Iesaki rakstu: 
Kā vērojam pēdējos mēnešos, Latvijas ārlietu ministre Baiba Braže pēkšņi kļuvusi par vienu no redzamākajām valdības pārstāvēm publiskajā telpā. Sociālie tīkli, preses intervijas, starptautiskas tikšanās, ārvalstu vizītes un komentāri par nacionālās drošības jautājumiem un pat par ārlietu resoram netipiskiem tematiem. Patiesi – ja kāds vēl nesen nezināja, kas ir Baiba Braže, šodien viņa ir visur.
Uz šī fona premjerministre Evika Siliņa izskatās pelēka un nogurusi, jo jāsmeļ tas s...du vezums, kas sakrājies pašas partijas ilgvaldīšanas periodā. Tikmēr Braže ik dienu stāsta, kā cīnās par drošību un cik svarīgs pasaulē ir miers.
Miers ir svarīgs, protams, tomēr kopumā šādai Bražes aktivitātei ir acīmredzams mērķtiecīgums. Faktiski mēs vērojam valsts prezidenta vēlēšanu priekšspēli, jo Baiba Braže bruģē sev ceļu uz Rīgas pili, turklāt dara to par valsts resursiem. Sanāk tāda kampaņa uz iedzīvotāju rēķina, jo ārlietu resorā nauda taupīta netiek, par izdevumu samazināšanu Ārlietu ministrijā neviens pat neuzdrošinās runāt.
Pozicionēšanās kā “valsts seja”
Braže neatstāj nevienu iespēju neizmantotu, lai pozicionētu sevi kā (vismaz pašai šķiet) kompetentu, stingru līderi. Viņa konsekventi rāda sevi kā “valsts seju” – kā personu, kura šķietami spēj uzņemties vadību sarežģītos ģeopolitiskos apstākļos, komunicēt ar pasaules līderiem un vienlaikus saprot arī iekšpolitiskās nianses.
Tāda stratēģiska pašpozicionēšanās nav nejauša. Šāda rīcība parasti notiek tad, kad tiek domāts par nākamo soli. Un valsts prezidenta amats ir loģisks turpinājums karjerai, kurā jau ir bijusi diplomātiskā dienesta virsotne un tagad arī ministra portfelis.
No vēstnieces līdz ministrei – un tālāk?
Baibas Bražes karjera diplomātijā ir teju ideāla prezidenta kandidātam: vēstniece Nīderlandē, vēstniece Apvienotajā Karalistē, pastāvīgā pārstāve NATO, NATO ģenerālsekretāra vietniece publiskās diplomātijas jautājumos – amats, kas prasa augsta līmeņa starptautisku komunikācijas meistarību.
Un te ir vērts atcerēties: neviena no šīm pozīcijām nav iegūta nejauši. Tā ir gadiem rūpīgi būvēta trajektorija. Un, ja kāds domā, ka cilvēks ar šādu CV grasās apstāties pie ministra amata – tas nozīmē, ka viņš nav sapratis politikas spēles noteikumus.
Vēsturiski precedenti: Vaira, Rinkēvičs, nākamā?
Atcerēsimies – arī Vaira Vīķe-Freiberga sākotnēji nebija politiskajai elitei zināma figūra, bet ar sabiedrisko tēlu, valodas kultūru un starptautisku atpazīstamību spēja iekarot ne tikai Saeimas, bet arī sabiedrības uzticību. Savukārt Edgars Rinkēvičs pats ilgstoši būvēja savu autoritāti caur ārlietu ministra krēslu, līdz beidzot tika virzīts (vai pats virzījās) Valsts prezidenta amatam.
Vai Baiba Braže tagad iet līdzīgu ceļu? Vai Edgaram Rinkēvičam ir pamats satraukumam?
Prezidents Rinkēvičs līdz šim baudījis plašu sabiedrības atbalstu, taču viņa stils – mierīgs, diplomātisks, mazāk emocionāls – varētu šķist pārāk atturīgs daļai sabiedrības. Braže, gluži pretēji, pēdējos mēnešos demonstrē izteiktu aktīvismu, bieži nostājas "pirmās rindas" pozīcijā, un šķiet, ka viņas mērķis ir atgādināt sabiedrībai: līderis var būt arī sieviete, un viņa jau ir šeit. Premjere tikmēr noskatās no malas, saņem pērienus no Valsts prezidenta un pie vārda teikšanas par ārpolitiku netiek, jo viss ēters jau aizņemts.
No Baibas Bražes – uz Baibu Prezidentu?
Latvijā politiskie manevri bieži notiek klusumā, bet šoreiz šķiet, ka mums ir darīšana ar figūru, kas savu virzību neslēpj. Un sabiedrības reakcija? Tā ir vēl piesardzīga, bet ziņkārīga.
Nav jautājums, vai Baiba Braže grib kļūt par prezidentu. Jautājums ir – vai viņa spēs pārliecināt pietiekami daudzus, ka viņa to var un drīkst? Un galvenais: vai tiešām tas viss ir tikai sakritība vai tomēr rūpīgi pārdomāts scenārijs.
Seko mums 
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
Vienā no “bagātākajām” pašvaldībām Latvijā – Ropažu novadā – sākusies pirmsvēlēšanu peldēšana.
Pievērsiet uzmanību attēlam. 1952. gads. Šie vīri dzīvo mežā jau astoto gadu. Nevis kā dzērāji, plikadīdas vai “bandīti”, kā tos vēl šodien cenšas attēlot padomju laiku mantojuma sargi un čekas bērni, bet kā Latvijas partizāni – cilvēki, kuri, ziedojot savas dzīvības, līdz pēdējam elpas vilcienam pretojās okupācijai.
Iespējams, ka tuvā nākotnē skaistos dabas skatus, ar kuriem šodien lepojamies, indiešu bērneļi Latvijā varēs skatīt tikai bilžu grāmatās. Pie reizes arī uzzināt, ka kādreiz šeitan pie Baltijas dzīvojuši latvieši, kas labprātīgi izmiruši, bet aizejot izpostījuši visu aiz sevis. Rēzijas Kalniņas pravietojums, ka pastāv plāns iztīrīt šo zemi, lai tā būtu placdarms kaut kam citam, iegūst arvien skaidrākas aprises.
