Vai Rīgas vēlēšanu iznākumu noteiks viena konkrēta zemesgabala detālplānojums?
Imants Liepiņš15.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašvaldību vēlēšanām gatavošanās sākusies tādējādi, ka par nodomu atgriezties Rīgas politikā paziņojis Ainārs Šlesers, kas licis sarosīties visiem domē jau sēdošajiem. Tomēr vēl interesantāks par pašu faktu varētu būt iemesls, kāpēc viņam jāpārtrauc samērā komfortablais darbs Saeimas opozīcijā un jātērē lieli resursi varas atgūšanai galvaspilsētā.
Pirms 15 gadiem Šlesers jau guva labus panākumus pašvaldību vēlēšanās, kļūstot par vicemēru ar pieeju “Šlesers naudu pilsētai pelnīs, kamēr Ušakovs to tērēs!”. Princips izrādījās diezgan tuvu patiesībai, jo Ušakova laiku galvaspilsētas tēriņi iedzīvotāju vidū joprojām ir leģendāri.
Nākamā gada jūnijs parādīs, vai Šleseram ar partiju “Latvija pirmajā vietā” izdosies vēlreiz iekāpt tajā pašā upē. Vispirms par šīs partijas kandidēšanu neilgi pēc paša ievēlēšanas Eiropas Parlamentā paziņoja Vilis Krištopans, vēlāk partijas biedri to sāka apstiprināt.
Pienākot rudenim, starta šāvienus viena pēc otras raida arī citas partijas. “Jaunā vienotība” mēra Viļņa Ķirša vadībā publiski apstiprinājusi, ka patlaban gatavojas startēt kopā ar no citām partijām atbirušo deputātu izveidoto “Kodu Rīgai” un kustību “PAR”, kam pašlaik domē ir tikai divi deputāti, toties ar labiem amatiem un algām. Valstiskā mērogā šī politiskā kustība gan ir uzskatāma par politisko mazkustību, jo Eiropas Parlamenta vēlēšanās pa visu valsti spēja salasīt tikai 1666 balsis un savulaik Rīgas domē iekļuva tikai tāpēc, ka bija partiju apvienībā “Attīstībai/PAR”.
Nacionālā apvienība un Latvijas Reģionu apvienība, turpinot pagaidām domē strādāt vienā frakcijā, nolēmušas startēt atsevišķi, apstiprinājis frakcijas priekšsēdētājs Einars Cilinskis, piebilstot — NA jau tagad esot gandrīz pilns saraksts ar kandidātiem, un Rīgā tādus vajag 63 gabalus. Vai LRA lietos savu nosaukumu vai startēs kā “Apvienotais saraksts”, pagaidām ziņas nav atrodamas, jo līdz kandidātu sarakstu iesniegšanai vēl pusgads.
Tikmēr “Latvijas attīstībai” jau daudzus gadus domē apzināti uzvedas kā konstruktīvais un prognozējamais spēks, kurš gatavs piedāvāt liberālo alternatīvu, turklāt startēt atkal gatavojas basketbola funkcionārs un politisko spēļu veterāns Edgars Jaunups, kurš LTV raidījumam “De facto” norāda: “Esmu jau iepriekš kandidējis vēlēšanās un ticis arī ievēlēts, saņemot vēlētāju atbalstu.”
Nešaubīgi, ka “Progresīvie” startēs un tiks pārvēlēti vismaz ar dažiem deputātiem, jo šai partijai, neraugoties uz rezultātu trūkumu Saeimas darbā un diezgan negatīviem darbiem valdībā (atgādināsim, ka šī partija atbild par tām nozarēm, kurās vērojami “Latvijas dzelzceļa” augošie finansiālie zaudējumi, “Rail Baltica” katastrofa, “airBaltic” parādi utt.), elektorāts faktiski nemaz nepieprasa jebkādus izmērāmus darbības rezultātus, jo tie ir cilvēki, kurus interesē sekošana modīgiem pasaules politiskajiem lozungiem, nevis pašu darbavietas vai sabiedrības faktiskā labklājība. Tātad “Progresīvie” var cerēt noturēt savu parasto viencipara rezultātu, kādu tie iegūst, startējot vēlēšanās vieni paši.
Līdzās Šlesera rīcībai otrs lielais nezināmais būs ZZS rīcība. Pirmkārt, tagad Zaļo un zemnieku savienības sastāvā ietilpst LSDSP, kuras mērs Gundars Bojārs gadsimtu mijā samērā sekmīgi vadīja Rīgas domi un kam vēl tagad ir spēcīga vietējā nodaļa.
Otrkārt, par vienu no iespējamiem saraksta līderiem tiek minēts bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs, kurš savulaik jau reiz tika sekmīgi “iespēlēts” lielajā politikā, izmantojot tieši Rīgas vēlēšanas, lai arī toreiz ZZS pat nepārvarēja 5% barjeru Rīgā, taču kandidātu publicitāte nostrādāja nākamajās Saeimas vēlēšanās.
Treškārt, tagad ZZS ir spēcīgs sabiedrotais Rīgā — partija “Gods kalpot Rīgai”, kuras līderis Oļegs Burovs tika ievēlēts Saeimā no “Latvija pirmajā vietā”, taču nespēja nosēdēt opozīcijā un pārgāja pie ZZS. Viņa partijas domnieki jau iepriekš pierādīja, ka spēj tikt pārvēlēti Rīgas domē arī bez ZZS palīdzības.
It kā ar to nepietiktu, populistisko vēlētāju daļu pārdalīt pieteikties varētu arī “Suverēnā vara” un joprojām eksistējošās Jaunās konservatīvās partijas biedri, bet krievvalodīgās politikas veterāns Jakovs Pliners jau laikus pametis domes “ždanokiešu” frakciju, lai pieslietos sava kādreizējā domes kolēģa Alekseja Rosļikova “Stabilitātei!”. Protams, atkal kandidēs “Saskaņa”, kam tāpat saglabājas diezgan jūtama vilkme savā konkrētajā elektorātā, ko no Briseles ar savu nezūdošo popularitāti pat nekandidējot varētu pabalstīt Nils Ušakovs.
Ar šādām prognozējamām starta pozīcijām konkurence izskatās pat spraigāka nekā Saeimas vēlēšanās — Rīgas domē par 40 deputātiem mazāk, un piedalīties var arī pilsētas mēroga politiskie spēki, turklāt galvaspilsētā procentuāli lielāks krievvalodīgo vēlētāju procents nekā valstī vidēji. Tāds faktors kā kara dēļ Rīgā nonākušie Ukrainas bēgļi vēl šoreiz nemainīs vēlēšanu rezultātu, jo pat valodu apguvušie varēs sākt naturalizēties mūsu pilsonībā vēl tikai pēc vairākiem gadiem, savukārt citu ES valstu pilsoņi (kam arī ir tiesības balotēties un balsot tajā dalībvalstī, kur viņi faktiski dzīvo) Rīgā tomēr atrodami pārāk mazā skaitā, lai izlemtu rezultāta sadalījumu.
Acīmredzamākais iemesls, kāpēc Šleseram rodas motivācija atkal startēt Rīgas domes vēlēšanās nevis piedalīšanās pēc, bet, lai uzvarētu, atrodams Andrejsalā. Pēc divu gadu desmitu stāvēšanas uz vietas beidzot ticis izziņots lielmēroga būvniecības pasākums “Andrejsala Waterfront”, kas top kā arābu investoru un vietējo zemes īpašnieku kopprojekts. Jau no paša sākuma tas tiek pozicionēts kā projekts, kas tiek vērsts pamatā ārzemju pircēju virzienā, jo vietējam patēriņam nepieciešamo jauno dzīvokļu un biroju pieprasījuma apjoms tiek pilnībā nosegts esošo būvniecības projektu ietvaros.
Sākotnēji investoru pārstāvji rīkojās gluži loģiski — uzsāka sarunas ar pašvaldību, kas vainagojās ar saprašanās memoranda parakstīšanu: investori radīs darba vietas un attīstīs Andrejsalu, no pilsētas pretī prasot tikai to, kas pašvaldībai tāpat ir jānodrošina — pieslēgumu maģistrālajiem ūdensvadiem, kanalizācijai, siltumtīkliem un citai infrastruktūrai. Taču tad parādījās informācija, ka šādi paši “Waterfront” projekti tiekot plānoti Serbijā un Baltkrievijā (tiesa, ar pilnīgi citu akcionāru struktūru, taču to pašu vadību), un ar to pietika, lai Rīgas mērs un tātad visa dome pakāptos malā no projekta atbalstīšanas.
Kā redzams no pašlaik spēkā esošā galvaspilsētas plānojuma, kas ikvienam bez maksas un reģistrēšanās apskatāms vietnē “Georiga.lv”, Andrejsalas apkaimē nemaz nav izstrādāts jauns detālplānojums pēc tam, kad ostas aktivitātes tajā ir beigušās, jo tikušas pārceltas uz Daugavas otru pusi. Kartes dati rāda: “Plānotā (atļautā) izmantošana — centru apbūves teritorija”, vienlaikus norādot: “Detalizēta plānotā (atļautā) izmantošana” — to pašreizējais plānojums nemaz nenosaka, tāpēc zemesgabaliem nav piešķirts plānotās (atļautās) izmantošanas kods. Spriežot pēc apbūves plānu vizualizācijām, projektā gandrīz visām ēkām būs jāatbilst daudzstāvu dzīvojamās apbūves kodiem DzD1 vai DzD2, taču patlaban Andrejsalas zemju vairākumam nav piešķirts vispār nekāds kods, ja neskaita ūdensvadu izbūves kodus TIN11 un TIN12 dažās vietās. Faktiskā daudzdzīvokļu kompleksu, atpūtas vietu, kafejnīcu un veikalu telpu izbūve iespējama tikai pēc attiecīgu apbūves kodu maiņas. Vietām spēkā arī iepriekš noteiktās sarkanās līnijas.
Līdz ar to, ja vērtējam notikumus pēc to pašreizējās attīstības gaitas, Šleseram nekas cits neatliks kā veidot masīvu kampaņu uzvarai pašvaldību vēlēšanās un varas pārņemšanai Rīgas domē, lai varētu veikt nepieciešamos grozījumus detālplānojumā un citos pašvaldības dokumentos. Kā izteicās viena no aptaujātajām amatpersonām: “Kur ir garantija, ka šis nav vienīgais objekts, kam Šlesers gribētu nomainīt detālplānojumu?”
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
