Vai Latvijas liktenis ir vienmēr būt trešajai starp Baltijas valstīm?
Mortens Hansens16.01.2026.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Diskusijās par ekonomiku Latvijā bieži tiek apspriests jautājums – kādēļ Latvija ir nabadzīgākā no trim Baltijas valstīm un vai tā varētu/vai tai ir reāli pakāpties uz otro vai pat pirmo vietu?
To, ka Latvija patiešām ieņem trešo vietu un ir bijusi trešā tik ilgi, cik ilgi mums ir dati pēc neatkarības atgūšanas, var redzēt grafikā, kas mums rāda: ja vidusmēra Latvijas iedzīvotājam 1995. gadā bija 100 eiro (vai šī summa latos, ja vēlaties) pirkumiem, tad šī naudas summa, pieņemot, ka preču cenas nebūtu mainījušās, 2025. gadā būtu pieaugusi līdz 372 eiro, t. i., vidusmēra iedzīvotājs 2025. gadā varēja nopirkt gandrīz četras reizes vairāk nekā 1995. gadā, un tas ir milzīgs kāpums.
Negatīvais aspekts: vidusmēra Igaunijas iedzīvotājam un vidusmēra Lietuvas iedzīvotājam vienmēr, ikvienā no šiem trīsdesmit gadiem, ir bijis vairāk naudas, ko tērēt, nekā vidusmēra Latvijas iedzīvotājam.
Labās ziņas: Latvijai tomēr ir bijuši labi panākumi šajā ilgajā laika periodā. 30 gados ienākumi Latvijā pieauguši straujāk nekā citur Eiropas Savienībā (ES), izņemot izcilnieci Lietuvu.
Ne tikai izaugsme Lietuvā ir bijusi straujāka nekā jebkurā citā ES valstī kopš 1995. gada, - tā 2019. gadā arī Igauniju ir apsteigusi ienākumos uz vienu iedzīvotāju. Šķiet, ka Igaunijā šis fakts dažiem nepatīk, izlasiet šo lielisko rakstu, kura autors ir igauņu politologs Teniss Sārtss.
Un tā pirmā mācība, cenšoties saprast, kādēļ Latvija ir trešajā vietā, ir nevis skatīties uz Igauniju (lai gan šāda dogma pastāvējusi desmitiem gadu), bet lūkoties uz Lietuvu.
Bet vai trešā vieta ir patiešām svarīga, vai arī tā ir vienkārši muļķīga sacensība? Galu galā Latvijai kopš 1995. gada ir bijušas ļoti labas sekmes ekonomikas pārveidošanā, un ikviens, kurš atceras 1995. gadu, to var apliecināt.
Divi argumenti var būt sāpīgi. Pirmkārt, Latvijas pašreizējais ienākumu līmenis uz vienu cilvēku līdzinās tam, kāds Igaunijā un Lietuvā bija 2016. un 2017. gadā.
Vai, citiem vārdiem, ienākumu ziņā uz vienu cilvēku Latvija no Igaunijas un Lietuvas atpaliek par gandrīz desmit gadiem! Tas ir ļoti vienkāršs – bet arī ļoti patiess – arguments, kādēļ Latvija drīzumā nepanāks abas kaimiņvalstis.
Otrkārt, starpība starp Latviju un Lietuvu šodien ir apmēram 28%. Ja Latvija būtu vienā līmenī ar Lietuvu, tās kopējais IKP (iekšzemes kopprodukts) būtu lielāks par šiem 28% jeb naudas izteiksmē – lielāks par 12 miljardiem eiro. Tas nozīmētu papildus 500 eiro mēnesī uz iedzīvotāju. Vai arī, palūkojoties nedaudz citā rakursā, – trešdaļa no tā tiek samaksāta nodokļos, un tas dotu trīs miljardus eiro nodokļu ieņēmumos, ar ko būtu viegli segt 2026. gadā plānotos 2,16 miljardus eiro aizsardzības izdevumus un vēl paliktu pāri.
Var norādīt uz vairākām ekonomikas politikas kļūdām Latvijā – centieni būt paradīzei banku pakalpojumos nerezidentiem beidzās ar iespaidīgu izgāšanos, un paļaušanās uz tranzītu no Krievijas balstījās pieņēmumā, ka šī kaimiņvalsts būs draudzīga.
Pielieciet klāt to, ka Latvijas ekonomikas attīstība ir ļoti atkarīga tikai no vienas pilsētas – Rīgas, un droši pievienojiet vēl citus argumentus.
Interesanti, ka Lietuvas panākumu stāsts ir pārāk maz izpētīts. Taču acīmredzami tas ir ārkārtīgi svarīgs.
Šo rakstu beigšu ar zināmo teicienu "vai glāze ir pustukša vai pa pusei pilna?". Tā ir pustukša, jo zemāku ienākumu dēļ ir mazāks IKP. Bet tā ir pa pusei pilna, ja palūkojamies, cik tālu Latvija tikusi kopš 1995. gada. Un varbūt – tikai varbūt – šī Baltijas valstu savstarpējā sāncensība ir nedaudz pārspīlēta.
Seko mums 
“Šodien esmu pieņēmis lēmumu atkāpties no aizsardzības ministra amata, lai pasargātu sava tēla paliekas, jo rīt mani tāpat būtu atlaiduši.
Valsts ieņēmumu dienests (VID) savā praksē nereti piemēro bargus sodus, tostarp īpašuma konfiskāciju. Taču aizvien aktuālāks kļūst jautājums – kas uzņemas atbildību un kompensē radītos zaudējumus un morālos pārdzīvojumus situācijās, kad iestādes rīcība izrādās klaji nepamatota? Mūsu advokātu birojs vēlas vērst uzmanību uz nozīmīgu un nesenu Latvijas Republikas Senāta spriedumu, kas iezīmē būtisku pagriezienu privātpersonu tiesību aizsardzībā pret patvaļīgu vai kļūdainu VID rīcību.
Šodien esam nonākuši jaunā eskalācijas pakāpē. Šoreiz vairs neviens nevar aizbildināties, ka “ielidojis draudzīgs drons”. Ir noticis mērķēts uzbrukums Latvijas stratēģiskam objektam - degvielas rezervēm.
Krievijas karaspēks turpina uzbrukumus Ukrainas frontē un vietumis pat virzās nedaudz uz priekšu. Raķetes un droni turpina postīt Ukrainas infrastruktūru, gandrīz ik dienas nogalinot mierīgos iedzīvotājus dažādās pilsētās. Krievija turpina plosīties. Un tomēr pamazām, bet arvien tumšāki mākoņi sāk plesties arī Krievijas pusē.
Katrs ceļotājs un arī mājās sēdētājs ar saviem nodokļu maksājumiem ir gadiem ilgi atbalstījis aviosabiedrību airBaltic. Šis kopējais atbalsts jau ir pārsniedzis pusmiljardu eiro, taču kompānijai joprojām neiet labi un bez valsts atbalsta tā gaisā noturēties nevar.
Mazajiem uzņēmumiem Latvijā jau gadiem ilgi ir jāstrādā apstākļos, kur katrs papildu administratīvais pienākums nozīmē ne tikai laiku, bet arī reālas izmaksas. Tāpēc Ekonomikas ministrija ir nākusi klajā ar priekšlikumu atteikties no obligātajām gada pārskatu revīzijām mazajiem uzņēmumiem. Tas nav radikāls solis – tas ir loģisks nākamais posms uzņēmējdarbības vides sakārtošanā.
Diskusija par “ārējo skatījumu” birokrātijas mazināšanā atklāj dziļāku problēmu – nevis ideju trūkumu, bet drīzāk nespēju tās īstenot sistēmiski un konsekventi. Pēdējo divdesmit gadu laikā Latvijā ir uzkrāta plaša pieredze ar reformām, auditiem un rīcības plāniem, turklāt tā tiek sekmīgi nodota citām Eiropas Savienības (ES) kandidātvalstīm. Tomēr gandrīz visos vērtējumos atkārtojas tie paši secinājumi: procesi ir formāli, atbildība ir izkliedēta, un iniciatīva netiek atalgota.
