Vai medicīnas jomas stratēģiskais svarīgums izpaužas tikai amatpersonu runās?
Oskars Bundža16.03.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad beidzot Nacionālās drošības padome un drošības dienesti pievērsīs uzmanību valsts institūciju gadiem ilgi piekoptai politikai, veicinot ārstniecības personu sertifikācijas procedūru feodalizēšanos? Vai medicīnas jomas stratēģiskais svarīgums izpaužas tikai amatpersonu runās?
Ārstniecības likuma pēdējos grozījumos ietverts pienākums Ministru kabinetam līdz 2024.gada 1.oktobrim izdot jaunus noteikumus, lai reglamentētu ārstniecības personu sertificēšanas, resertificēšanas, eksaminēšanas procedūras. Tomēr Saeimas uzdevums nav faktiski izpildāms. Tas šķiet kā valsts kārtējais mēģinājums jaukties dialektikas procesos, lai organizētu “no augšas” attiecību un ietekmju dinamiku ārstu pašpārvaldes institūcijās. Vai šobrīd būtu īstais laiks?
Kur rast recepti, lai likumdevējam, īpaši Sociālo un darba lietu komisijai iedvestu kaut aptuvenu sajēgu par to, cik liela loma ikvienas valsts veselības aprūpes sistēmā ir praktizēttiesīgiem ārstiem? Un... Vai Veselības ministrija, kas tieši šai laikā izlēma aktīvi, destruktīvi virzīt minētā likumprojekta realizāciju, ir vispār informēta, ka tepat blakus, Eiropā, norisinās karš?!
Saskaņā ar Ziemeļatlantijas līguma 3. panta normu dalībvalstis “katra atsevišķi vai visas kopā ar ilgstošiem un efektīviem pašu centieniem un savstarpējo palīdzību uzturēs un attīstīs savas individuālās un kolektīvās spējas pretoties bruņotam uzbrukumam.”
Ikviena NATO valsts, izņemot diemžēl Latviju, uztver medicīnu kā stratēģiski svarīgu nozari, kur praktizēttiesīgi ārsti ir atslēgas figūras, lai jelkas darbotos. Šā gada 3.janvārī stājās spēkā grozījumi Ārstniecības likumā. Izvērtējot (strikti tiesiski!) atsevišķu tā pantu un pārejas noteikumu jaunās redakcijas, secināms, ka likumdevējs, varbūt pats nesaprotot savas darbības, īstenojis parlamentāro kontroli un apturējis Latvijas Ārstu biedrības Sertifikācijas padomes, kā arī profesionālo asociāciju ievēlēto sertifikācijas komisiju darbību valsts pārvaldē.
Grūti spriest, vai likumdevēja mērķis bija tieši šāds, tomēr ir vispārzināms, ka savulaik, izdodot 2012.g. 16.decembra noteikumus Nr. 943 “Ārstniecības personu sertifikācijas kārtība”, Ministru kabinets sev vien izprotamā veidā tika atzinis minētās privāto tiesību subjektu struktūrvienības par tiesīgām nepastarpināti, apejot biedrību valdes, realizēt valsts varu.
2012.gadā, pirms izdot Noteikumus Nr.943, tābrīža valdībai bija loģisks pienākums informēt Saeimu, ka Ārstniecības likuma norma par ārstu un zobārstu sertificēšanas deleģēšanu ekskluzīvi Latvijas Ārstu biedrībai liedz īstenot saturīgu, jēgpilnu procedūru - minētajam privāto tiesību subjektam trūka gan atbilstošu personāla resursu, gan kapacitātes. Tomēr valdība (tobrīd Ministru prezidents bija V.Dombrovskis, bet veselības ministre - I. Circene; abi pārstāvēja politisko spēku “Vienotība”) izlēma politiski atbildīgi pārkāpt Valsts pārvaldes iekārtas likuma, Biedrību un nodibinājumu likuma atsevišķas normas un nerespektēt elementārus valststiesību standartus. Tiesības realizēt valsts varu un izdot administratīvos aktus ārstu sertificēšanas, resertificēšanas vai tālākizglītības pasākumu atzīšanas jomā ar Noteikumiem Nr. 943 ieguva privāto tiesību subjektu struktūrvienību faktiska apvienība, kas turklāt šķietami pārstāv kādas atsevišķas mantiski vai citādi ieinteresētas grupas intereses. Proti, ar minētajiem Noteikumiem Ministru kabinets politiski atzina ārstu “tālākizglītības mafijas” tiesības.
Šobrīd politisko spēku “Jaunā vienotība” pārstāv ne vien veselības ministrs Hosams Abu Meri, bet arī ministru prezidente E. Siliņa un tieslietu ministre K. Lībiņa – Egnere. Tātad pavērtos it kā izcila iespēja novērst savu priekšteču un Noteikumu Nr.943 radītās kaitējošās ietekmes uz ārstu kadru politiku, bet trūkst, šķiet, politiskās gribas. Turklāt savu viedokli valdībai noteikti paspējusi paust iepriekšminētā “tālākizglītības mafija”. Sīkākas pārdomas būs atsevišķa raksta tēma.
Tomēr nav saprotams, kā valdība domā pildīt likumdevēja uzdevumu izdot līdz šā gada oktobrim jaunus noteikumus, kas reglamentē ārstu sertifikācijas procedūras. Ārstniecības likuma 29.panta otrās daļas norma, kas ekskluzīvi deleģē veikt ārstu sertifikācijas procedūras tieši Latvijas Ārstu biedrībai, joprojām nav mainīta. Tikmēr ārstu vidū biedrība kļūst arvien vājāk leģitimēta, uz ko gadu desmitiem ilgi norāda stabili ļoti zemais pilnsapulču apmeklējums. Organizācija, šķiet, nebūtu spējīga pat savākt kvorumu, lai pašlikvidētos; turklāt biedrībā nav iestājušies ne puse no Latvijā reģistrētajiem visiem ārstiem (detalizētāk - arī kādā no nākamajiem rakstiem).
Kurš pašlaik vēl atļaujas apzināti sabotēt stratēģiski svarīgas nozares darbību?! Kad beidzot Nacionālās drošības padome un drošības dienesti pievērsīs uzmanību valsts institūciju gadiem ilgi piekoptai politika, veicinot ārstniecības personu sertifikācijas procedūru feodalizēšanos? Daudz amatpersonu labi zina par situāciju!
Pastāv provocējošs faktors. Proti, vadošajās ārstu pašpārvaldes organizācijās varu ieguvušās un tām pietuvinātas personas ilgstoši un prognostiski nelabvēlīgi "sirgst” ar Bērnišķīgā Kreisuma slimību. To spiesti respektēt visi Latvijas ārsti, par cik prakses tiesību uzturēšanai nepieciešams Ārstu biedrības izsniegts sertifikāts. Visiem trīs valsts varas atzariem piederošas amatpersonas un publiskie mediji savtīgu iemeslu dēļ ne vien aktīvi uztur minētās slimības simptomus, bet veicina arī “recidīvus”. Savukārt ārstu vidē, saskaroties ar valsts mērķtiecīgi kultivētā administratīvā vājuma izpausmēm, valda kopumā bezcerība vai cinisms par iespēju mainīt pašpārvaldes funkcionēšanas modeli, uzlabot tā kvalitāti. Protams, vāja, mākslīgi “pie dzīvības” uzturēta un likumos ar neloģiski lielu ietekmi apveltīta ārstu pašpārvalde atvieglo darbu gan valsts amatpersonām, gan noteikta profila biznesmeņiem, kā arī advokātiem un pacientu tiesību ekspertiem…
Kreisuma slimības kultūrmarksistiskās izpausmes sasniedza kulmināciju 9.Latvijas Ārstu kongresā, kur ārstu pašpārvaldes organizāciju iniciētajā Gala rezolūcijā citstarp norādīts: “Esošā sertifikācijas un resertifikācijas sistēma ir demokrātisks process, kuru nodrošina profesionālās asociācijas ar Latvijas Ārstu biedrības atbalstu. Ārstu profesionālo organizāciju pašnoteikšanos tālākizglītības, sertifikācijas un resertifikācijas jautājumos nedrīkst nomainīt ar ierēdniecisku procedūru!”
Ļoti būtiski atzīmēt, ka Rezolūcija balsojot pieņemta 2022.gada 24.septembrī. Proti, laikā, kad ikviens no dažādām tribīnēm, uzsverot veselības aprūpes stratēģiski arvien lielāko lomu, klāstīja par “pareizajām izvēlnēm”, ko paģērot tobrīd jau aktīvā karadarbība Ukrainā un ģeopolitiskās situācijas sarežģītība kopumā.
Jēdziens “pašnoteikšanās” nozīmē kādas cilvēku grupas gribas realizāciju attieksmē pret savu darbību, struktūru. Proti, var secināt, ka Rezolūcijas autori traktē ārstu sertifikāciju kā feodālas ieražu tiesības, ko Latvijas Ārstu biedrība pēc saviem ieskatiem, nesaskaņojot ar likumdevēju, var nodot vasaļiem - nozaru profesionālajām asociācijām. Savukārt LĀB šajā “feodāli kultūrmarksistiskajā" mikslī veic ideoloģisko pārraudzību.
Tomēr sertifikācijas vai resertifikācijas procedūras būtība ir prakses tiesību noteikšana, nepiešķiršana vai atņemšana ārstam. Demokrātiskā tiesiskā valstī to var veikt tiešās pārvaldes iestāde vai likumā pilnvarots, valsts strikti pārraudzīts privāts subjekts, turklāt pārskatāmā procedūrā, kas atbilst vispārējiem administratīvo tiesību principiem, respektē valsts konstitucionālo kārtību, kā arī ievēro vispārējos tiesību principu, jo īpaši, tiesiskuma un taisnīguma principu.
Rezumējot - sertifikācijas jomā izdotie lēmumi ir konstatējoša rakstura administratīvie akti. Šādu lēmumu izdošana ir valsts izpildu varas kompetencē, un, par cik tie var skart speciālistu no Satversmes 106.panta pirmā teikuma normas izrietošas pamattiesības (proti, saglabāt ilgstošu nodarbošanos, kas prasa specifisku sagatavotību), sertifikāciju reglamentējošie tiesību akti jāizstrādā strikti saskaņā ar tiesiskās noteiktības principu (sal. sk. “PUBLISKO UN PRIVĀTO TIESĪBU DALĪJUMA NOZĪME UN PIEMĒROŠANAS PROBLĒMAS LATVIJĀ”; Danovskis E., 2015.g. Rīgā – 130., 131., 244.lpp.).
Saeimai ir labas iestrādes, kā tiesiski korekti reglamentēt speciālistu sertifikāciju, piemēram, Psihologu likumā, Veterinārmedicīnas likumā vai Būvniecības likumā un tam pakārtotajos MK noteikumos. Sociālo un darba lietu komisijas deputātiem atliktu tātad vien “pašpikot”, bet trūkst iemaņu vai politiskās gribas. Procedūru tiesisko regulējumu citās nozarēs autors detalizētāk analizēs kādā no nākamajiem rakstiem.
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
