Vai mēs kā „augsti” attīstītās cilvēces pārstāvji esam pelnījuši drošību?

Pirmkārt jau, esmu pilnīgā apjukumā par pasaules sabiedrības, tas ir – visparastāko jebkuru valstu cilvēku naivumu un stulbumu, joprojām no saviem nodokļiem maksājot par šiem dzīvo radību un pašu rokām uzbūvēto infrastruktūru iznīcinošajiem mēsliem, savā naivajā pārliecībā domājot, ka tie ir kaut kādi suverēno valstu drošības un miera garanti. Īpaši jau kopš Otrā pasaules kara, kad sabiedrībai bija jābūt beidzot pietiekami nobriedušai, lai izprastu lietu būtību – kas, jeb pareizāk, kuri tad īsti izraisa karus un konfliktus un kādas ir to sekas -, kā rezultātā reizi par visām reizēm pielikt punktu bruņošanās tehnikas ražošanai uz šīs planētas.

Otrkārt, esmu pamatīgi izbrīnīts, ka daudzo valstu pilsoņi par savu valstu vadītājiem joprojām ievēl tādus līderus, kuri nesaka ne vārda par šo absurdu un neaicina pielikt punktu šo absolūti nelietderīgo mēslu iepirkšanai un ražošanai. Turklāt daži no tiem atsākuši saviem priekštečiem un bērnudārza vecuma puišeļiem raksturīgo mērīšanos ar gailīšiem un, galvenais, draudēšanu viens otram ar tiem. Taču visšokējošākais ir tas, ka liela daļa viņus ievēlējušo pilsoņu to atbalsta, it kā acu priekšā nebūtu vēl kopš pēdējiem mēsliem joprojām kūpošo drupu un sakropļoto vaidu pēc taisnības! Apbrīnojami, cik īsa ir cilvēku atmiņa! Apbrīnojami, cik sekla ir cilvēku domāšana un lietu izpratne laikā, kad paši lielīgi sevi sauc par augstu attīstītiem!

Treškārt, esmu izbrīnīts par jebkuras valsts armijas karavīru, kurš, lai kāds arī nebūtu iemesls, kopš Otrā Pasaules kara ar ieroci rokās atrodas svešas valsts teritorijā. Kā nekā visi nežēlīgie, slavas kārie iekarotāji jau kopš neatminamiem laikiem ir veduši aiz sevis pavadā ar varu un viltu savervētos zaldātus svešās teritorijās ar labiem nodomiem uz lūpām.

Manuprāt, katram sen jau būtu skaidri jāredz, ka militāristi kā suga nevar ilgi dzīvot, ja nespēj savu krutumu un lietderību pierādīt reālā praksē. Līdz ar to viņi priecāsies par jebkuru konfliktu, par jebkuru karu, kaut patiesībā tēlos baigi norūpējušos par valsts drošību un pacilātā balsī muldēs par cēlo tēvijas aizsardzību un pienākumu pret tautiešiem, valsti utt.

Atcerieties jebkuru pēdējo karu zaldāta liecību, kuru ir tūkstošiem! Katrs no viņiem apgalvo, ka sākumā ir bijis pacilāts un skaitījies savas tautas varonis, bet beigu beigās, ieskatoties sevī dziļi iekšā, pats savās acīs ieraudzījis sevi kā noziedznieku! No karavīra pacilātības līdz galīgai apātijai ir tikai daži sulīgi kadri, kas pavīd gar acīm, par ierakumos piedzīvoto bezmiegu, aukstumu, karstumu, smirdoņu, badu un slāpēm, nemitīgo stresu.

Manuprāt, vienīgais attaisnojošais iemesls karavīram ņemt ieroci rokās ir tikai tad, kad ienaidnieks jau ir pārkāpis viņa valsts robežu. Protams, var skaļi pārmest, ka savlaicīgi neuzbrukt pirmajam, redzot draudus pie namdurvīm, ir taktiska kļūda jeb nepārdomāta rīcība. Taču tā var šķist tikai pirmajā brīdī, nejēdzot, ka tā ir slepkavība aiz bailēm, par kuru pašiem kaut kad nāksies bargi samaksāt, jo tāds ir cēloņu un seku likums – ko sēsi, to pļausi. Bet tas idiotisms, kad valstī sāk viens otru apslaktēt un ārdīt infrastruktūru divas vai vairākas sabiedrības grupas, ir ārpus jebkuras kritikas un saprašanas robežām, jo skaidri zinu, ka jebkuras nesaskaņas iespējams atrisināt sarunu ceļā - ar piebildi, ja vien grupu vadoņi to vēlētos.

Savukārt militārie rūpnieki un baņķieri, kuri finansē sevi pierādīt vienmēr gribošos militāristus, nevar ilgi dzīvot cepuri kuldami, ja viņu „lietderīgā” produkcija netiek pielietota praksē. Kā jau teicu, sen jau zināms ar visiem neskaitāmajiem pierādījumiem, ka tieši viņi ir galvenie cilvēku sanaidotāji pasaulē.

Galu galā tas patiešām ir absurds un paradokss vienlaicīgi, ka mēs joprojām maksājam no saviem nodokļiem par mūsu pašu iznīcināšanas mašīnām un neesam vēl patriekuši pie visiem velniem tos, kuri mūs cenšas piespiest par tiem maksāt, vienā laidā biedējot mūs ar tādiem pašiem cilvēkiem kā mēs!  Manuprāt, pēdējais laiks izbeigt šo absurdu!

Manuprāt, vissaprātīgākā valsts aizsardzības stratēģija ir īsta cilvēka cienīga rīcība, kur par ieročiem kalpo tikumiskums un krietnums, kam par palīgiem ņem augstas kvalitātes diplomātijas prasmi un vēsu mieru jebkurā situācijā. Žēl tikai, ka pašlaik mums no tādiem valstsvīriem (un sievām) nav pat ne tik, cik melns aiz naga. Tādas attālas atraugas un parodijas vien gadās. Acīmredzot pašlaik vēl neesam labākus pelnījuši. Tas pats attiecas arī uz valstisko un globālo drošību. Neesam to pelnījuši, jo ļaujam idiotiem un kretīniem valdīt un manipulēt ar mums. Paši vien esam vainīgi!

Nekas! Mēdz teikt: nāks laiks, nāks arī padoms! Visam savs laiks! Taču man personīgi ļoti ir apriebies novērot, kā cilvēce kāpj vienā un tajā pašā sūdu bedrē iekšā atkal un atkal no jauna!

Novērtē šo rakstu: