuru viedoklis nav ne pareizs, ne svarīgs!

Pēdējo nedēļu laikā Latvijā ir pastiprinājušās jau agrāk novērotas tendences, kas liecina...

Foto

Prezidenta Makrona paziņojumi paver jaunas politikas iespēju

Jāsaka, ka Francijas prezidenta Makrona pēdējo nedēļu paziņojumi attiecībā uz iespējamo spēku izvietošanu Ukrainā, kā arī vārdu apmaiņa ar...

Foto

Labā un ļaunā saknes

Ādolfs Hitlers, atbildot uz žurnālista jautājumu, kāpēc viņu ievēl arvien vairāk un vairāk cilvēku, atbildēja: "Viņi mani izvēlas, jo kaut kur dziļi...

Foto

Krišjāņa Kariņa Briseles scenārija psiholoģiskā kļūda

Tieši pirms Lieldienu brīvdienām Latvijas politisko dzīvi satricināja vietējas nozīmes polittrīce – no amata atkāpās ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš. Tas...

Foto

Nelāgi sanācis IRšiem...

Pirms kāda laiciņa rakstīju, ka abonējamais reklāmas buklets “IR” sācis interesēties par Ogres novadā nodarbinātajiem maniem domubiedriem. Tagad “sensacionālais” raksts beidzot ir iznācis...

Foto

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm

Lieldienas ir labākā atbilde dzīves krīzēm. Īpaši šobrīd, kad krīžu daudzums pats jau ir pietuvojies krīzes līmenim – politiskā krīze,...

Foto

„Slikto” valodu vaininieki

Krievu valodas noturībā Latvijā vainojami nevis krievi, bet latvieši, un tā ir mūsu, nevis krievu mentalitātes īpašība, kas ar kaimiņu liek runāt viņa...

Foto

Seksuālo attiecību svārsts. Tuvojamies vīriešu ierobežošanas ekstrēmam

Tieslietu ministre Inese Lībiņa-Egnere ir rosinājusi noteikt kriminālatbildību par seksuālu uzmākšanos. “Seksuālā uzmākšanās ir cilvēka cieņas aizskaršana. Tā aptver...

Foto

Nē seksuālai vardarbībai!

Izskatās, ka ejam uz to, ka vīrietis ar sievieti varēs iepazīties un ielaisties tikai tad, ja neviens nav ar citu, ja tas notiek...