Vai esam ceļā uz “Baltijas tīģera” stāstu? Izskatās - būs jāpagaida
Gatis Eglītis29.04.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Man bija gods piedalīties smalkā politekonomiskās elites pasākumā (ar stilīgu nosaukumu LaSER vai “lāzers”), kur tika apskatīti četri Latvijas ekonomikas attīstības scenāriji līdz 2040.gadam: (1) Baltijas tīģeris; (2) Ziemeļvalsts Latvija; (3) Gurdenā Latvija un (4) Vientuļā Latvija. Lielais vairums nobalsoja par “Baltijas tīģera” scenāriju, kas uzsvaru liek uz inovācijām, zināšanām, konkurētspēju, Baltijas sadarbību enerģētikā un valsts sektora efektivitāti pasaules mērogā, plus Rīgu kā Baltijas izglītības un biznesa ekselences centru.
Vai esam ceļā uz “Baltijas tīģera” stāstu? Izskatās - būs jāpagaida. Premjere diemžēl turpina sava priekšgājēja Krišjāņa tukšo, virspusējo un brīžiem haotisko vadības stilu, kur mērķis ir tikai viens: pēc iespējas noturēties varas pozīcijās (laikam bailes nokļūt opozīcijā), bet valsts attīstības lēmumi vai ierēdniecības efektīva vadīšana – kaut kad pēc tam. Hroniska nespēja noformulēt kaut vai dažus skaidrus, saprotamus uzdevumus sev kā valdošajai partijai un koalīcijai un, galvenais, IZDARĪT. Premjeres “vīzija” valdības darbam bija tikpat nesakarīga kā bēdīgi slavenā Minhenes drošības foruma atbilde.
“Baltijas Tīģera” scenārijs arī paģēr Rīgas kļūšanu par Baltijas metropoli, kas pievelk investīcijas un iedzīvotājus, bet realitātē (vēl?) neredzu V.Ķirsi un Co. kā saimnieciski un ambiciozi domājošus līderus, kas spēs pacelt Rīgu jaunā “metropoles” kvalitātē. Ja jau pat četru gadu laikā nespēj saremontēt galvenās Rīgas ielas (apstākļos, kad premjers un finanšu ministrs ir no paša partijas), tad ko tur sapņot par modernu dzīvojamo fondu vai miljardu investīcijām ostā un industriālajās zonās. Rīgā viss nav slikti, bet pārsvarā notiek par spīti Rīgas vadībai, ne pateicoties tai. Tikmēr Viļņa turpina skriet ātrāk un nākotnē pretendēs uz Baltijas metropoles statusu.
Arī prezidentam, kurš labprātāk apmeklēs visas pirmizrādes, būtu valstiski vērtīgāk “pasmērēt rokas” un reāli izprast un kopā ar valdību salabot ilgstošās valsts problēmas: piemēram, kādēļ Latvijā būvniecības procesi nejēdzīgi ilgi, kā tas sanācis, ka liela daļa Latvijas uzņēmumu AML pārspīlējumu dēļ izmanto Lietuvas finanšu sistēmu utt. Iespējams, „Jaunajai vienotībai” nekad vairs nebūs tādas varas koncentrācijas, kāda ir tagad: jāmāk to efektīvi izmantot!
Latvijas Bankas prezidents runāja skaisti un gudri, bet ne ar vārdu nepieminēja banku sektoru, kuru viņš tagad uzrauga. Nedzirdēju, kāds ir viņa plāns, lai Latvijā būtu naskāka un lētāka kreditēšana, lai cilvēki ar darbu varētu tikt pie mājokļu kredīta arī ārpus Rīgas, lai mūsu eksportētājiem investīciju projektos nebūtu jāmaksā pat 2 reizes augstākas aizdevumu procentu likmes, lai „Indexo” pēc 1,5 gada gaidīšanas sāktu izrādīt konkurenci lielo banku kartelim?
Kreisās politikas karognesēju “Progresīvie” līderis klātesošajiem (naudīgajiem) drosmīgi paziņoja, ka visiem būs jāmaksā lielāki nodokļi, kas izraisīja vieglu izbrīnu blakus sēdošajam koalīcijas partnerim ekonomikas ministram (ZZS). Man izskatās, ka fiskālā konsolidācija ir neizbēgama (pirmie mēneši nodokļiem uz leju): būs interesanti, par ko spēs vai nespēs vienoties 1,5 gadu strādājusī koalīcijas nodokļu darba grupa. Baidos, ka LDDK un LTRK tur būs maz labu ziņu: piem darbaspēka nodokļu mazināšana, atteikšanās no iedzīvotāju ienākuma nodokļa diferencētā neapliekamā minimuma, slimību lapu apmaksa utt.
Ekonomikas ministrs vienīgais pieminēja politisko atbildību - tātad arī ministriem un politiķiem ir kaut kas savos jautājumos jāzina, jāsaprot, jāvada ierēdņu darbs un jāuzņemas atbildība par lēmumiem, nevis automātiski stagnācijā un birokrātijā jāvaino ierēdņus. Piekrītu ar savu ministra pieredzi. Klasiskam ierēdnim neko daudz nevajag: aldziņa, stabils darbs, papīri kārtībā (bail no Valsts kontroles), pārdzīvot kārtējo ministru vai priekšnieku. Izcilība, radošums, iniciatīva, darba efektivitāte netiek apbalvota, tieši otrādi: var sanākt nepatikšanas. Tad nu atnes ministram desmit iemeslus, kādēļ nevar vai nevajag darīt, tā vietā lai atrastu 1-2 rīcības risinājumus. Ja nebūs politiskā “draiva”, nekas no vietas nekustēs.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.