Vai Latvijai ir cerības atgūt Abreni?

Teherānas konference notika 1943. gada novembra beigās Irānā, kuru tolaik bija okupējušas sabiedrotās valstis. Vācieši vēl bija okupējuši lielu daļu Francijas un Krievijas, bet Čērčils, Rūzvelts un Staļins jau uz kartes vāciešiem bija atņēmuši Kēnigsbergu par labu Krievijai, Silēziju par labu Polijai, Elzasu un Lotringu par labu Francijai, nedaudz tika arī čehiem un dāņiem.

Šķiet, ka mūsdienu pasaules nākotnes skatījumu nosaka nevis lielvaru prezidenti un ģenerālsekretāri, bet daži slēgti superbagātnieku klubi, kuros, iespējams, prezidenti un ģenerālsekretāri tiek laipni gaidīti.

Ar lielāko varbūtību šādos klubos (tie ir vairāk vai mazāk zināmi, un to eksistence netiek noliegta) Krievijas nākotne jau ir pārskatīta. Un lielvalstu vadītājiem atliks vien vairāk vai mazāk slēgtās sēdēs apstiprināt jau nolemto. Lasot globālo informāciju starp rindām, valstu vadītāju saruna par Krieviju notiks sagadīšanās pēc 8. vai 9. maijā. Un tie, kas tajā dienā ies likt ziedus pie Krievijas uzvaru simbolizējušiem pieminekļiem, iespējams - pat nenojaušot, liks kapu ziedus Krievijas impērijas sabrukumam.

Šķiet, ka Putina nekaunīgais uzbrukums kaimiņvalstij un draudēšana ar kodolieročiem tiešām ir piespiedusi Rietumu varenos sākt sarunas par Krievijas sadalīšanu, jo atstāt neprognozējamu totalitāru režīmu ar kodolieročiem un milzu armiju nozīmē gaidīt jaunas nepatikšanas allažiņ.

Protams, cik var spriest no netiešas informācijas, pasaules varenie vislabprātāk sadalītu Krieviju gabalos vai izsniegtu valstu apliecības Tatārijai, Udmurtijai, Baškīrijai un citām nacionālām valstīm. Tas nav tik vienkārši, jo Staļinam tiešām izdevās nācijas sakausēt, un Krievija ir pārkrievota.

Un tad nu dižo klubu dalībnieki ir pārrunājuši iespēju atdot Abhāziju un Dienvidosetiju gruzīniem, Piedņestru moldāviem, Austrumkarēliju, Hanko pussalu un Vīpurus somiem, Petserus igauņiem un Abreni latviešiem. Šķiet, ka jau ir lemts par Krimu un Donbasu, un tie ir atpakaļ pielemti Ukrainai. Tas nav daudz, bet ir labs iegansts sākumam. Šajā stāstā ir vēl trīs teritorijas, par kurām neizteikšos - Karalauči (Kēnigsberga, Kaļiņingrada), Mandžūrija, kā arī Kuriļu salas un Sahalīna. Katrai no šīm teritorijām ir sava vēsture, savs laiks un savs veids - kā cariskā Krievija, Padomju Savienība vai Krievija tās pievienojusi Krievijai.

Tas, ko es šeit - līdz šai rindkopai rakstīju, ir spekulācijas par kara laika informāciju, kurai, kā zināms, ticēt nevar.

Abrene

Pietālava jeb Jaunlatgale ir latviešu zeme, un mums ir par šo zemi labas domas jādomā. Mums, mūsu bērniem, mūsu mazbērniem šī zeme ir vajadzīga kā jebkurš cits Latvijas novads vai pagasts. Šī zeme šobrīd ir vēl plānāk apdzīvota par Latgali, realitātē pilsētā un sešos pagastos dzīvo mazāk par 8 tūkstošiem iedzīvotāju, lielākoties veci ļaudis.

1944. gadā Latvijai tika atņemts 1075,31 km² zemes - Abrenes (šobrīd Pitālovas) pilsēta un Purvmalas (šobrīd bijušā Purvmalas pagasta teritorija ietilpst Utrojā), Linavas (līdz 1925. gadam Tolkova, tagad Ļinovo), Kacēnu (Kačanovo, tagad daļēji ietilpst Lavros), Upmales (Rodovoje, ietilpst Kačanovā), Gauru (Gavri) un Augšpils (Višgorodoka, tagad ietilpst Gavros) pagasti. Tiesa, dažādos avotos ir atšķirīgi dati par atņemtās zemes platību - līdz pat 1293,6 km², bet jebkurā gadījumā tas ir aptuveni 2% Latvijas teritorijas.

Pietālava (latgaliešu valodā Pītuolova) ir iespējams nosaukums letgaļu pilsnovadam, kas, iespējams, bijis Tālavas pavalsts, citās vēsturiskās anālēs saukts par Atzeli. Izrakumi liecina, ka baltu tautas apdzīvojušas ievērojami plašākus apgabalus nekā pašlaik, arī dziļi Krievijā.

11., 12., 13., gadsimtā šīm baltu tautām kristietību nesa gan no Austrumiem, gan Rietumiem. Pirmais rakstos minētais latviešu kristītājs bija nevis kāds vācietis, bet gan islandietis Torvalds Kodransons, ko 985. gadā Bizantijas imperators Bazilejs II iecēla par Konstantinopoles pilnvaroto sūtni pie baltu ķēniņiem. Bet 990. gadā Polockas ķēniņa Ragnvalda meita Ragnhilda, saukta par Gorislavu, atļāva nodibināt klosteri Krāslavā.

Bizantijas katoļu ticība ienāca Latgalē, un līdz ar to - pārkrieviskošana. Tik tālu, cik 13.-15. gadsimtā tika vācu ordenis ar Romas katoļu ticību, tik tālu baltu ciltis saglabāja savu valodu un tradīcijas, kas tām vēlāk ļāva kļūt par latviešu tautu. Tiesa, vēstures annālēs var atrast ziņas, ka krievi letgaļu pili Augšpilī (pilskalns atrodas apmēram 5 km no Abrenes) nodedzinājuši 1218. gadā, un šajā laikā tur atradusies arī pareizticīgo jeb Bizantijas katoļu baznīca.

Šķiet, ka robežšķirtne bija Izborskas un Ostravas cietokšņi, kas abi atrodas vismaz 40 kilometrus dziļāk Krievijā par Abreni. Jāteic, ka šos cietokšņus nopostīja Livonijas metrs Valters fon Pletenbergs 1501. gadā. 1502. gadā viņš sakāva krievus pie Smiļinas ezera, un kopš tā laika ir iezīmējušās Rīgas arhibīskapijas, Livonijas, vēlāk - Polijas valsts robežas, kur Abrenes teritorija vienmēr piekritusi Rietumu pusei.

Jaunās Krievijas novadu robežas tika vilktas 18. gadsimtā, kad Krievija okupēja visu Latviju. Lielākā daļa Latgales nonāca Vitebskas guberņā, bet daļa - Pleskavas guberņā. Latgaļi, kas dzīvoja Abrenes pusē, bija pareizticīgie, viņiem bija īpatnēja izloksne. Visiem ciemu un sādžu nosaukumiem bija latviska cilme, to nav grūti pārliecināties pat cariskās Krievijas kartēs.

Krievu publicistika apgalvo, ka 1766. gadā Krievijas imperatore Katrīna II dāvājusi šīs zemes kādam gvardes poručikam Pitalovam. Par to, cik šis apgalvojums ir patiess, drošu ziņu nav, vismaz pašā Pitālovas muzejā (tiesa, apmeklēju to 12 gadus atpakaļ) nekādu pierādījumu šim faktam nebija. Toties bija izcelts, ka pirmoreiz miests kaut kādā dokumentā pieminēts ar līdzīgu nosaukumu 1782. gadā, un tur par praporščiku nav ne vārda.

Jādomā, ka Pitālova kā reāls apriņķa centrs izveidojās pēc 1860. gada, kad tika atklāts Pēterburgas - Varšavas dzelzceļš un pusstacija (полустанок), ap kuru tad nu veidojās topošā pilsēta. Lūdzu pamanīt, ka šī pusstacija atradās starp Punduru un Rītupes (Жогово) stacijām, tātad bija gauži nenozīmīga.

Latvijas teritorijā Pitālova tika iekļauta, pamatojoties uz 1920. gada 11. augustā Rīgas Miera līgumu starp Latviju un Krieviju. Šī līguma 2. punktā bija noteikts: "Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai attiecībā uz Latvijas tautu un zemi kā uz bijušās valsts - tiesiskās iekārtas, tā arī uz starptautisko līgumu pamata, kuri še aprādītā nozīmē zaudē savu spēku uz nākošiem laikiem. No agrākās piederības pie Krievijas Latvijas tautai un zemei neizceļas nekādas saistības attiecībā uz Krieviju."

Pitālovu pārdēvēja par Jaunlatgali. 1933. gadā tā ieguva pilsētas tiesības, bet 1938. gadā tika pārsaukta senās latgaļu zemes Abrenes vārdā.

1935. gada tautas skaitīšanas datos redzams, ka Abrenes apriņķī dzīvoja 60 145 latvieši, 45 885 krievi, 1558 ebreji un 648 baltkrievi. Tiesa, Abrenes apriņķī tajā laikā bija iekļauti arī itin latviskie Balvi, Liepna, Baltinava un Viļaka.

Tiklīdz padomju armija, atkarojot teritorijas vāciešiem, ienāca Latvijas teritorijā 1944. gada augustā, tā Latvija pazaudēja Abreni. 22. augustā Maskavā sanākušais LPSR Augstākās padomes Prezidijs pieņēma lēmumu, kurā „griezās ar lūgumu” pie PSRS, lai nodotu Abreni un dažus blakusesošos pagastus Krievijas Federācijai, bet jau nākamajā dienā parādījās PSRS AP Prezidija dekrēts "Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā".

Šajā Pleskavas apgabalā tika formāli iekļāva Višgorodas, Kačānovas un Tolkovas pagastus, atdalot tos no Latvijas PSR, bet Abrene pat netika minēta. Latvijai atrautos Kacēnu un Gauru pagastus ietilpināja KPFSR Pleskavas apgabala Kačānovas rajonā, bet no Gauru, Augšpils, Linavas, Purvmalas pagastiem izveidoja Pitalovas rajonu.

Formāli iegansts teritorijas atņemšanai bija Pleskavas apgabala izveide optimālā veidolā. Patiesībā 1944. gadā, kad Abreni pievienoja Krievijai, Staļina Krievija vēl nebija pārliecināta, vai tai izdosies saglabāt Latviju savā valstī vai ietekmes zonā (kaut Teherānas konferencē tas bija izlemts), un īsti putiniski tika nolemts - pievienojam Krievijai kaut nelielu gabaliņu kaimiņvalsts.

Iespējams, ka kara apstākļos galvenais arguments bija iegūt Krievijas īpašumā dzelzceļa mezglu. Cauri pilsētai gāja nozīmīgais Pēterburgas - Varšavas dzelzceļš, bet vēl līdz Abrenei nonāca Ieriķu - Gulbenes - Balvu dzelzceļa līnija (uzbūvēta kā šaursliežu dzelzceļš 1902. gadā no Pitalovas caur Žīguriem līdz Sitai, 1916. gadā pagarināta caur Gulbeni un Piebalgu līdz Ieriķiem, pārvērsta par platsliežu dzelzceļu 2021. gadā). Bijis arī pirmskara laikā nelietots, bet kara laikā ļoti cietis dzelzceļa posms no Pitālovas uz Sebežu, kurš pēckara laikā ticis atjaunots, bet pēc tam slēgts.

Šobrīd pasažieru vilcieni uz Pitālovu nekursē. Deviņdesmitajos gados Pēterburgas - Varšavas vilciens tika pārcelts uz līniju Novgoroda - Vitebska. Vēsturiskā Varšavas stacija Pēterburgā tika slēgta dzelzceļam, un tagad ir iepirkšanās centrs.

Dažus gadus atpakaļ tika slēgts Pēterburgas - Rīgas un Pēterburgas - Viļņas apvienotais vilciens caur Rēzekni. Vēl aizpērn Pitalovā bijis pasažieru vilciens, kas no rīta braucis uz Pleskavu, bet vakaros atpakaļ, taču pasažieru trūkuma dēļ slēgts. Tad esot slēgts arī pasažieru - kravas vagons no Pitālovas līdz robežai - Skangaļiem (nejaukt ar Skangaļu muižu Liepas pagastā).

Pitālova ir pilsēta, uz kuru tūristi nemēdz traukties. Pašā pilsētā īsti nav, ko skatīt. Krievu tūristu saitos tiek izceltas Latvijas brīvvalsts laikā celtās ēkas, kuras gan padomju laikos lielākoties apšūtas ar baltu ķieģeli.

Visos sešos pagastos Latvijas brīvvalsts laikā tika uzcelta vai nu skola, tautas nams, vai vismaz pagastmāja un pasts. Vēl šobaltdien šīs ēkas izceļas ar gaumi un arhitektūru vietējā ainavā, tiesa, šīs ēkas ir ieguvušas citas krāsas (piemēram, rozā vai gaiši zilu) un funkcijas.

Jāizceļ arhitekta Vladimira Šervinska 1932. gadā Jaunlatgales pilsētā celtā svētā Nikolaja Brīnumdara pareizticīgo baznīca (церковь святителя Николая Чудотворца).

Izcilais Latvijas krievu arhitekts Vladimirs Šervinskis uzbūvējis vismaz 25 pareizticīgo baznīcas, bija aizrāvies ar Krievijas ziemeļu baznīcu stilu. Tiek uzskatīts, ka viņa celtās baznīcas vislabāk šo stilu pārstāv. Vladimirs Šervinskis bijis Rīgas arhibīskapa Jāņa Pommera tuvs draugs un līdzgaitnieks, un par savu uzticīgo kalpošanu krievu kultūrai tika izsūtīts uz Sibīriju. Vēl viņš savas dzīves laikā uzcēlis daudz skaistu namu Ogrē - cik var spriest - vairumu no skaistajiem Brīvības ielas namiem.

Svētā Nikolaja Brīnumdara pareizticīgo baznīca Abrenē sākotnēji bijusi koka baznīca, kur vienīgais krāšņais akcents bijuši zeltītie kupoli, bet padomju laikā baznīca nokrāsota specifiski zilajā krāsā. Iespējams, ka Padomju laikā baznīca ir apšūta ar ziliem un baltiem dēļiem, jo vecās fotogrāfijās baznīca šķiet guļbūve.

Pitālovas Tautu draudzības muzejs un, manuprāt, vienīgais muzejs Pitālovā atrodas Latvijas brīvvalsts laikā celtās svētā Miķeļa luterāņu baznīcas telpās. Cik var noprast, bijusi arī katoļu baznīca (trīsdesmito gadu fotoattēlā), taču tai nojaukts tornis, uz sienas uzzīmēts milzīgs sienas gleznojums (aplupis), veltīts Latvijas pievienošanai Padomju Savienībai 1940. gadā. Vismaz 2013. gadā, kad biju Pitalovā pēdējoreiz, šajā skatā visu laiku noraudzījās vidusmēra auguma metāla Ļeņins uz augsta ,kantaina betona staba. Ļeņins stāv ar izstieptu labo roku, bet ar kreiso velk nost žaketi. Uzraksts uz staba ir „1870-1970”, bet nav ar lieliem burtiem rakstīts, kam piemineklis veltīts.

Manuprāt, nav iemesla, kādēļ Ļeņina piemineklis šajā laikā būtu novākts.

Jāteic, ka Latvijas brīvvalsts laikā pilsēta un seši pagasti bijuši itin kupli apdzīvoti un latviešu īpatsvars bijis ap 40% (šobrīd Abrenē dzīvojot aptuveni 70 latvieši vai latviešu izcelsmes vietējie iedzīvotāji). Lielākā daļa dzīvojuši sādžās ar itin latviskiem nosaukumiem - Brenči, Druviņi, Liniņi, Pureņi, Sīmaņi, Stupāni, Žogova, bet padomju laikā sādžām mainīti nosaukumi. Par krievu domas lidojumu, mainot toponīmus, šobrīd liecina sādžas Buhalovo, Rubilovo, Perestrelovo, Belij Pogreb.

2010. gadā ekskursijā ar fotoaparātiem Pitālovā bijām kopā ar fotomeistaru Lauri Filicu. Tiesa, šajā ceļojumā skaistākās bildes tapa Lauru kolonijā, ko tagad mēdz saukt par Lavri Pečorskije. Lauru pagasts un ciems bija latviešu apdzīvota vieta Igaunijas Austrumu daļā, ko gluži kā Abreni latviešiem Staļins igauņiem atņēma 1944. gada augustā. Lauros līdz tam dzīvoja vairāk nekā 80% latviešu, un ar Ulmaņa valdības gādību šajā Igaunijas pagastā tika uzbūvēta latviešu skola, tautas nams un citas nozīmīgas ēkas. Sagadīšanās pēc Lauros mēs satikām cilvēkus, kas labprāt ar mums runāja latviski, tiesa, ar malēniešu izloksni, jo Lauri allaž bijuši saistīti ar Alūksni, nevis Latgali.

Abrenes vidusskola (nezinu, vai skolai šobrīd pietiek skolnieku) nosaukta Aleksandra Ņikonova vārdā. Man ir bijis gods pazīt šo izcilo cilvēku, kurš bija Berklava valdības lauksaimniecības ministrs un, būdams Abrenes krievs pēc tautības, 1961. gadā tika padzīts kā nacionālkomunists. Viņš nonāca Stavropolē, kur vadīja Lauksaimniecības institūtu, bet vēlāk Maskavā kā profesors un akadēmiķis - Lauksaimniecības Zinātņu akadēmiju, izveidoja daudzo ar lauksaimniecību saistīto ministriju apvienību - bija PSRS Valsts agrorūpnieciskā kompleksa (Госагропром) priekšsēdētāja vietnieks, bija viens no tuvākajiem Mihaila Gorbačova līdzgaitniekiem, pārveidojot sociālo ekonomiku par tirgus ekonomiku. Gāja bojā mistiskā autoavārijā 1995. gadā.

Pirmais stāsts

Šī raksta uzdevums ir aicināt latviešus domāt par mums nozagto zemi, atcerēties nostāstus, rakstīt un runāt.

Pēdējo reizi (līdz šim) Pitālovā pabiju caurbraucot 2013. gadā. Pilsētas mērs tolaik bija bijušais slimnīcas galvenais ārsts, es viņu apciemoju ar pudeli konjaka, aizrunājāmies, un biju spiests pārnakšņot vietējā viesnīcā, kura bija tāda, kādas Krievijā bija viesnīcas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos vai astoņdesmitajos gados - durvis nevērās, tualete un duša kopēja visam stāvam gaiteņa galā, pie kam izsists logs.

Tā nu mēs ar mēru, inteliģentu cilvēku aizpļāpājāmies, un es viņam teicu, ka Latvijai uz simtgadi vajadzētu uzdāvāt kādu Abrenes simbolu.

Vēlīnā vakara stundā vairs ne pie konjaka, bet jau pie vietēja ražojuma šņabja man izdevās pārliecināt pilsētas mēru, ka es organizētu viņam nevajadzīgo Abrenes stacijas nojaukšanu pa akmenim lai uzstādītu to Rīgas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā (iepriekšminēto Šervinska celto baznīcu mērs ne par kādu naudu nebija gatavs pārdot). Vienojāmies par x tūkstošiem latu, un tas kaimiņvalsts kaimiņpilsētas mēram šķita gauži labs arguments piekrist šādam darījumam. Protams, man tādas naudas nebija, bet nešaubījos, ka šādam projektam sponsorus atradīšu.

Mērs apņēmās meklēt līdzekļus jaunas stacijas celtniecībai, kas tad nu būtu moderna un mūsdienīga, bet es - uzdāvāt Latvijas 100. dzimšanas dienai veco Abrenes simbolu. Māris Gailis bija ļoti atsaucīgs un iedegās domā - kā mēs jauksim veco staciju pa akmenim vien un precīzi uzbūvēsim Rīgā.

Diemžēl pilnīgi kategoriski pret šo ideju iebilda gan Kultūras ministrija, gan muzejs. Tad nāca 2014. gads ar Krievijas pirmo Ukrainas karu, un mans Pitālovas kolēģis kļuva Latvijai nedraudzīgāks. Bet man nerealizējās viens no jautrākajiem projektiem.

Šobrīd pasaules ģeopolitiskajā tvērumā labi vien ir, ka to staciju nepārvedām. Ja Putins Ukrainas karu zaudēs (un man šķiet, ka zaudēs gan), ja Krievija tiks dalīta, ja Latvija atgūs Jaunlatgali ar Abrenes pilsētu, tad mums atliks tikai nomainīt uzrakstu uz 1860. gadā celtās stacijas. Tas taču būtu pilnīgi saprotams vilciena maršruts Rīga - Rēzekne - Kārsava - Abrene - Rītupe, jo kaut kur čehu Latvijai saražotos jaunos vilcienus vajadzēs izmantot.

Foto - Lauris Filics

Novērtē šo rakstu: