Vai tiešām vēlme uzkalpoties un iztapt kādam pārprastam ārzemju diktātam dažiem galīgi aptumšojusi prātu?

Formāli runa ir par šobrīd Saeimā karsti apspriesto likumprojektu "Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likumā", bet patiesībā tēma ir daudz plašāka un nopietnāka – par pēdējos gados notiekošo tiesiskas valsts pamatvērtību degradāciju.

Atkal grasāmies nopietni pārcensties

Jau sen esam apraduši ar to, ka pārmērīgi, nekritiski un iztapīgi cenšamies ieviest neskaitāmas birokrātiskas, it kā Eiropas Savienības ietvara prasības, necenšoties iedziļināties un ņemt talkā veselo saprātu, lai ievērotu kaut minimālas savas nacionālās intereses un vajadzības. Jau esam pieraduši pie dažreiz nevajadzīgiem un nepārdomātiem ierobežojumiem biznesam, kā arī pārmērīgiem un pat absurdiem nodokļiem (darba nodokļi, datu nesēja nodoklis utt.). Bet šoreiz esam aizgājuši stipri par tālu.

Ierobežot Satversmē garantētās personu tiesības uz uzņēmējdarbību un īpašumu, turklāt darot to prettiesiskā ceļā un tikai tādēļ, ka personai nav "nevainojamas reputācijas", ir nepieņemami un ļoti bīstami. Likumprojekta autori ciniski ignorē tiesiskuma pamatprincipus un, šķiet, dara to jau sen.

Valsts kļūdas jau apdraud mūsu īpašumus

Jau tā tiesiskumu valsts šobrīd vairs īpaši labi nenodrošina. Uz oficiāliem valsts reģistriem vairs nevar paļauties. Noziegumi tiek atklāti lēni vai pat netiek atklāti vispār. Noziedznieki jūtas arvien brīvāk.

Piemēram, izrādās, ka vairs nevaram paļauties pat uz Tieslietu ministrijas padotībā esošo Zemesgrāmatu un tās oficiālajiem ierakstiem. Paskatiet kaut vai pēdējo, bet, šķiet, ne vienīgo līdzīgo gadījumu, kad valsts iestāžu pieļautā brāķa dēļ īpašumu draud atņemt māksliniekam Vilipsonam, kurš 2017. gadā iegādājies dzīvokli Zirņu ielā. Dzīvoklis iegādāts likumīgi, pirms tam bijis bez apgrūtinājumiem reģistrēts zemesgrāmatā, un ģimene to sekmīgi pārreģistrējusi uz sava vārda. Šķiet, lieta darīta, īpašums ir Zemesgrāmatā, un viss ir kārtībā... Bet kas tev deva. Tagad, pēc trim gadiem, izrādās, ka pati valsts ir pieļāvusi kļūdas un neizdarību, tajā skaitā lēnu izmeklēšanu kādā 2014. gadā sāktā procesā (kuram arī šobrīd neredz gala), kā arī aizmirsusi par šo procesu informēt Zemesgrāmatu. Rezultātā tagad pati vainīgā persona – valsts pieprasa atņemt labticīgam ieguvējam likumīgi iegādātu un reģistrētu īpašumu par labu... pati sev!

Diemžēl klajš piemērs tam, ka uz valsts oficiāliem reģistriem un procedūrām vairs nevar paļauties. Arī pie tā jau sākam pierast. Ar šausmām saprotam, ka brāķi valsts iestāžu darbā arī turpmāk labos uz pašu cietušo rēķina. Pat neatceramies vairs, ka šos dienestus jau tā mēs paši apmaksājam ar savu nodokļu naudu...

Saprotu, kļūdas var gadīties katram, arī valstij, – bet tad tās arī pašai jālabo un ne uz cietušo rēķina. Lai iestādes izmeklē, ķer un soda noziedzniekus, piedzen no viņiem skādi, ja spēj, bet lai liek mierā godīgus cilvēkus, kuru vienīgā kļūda ir paļaušanās uz valsti, tās oficiālajiem reģistriem un procedūrām.

Uzņēmēji nav noziedznieki

Ar noziedznieku ķeršanu mūsu valsts atbildīgajiem dienestiem arī iet gluži kā pa celmiem. Kaut vai atceramies arvien neatklātās pasūtījuma slepkavības, reiderisma gadījumus, tiesu izpildītāju patvaļu, plaukstošo korupciju un tamlīdzīgi. Lielbritānijā spēj ātri un precīzi atklāt pat citas valsts specdienestu veiktus noziegumus, piemēram, Ļitvinova un Skripaļu indēšanu. Motivētu entuziastu brigāde Bellingcat spēj ātri un precīzi atklāt Navaļnija indēšanas lietu līdz pat iesaistīto personu vārdiem. Dīvaini, ka mūsu izmeklēšanas iestādes, šķiet, nespēj neko tamlīdzīgu. Ilgstoši.

Un tad nu, netiekot galā ar noziedzību, vēlamies ķerties pie pēdējā salmiņa – paātrinātā tempā atzīt par gandrīz noziedzniekiem un represēt ievērojamu skaitu uzņēmēju, balstoties uz to vien, ka viņiem nav "nevainojamas reputācijas"... Bez tiesas, bez pienācīgas izmeklēšanas, bez iespējas likumā noteiktā kārtībā aizstāvēties...

Kur palikusi nevainīguma prezumpcija?

Kur palikušas cilvēka Satversmē garantētās tiesības uz īpašumu un brīvu nodarbošanās izvēli?

Kur palikušas cilvēka tiesības uz neatkarīgu un taisnīgu tiesu?

Jau tā uz uzņēmēju pleciem gulstas pārmērīga birokrātija, nodokļi un vēl pienākums "ziņot, kur pienākas". Esam iebaidījuši bankas, iebaidījuši klientus, jau radījuši daudziem nopietnus sarežģījumus.

Vai vēlamies pilnīgi atbrīvot Latviju no uzņēmīgiem cilvēkiem un viņu uzņēmumiem? Kurš tad organizēs ražošanu, gādās par kopproduktu, maksās nodokļus un dos darbu iedzīvotājiem? Valsts?!

Privātīpašums ir brīvas valsts pamats

Vai tad nav pašsaprotami, ka tiesiskā valstī atsevišķām uzraugošām institūcijām nedrīkst piešķirt paplašinātas un vāji kontrolētas pilnvaras ierobežot personu pamattiesības un atņemt viņu īpašumus? Vai tad jebkurā gadījumā jautājumi, kas saistīti ar mantas konfiskāciju vai atsavināšanu, nebūtu vismaz ļoti rūpīgi un plaši jādiskutē? Vai tad gala lēmumus obligāti nebūtu jāpieņem kompetentai tiesai, nevis atsevišķām izmeklēšanas iestādēm?

Protams, noziedznieki ir jāķer un jāsoda. Tas ir valsts izmeklēšanas iestāžu uzdevums, ar kuru tās šobrīd ne sevišķi labi tiek galā. Ķeriet noziedzniekus, sodiet tos, atņemiet arī īpašumus, ja tas paredzēts Krimināllikumā! Bet dariet to tiesiski. Atcerieties, ka tiesiskā valstī cilvēku par noziedznieku var atzīt tikai tiesa, turklāt izejot atbilstošu procesu, kurā garantētas arī aizdomās turētā tiesības uz aizstāvību.

Zaudējam Atmodas vērtības

Saistīt nopietnas cilvēku pamattiesības ar viņu "reputāciju", ko vērtēs "atsevišķas iestādes" pēc neskaidriem vai vēlāk "Ministru kabineta noteiktiem" kritērijiem, ir nepiedodami un bīstami. Tas ir ceļš uz tiesisko nihilismu un diktatūru. Tas ir uzbrukums tiesiskas valsts pamattikumiem. Tas ir uzbrukums tiesiskas un demokrātiskas valsts pašiem pamatiem.

Un nav pat skaidrs, vai to šobrīd dara kādi pašmāju entuziasti, lielinieku pēcteči vai kādi Latvijas valstij naidīgi ārēji spēki. Iespaids uz valsti no tā nemainās. Rezultāts (un varbūt arī uzdevums) visos gadījumos ir viens - graut Latvijas valsts tiesiskos un saimnieciskos pamatus. Tiek grauta uzņēmēju, potenciālo ārvalstu investoru, katra iedzīvotāja paļāvība uz mūsu valsts institūcijām.

Tās nav tās demokrātiskās vērtības, par kurām cīnījāmies Atmodas laikos.

Nu sakiet, kurā tiesiskā valstī revolucionārā sirdsapziņa tiek pielietota likumīgas un taisnīgas tiesas vietā?

Vai tiešām vēlme uzkalpoties un iztapt kādam pārprastam ārzemju diktātam dažiem galīgi aptumšojusi prātu? Kurā tiesiskā valstī vēl ir aizdomājušies līdz represijām un īpašuma atsavināšanai "reputācijas dēļ"?

Kurā tiesiskā valstī kritērijus cilvēka pamattiesību ierobežošanai, represijām un īpašuma piespiedu atsavināšanai nosaka Ministru kabinets?

Kāds varbūt mierinās, ka Ministru kabinets jau noteiks "saprātīgus" kritērijus, kas būs labi visiem, bet tas jau, ziniet, tāds ticības, ne tiesisks jautājums. Un, pat ja tāds brīnums tiešām notiktu, katra nākamā valdība var šos kritērijus mazliet "uzlabot". Taciņa jau iestaigāta, tauta pieradusi un samierinājusies. Atcerēsimies, ka daudzi asiņaini diktatori un noziedzīgi režīmi savu ceļu ir sākuši tieši ar "labiem nodomiem". Sak, "atņemsim mantu tiem budžiem un atdosim strādniekiem".

Gribam brīvu vai policejisku valsti?

Brīvā valstī nav pieļaujama prettiesiska cilvēku pamatbrīvību ierobežošana. Brīvā un tiesiskā valstī nav pieļaujama ārpustiesas cilvēku represēšana. Brīvā un tiesiskā valstī valdība nevar nedz spriest tiesu, nedz arī apstiprināt "kritērijus", pēc kuriem, apejot tiesu, cilvēkus sodītu kādi īpaši pilnvaroti "dienesti".

No nopietniem un tiesiskai valstij piestāvošiem likumiem ir jāizņem atsauce uz tādu ēterisku un plaši tulkojamu jēdzienu kā "nevainojama reputācija". It īpaši, ja runa ir nevis par direktora posteni augstdzimušu meiteņu ģimnāzijai, bet gan par nopietnām represijām un iespējamu īpašuma konfiskāciju. Pretējā gadījumā nu gluži kā pie Staļina katru cilvēku varēs atzīt par "likumam neatbilstošu", atņemt īpašumu un pēc vajadzības izrēķināties.

Absolūti nepieņemami ir virzīt šādus, tiesiskās valsts pamatprincipus graujošus likumprojektus steidzami, klusi un, izvairoties no to pienācīgas apspriešanas gan ar konstitucionālo tiesību ekspertiem, gan ar tautsaimniecības ekspertiem, gan ar sabiedrību – tai skaitā dažādām nozaru asociācijām.

Šā gada 1. martā paredzētā atskaitīšanās starptautisko aizdevēju auditoriem FATF un "Moneyval" nav attaisnojums nepiedodamai tiesiskuma degradācijai Latvijā. Ja valdība un tās dienesti ir novilcinājuši kvalitatīvu likumu izstrādi, viņiem jāuzņemas par to atbildība, ne sabiedrībai. Pamatvērtības un pamattiesības, tajā skaitā tās, kas garantētas Satversmē, ir mūsu svēts mantojums, un tās nevar upurēt tikai tādēļ, ka valdība nespēj tiesiskā ceļā cīnīties ar noziedzniekiem.

Par brīvu Latviju ir jācīnās katru dienu

Līdz šim klusu ciešot un ar zināmu nolemtību esam jau pieraduši pie nepiedodamām klientu kontu bloķēšanām mūsu bankās, atteiktiem pakalpojumiem vai pat iesaldētiem privātiem finanšu līdzekļiem. Un tas viss bieži vien tikai uz neizskaidrotu aizdomu pamata...

Tagad, pēc jaunpiedāvātajiem grozījumiem arī, piemēram, grāmatvežiem varēs bez tiesas atņemt viņu uzņēmumus, ja kaut kas nebūs pareizi iegrāmatots vai ja kāda klienta reputācija būs "sašķobījusies". Diez vai sabiedrības interesēs būtu panākt, lai Latvijā uzņēmējiem varētu atņemt uzņēmumus un īpašumu par skaistu acu, piedodiet, nevainojamas reputācijas trūkumu.

Vēl viena interesanta nianse. Vērtējot personas reputāciju, paredzēts vērtēt arī ģimenes locekļu, darījumu partneru un citu personu, ar kurām tām ir "ciešas attiecības" reputāciju. Nu tik tiešām, turpmāk būs jāpiesargās ar kādu pat sirsnīgāk sasveicināties. Ja nu pilnvarotās iestādes to piefiksē un pēc tam atņem īpašumus, vai nu vienam vai otram, vai abiem...

Vēlreiz uzsvēršu - piedāvātie likuma grozījumi apdraud Latvijas valsts un demokrātiskas sabiedrības pamatvērtības. Un nebūs gana, ja tos tagad vienkārši piefrizēsim līdz puslīdz pieņemamam līmenim. Ir jāsāk nopietna diskusija par atgriešanos pie tiesiskas valsts pamatvērtībām.

Citādi pazaudēsim – vispirms savas tiesības un pēc tam arī pašu valsti.

Tā vien reizēm šķiet, ka kāds tieši to arī cenšas panākt.

Novērtē šo rakstu: