Iesaki rakstu: 
Kā vērojam pēdējos mēnešos, Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže pēkšņi kļuvusi par vienu no redzamākajām valdības pārstāvēm publiskajā telpā. Sociālie tīkli, preses intervijas, starptautiskas tikšanās, ārvalstu vizītes un komentāri par nacionālās drošības jautājumiem un pat par ārlietu resoram netipiskiem tematiem. Patiesi – ja kāds vēl nesen nezināja, kas ir Baiba Braže, šodien viņa ir visur.
Uz šī fona premjerministre Evika Siliņa izskatās pelēka un nogurusi, jo jāsmeļ tas s...du vezums, kas sakrājies pašas partijas ilgvaldīšanas periodā. Tikmēr Braže ik dienu stāsta, kā cīnās par drošību un cik svarīgs pasaulē ir miers.
Miers ir svarīgs, protams, tomēr kopumā šādai Bražes aktivitātei ir acīmredzams mērķtiecīgums. Faktiski mēs vērojam valsts prezidenta vēlēšanu priekšspēli, jo Baiba Braže bruģē sev ceļu uz Rīgas pili, turklāt dara to par valsts resursiem. Sanāk tāda kampaņa uz iedzīvotāju rēķina, jo ārlietu resorā nauda taupīta netiek, par izdevumu samazināšanu Ārlietu ministrijā neviens pat neuzdrošinās runāt.
Pozicionēšanās kā “valsts seja”
Braže neatstāj nevienu iespēju neizmantotu, lai pozicionētu sevi kā (vismaz pašai šķiet) kompetentu, stingru līderi. Viņa konsekventi rāda sevi kā “valsts seju” – kā personu, kura šķietami spēj uzņemties vadību sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos, komunicēt ar pasaules līderiem un vienlaikus saprot arī iekšpolitiskās nianses.
Tāda stratēģiska pašpozicionēšanās nav nejauša. Šāda rīcība parasti notiek tad, kad tiek domāts par nākamo soli. Un valsts prezidenta amats ir loģisks turpinājums karjerai, kurā jau ir bijusi diplomātiskā dienesta virsotne un tagad arī ministra portfelis.
No vēstnieces līdz ministrei – un tālāk?
Baibas Bražes karjera diplomātijā ir teju ideāla prezidenta kandidātam: vēstniece Nīderlandē, vēstniece Apvienotajā Karalistē, pastāvīgā pārstāve NATO, NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos – amats, kas prasa augsta līmeņa starptautisku komunikācijas meistarību.
Un te ir vērts atcerēties: neviena no šīm pozīcijām nav iegūta nejauši. Tā ir gadiem rūpīgi būvēta trajektorija. Un, ja kāds domā, ka cilvēks ar šādu CV grasās apstāties pie ministra amata – tas nozīmē, ka viņš nav sapratis politikas spēles noteikumus.
Vēsturiski precedenti: Vaira, Rinkēvičs, nākamā?
Atcerēsimies – arī Vaira Vīķe-Freiberga sākotnēji nebija politiskajai elitei zināma figūra, bet ar sabiedrisko tēlu, valodas kultūru un starptautisku atpazīstamību spēja iekarot ne tikai Saeimas, bet arī sabiedrības uzticību. Savukārt Edgars Rinkēvičs pats ilgstoši būvēja savu autoritāti caur ārlietu ministra krēslu, līdz beidzot tika virzīts (vai pats virzījās) Valsts prezidenta amatam.
Vai Baiba Braže tagad iet līdzīgu ceļu? Vai Edgaram Rinkēvičam ir pamats satraukumam?
Prezidents Rinkēvičs līdz šim baudījis plašu sabiedrības atbalstu, taču viņa stils – mierīgs, diplomātisks, mazāk emocionāls – varētu šķist pārāk atturīgs daļai sabiedrības. Braže, gluži pretēji, pēdējos mēnešos demonstrē izteiktu aktīvismu, bieži nostājas "pirmās rindas" pozīcijā, un šķiet, ka viņas mērķis ir atgādināt sabiedrībai: līderis var būt arī sieviete, un viņa jau ir šeit. Premjere tikmēr noskatās no malas, saņem pērienus no Valsts prezidenta un pie vārda teikšanas par ārpolitiku netiek, jo viss ēters jau aizņemts.
No Baibas Bražes – uz Baibu Prezidentu?
Latvijā politiskie manevri bieži notiek klusumā, bet šoreiz šķiet, ka mums ir darīšana ar figūru, kas savu virzību neslēpj. Un sabiedrības reakcija? Tā ir vēl piesardzīga, bet ziņkārīga.
Nav jautājums, vai Baiba Braže grib kļūt par prezidentu. Jautājums ir – vai viņa spēs pārliecināt pietiekami daudzus, ka viņa to var un drīkst? Un galvenais: vai tiešām tas viss ir tikai sakritība vai tomēr rūpīgi pārdomāts scenārijs.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
