Vai latviešu valodas nākotne ir apdraudēta?

Domājot par virsrakstā uzdoto jautājumu, pirmajā brīdī varētu likties, ka latviešu valodai izzušanas draudi nedraud. To taču ikdienā lieto aptuveni pusotrs miljons cilvēku[2], un tā ir vienīgā oficiālā Latvijas valsts valoda. Taču problēmām, līdzīgi kā slimībām, piemīt īpašība – tās ir vieglāk novērst, rīkojoties profilaktiski, nevis tad, kad kaite jau pārņēmusi visu organismu. Palūkosimies uz dažiem parametriem, kurus uzskaitījuši valodu izzušanas problemātikas pētnieki.

Viens no valodas ilgtspējas rādītājiem ir tās pārmantošana no paaudzes paaudzē. Pirmie apdraudējumi valodai parādās, kad valoda vairs netiek pilnvērtīgi nodota nākamajām paaudzēm, un noteiktus svarīgus komunikācijas kontekstus aizvien biežāk aizvieto daudzvalodība. Šādus gadījumus, domāju, mēs visi varam atrast savā personīgajā pieredzē.

Latvijas jauniešu vidū ievērojami pieaudzis angļu valodas lietojums, kas saistīts ar anglofonās kultūras ietekmi. Vienlaikus sarūk literāras, ortogrāfiski un gramatiski pareizas latviešu valodas zināšanas. Šī tendence saistīta gan ar kopējo patērētā satura latviešu valodā samazināšanos, gan ar latviešu valodas skolotāju trūkumu. [3] Tām ģimenēm, kuras emigrējušas no Latvijas, valodas pārmantošana ir apdraudēta jau nākamajā paaudzē – daļa bērnu vēl runā dzimtajā valodā, taču tās lietojums ir ierobežots, piemēram, tā tiek lietota tikai mājās, kur bērni mijiedarbojas ar vecākiem un vecvecākiem.

Cits valodas apdraudējuma līmeņa kritērijs ir absolūtais runātāju skaits. Mazāka kopiena vienmēr būs apdraudētāka nekā lielāka, jo tā ir neaizsargātāka pret iznīcināšanu (piemēram, slimību, karadarbības vai dabas katastrofu dēļ). Nozīmīgs rādītājs ir arī runātāju skaits attiecībā pret valsts kopējo iedzīvotāju skaitu. 2023. gada statistikas dati liecina, ka aptuveni 64% Latvijas iedzīvotāju dzimtā valoda ir latviešu[4], kas nozīmē, ka valodas apdraudējuma reitingā mēs atrodamies kategorijā “noteikti apdraudēti”. Šajā kategorijā valoda nonāk tad, ja to lieto vairākums, nevis gandrīz visi, valsts iedzīvotāji. Situācijās, kur latviešu valodas lietotāji ir mazākumā, mēs jau tuvināmies kategorijai “nopietni apdraudēti”.

Vēl viens rādītājs ir valodas lietošanas tendences dažādās jomās. Tas, kur, ar ko un par kādām tēmām runājot, valoda tiek lietota, tieši ietekmē to, vai tā tiks nodota nākamajai paaudzei. Valoda dominē, ja tiek lietota lielākajā daļā oficiālo jomu: valdībā, valsts iestādēs un izglītības iestādēs. Šeit, lai gan Latvijā oficiāli ir viena valsts valoda – latviešu –, kas ir nostiprināta arī likumos, šim statusam ir neskaitāmi uzkrītoši izņēmumi, kas liecina par de facto divvalodību, kuru esam saņēmuši mantojumā no okupācijas laika rusifikācijas politikas. Latvijā ilgstoši ir pastāvējušas skolas ar mācībām tikai krievu valodā, un, tajās skolojoties, ir izaugušas vairākas paaudzes.

Joprojām problēmas pastāv medicīnas iestādēs, ko vēl pavisam nesen TV24 raidījumā “Dr. Apinis” apliecināja kardioķirurgs Pēteris Stradiņš.[5] Šobrīd viens no jūtamākajiem latviešu valodas apdraudējumiem ir krievu valodas lietojums medijos un publiskajā telpā. Nesen valsts finansētā un Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) pārraudzītā Latvijas sabiedriskā televīzija intervēja latviešu mūzikas grupu “Tautumeitas” krievu valodā Eiropas līmeņa pasākumā, izprovocējot arī atbildi tajā pašā valodā. Vienīgais oficiālais šīs rīcības nosodījums sekoja tikai no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētāja Ivara Āboliņa puses[6]. Paradoksāli, ka skaidrojums tika pieprasīts no institūcijas, kurai pašai būtu bijis jāceļ trauksme – Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) un tās vadītāja Jāņa Siksņa. Skaidrojums sniegts netika, kā arī Latvijas Televīzija uz notiekošo reaģēja nevis, uzņemoties atbildību, bet pārvirzot vainu uz sabiedrību, kura esot nepamatoti agresīvi vērsusies pret mūzikas grupas pārstāvēm. [7]

Šādu otrādi apgrieztu draudu meklēšanas pieeju lieto arī citas institūcijas. Piemēram, Kultūras ministrija 2024. gadā pasūtīja pētījumu “Žurnālistu un citu mediju profesionāļu drošības situācijas izvērtējums”, kuru veica Rīgas Stradiņa universitāte. Tajā, cita starpā, identificēta it kā ievainojama grupa – krievu valodā rakstošu un raidošu mediju žurnālisti, kas biežāk saņem uzbrukumus un draudus (2. lpp.), un pētījuma secinājumus plānots izmantot valsts politikas turpmākā veidošanā. [8]

Valodas vitalitāti nosaka ne tikai oficiālo iestāžu, bet arī vispārēja sabiedrības attieksme pret valodu.[9] Minēšu vairākus piemērus. Dažādu uzņēmumu, žurnālu, mūzikas grupu nosaukumos pārsvarā tiek izmantoti citu valodu elementi (mūsu kultūru reprezentē portāli ar tādiem nosaukumiem kā “Punctum”, “Satori”, “Artterritory” u. tml.). Šāda tendence novērojama arī vārdu došanā bērniem – iedzīvotājiem ir svarīgi, lai tos būtu viegli izrunāt ārzemniekiem. Mūsu pašu valoda un kultūra šādi tiek netieši pozicionēta kā provinciāla, nestilīga vai reprezentācijai nepiemērota. Nereti latviešu valoda tiek uztverta arī kā ekonomiski nekonkurētspējīga, kas, piemēram, rada nepamatotas krievu valodas prasības darba tirgū, uz kurām regulāri spiesti norādīt valsts valodas aktīvisti, aicinot Valsts darba inspekciju rīkoties.

Publiskajā telpā figurē latviešu valodu noniecinoši izteikumi, kas maskējas kā atzinības izteikšana citu valodu zināšanām. Ar šāda naratīva uzturēšanu tiek grauts latviešu valodas pašpietiekamības statuss, radot negatīvus stereotipus par tādu Latvijas iedzīvotāju, kurš zinātu tikai vienu valodu – valsts oficiālo valodu. “Jo vairāk valodu mēs zināsim, jo vairāk durvju pasaulē mums atvērsies. Tas attiecas arī uz krievu valodu. Mums kaimiņos ir Krievija un Baltkrievija, tāpēc krievu valodu nevaram nezināt,” saka bijušais bokseris Mairis Briedis, kurš šajās pašvaldību vēlēšanās Rīgā kandidē no partijas “Stabilitātei”. [10] Baltkrievijas piesaukšana šajā gadījumā ir īpaši cinisks piemērs, jo tiek runāts par valsti, kura sāpīgo cīņu par savu valodu krievu pasaulei ir gandrīz neatgriezeniski zaudējusi.

Ar šādu citu pasaules valodu nezināšanas kritiku tiek apveltīti arī lielu valstu iedzīvotāji, piemēram, spāņi, franči un amerikāņi (arī krievi), kuri zina tikai vienu valodu. Taču viņu gadījumā valodas lietotāju skaits ir mērāms desmitos miljonu, un viņu pozitīvo attieksmi pret savu valodu tas neietekmē. Latviešiem no tā vajadzētu mācīties, jo tas ir būtiski valodas ilgtermiņa izdzīvotspējai.

Protams, Latvijā pastāv arī nozīmīgas latviešu valodu un kultūru veicinošas iniciatīvas gan valstiskā, gan privātā līmenī. Taču to panākumi biežāk aprobežojas ar esošo tradīciju uzturēšanu un dokumentēšanu, nevis mērķtiecīgu ārējo draudu novēršanu un pašpietiekamas valodas telpas radīšanu. Izglītības ministrijas izstrādātās “Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021–2027”, lai gan norāda uz krievu valodas apdraudējumu Latvijā, kopumā iezīmē rožainu ainu, kurā iedzīvotāju aptaujas “liecina par valsts valodas kā sabiedrības kopīgās saziņas valodas lietojuma paplašināšanos un par valodas apguves integratīvās motivācijas palielināšanos” (20. lpp.). [11] Tikmēr parastais iedzīvotājs, izejot uz ielas vai atverot medijus, var pārliecināties par gluži pretējo. Līdzšinējo apdraudējumu papildinājuši notikumi, kas stratēģijas tapšanas laikā vēl nemaz nebija parādījušies – imigrantu vilnis un hibrīdkara aktivitātes saistībā ar Krievijas iebrukumu Ukrainā.

Nenoliedzami, mums ir rakstnieki, dzejnieki, mūziķi u. c. kultūras pārstāvji, kas rada vērtīgu saturu valsts valodā un izceļ latviešu valodas skaistumu un bagātību. Paldies viņiem. Mums ir bijuši un joprojām ir arī brīnišķīgi tulkotāji un atdzejotāji, kas labā latviešu valodā pārceļ pasaules kultūras pieredzi, vienlaikus apliecinot, ka latviešu valodā var pateikt visu to pašu, ko citās valodās. Platformā X mani regulāri iepriecina Ieva Sniedze ar iniciatīvu “Šodienas skaistais latviešu vārds ir …”. Tāpat mani iepriecina blogs “Vārdotāja”, kura autore seko līdzi latviešu valodas attīstības tendencēm un kuru, piemēram, uztrauc, ka mēs nekritiski lietojam “24/7”, mudinot tā vietā lietot apzīmējumu “diennakts veikals”. “Jo – ja kaut kas strādā naktī, tas pilnīgi noteikti strādās arī brīvdienās un svētku dienās.”[12]

Bet ar šīm iepriecinošajām, nelielajām iniciatīvām nebūs pietiekami, lai latviešu valodas nākotne nebūtu apdraudēta. Ir jādara fundamentāli vairāk tieši Latvijas politikā un stratēģiskajā plānošanā, un jābeidz izlikties, ka latviešu valodas uzturēšana un lietošana publiskajā telpā nepamatoti aizskar vai apdraud kādas iedzīvotāju grupas. Tā vietā arvien jāpaplašina latviešu valodas lietojuma jomas un jāvirza tādas iniciatīvas, kas novērš latviešu valodas apdraudējumu nākotnē – par tādām jau kopš tās dibināšanas brīža iestājas “Austošā Saule”.

[1] https://www.endangeredlanguages.com/about/

[2] https://valoda.lv/valsts-valoda/

[3] https://ir.lv/rubrika/tema/mekleju-skolotaju.214038

[4] https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/izglitiba-kultura-zinatne/izglitibas-limenis/preses-relizes/21052-dzimta-un-majas

[5] https://www.la.lv/tv24-krievu-valoda-slimnica-ir-apdraudejums-pacientiem-arsts-komente-valodas-izmantojumu-arstesanas-iestades

[6] https://www.delfi.lv/life/42051922/sovbizness/120072510/soctiklu-lietotaji-sasutusi-tautumeitas-uz-jautajumu-atbild-krieviski

[7] https://www.1188.lv/zinas/latvijas-televizija-pauz-aizstavibu-tautumeitam-atsaucoties-uz-sniegto-interviju-krievu-valoda/48327

[8] https://ppdb.mk.gov.lv/database/zurnalistu-un-citu-mediju-profesionalu-drosibas-situacijas-izvertejums/

[9] https://ich.unesco.org/doc/src/00120-EN.pdf

[10] https://www.santa.lv/raksts/personibas/mairis-briedis-mes-nevaram-nezinat-krievu-valodu-54380/

[11] https://www.izm.gov.lv/lv/media/13858/download

[12] http://vardotaja.blogspot.com/2024/09/ka-es-ienistu-anglu-valodu.html

Novērtē šo rakstu: