Vadības nav, naudas nav, jauno slimnīcu nav. Kurš atbildēs?

Pagājušajā nedēļā PSKUS pagaidu padomes priekšsēdētājs Normunds Staņēvičs, par kura “progresu” Latvijas slimnīcās es jau reiz rakstīju, ir iesniedzis atlūgumu un pametis amatu. Šoreiz aizmucis pavisam, rakstot savos sociālajos tīklos, ka viņam sāp sirds par to, kas notiek ārpus RAKUS sienām: birokrātija, patvaļa, atsevišķu interešu lobēšana pret pacientu interesēm — tas viss atstājot rūgtu pēcgaršu. Staņēvičs raksta, ka šādi turpināt Latvija nedrīkst. “Nav viegli šķirties, bet vēl grūtāk būtu klusēt,” viņš saka, taču nepastāsta neko, par ko tieši nevar klusēt.

Protams, ka Staņēvičs nebija vienīgais Stradiņa slimnīcā, kurš atbildīgs par pieņemtajiem lēmumiem, — visa valde, kas akli rīkojusies kopā ar Staņēviču, par tiem ir atbildīga. Bet laikā, kad pilni sociālie tīkli ir piebārstīti ar privātiem viedokļiem par to, cik labs un augsta līmeņa vadītājs ir Staņēvičs, izbrīna fakts, ka viņš pats klusē, neaizstāvas, nepaskaidro sīkāk — kas tad viņam licis pieņemt tik nesaimnieciskus lēmumus?

Tikmēr ārsts Pēteris Apinis, paužot savu viedokli, ne tik daudz kritizē pašu Staņēviču, cik norāda uz politiskiem lēmumiem: “Atbilstoši "Vienotības" politpulciņa vadības principiem labākais valsts saldējuma ražotājs Normunds Staņēvičs savulaik tika iecelts slimnīcas vadībā, viņam tika iedoti divi amati divās slimnīcās un divas algas, bet tika piemirsts amata aprakstā ierakstīt, ka amati īstenībā saucas "pastnieks" un "grēkāzis". Normundam pagāja gandrīz divi gadi, līdz viņš saprata, ka tieši viņam varētu nākties atbildēt par nesaimniecisku rīcību, jo politiskā vara no atbildības aizmuks.”

Kas tad galu galā ir noticis? Tiem, kas nav lietas kursā, atgādināšu. Mums ir divas lielas slimnīcas ar lieliem projektiem: Rīgas Austrumu klīniskā universitātes slimnīca (RAKUS) un Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca (PSKUS). RAKUS realizē ēkas Hipokrāta ielā 2 atjaunošanas un pārbūves projektu (1. kārta) un Latvijas Onkoloģijas centru (2. kārta). Par šiem darbiem bija noslēgti vairāki līgumi ar dažādiem būvniekiem un piegādātāju apvienībām. Savukārt PSKUS būvē slimnīcas A korpusa 2. kārtu.

Ar nelielām niansēm var teikt, ka abu slimnīcu īstenojamie projekti noris plus mīnus vienā laikā un saskaras ar vienādām problēmām. Specifika ir tikai tāda, ka Onkoloģijas centra (LOC) būvniecību varēja uzsākt tikai pēc tam, kad pabeigts Gaiļezera korpuss. Tāpēc bija paredzēts, ka, kamēr notiek darbi Gaiļezerā, pacientus “iespiež” Onkoloģijas centrā un otrādi – kad Gaiļezers pabeigts, onkoloģijas pacientus pārceļ uz Gaiļezeru un sāk darbus.

Gaiļezeru sākotnēji bija plānots pabeigt 2022. gada nogalē, bet Onkoloģijas centru – 2023. gada jūlijā. Stradiņa slimnīcas korpuss bija jāpabeidz 2023. gada martā. Ņemot vērā laiku iepirkumiem, projektēšanai, līguma slēgšanai, visi projekti saskārās ar sadārdzinājumu, ko skaidro ar Krievijas iebrukuma Ukrainā radītajām sekām, un abos gadījumos būvnieki prasīja termiņu pagarinājumu. PSKUS slimnīcas gadījumā tika lauzts līgums ar būvnieku, bet RAKUS gadījumā – termiņa pagarinājumi jau bijuši vairākkārt, turklāt būvniecības izmaksas ir pieaugušas par gandrīz 50%.

Atšķirīgā pieeja diviem līdzīgiem projektiem varētu liecināt par neobjektīvu un, iespējams, par politiski motivētu lēmumu pieņemšanu, taču ne kāda no ministrijām, ne valdības vadītāja, ne Saeima galīgi neizskatās traucēti, acīmredzot, lai valdība varētu noturēties līdz vēlēšanām, vienam otru jāpiesedz.

Taču, kamēr katrs vilka segu uz savu pusi, esam pamodušies pie sasistas siles – LOC projekts tiek atlikts, un Stradiņa slimnīcas korpusa arī tuvākajā laikā nebūs, turklāt vēl pastāv risks, ka nebūs vispār, jo pamestajā ēkā ir pelējuma sēnīte. Ir vēl trešais projekts – Infekciju slimnīca, kura vispār diez vai īstenosies, jo ES Atveseļošanās fonda piešķirtie teju 100 miljoni būtībā jau ir pazaudēti.

Runājot par Stradiņa slimnīcu, ārsts Pēteris Apinis pauž viedokli: “Šobrīd – ideālā variantā – ja būvniecību atsāktu šovasar, sadārdzinājums būs 80–100 miljoni, bet kavējums –  trīs gadi. Tomēr ar lielāko varbūtību celtniecību šogad neatsāks, graustos slimnīcu (operāciju zāles pagrabā) vairs nevarēs ievietot pelējuma sēnītes dēļ. Iespējams, ēkās varēs iekārtot dzīvokļus, ofisus, bet visdrīzāk korpusus nāksies nojaukt. Neesmu pārliecināts, vai nevajadzēs Eiropai atmaksāt daļu finansējuma. Hosama Abu Meri lēmums lauzt līgumu ar "Velvi" valstij izmaksās vairākus simtus miljonu, bet neatliekamās palīdzības nebūs, modernas ginekoloģijas un politraumatoloģijas nebūs, modernas diagnostikas arī nē, bet kardiologi rūgti noraudzīsies uz sapni par modernu klīniku, kas gandrīz bija realizējies. Hosams Abu Meri amatā jau divu gadus, slimnīcas jaunbūve lēnām sapūst, iepirktā tehnoloģija noveco. Slimnīcas ārsti izdeg, bet vēl cer, ka nauda no nākamajiem korpusiem tiks novirzīta pusuzcelto korpusu pabeigšanai, taču neesmu pārliecināts, ka pagrabstāvi būs izmantojami. Par to, ka Stradiņa slimnīca ir valsts drošības jautājums, valdībā ir piemirsuši.”

Ja Staņēvičs nebūtu lauzis līgumu ar Stradiņa slimnīcas būvnieku, iespējams, tā kaut kad tagad varētu ievākties jaunajās telpās un nepazaudēt Eiropas Savienības finansējumu. Taču tagad tā nenotiek, tagad vadītājs ir aizmucis no šī kuģa un diez vai atbildību uzņemsies.

PSKUS padomes loceklis profesors Pēteris Stradiņš savos komentāros ir diplomātiski atturīgs, norādot, ka slimnīcas būvniecības situācija kopumā ir sarežģīta un to ietekmē dažādi iemesli: finansējuma avoti, termiņi, LR normatīvie akti, atbilstošu profesionāļu pieejamība. “Kaut arī slimnīca ir valstiski stratēģisks objekts, diemžēl ne visu izdodas realizēt kā plānots līdzīgi kā citos tādas rakstura objektos. PSKUS padome ir virzījusi vairākus būtiskus lēmumus, tostarp stratēģisku izvēli lielo veselības infrastruktūras objektu attīstību un būvniecību uzticēt profesionāļiem — VAS “Valsts nekustamie īpašumi.”

Jā, situācijas risināšanai ir piesaistīti “Valsts nekustamie īpašumi”. Nav gan īsti skaidrs, kā tie te varētu palīdzēt – pats fakts, ka publiskos paziņojumos ir parādījies jauns termiņš – 2028. gads –, pēc būtības neko nemaina. Būvdarbu pabeigšana kļūst arvien dārgāka, ēkā ir pelējums, par kuru nav skaidrs, vai vispār varēs iznīcināt, politisku atbildību arī neviens neuzņemas pat par nepareizām prognozēm, nerunājot jau par projekta finansiālo daļu. Turklāt, nebija citu variantu - “Valsts nekustamie īpašumi” nav būvnieki, viņi mēģinās izlabot nepatīkamo situāciju, kāda radusies PSKUS vadībai pusotra gada laikā salaižot visu grīstē.

Skarbāks savā vērtējumā ir Pēteris Apinis: “Lēmums lauzt līgumu ar būvfirmu "Velve" par Stradiņa slimnīcas korpusa būvniecību bija politisks lēmums, kuru pieņēma ministrs Hosams Abu Meri vienpersoniski vai draudzīgā "Vienotības" politpulciņā. Ja "Velve" būtu turpinājusi celtniecību, šobrīd jau slimnīca strādātu, bet projekts būtu izmaksājis 17 miljonus vairāk nekā ieplānots. Tolaik arī pelējuma sēnīti varēja apturēt.”

Pēteris Stradiņš norāda, ka PSKUS padome turpina iesākto stratēģisko virzību, kas izstrādāta, balstoties uz ilgtspējīgas pārvaldības principiem un sabiedrības interesēm, tomēr neprecizē, kā tieši jaunā korpusa neesamība un zaudējumu radīšana ir saistīta ar sabiedrības interesēm. Profesora ieskatā vitāli svarīga būtu Universitāšu slimnīcu likuma izstrāde un pieņemšana, jo tā ļautu pilnveidot universitāšu slimnīcu pārvaldības modeli, nodrošinātu institucionālu stabilitāti un noteiktu skaidru atbildības sadalījumu starp iesaistītajām pusēm.

Ar RAKUS jauno Infekciju slimnīcu, kurai neizdodas atrast būvnieku, situācija ir citādāka – tur tiek izmantoti ES Atveseļošanās fonda līdzekļi, un tā ir būtiska nianse, jo šo naudu var izmantot tikai šim konkrētajam mērķim.

Apinis atceras arī stāsta vēsturi: “Kad Covid-19 laikā ekonomika stagnēja, Eiropas Savienība piedāvāja atveseļošanās fondus. No visiem ministriem vienīgā, kurai atvilknē atradās ģeldīgs projekts, bija Ilze Viņķele, kura šo projektu izvilka, noslaucīja putekļus, nedaudz pielaboja ciparus ekseļa tabulā, iesniedza valdībai un "izsita" šo naudu jaunam korpusam pie Gaiļezera slimnīcas. Nu, nedaudz Biķernieku priežu nāktos nocirst, slimnīcu piebūvēt tuvāk kapiem, bet patiesībā solis bija izcils – varētu slēgt 19. gadsimta Rīgas leprozoriju Linezera ielā, varētu slēgt tuberkulozes slimnīcu Sauriešu pagastā. Nevēlos piesaukt nelaimi, bet man ir bažas, ka Sauriešu slimnīca varētu arī sabrukt. Patiesībā Ilze Viņķele bija pelnījusi ordeni, nevis tiesu,” saka Apinis.

Apinis turpina: “Bet pēc Ilzes ministrijas vadībā nāca gara milži Daniels Pavļuts un Hosams Abu Meri un visu tik ilgi skaņoja, kamēr cenas celtniecības materiāliem un būvniekiem kāpa. Rezultātā laiks notecējis, būvnieka nav, Eiropas atveseļošanās fonda nauda jau gandrīz pazaudēta (90 miljoni), un – pateicoties Hosamam Abu Meri infekciju slimnieki turpinās ārstēties leprozorija barakās, bet plaušu slimnieki – brūkošajā Sauriešu klīnikā. Pilnīga bezdarbība un rosības imitācija Veselības ministrijā Latvijai izmaksājuši un vēl izmaksās simtus miljonu. Tā ir ES nauda, kas varēja ienākt mūsu ekonomikā, līdz ar celtniecības darbos nodarbināto ļaužu algām – nodokļos, bet Latvijai tiktu modernas slimnīcas.”

Staņēvičs uzņēmās, bet visdažādāko iemeslu dēļ netika galā. Saprotams. Tomēr vai nebūtu vērts novērtēt radīto seku mērogu? Kā tas tā var būt, ka biznesa aprindās zināmi augsta līmeņa vadītāji, kuri ir vadījuši milzu uzņēmumus un bankas, nav spējuši novadīt būvniecības projektus? Savādi gan. Tikmēr slimnieku gultas turpina stāvēt koridoros, labierīcības ir bojātas, personāls – emocionāli izsmelts, un tas viss ir ikdiena, nevis, teiksim, karš.

Pagājušonedēļ mēs redzējām Valsts kontroles ziņojumu par airBaltic ieguldīto līdzekļu nepietiekamu uzraudzību, varbūt varam cerēt, ka Valsts kontrole ieskatīsies arī slimnīcu būvniecības “virtuvē”. Jautājums, vai ar ieskatīšanos un ziņojumu pietiks? Vai atkal neviens nebūs atbildīgs par neuzceltu un sabojātu ēku, pacientu apdraudējumu un naudas izšķērdēšanu lielos apmēros?

Novērtē šo rakstu: