Iesaki rakstu: 
Priekšsvētku nedēļas politisko diskusiju topā bija nonācis arī jautājums par SIF – Sabiedrības integrācijas fonda lietderību vai pat likvidēšanu. Nu, nelikvidēja – ierosināja veikt funkciju auditu.
Mūsu lasītāji būs pamanījuši lodziņus ar atsauci MAF (Mediju atbalsta fonds, kas ir viena no SIF "funkcijām" jeb kompetencēm). Nācies arī atbildēt uz lasītāju jautājumu, vai šādi apzīmētais raksts ir t.s. pasūtījuma raksts un vai tas piederīgs pie neatkarīgās žurnālistikas.
Nē, nav pasūtinājums, jā, ir neatkarīgas žurnālistikas raksts, ko "cenzējusi" tikai un vienīgi autora pašcenzūra. SIF vienkārši sadala valsts budžeta naudu, kas atvēlēta sabiedriski nozīmīgai tematikai medijos, tostarp mūsējā, diasporas presē.
Naudas summa, kas tiek piešķirta, mums ir pieticīga – 20 tūkstoši eiro gadā. Tā tiek izcīnīta projektu konkursā, ko savukārt izvērtē valsts budžeta apmaksāti eksperti. Un te nu sākas problēmas – pirmām kārtām ar šo ļaužu kompetenci un diemžēl arī godaprātu.
Piemēru? Lūdzu! Eksperte – profesore, aicināta mediju grupas "Diena" tiesvedības lietā kā lieciniece, atļaujas teikt: "Pieteikumu vērtēju no subjektīvā skatupunkta" un "paļāvos uz otra vērtētāja viedokli." Bez komentāriem!
Otrais – konkursā pārspīlēta nozīme ir piešķirta tīri tehniskām detaļām kā procesuālās atbilstības, izmaksāto naudas summu vairākkārtīga pamatošana, auditorijas apjoma mērījumi, sadarbības partneru piesaiste utt., utjpr. Beigās tiek saskaitīti punkti un pieņemts lēmums, daudz neiedziļinoties projekta saturā un nemaz neņemot vērā pēctecību.
Te arī mūsu redakcijai gadījās "neietrāpīt" vienā digitālā projekta ailītē ciparus, kas skaidri izlasāmi citā. Un – bāc! Iepriekšējā gadā lieliski noritējušais sadarbības projekts starp avīzi Laiks un Latvijas Avīzi netiek atbalstīts, un 30 tūkstoši eiro, kas paredzēti satura veidošanai abām avīzēm, - gar degunu. Lieki teikt, ka drukātajai presei tā ir nozīmīga naudas summa.
Bet pats skumjākais šajā stāstā ir tas, ka nevienam no lēmējiem ne mazākā mērā neieinteresēja tas, ka ar šo projektu tiktu turpināts ļoti veiksmīgais un lasītāju atsaucību ieguvušais diasporas un Latvijas cilvēku un organizāciju sadarbības, tuvināšanās un savstarpējās saizņas ceļš. Nemaz jau nerunājot par šāda projekta atbilstību Diasporas likuma iedzīvināšanas vajadzībai.
Janvāra beigās notiks tiesa, kurā redakcija centīsies aizstāvēt savu taisnību un apstrīdēt "ekspertu" paviršo un nekompetento veikumu. Starp citu, viņi par to saņēmuši atalgojumu no valsts budžeta.
Šai sakarā liels bija mans – un, kā izrādās, ne tikai mans izbrīns, TV ēterā dzirdot SIF sekretariāta vadītāju Inesi Kalvāni sakām, ka tiesvedību uz šo brīdi esot vienpadsmit (!) un Kalvānes kundzi tas it nemaz nesatraucot.
Kur pamats šādam mieram? Vai pārliecībā, ka visas tiesas rezultēsies ar SIF uzvaru? Un, ja tā, tad savukārt jautājums – kāds pamats šai pārliecībai? Bet, ja SIF zaudē, jāsamaksā tiesvedības izdevumi – taču no valsts budžeta naudas!
Pa tam laikam "žurnālistes" gaitās saņemu bezcerības un baiļu pilnos stāstus, jā, jā, – "mums ir bail no tā SIF!"- tā teica kādas tālo zemju diasporas organizācijas vadītāja. Un vēlreiz atkārtošu faktu, par kuru jau rakstīju – sīkas tehniskas nepilnības dēļ atteikts finansējums apmēram 13 tūkstošu eiro apmērā biedrībai "Peldēt droši!", kas sevi lieliski apliecinājusi jau vairāk nekā desmit gadu garumā, bet apmēram tikpat liela summa piešķirta nesen tapušai biedrībai "Flourish NGO", kuras mājaslapas nosaukums ir resnums.lv un kura, tā teikt, tolerē tuklumu. Piebildīšu, vismaz 30% valsts iedzīvotāju ir ar lieko svaru vai aptaukojušies – par to trauksmi ceļ ārsti.
Politiski SIF vada padome ar premjeres parlamentāro sekretāri Karīnu Ploku priekšgalā, un tajā ietilpst visu ministriju pārstāvji vai paši ministri. Uz manu trauksmaino vēstuli atsaucās tikai kultūras ministres padomnieks preses jautājumos Kārlis Dagilis – uzklausīja, tad sekoja apspriede Kultūras ministrijā 3. jūnijā, kur saņēmām apsolījumu kādus birokrātiskus punktus tiešām mīkstināt. Teiksim tā – nevērtēt tik brutāli.
Funkciju audits, lai cik rūpīgs tas būtu, neiznīdēs SIF iesakņojušos birokrātiju un atsevišķu tā vadības dāmu augstprātību.
Diasporas preses allaž ir bijusi politiski neatkarīga, ar ko arī lepojos! Acīmredzot tāpēc arī visus šos gadus bijusi spiesta samierināties ar valsts atbalsta naudas mazumiņu.
* ilggadēja trimdas latviešu laikrakstu "Laiks" un "Brīvā Latvija" galvenā redaktore
Attēlā - SIF "seja", tā bijusī vadītāja Zaiga Pūce.
Seko mums 
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
