Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Vēsturiski ir izveidojušās divas ļoti atšķirīgas Turcijas, un kļūst aizvien skaidrāks, ka viena no tām straujiem soļiem dodas iznīcības virzienā – un tā ir eiropeiski, rietumnieciski, pret ortodoksālo islāmu noskaņotā Turcija. Par to – šis fragments no islāma pasaulē notiekošajam veltītās Lato Lapsas grāmatas „Zem Muhameda bārdas”. Grāmata iznāca pērn, bet šā gada beigās gaidāma tās otrā daļa, kas, ļoti iespējams, sauksies "Zem Muhameda palmas".

Ir novembra rīts – drēgns un miglains, kā jau Stambulā šai gadalaikā pienākas. Vēl pirms pārdesmit sekundēm uz platās ielas valda kņada un rosība, kas tik tipiska Turcijas galvaspilsētas centram. Turki nēsājas šurp turp kā jau daždien turki – it kā deviņos daudzviet vajadzētu sākties darba dienai, taču, kā jau Austrumos, lai kā tie arī mēģinātu izlikties par Eiropas pagarinājumu, gandrīz nekas te laikā nesākas un neatveras.

Satiksme ir pabriesmīga, starp automašīnām kaut kādā brīnumainā kārtā izlavierē bariņš meitenīšu nošņurkušās zilās kleitās, uz šo varoņdarbu flegmatiski noskatās ūsains policists, visu ielu pārbļauj vienā no bodītēm uzstādīta aizvēsturiska magnetola ar pašmāju dziesmiņu, kurā reizē ar turciskajiem vārdiem ik pa laikam var saklausīt pieminam „Russian girls”.

Un te pēkšņi neredzams diriģents ar tikpat neredzamu zizli to visu strauji nobremzē. Viss apstājas, viss apklust – absolūti rēgaini un neizprotami. Apraujas „Russian girls” ritmiski valdzinošie slavinājumi, apstājas satiksme, autovadītāji kāpj ārā no mašīnām un stājas miera stājā. Policists, pēkšņi enerģijas pārņemts, mēģina atrast kādu, kurš nebūtu saņēmis ziņu par pasaules gala iestāšanos, – bet tādu nav, šķiet, pat pāris tradicionāli šmaugie kaķi ielas malā ir sapratuši mirkļa nozīmīgumu. Visā pilsētā apdullinoši sāk kaukt sirēnas.

Bet nē, runa tomēr nav par pasaules galu. Ir desmitais novembris, pulksten deviņi un piecas minūtes no rīta. Tieši šajā datumā un brīdī pirms nu jau pamatīga laika sprīža, tālajā 1938. gadā nomira Visu Turku Tēvs – Ataturks, īstajā vārdā Mustafa Kemals, izbijis Turcijas armijas virsnieks. Tieši viņa un neviena cita dēļ Turcija pašlaik ir tāda, kāda tā ir.

Populārs jociņš vēsta – ja tu pārdesmit minūtes neesi redzējis nevienu Ataturku portreta vai statujas veidolā, skaidrs, ka tu nejauši esi pārgājis Turcijas robežu un jau atrodies kādā citā valstī. Taču tas nav tikai jociņš – pilnīgi noteikti pat Padomju Savienībā nebija tik daudz visa veida Ļeņina attēlu un pieminekļu, cik Turcijā ir Ataturku.

Ja Izraēlā un jo īpaši Jeruzalemē jums agri vai vēlu uzdos jautājumu par jūsu reliģisko piederību, tad Turcijā daudz ātrāk jums noteikti uzdos galveno labās uzvedības un audzināšanas eksāmena jautājumu: pēc jautājuma par to, ko jūs domājat par Turciju, nākamais gandrīz noteikti būs – sakiet, lūdzu, ko jūs domājat par Ataturku?

Pareizo atbilžu varianti ir daudzi, taču pēc būtības atbilde var būt tikai viena – ak, kādu lielisku cilvēku jums, jūsu tautai un zemei uzdāvināja liktenis un Dievs! Turklāt atšķirībā no Ļeņina oficiālās slavināšanas Padomju Savienībā par Ataturku lielākā daļa turku, šķiet, patiešām ir fantastiski augstās domās.

Protams, ar turkiem nekad neko nevar zināt. Tieši uz šo pasaules malu attiecas termins „takkiye”, kā tiek apzīmēta sensena islāma metodika, kā maldināt un piekrāpt pilnīgi visus. Vidusmēra turks joprojām ir svēti pārliecināts, ka musulmanis saskaņā ar ticības nosacījumiem drīkst melot un krāpties, ja vien šī krāpšanās ir ģimenes un reliģijas labā.

Taču fakts – lai gan saskaņā ar islāma normām Dievam nevar būt nekādi tuvi radinieki zemes virsū un tamlīdzīgi, Turcijā var šķist, ka te attiecībā uz Ataturku ir taisīts izņēmums. Viņš daudziem ir vismaz gandrīz dievs. Ir, piemēram, tāda Ardahanas pilsētiņa pašos valsts ziemeļaustrumos ar pārdesmit tūkstošiem iedzīvotāju. Šurp reizi gadā sabrauc Ataturka kvēlākie fani, kuri visā nopietnībā vēro, vēro un vēro kalna ēnu, kas noteiktos apstākļos atgādinot modernās turku valsts radītāja profilu. Ja ierauga, tad ir laimīgi.

Savukārt Samsunas ostas pilsētā iedzīvotāji katru gadu deviņpadsmitajā maijā krastā uz rokām iznes Ataturka statuju. Pats neesmu savām acīm šo pasākumu redzējis un atļaujos domāt, ka laikam gan ir runa par citu statuju, nevis to, kas uzstādīta pilsētā, attēlo Ataturku zirga mugurā un bez postamenta ir apmēram piecus metrus augsta.

Bet, ja runa ir par turku mīlestību uz Ataturku, viss var būt – kā nekā šajā datumā 1919. gadā ģenerālis Mustafa Kemals ar tvaikoni “Bandirma” ieradās Samsunas ostā, ar šo dienu sākās Turcijas neatkarības karš, un mūsu dienās šī ir valsts galvenā svētku diena.

Pēc tam, kad Mustafa Kemals pēc neatkarības kara 1923. gadā sasauca parlamentu, deklarēja Turcijas Republiku un kļuva par tās prezidentu, līdz viņa nāvei pagāja tikai piecpadsmit gadu. Viņš dzīvoja ātri un nomira no aknu cirozes, taču reti kuram valstsvīram ir izdevies valsti tik īsā laikā pārtaisīt tik pamatīgi: šeit mainījās pilnīgi viss – no valsts iekārtas līdz pat uzvārdiem un cepurēm.

Jā, patiešām, arī cepurēm: savā vēlmē totāli pārveidot Turciju par mūsdienīgu valsti Ataturks bija pat visā nopietnībā devis pavēli šaut uz katru, kas atļausies turpināt nēsāt veco labo turku galvassegu – fesku.

„Civilizēts starptautisks apģērbs – piedienīgs un piemērots mūsu nācijai, un mēs visi to nēsāsim. Kurpes vai zābaki, bikses, krekli un kaklasaites, žaketes. Protams, viss noslēdzas ar to, ko mēs nēsājam uz galvas. Šo galvassegu sauc par cepuri,” – jā, jā, bija pat īpašs Ataturka cepuru dekrēts.

Reizē ar apjomīgām politiskajām un ekonomiskajām reformām Ataturks nomainīja alfabētu, lika visiem izvēlēties uzvārdu, piešķīra sievietēm vienlīdzīgas tiesības ar vīriešiem – kaut gan pats nekad sievietes par vienlīdzīgām vīriešiem neuzskatīja un arī izšķīrās tāpēc, ka sieva bija pārāk gudra un uz vienlīdzību orientēta.

2005. gadā Turcijā iznāca grāmata par Ataturka vienīgo – un šķirto – sievu Latifu, kuru viņš apprecēja vienā rāvienā un nepilnus divarpus gadus pēc kāzām arī izšķīrās tipiski savā stilā – izdeva dekrētu par šķiršanos, to parakstīja un lika parlamentam to apstiprināt.

Pēc grāmatas izdošanas tās autorei Ipekai Čališlarai nācās stāties tiesas priekšā par Ataturka apvainošanu: grāmatā cita starpā bija aprakstīts, kā Ataturks savulaik bēdzis no grieķu kareivjiem, pārģērbies savas sievas drēbēs. Taču tiesa autori attaisnoja – un gan tas, ka tiesa vispār notika, gan tas, ka autore tika attaisnota, bija visciešākajā veidā saistīts ar Ataturka atstāto mantojumu.

Nekāds īpašais demokrāts viņš nebija un līdz idejas īstenošanai par pilnvērtīgu politisko opozīciju tā arī nenonāca, lai gan nedaudz pamēģināja. Viena opozīcijas partija ar viņa atļauju tika izveidota 1924. gadā, bet jau pēc nepilna gada tiks slēgta, savukārt ar nākamo partiju nesanāca pat tik daudz – kaut gan tās vadīšanai bija izvēlēts viņa sendienu draugs un partijā iesaistīta paša Ataturka māsa, partijas mūžs līdz aizliegšanai bija tikai deviņdesmit trīs dienas ilgs. Pie daudzpartiju sistēmas Turcija nonāca tikai astoņus gadus pēc Ataturka nāves.

Arī no asinsizliešanas Visu Turku Tēvs nevairījās, – divdesmito gadu vidū Ataturks labāko Staļina tradīciju stilā atbrīvojās no saviem iepriekš tuvākajiem līdzgaitniekiem. Tiesa, represijas bija, salīdzinot ar Staļina vērienu, diezgan nožēlojamas – kopā ar nāvi tika notiesāti vairāki simti cilvēku, pēc kā speciāli izveidotie tribunāli tika brīvlaisti.

Tā nu Ataturka nāves atceres brīdī ne tikai apstājas satiksme un skan sirēnas, bet pat mājās cilvēki stāv televizoru priekšā (arī to esmu redzējis pats savām acīm), Turcijas himnas sākumvārdi joprojām ir „Neizsamistiet, kamēr pēdējā krāsns šajā zemē nebūs izdzisusi, sarkanais karogs plīvos debesīs!”, un katra skolas diena Turcijā sākas vienādi: turku bērni nostājas glītās rindās un kolonnās skolu pagalmos un skandē – es esmu turks, es esmu godīgs, es esmu čakls, es esmu gatavs ziedot sevi Turcijas labā, ak, lielais Ataturk, es solos stingri soļot pa ceļu, ko tu atvēri, uz mērķi, ko tu parādīji! Ar likumu ir aizliegts vēl kādai personai Turcijā saukties par Ataturku.

Ataturka mantojuma sargātājiem – kemalistiem ir pilnīgi skaidrs, ka nekādas pārmaiņas valstī vispār nekad nav vajadzīgas: Turcija bija ideāla tāda, kādu to miršanas brīdī bija izveidojis Visu Turku Tēvs, un punkts. Taču nekas pasaulē nav tik vienkārši – gan tāpēc, ka šī sasodītā pasaule mainās, gan tāpēc, ka arī pats Ataturks nebija nekāds viengabala dimanta klucis.

„Viņš nekad nepazaudēja savu galveno mērķi – apvienot turkus un radīt mūsdienīgu valsti. Taču viņš arī bija tikpat sarežģīts kā šodienas Turcija, pretrunu pārpilns, dažādos virzienos vilkts, un tāds ir arī viņa mantojums,” – varu tikai piekrist šim nez kur izlasītajam secinājumam.

Par to, kas tā Turcija tāda īsti ir – Rietumi, Austrumi, Eiropa, Āzija vai vēl kaut kas – faktiski visu pasaka tualetes. Lielā daļā māju arī pilsētās jūs šeit vienā telpā atradīsiet abus principiāli atšķirīgos tualešu paveidus – gan rietumniecisko tualetes podu ar blakus piekārtu papīra rullīti, gan divus kāju paliktņus ar caurumu grīdā pa vidu un blakus noliktu ūdens kannu ar kausiņu. Un tad vēl ir daudz tualešu, kur ir tikai viena vai otra veida tualete.

Tualešu atšķirības attiecinot uz visu pārējo, it kā varētu teikt, ka viena ir salīdzinoši rietumnieciskā Turcija, kas valda Stambulā, Izmirā, Ankārā, Bursā un gar rietumu krastu, bet otra ir islāmiski stingrā Anatolijas Turcija. (Turcijas Eiropas daļa – tā, kas robežojas ar Grieķiju un Bulgāriju, aizņem tikai trīs procentus no kopējās valsts teritorijas, bet visa pārējā atrodas Āzijā.)

Taču jau atkal viss ir daudz sarežģītāk – vispirms jau tāpēc, ka apjomīgā migrācija no laukiem uz pilsētām to visu ir kārtīgi sajaukusi un samudžinājusi. Stambulā jums nāksies kārtīgi nopūlēties, lai pilsētas centrā pamanītu kādu sievieti islāmiskajā galvas lakatā, taču Fatiha rajonā tādas būs absolūtā vairākumā,

„Senie Istanbulas iemītnieki ar nožēlu noraugās uz Anatolijas zemnieku invāziju, kas ir likusi viņu pilsētai izplesties gandrīz līdz plīšanas robežai un atšķaidījusi to tiktāl, ka senās ģimenes nu ir tikai desmitā daļa no pilsētas iedzīvotāju kopskaita. Agrāk Stambila bija zināma savu lapu koku ieskauto ielu, koka ēku un kosmpolītiskās izsmalcinātības dēļ – kaut arī ne sakarā ar ideālo tīrību, ko tai piedēvē nostaļģija –, tagad Stambulu tāpat kā citas Turcijas pilsētas ieskauj pelēku, nepabeigtu daudzdzīvokļu blokmāju kvartāli, kas samētāti fantastiskā haosā,” konstatē turku rakstnieks Orhans Pamuks.

„Reformistu progress, veco turku pretestība, plašo masu nenoteiktība, svārstoties starp divām galējībām, – visas cīņas fāzes starp jauno un veco Turciju var tikt novērota drēbēs. Vecais, neelastīgais turks joprojām valkā turbānu, kaftānu un dzeltenās ādas kurpes... Reformētais turks valkā garu, melnu mēteli, kas aizpogāts līdz kaklam, un bikses, un vienīgā zīme, ka viņš ir turks, ir cepurīte – feska. Turbānotais turks joprojām tic paradīzei un ellei un dodas mājup pirms tumsas iestāšanās... Reformists smejas Pravietim sejā, ir bijis pie fotogrāfa, runā franciski un pavada vakaru teātrī.”

Šis ir nevis kāds mūsdienu teksts, bet gan itāliešu rakstnieka Edmondo de Amiči apraksts par Stambulu tālajā 1878. gadā. Lielais modernizētājs Mustafa Kemals – Ataturks, kurš feskas aizliedza, piedzima tikai trīs gadus vēlāk, taču, kā redzams, jau šajā laikā Turcija atradās starp divām pasaulēm, īsti nepiederot ne vienai, ne otrai. Kā citādi raksturot zemi, kur tikai divdesmit pirmā gadsimta otrajā gadu desmitā pēc pusgadsimta pārtraukuma ar konstitucionālās tiesas spriedumu atkal tiek atļauts galda futbols – spēle, kas iepriekš tika uzskatīta par azartisku un netikumīgu, līdz ar ko tās spēlēšana draudēja (gan ļoti teorētiski) pat ar vairākiem gadiem cietumā.

Vietumis Bosfora jūras šaurums ir patiešām šaurs – tikai daži simti metru, un te bez piepūles var kājām pār tiltu pāriet no Eiropas uz Āziju un atkal atpakaļ kaut desmitiem reižu dienā. Ne jau es esmu izgudrojis poētisko salīdzinājumu, ka faktiski arī ikviens turks ir tāds tilts pār Bosforu, starp Eiropu un Āziju, kurš dzīvo uz robežas starp divām pasaulēm, it kā piederot gan vienai, gan otrai, bet īsti nepiederot nevienai no tām.

„Katra turka dzīvē tūkstošus reižu dienā saskaras tradīcija un mūsdienas. No rītiem manas paziņas turcietes dzer espresso ar saviem mīļotajiem, ēd kruasānus un runā par pasaules literatūru. Bet pēc pusdienām apsien lakatiņus un dodas ciemos pie vecmāmiņām uz tasīti kafijas turku gaumē. Mani paziņas turki dzer alu un iet uz diskotēkām. Bet atliek viņiem iedzert nedaudz pār mēru, kad viņi uzvelk divsimt gadus senas dziesmas. Uzvedas tā, it kā nebaidītos ne no Allāha, ne no Muhameda, bet Ramadānā stingri ievēro gavēni un, tikko viņu dēli pieaug, gatavojas apgraizīšanai,” raksta Turcijas iespaidu grāmatas „Slepkava no aprikožu pilsētas” autors, polis Vitolds Šablovskis.

Viņam ir pilnīga taisnība. Kāda brauciena laikā man acīs patrāpās vietējās avīzes „Hürryiet” publicēta fotogrāfija ar divām sievietēm, kas stāv blakus līdz jostasvietai ūdenī. Viena – musulmaņu peldkostīmā, kas aizsedz faktiski visu, izņemot acis, otra – bez krūštura. „Tā arī ir Turcija,” – redakcijas komentārs, ko palūdzu iztulkot viesnīcas portjē, bija īss un skaidrs. Jautājums tikai – kas no šīs „topless” Turcijas būs palicis pēc, teiksim, pieciem gadiem.

Līdz tam brīdim, kad pie varas nāca pašreizējā prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana partija, Turcijas ekonomiku un politiku lielā mērā kontrolēja laicīgā elite – ģenerāļi, ierēdņi un tiesneši, kuri, lai nu kādi arī būtu no godīguma un nesavtīguma viedokļa, visā nopietnībā sevi uzskata par Ataturka mantojuma glabātājiem un kuriem diezgan kārtīgi nospļauties par konservatīvā un reliģiozā iedzīvotāju vairākuma interesēm.

Mūslaiku Turcijas vēsturē, neskaitot pēdējo neveiksmīgo, ir bijuši veseli četri militārie apvērsumi, kad armijai ir šķitis, ka demokrātiski ievēlētā vara sāk stūrēt kaut kādā ne īsti „ataturkiskā” virzienā. „Turcijā starp islāmu un demokrātiju ir noslēgta laulība. Šīs savienības bērns ir laicīgums. Reizēm bērns saslimst, un turku armija ir kā reiz tas ārsts, kas viņu glābj. Atkarībā no slimības smaguma mēs ievadām vajadzīgās zāles, lai bērns izveseļotos,” – šie vārdi pieder 1997. gada militārā apvērsuma autoram, toreizējam armijas ģenerālštāba priekšnieka vietniekam Čevikam Biram.

„Vajadzīgās zāles” reizēm ir izsniegtas arī diezgan kārtīgās devās. Stambulā es veltu gandrīz pusi dienas, lai savām acīm apskatītu kādu no pilsētas centra un iecienītajām tūristu takām patālu esošu celtni – ne ta pagodai, ne ta mongoļu cepurei līdzīgu būvi, kas ir piemiņas mauzolejs bijušajam Turcijas premjerministram Adnanam Menderesam, kurš 1959. gadā aviokatastrofā brīnumainā kārtā izdzīvoja, kā izrādījās, tikai tāpēc, lai divus gadus vēlāk tiktu pakārts.

Šis populists, kā nu mācēja, mēģināja demokratizēt valsti un liberalizēt ekonomiku, bet visi šie pūliņi 1960. gadā beidzās ar militāro apvērsumu valstij un gadu vēlāk – nāvi pie karātavām pašam Menderesam un diviem viņa valdības ministriem – ārlietu un finanšu. Cietumā viņš bija rūpīgi krājis miegazāļu tabletes, lai tās apēstu visas reizē un tādējādi izbēgtu no necienīgās nāves pie karātavām, – par pakāršanu viss jau bija skaidrs. Bet nekā – viņu pēdējā mirklī izglāba, izpumpēja kuņģi un uzmeta kaklā cilpu.

Cita starpā Menderesa vaina tika saskatīta arī 1955. gadā Stambulā notikušo slaktiņu, kas daudz neatšķīrās no 1453. gada pilsētas ieņemšanas. Britu armija pameta Kipru, Grieķija gatavojās pārņemt visu salu, bet tajā brīdī Grieķijas Saloniku pilsētā kāds indivīds – it kā turku specdienestu aģents – iemeta granātu mājā, kurā bija dzimis Ataturks. Sekas bija grandiozi grieķu (un pie reizes arī armēņu) grautiņi virknē Stambulas rajonu – ar izlaupīšanām, izdemolēšanām, izvarošanām un visu pārējo, kas nu piederas šādam komplektam.

Tiesa, kā gluži pamatoti atzīmēja vēl viens slavens turks Suleimans Demirels, tu vari pārņemt varu ar durkli, bet tu nevari uz tā sēdēt. Laiki mainījās, valsts uzskati arī, un 1990. gada rudenī, Menderesa nāves soda divdesmit devītajā gadadienā Turcijas parlaments viņu reabilitēja, sekoja viņa mirstīgo atlieku pārvešana no īpašās „cietuma salas” Marmora jūrā un apglabāšana šajā Stambulas nomalē. Toreizējais premjers Turguts Ozals, kurš atklāja Menderesa mauzoleju, tagad pats ir apglabāts netālu no viņa kapavietas.

Laiki ir mainījušies, taču ikvienam turku vīrietim divdesmit gadu vecumā joprojām uz pusotru gadu jādodas dienēt armijā: protams, kā visur no dienesta ir iespējams izvairīties, taču tādā gadījumā var rasties problēmas ne tikai ar darba, bet arī ar sievas atrašanu, – tik nopietni šeit lielākoties uztver dienestu armijā. Militārajās skolās programma joprojām ir tā pati, un nākamie armijas komandieri joprojām sevi uzskata par laicīgās, no reliģijas lietām attālinātās valsts sargiem un aizstāvjiem.

Tiesa, likumīgi ievēlētā valsts vara nu ir spējīgāka sevi no šiem aizstāvjiem pasargāt un pēdējos gados ir tiem diezgan pamatīgi apvīlējusi zobus, – un te nu mēs nonākam pie prezidenta Erdogana, kurš jau bērnībā savā puiku bariņā bijis zināms ar to, ka vienmēr sitis pirmais.

Vēl deviņdesmitajos gados Erdogans bija zināms kā pietiekami kaismīgs musulmanis, kurš tāpat nesarokojās ar sievietēm, nelietoja alkoholu un nicināja Eiropas Savienību. Viņš strādāja Stambulas transporta pārvaldē un, ļoti iespējams, tur strādātu vēl joprojām, ja vien boss nebūtu licis Redžepam nodzīt piecmilimetrīgās ūsiņas, kādas nepiestāvot ierēdnim laicīgā valstī. Redžeps atteicās, aizgāja no darba un metās politikā, uzvarot Stambulas mēra vēlēšanās.

1996. gadā Erdogana garīgais un politiskais boss – jau pavisam patrakais „hodža” Nekmetins Erbakans kļuva par premjeru, taču ātri vien savārīja tik daudz visvisādu islāmistisku ziepju, ka jau gadu vēlāk armija sarīkoja visnotaļ mierīgu militāro apvērsumu un „hodžu” bez mazākās pretošanās patrieca. Šajā brīdī, pēc visa spriežot, Erdogans saprata, ka ar atklātām islāma valsts un šariāta idejām Turcijā varu neiegūs un nenoturēs, – nāksies vien izlikties par nedaudz citādu cilvēku.

Viņš pat bija ticis pie desmit mēnešu ilga cietumsoda (nosēdēja gan tikai četrus) par dzejoļa noskaitīšanu, ko tiesa atzina par tādu, kas aicina uz reliģisku karu. Nekā jau šajā dzejolī nebija – „mošejas – mūsu kazarmas, kupoli – mūsu ķiveres, minareti – mūsu kinžali, īstenticīgie – mūsu kareivji”, taču Turcija bija (un ir) tāda zeme, kur, lai „iesēstos”, pietiek arī ar dzejoli. Ir versija, ka tā bija viena no pēdējām reizēm, kad Erdogans teica to, ko patiešām domā un jūt. Pēc tam viņš sāka maskēties aizvien labāk un labāk.

Pirmajos gados Erdogans patiešām izlikās tā, ka prieks skatīties: paziņoja, ka viņa partija pēc noskaņas esot kristīgo demokrātu analogs, kurdiem ļāva publiski runāt savā valodā un atvērt kurdu skolas, sarīkoja pirmo publisko konferenci par armēņu genocīda jautājumiem, visādi izrādīja savu orientāciju uz Eiropu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Bija gan ļaudis, kas jau uzreiz bija bažīgi – izsakoties jau pieminētā Vitolda Šablovska vārdiem, piemēram, tie, kuri politiķus atšķir pēc ūsām. Šis raksturojums, kas vienlaikus apraksta Turcijas kopējo politisko spektru, ir tik jauks un precīzs, ka atļaušos to citēt pilnībā: „Visgarākās ir naconālistiem. Nedaudz īsākas – sociālistiem. Visīsākās – islāmistiem.

Nacionālistiem ūsas ir apcirptas virs augšlūpas un ļoti koptas. Galiņi nokarājas uz leju. Pakava formā tās nokarājas tur, kur beidzas seja un sākas kakls. Viņu partija saucas MHP – Nacionālistiskās rīcības partija. Viņu vidējais vēlētājs sapņo par stipru Turciju un nepieņem ideju par pievienošanos Eiropas Savienībai. Atpūtā viņš brauc tikai uz turku kūrortiem un niknopjas, ka tur ir tik daudz ārzemnieku.

Sociālistiem zem deguna ir aizkariņš, kas krīt uz zobiem. Ja to nekopt, tas lien mutē. Vēlētāji viņus mīl. Vislielāko sociālistisko partiju nodibināja pats Ataturks. Šī partija saucas CHP – Republikāniskā tautas partija. Tās vidējais vēlētājs neiet uz mošeju, dzet alkoholu un brauc kā uz Rietumiem, tā uz turku kūrortiem.

Bet visvairāk no visiem savas ūsas kopj islāmisti. Viņiem ūsām atvēlēts tieši tik daudz vietas, cik nolikusi dabas māte. Islāmisti nēsā ūsas, kas nav garākas par pieciem milimetriem. Islāmisti pēdējā pusgadsimta laikā ir zaudējuši visās iespējamās vēlēšanās. Turki baidījās, ka viņi ieviesīs šariāta – reliģisko tiesību likumu, kas balstās uz Korānu. Nodalīs Turciju no Eiropas un pietuvinās Irānai.

AKP – Taisnīguma un attīstības partijas vidējais vēlētājs dod priekšroku piecmilimetru ūsām, bet viņa sieva nēsā lakatu ap galvu. Viņš neieredz Eiropu, vairās no alkohola un atbalsta pēršanu par laulības pārkāpšanu. Tieši tāpēc pasaule pamira, kad vēlēšanās Turcijā uzvarēja džentlmeņi ar piecmilimetru ūsiņām. Viņu līderis arī ir Redžeps Tajips Erdogans...”

Izprast to, ko Turcijā dara Erdogans, kā tas novērtējams un pie kā tas var novest, nebūtu viegli pat krietni vienkāršākā zemē, – kur nu vēl šādā te, kas tradicionāli vibrē starp Austrumiem, Rietumiem un vēl nezin ko, tā īsti nepiederot ne šur, ne tur, ne vēl kaut kur citur. Un kas gan to ilustrēs labāk nekā stāsts par hidžabu. Turcijas gadījumā runa ir par galvas lakatiņu.

Viena no Ataturka mantojuma sastāvdaļām ir – islāmiskā klasiskā galvas lakata valkāšana mācību iestādēs un valsts iestādēs ir aizliegta, jo modernajā, sekulārajā, islāma reliģijas stingri nodalītajā turku valstī tādam nav vietas. Un no pirmā acu uzmetiena tas izskatās patiešām labi – nav ko te valstī ļaut izplesties visādām islāma prasībām, par kurām absolūti precīzs teiciens par mazā pirkstiņa padošanu velnam.

Taču, ja tā paraudzīties nedaudz atpakaļ, izrādās, ka hidžaba nēsāšanu universitātēs aizliedza drīz pēc kārtējā militārā apvērsuma 1980. gadā, tad to atļāva, tad atkal aizliedza. Ko tas nozīmē reālajā dzīvē? Ka tās turcietes, kuras bija pa īstam islāmticīgas un iziešanu ārpus mājas bez lakata neiedomājās, bija spiestas vai nu doties mācīties uz ārvalstīm vai arī – ja bija trūcīgas – tikai šī iemesla dēļ vienkārši palikt bez augstākās izglītības.

2000. gadā turku studente Nuraja Bezirgana ar lakatu galvā ieradās uz augstskolas izlaiduma eksāmenu, tiesa viņai piesprieda sešus mēnešus cietumā par traucēšanu citu personu izglītībai, – un vai arī tas joprojām izskatās tikpat pareizi, ka demokrātiskā valstī kādam var vienkārši tāpat aizliegt valkāt galvas lakatu? Tad varbūt lakats ir nevis brēcošs dzimumu nevienlīdzības un atpalicības, bet gan sieviešu tiesību ierobežojumu simbols? Viltnieks Erdogans, kuram ar visu viņa tieksmi uz autoritārismu vienalga nepārtraukti nākas lavierēt, lai saglabātu vairākuma atbalstu, saka – savas meitas viņš aizsūtījis mācīties Amerikā, un tur viņas drīkst valkāt lakatu...

Tāpat kā šajā jautājumā ar neskaitāmos citos, kas tā vai citādi saistīti ar islāmu, Turcijas valsts vara nodarbojas ar nepārtrauktu balansēšanu, nebūdama ne īsti laicīga, ne īsti reliģiska. „Valsts nevar būt īsti sekulāra, ja tā ik mēnesi maksā algas sešdesmit tūkstošiem imamu un nosaka viņu iknedēļas piektdienu lūgšanu saturu, reizēm pat līdz pēdējam vārdam. Šis kuriozais paradokss atspoguļojas sabiedrībā, kur sekulārisma aizstāvji pastāv uz valsts kontroles saglabāšanu pār reliģiju, uzskatot, ka tūkstoš trīssimt gadus seni islāma likumi un sociālais diktāts ir nesavienojami ar modernu plurālistisku demokrātiju. No otras puses, islāmisti dod priekšroku liberālākai attieksmei, kas patiešām nodalītu reliģiju no valsts,” konstatē Vitolds Šablovskis.

Taču šī balansēšana var arī beigties: pēdējie notikumi liek domāt, ka viena – rietumnieciskā Turcija var arī izzust, tāpat kā 1979. gadā pazuda meitenes gaisīgās kleitiņās virs celim tepat blakus, Irānā. Atšķirība tikai tā – ja tur ortodoksālo islāmu vienā mirklī atnesa islāma revolūcija, tad Turcijā tas līdz šim ir ieviesies pamazām vien, pamazām vien. 

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

6

Atklāta vēstule Ārlietu ministrijai no partijas “No sirds Latvijai”

FotoOktobra otrajā pusē pasaules mediju uzmanība bija pievērsta diviem barbariskiem aktiem, kas neatstāja vienaldzīgu nevienu.
Lasīt visu...

12

Nožēlojamie (tas nav Viktors Igo)

FotoBiedrības “Latvietis” pārstāvis Leonards Inkins ir Pietiek iesūtījis savu sarunu ar Lieni Apini no laikraksta DDD.
Lasīt visu...

21

Nenoslīkt pašu ambīcijās

FotoNu jau kādu laiku dzīvoju/strādāju Helsinkos, Somijā. Lai arī Somija ģeogrāfiski mums tuva, man (un esmu diezgan drošs, ka daudziem LV cilvēkiem ir līdzīgi) tā iepriekš dažādu iemeslu dēļ ir palikusi ārpus “kadra”.
Lasīt visu...

21

Inteliģences pieci stūrakmeņi

Foto1.Ģenēzes stūrakmens. Latviešu tauta nekad nav bijusi un nekad nebūs izņēmums. Latviešu tautas tāpat kā jebkuras citas tautas kultūras attīstības parametrus, vēsturisko apziņu un politisko apziņu, valstisko gribu un valstisko spēku, revolucionāro potenciālu un sociālo iniciatīvu, sabiedrības intelektuālās prasības un sabiedrības morālās prasības, atpalicības simptonus un izaugsmes virsotnes nosaka inteliģence. Etnosa evolūcijas process ir atgriezenisks: kāda tauta, tāda tās inteliģence, – kāda inteliģence, tāda tauta. Ja tauta ir vārga, tad arī tās inteliģence ir vārga; ja inteliģence ir vārga, tad vārga ir arī tauta. Inteliģences veidošanās faktors ir tautas potenciāls un šī potenciāla kvalitāte. Tāda ir tradīcija attieksmē pret inteliģenci.
Lasīt visu...

21

Par portālu „Delfi” un primitīvu cenzūru

FotoStāsts ir par portālu Delfi. Lai pārāk neizplūstu, pievērsīšos divām lietām. Jau kādu laiku atpakaļ rakstiem par vēlēšanām mainījās komentēšanas sadaļa. Šobrīd ir tā, ka anonīmi bez reģistrācijas nav iespējams ierakstīt komentārus pie rakstiem par topošo valdību.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Vispirms – ierēdņu bezatbildība, pēc tam – mēģinājumi atrast kādu vainīgo

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī...

Foto

Rinkēvičs - caurkritušu politiķu un “savējo” pansionāta turētājs

Mērenu paniku noteikta burbuļa aprindās ir izraisījusi ziņa, ka pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs varētu zaudēt savu amatu....

Foto

Briesmīgā sazvērestība pret Barču un Klaužu

Pēdējo dienu smieklīgākā aktualitāte, manuprāt, ir tā, ka Jānis Klaužs un Aija Barča, kuri 12.Saeimā bija ievēlēti no sarkanzaļo zemnieku, strādnieku un...

Foto

Par ikgadējo inventarizāciju Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Papildu darbs, bet nemaksā

Daļai no P.Stradiņa slimnīcas darbiniekiem trešo gadu pēc kārtas 2018. gadā atkal liks veikt...

Foto

KPV un JKP mīlas dancis

Koalīcijas procesa veidošanu var saukt, kā grib, taču pašreiz potenciālais koalīcijas veidojums man izteikti nepatīk. Iespējams, tādēļ, ka es tajā visā...

Foto

Trīs vēsturiski secinājumi

13.Saeimas vēlēšanas analītiskajai domai nodiktēja (pasacīja priekšā) trīs secinājumus par latviešu tautas stāvokli. Tie ir vēsturiski secinājumi. Visi trīs secinājumi pamato jaunu posmu...

Foto

Par veselības aprūpes sistēmas reformu: augstā dziesma, skani, skani...

Septembrī  vairāki masu mediji ziņoja, ka arvien pieaug pacientu parādi ārstniecības iestādēm. Nenomaksāto pacienta nodevu par valsts...

Foto

Valdošo diagnoze ir bezizmēra vienaldzība. Jeb, kā mēdz teikt – pofigisms

Iesākumā šķita: lielākās līdz šim valdošo problēmas ir iedomība un augstprātība. Jau kādu laiku man...

Foto

Līdz nākamam rudenim pagarināta iespēja parakstīt tautas likumu

Lūdzu informēt visus paziņas - iespēja turpinās: Centrālā vēlēšanu komisija 18.09.2018. atļāva atkārtotai parakstīšanai likumu - atcelt ierobežojumus...

Foto

Kremļa kreisi labējā šaha spēle: Rietumu nacionālistu muļķošana un izdevība, ko Krievijas propagandistiem sniedz ekstrēmie liberāļi

Nav noslēpums, ka Kremlis cenšas ietekmēt izvēlētās valstis saskaņā ar...

Foto

"Saskaņa" izmanto politologu Liepnieku, lai diskreditētu latvisko partiju koalīcijas veidošanas procesu

Nevienam nav noslēpums, ka bijušais Šķēles polittehnologs Jurģis Liepnieks joprojām ir pietuvināts Latvijas varas kuluāriem...

Foto

Vēlēšanas 2018 - koki turpina balsot par cirvi

Varbūt kāds domā, ka protesta balsojums šajās vēlēšanās ir ko mainījis, jo partiju spice nomainījusies būtiski. Diemžēl jākonstatē,...

Foto

Mazvērtības kompleksa ideoloģija

Latvieši ir tauta, kurai regulāri pārmet mazvērtības kompleksu. To dara gan paši latvieši, gan cittautieši, kuri dzīvo kopā ar latviešiem. Tagad jauns iegansts...

Foto

Latvija kā sektu ķīlniece

„Esam apolitiskas, respektablas, akadēmiskas organizācijas. Ar politiku nenodarbojamies, dziedam vien dziesmas,” tā viņi saka, un tas ir gluži tāpat, kā mafija apgalvotu,...

Foto

Īsa pamācība, kā likumīgi novilcināt lietu tiesā

Šobrīd vairs nav noslēpums, ka civiltiesisko strīdu izsķiršana Latvijā ir ne tikai ekonomiski un finansiāli neizdevīgs, bet arī psiholoģiski...

Foto

Vēlēšanu spožums un posts

Spožumu un postu var piedzīvot ne tikai kurtizānes. Spožums un posts var būt arī parlamenta vēlēšanām. Vārdi „spožums un posts” no slavenā...

Foto

Kristīgā morāle un Saeimas vēlēšanas

„Mums ir divas partijas, kuras atbalsta tādus grēkus! Es pat nespēju par to parunāt. Kaut tās ellē sadegtu!” Apmēram šāds bija...

Foto

Vai vērts balsot par partiju ar reitingu zem 5%?

Viens no jautājumiem, uz kuru tiek meklēta atbilde katrās vēlēšanās, ir - vai vērts balsot par partiju,...

Foto

Kāpēc atkal jābalso par mazāko no ļaunumiem?

Es balsošu par to, kurš, manuprāt, ir idiots - par Artusu Kaimiņu. Kāpēc? Tāpēc, ka ir cerība, ka varbūt...

Foto

Es balsošu par Progresīvajiem. Tam ir vairāki iemesli

Pirms kādas nedēļas biju iesācis rakstīt baigo palagu par savu skatījumu uz šīm vēlēšanām, pieeju savai izvēlei un...

Foto

Es savu balsi vēlēšanās atdošu par šodienas patriotiem – Juri un Jutu

Stāsts nav īss, bet varbūt būs Tev noderīgs. Man dažkārt tiek uzdots jautājums –...

Foto

Vēlēšanas un Politika

Šis būs klaji politisks raksts, tā ka, ja kādam tā ir sveša padarīšana vai ļoti nevēlama tēma, es Jūs jau brīdinu iepriekš....

Foto

Suns spalvu met, bet Viktors Valainis (tagad no ZZS) tikumu gan ne

Vēsturē ir pazīstams stāsts par Potjomkina sādžām, kuras uzzīmētas uz maketiem, lai garāmbraucot atrādītu...

Foto

Artuss un viņa Glumova loma

Jautāsiet, kā Artuss kļuva par populistu. Pavisam vienkārši – viņš aizmirsa izkāpt no savas lomas lugā „Arī gudrinieks pārskatās”. Tā bija viena...

Foto

Īsi iespaidi par priekšvēlēšanu debatēm

Šorīt noskatījos LNT debates: 1. Kariņš runā par valdības neizdarībām tā it kā Vienotība vakar nolaidusies no Marsa. Ne mazākās izpratnes...

Foto

Kas ir JKP spice? Lūdzu

Tātad Sandis Riekstiņš. Vēl dažus gadus atpakaļ algots darbinieks RBS Skalsuzņēmumu grupā ar pienākumiem “noturēt meliorācijas tirgu” - meliorācijas, jo viens no RBS...

Foto

Mūsu nozagtajā Greizo spoguļu karaļvalstī valda tādi paši likumi un tradīcijas kā noziedznieku bandās

Nu malacis Roberts. Beidzot kāds no ZRP publiski izsakās par Vienotības (V)...

Foto

Vecu zilcgaļu jaunā iepakojumā? Paldies, nē

Iedomājieties mājas fasādi, kas apvilkta ar dārgi apgleznotu audumu, kas rāda - kāda tā „nākotnes māja” izskatīsies. Apakšā, gan viss...

Foto

Veltījums grupai „Par Zemgali bez vēja ģeneratoriem” (bet arī citiem, kam interesē - kas tur ir ar tiem vēja parkiem)

Es neesmu no tiem, kas cilvēku...

Foto

Par ko balsot: 2014-2018

2014.gada 19. septembrī portāls Pietiek publicēja eseju „Par ko balsot”. Tā bija veltīta Saeimas vēlēšanām. 2014.gadā vēlēšanas notika 4.oktobrī. 2018.gadā tās notiek 6.oktobrī. Tātad...

Foto

DP un SAB priekšnieķeļi metas uz vienu roku ar Kremļa salašņām un noderīgajiem idiotiem?

Kārtējo reizi, rīta agrumā sēžot uz ķemertiņa Krievu laukos, ir tāda vieta...

Foto

Nil Ušakov, „Saskaņa” nav šķīstošā kafija

Lai „Saskaņa” kļūtu par varas partiju, Ušakovam ir jāaiziet no partijas vadības. Uzskatu, ka Ušakova vadībā partija ir zaudējusi jebkādu...

Foto

Krievi teiktu – kad krupis mēģina dr...zt odzi

Šo ierakstu vēlos veltīt mūsu konkurentiem no partiju apvienības Attīstībai/Par (A/Par) un aprakstīt, kāpēc nākamajās Saeimas vēlēšanās par...

Foto

13. Saeimas deputātiem: par grozījumiem likumprojektā, kas regulē Valsts drošības komitejas dokumentus

Pateicamies par Jūsu līdzšinējo atbalstu LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisijas zinātniskajā darbā....

Foto

Viss, kas nav par mani labs, ir FAKE NEWS

Trešdien LTV diskusiju cikla ietvaros ar visām vēlēšanās startējošajām partijām bija uzaicinājusi partijas KPV LV visu apgabalu...

Foto

Zapad un Zupa

„Kā tu sagaidi, ka viņi tev uzbruks? - Heigens domīgi jautāja. Maikls nopūtās. - Dons man pateica. Ar kāda tuvu stāvoša cilvēka starpniecību....

Foto

Ilgtspējības zīlētāji jeb kurus rādīt pāvestam

Zinātnē ir metodoloģiskā prasība katra laikmeta iztirzājumā ņemt vērā toreiz lietoto valodu. Laikmetu izdosies pareizi izprast tikai tad, ja respektēs...

Foto

VK ziņojums par AS "Sadales tīkls" tarifiem apliecina Ašeradena mazspēju

Latvijas Reģionu apvienība (LRA) vairākkārt uzsvērusi, ka AS "Sadales tīkls" (ST) sadales tarifi ir neadekvāti augsti,...