Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējo 25 gadu Latvijas vēsture pierāda likumsakarību, kura diemžēl atklāj fundamentālu problēmu Latvijas politikā un valsts pārvaldē. Proti, politiskā elite un valsts pārvalde spēj mobilizēties tikai tad, ja ir kāds ārējs spiediens vai mērķis, par kuru valdošā elite ir vienojusies un kuram ļaujas.

Pirmie šādi ārējie mērķi bija iestāšanās ES un NATO, tad sekoja eiro ieviešana, pievienošanās OECD. Es pilnībā atbalstu šos patiešām Latvijai ļoti svarīgos lēmumus un sasniegumus. Man rūp tas, ka Latvijas valdošā elite pati nespēj vienoties un mobilizēties sasniedzamiem mērķiem, bet dara to ārēju faktoru iespaidā. Tas, manuprāt, sakņojas fundamentālā valstspiederības apziņas un pilsoniskas stājas trūkumā. Ja ne visiem, tad daudziem no valdošās elites.

Nodokļu nemaksāšana jeb likuma valodā "izvairīšanās no nodokļu samaksas" ir viena no lielākajām problēmām Latvijā. Tā ir cēlonis citām problēmām!

Izvairīšanās no nodokļu maksāšanas ir sistēmiska problēma, kas ir ignorēta gadiem. Proti, publiskas diskusijas un dažādu plānu īstenošana, kam nav nekāda rezultāta. Simtiem miljonu, pat miljardi pazūd "shēmās" un "aizdomīgos darījumos", bet parādi valsts budžetam, tas ir, parādi Latvijas sabiedrībai ir mērāmi miljardos.

Nodokļu parāds valsts budžetam ir bezpersonisks, no konkrēta cilvēka atsvešināts. Bet šie nodokļu parādi ir parādi visai sabiedrībai - par autoceļiem, par veselības aprūpi, par izglītību, par sociālajiem pabalstiem un pensijām. Bet šie parādi tiek viegli norakstīti. Te vietā ir jautājums: vai tiešām Latvijai ir jālūdz kāds ārējs spēks, lai mobilizētu valdību rezultatīvai rīcībai?

"Moneyval" plāns ir labs piemērs. Tas ir mobilizējis Saeimu un valdību sakārtot vienu vai pat vairākas jomas. Tā īstenošana Latvijai ir ļoti svarīga. Pilnīgi noteikti. Lai atjaunotu Latvijas valsts starptautisko reputāciju, nepazeminātos kredītreitingi, kas ietekmē kreditēšanu cilvēkiem un uzņēmumiem Latvijā.

Tikpat svarīgi ir tas, lai Latvijas amatpersonas, komunicējot ar Latvijas stratēģiskajiem partneriem un sadarbības organizāciju atbildīgajām amatpersonām, skaidri un saprotami prezentētu jau sasniegtos rezultātus un pašu "Moneyval" plānu izpildītu nevis formāli kā pienākumu, bet lai patiešām tas mazinātu ēnu ekonomiku un naudas atmazgāšanu, kas tieši skar Latvijas budžetu un visu sabiedrību.

"Moneyval" plāna izpilde būtu jēgpilna tikai tad, ja to lokalizētu, – lai plāns būtu vērsts uz naudas atmazgāšanas un ēnu ekonomikas izskaušanu Latvijas tautsaimniecībā. Lai uz to būtu vērsts valdības un ierēdniecības fokuss, lai tas būtu mobilizēts tieši uz vietējo problēmu risināšanu un attiecīgo iestāžu ierēdņu kompetentas, profesionālas un atbildīgas darbības efektivitātes paaugstināšanu.

Šī plāna kontekstā uzskatu, ka valdībai, Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK), Valsts ieņēmumu dienestam un Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienestam (KD) būtu jāsāk ar skaidru vienošanos par to, ka izvairīšanās no nodokļu nomaksas būtībā ir daudz smagāks noziegums. Tās pamatā ir naudas atmazgāšana, izmantojot dažādas shēmas tikai kā instrumentu.

"Moneyval" plāns ir labs tajā ziņā, ka tas noteic katrai valsts institūcijai konkrētus darba uzdevumus un sasniedzamos rezultātus. Šādam plānam noteikti vajadzētu būt arī attiecībā uz rīcību, lai cīnītos ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Taču tāda nav!

Līdz ar to rodas jautājums – vai "Moneyval" plāns un atruna par "starptautisko reputāciju un saistībām" nav ļoti motivējošs fons, lai nerisinātu citus, daudz smagākus, jautājumus, tostarp saistībā ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas, t.i., naudas atmazgāšanas jautājumus? Vai, gluži pretēji, šis "Moneyval" plāns ir labs aizsegs, lai iegūtu vai pārdalītu ietekmi un kontroli pār varas pozīcijām, amatiem, to pienākumiem un resursiem?

Vietā ir jautājums: vai cilvēki, kuru rīcībā nonāk atmazgāta nauda, tas ir, tie cilvēki, kuri nevis saņem, bet ir spiesti saņemt aplokšņu algas, ir uzskatāmi par nozieguma līdzdalībniekiem, precīzāk, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizētājiem? Noteikti nē. Viņi ir upuri. Upuri ne tikai cilvēku alkatībai, bet arī valsts nespējai atklāti atzīt problēmu un rast risinājumu cīņai pret to.

Savukārt šie naudas atmazgātāji, kas izmanto dažādas nodokļu nemaksāšanas shēmas kā rīku, šo pakalpojumu pasūtītāji pēc Krimināllikuma būtu jāklasificē pēc daudz smagākiem pantiem. Tas būtu ļoti svarīgs signāls, varbūt pat pats efektīvākais – gan Latvijas sabiedrībai, gan pasaulei, ka valdība visaptveroši vēršas pret naudas atmazgāšanu.

Cīņa ar naudas atmazgāšanu nav un nevar būt vienas iestādes rokās. Tad tā ir maz efektīva. Tieši sadarbība starp iestādēm ir atslēga cīņai ar naudas atmazgāšanu. Lai šāda sadarbība notiktu, ir nepieciešams politisks uzdevums. Vienkārši sakot, valdības – premjera, finanšu ministra – skaidrs un nepārprotams norādījums atbilstošo iestāžu vadītājiem sadarboties cīņā ar šo ļaunumu.

Atkārtošu jau iepriekš teikto – izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, naudas atmazgāšana, kā rezultātā izveidojušies parādi valsts budžetam, ir parādi Latvijas iedzīvotājiem. Nē, tie nav tikai parādi valsts budžetam un Jaunzemei, Reiram vai Švecovai. Tie ir parādi Latvijas sabiedrībai, kas neļauj saņemt labas kvalitātes valsts un pašvaldību pakalpojumus, tai skaitā publiskās infrastruktūras pakalpojumus.

Vai ir kāds labs instruments cīņai ar naudas atmazgāšanu un nodokļu nemaksāšanu? Minēšu piemēru, kas, ļoti iespējams, daudziem politiķiem ir lieliski zināms. ASV represīvo iestāžu aktivitātes vērš ne tikai pret pašiem naudas atmazgātajiem un tiem, kas izvairās no nodokļu maksāšanas un īsteno dažādas shēmas, bet arī pret starpniekiem – starpniekinstitūcijām, kas pirmkārt ir bankas. Tas ir, "nosedz visu darījumu ķēdi". Starp jebkuriem diviem darījuma veicējiem vairumā gadījumu vienmēr būs banka. Šāda pieeja darbojas.

Ja kādreiz būtu bijis politisks mērķis uzdot attiecīgām iestādēm rūpēties, lai bankas sekotu līdzi un novērstu darījumus, kas skar naudas atmazgāšanu, izmantojot nodokļu nemaksāšanas shēmas, tad, visticamāk, nebūtu ne "būvnieku lietas", ne "Rīgas satiksmes", ne aplokšņu algu problēmas. Latvijā kļūtu garlaicīgi dzīvot.

Ja kādreiz būtu bijis mērķis, kam sekotu metodoloģija, instrukcijas un norādījumi pārbaudīt fiktīvus darījumus, tad, visticamāk, nebūtu tiesvedības procesu, kuri ilgst jau gadu desmitiem, un, var gadīties, tādi būs vēl, ja valsts nemainīs pieeju šai problēmai.

Te vietā ir jautājums: bet ko tad citas atbildīgās iestādes – KD, FKTK – darīja un dara? Darīja to, ko politiskie lēmēji, tas ir, Saeima, Finanšu ministrija un galvenais, faktiskais šīs iestādes politikas veidotājs – Latvijas Banka bija noteikuši. FKTK un KD tikpat kā nepievērsa uzmanību naudas atmazgāšanai tepat Latvijas mērogā. Viņu rūpes saistījās ar starptautiska mēroga naudas atmazgāšanu un aizdomīgiem darījumiem.

Faktiski FKTK un KD darbojas kā ārvalstu valdības filiāles. Es neapgalvoju, ka tas ir slikti. Es apgalvoju, ka slikti ir tas, ka Latvijas iepriekšējās valdības un arī pašreizējā nav devušas un pagaidām nedod skaidrus uzdevumus visām iestādēm tikt galā ar naudas atmazgāšanu Latvijas mērogā.

Labi zinu, ka FKTK un KD nostāja pret iesaisti cīņā ar nodokļu nemaksāšanas shēmām, tas ir, naudas atmazgāšanu lokālās ekonomikas līmenī vienmēr ir bijusi tāda, ka "tas ir tikai un vienīgi VID pienākums". Bet tā šo sērgu uzvarēt nevar.

Es nepārmetu KD, FKTK vadībai (iepriekšējām un pašreizējām) iniciatīvas un rīcības mazspēju cīņā ar naudas atmazgāšanu vietējā līmenī. Es uzskatu, ka iepriekšējās valdības un Latvijas Banka (kurai bija milzu ietekme uz FKTK) ir ignorējušas šo problēmu un nav devušas skaidras norādes FKTK un KD cīņai ar naudas atmazgāšanu vietējā līmenī.

Ir vēl viena nianse. Šāda pieeja cīņai ar finanšu (un ne tikai) noziegumiem ir ļoti efektīva, raugoties no valsts budžeta viedokļa, jo daļa pienākumu tiek uzlikta bankām. Protams, tas nozīmē papildu pienākumus, papildu izmaksas. Iespējams, dārgākus pakalpojums un naudas izdevumus. Bet ir viens "bet". To mēs tāpat maksājam, jo starptautiskā nostādne ir tāda, ka bankām šādas sistēmas tāpat ir jāievieš. Jautājums ir: uz ko tās ir vērstas un kādiem mērķiem kalpo?

Tikai cīņa ar naudas atmazgāšanu vietējās tautsaimniecības līmenī, galvenokārt pievēršoties nodokļu nemaksāšanas shēmām, padarītu šo "Moneyval" plānu jēgpilnu.

Beigās viena replika par skaidru naudu un tās darījumiem Latvijā. Skaidras naudas izmantošana nav ne noziegums, ne slikta prakse. Problēma ir nevis skaidra nauda, bet skaidra nauda, kas nonākusi cilvēku rokās naudas atmazgāšanas rezultātā.

Ir labi zināms: efektīva ir cīņa nevis ar gala lietotājiem, bet pasūtītājiem, organizētājiem un starpniekiem. Tas ir, lielajām zivīm. Starp citu, lielākā skaidras naudas darījumu veicēja, kas nodrošina skaidras naudas sūtījumus, ir VAS "Latvijas Pasts".

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...