Vai var ticēt veselības ministrei, kas farmācijas un stentu kompāniju apmaksātā pasākumā nometa kurpes un metās dejot vilcieniņā

Ar visiem Endokrinoloģijas nodaļas ārstiem esmu gadiem pazīstams, liela daļa pie manis stažējušies ASV (lielai daļai to mūsu ģimene vai LĀZA - Latviešu Ārstu un zobārstu apvienība - arī apmaksājusi, jo slimnīcai naudas nebija). Kopā apskatīti daudzi sarežģīti pacienti, un nolasītas daudzas lekcijas (nekad nevienai Latvijas organizācijai par to neesmu prasījis atlīdzību).

Par konkursu Endokrinoloģijas centra vadībā ar mani runāja visi centra ārsti jau no brīža, kad atgriezos 2019. gada aprīlī. Augustā devos uz NVD, lai uzzinātu, kas būtu jādara, lai varētu Stradiņos attīstīt telemedicīnu un grupas terapijas plānus pacientu aprūpē, aprēķināju, cik tas viss varētu maksāt, vairākkārt detalizētu plānu nosūtīju profesoram Pīrāgam, kas ar to iepazīstināja kolektīvu un slimnīcas vadību.

Plānā demonstrēju, kā endokrinoloģijas centrs var slimnīcai kļūt pelnošāks un ar lielāku akadēmisku izcilību. Arī slimnīcas vadībai tos nosūtīju pats. Konkursu neizsludināja. Tā kā nebiju saņēmis Latvijas endokrinologa sertifikātu un, protams, visiem gan publiski, gan privāti pateicu, ka piedalīšos padomes un valdes konkursos Stradiņa slimnīcā, līdz ar to tika nogaidīts.

Jau novembrī padomes konkursā komisijai prasīju, vai ir iespējama varbūtība, ka varētu apvienot padomes locekļa amatu (stratēģisko vīzijas amatu, alga 3000 eiro) ar praktisku darbu, skatot pacientus un vadot centru (alga par to nebūtu jāmaksā), ja mani apstiprinātu, un visi teica, ka jā. Konkursā kā nevērtējošais loceklis piedalījās valsts sekretāre Umbraško Mūrmane, kas arī to visu dzirdēja un ir Stradiņu slimnīcas kapitāldaļu turētāja.

Janvārī saņēmu endokrinologa sertifikātu. Slimnīcas vadība zināja, un par to tika runāts mēnešiem, ka būtu jāorganizē konkurss uz Endokrinoloģijas centra vadītāja amatu.

Tad, kad bija skaidrs, ka nebūšu ne padomes, ne valdes loceklis, "februāra sākumā" tika slēgta Endokrinoloģijas centra vadītāja pozīcija un konkurss nenotika. Jaunais valdes vadītājs, bijušais Šķēles partijas biedrs un valsts sekretārs, kurš neko nespēja uzlabot universitāšu slimnīcu darbā 10 gadus, uzsāka darbu 9. februārī... Jocīgi, ka endokrinologu kolektīvs par to netika informēts, gatavoja vēstuli jau no janvāra vidus un turpināja pilnveidot to, iesniedza to 27. februārī. Cik liela ir iespēja, ka tā ir sagadīšanās, jāizlemj katram lasītājam.

Vēstulē Vinķeles kundze minēja, ka ar mani tikusies četras reizes, tā ir taisnība.

2019. gada jūnijā ministrei uzrakstīju, ka Stradiņu [slimnīcas] ārsti, kas no viņas tiešām sagaida reformas, bija apjukumā, jo ministre Dr. Ērgļa organizētā un farmācijas un stentu kompāniju apmaksātā pasākumā ne vien teica apsveikuma runu, bet "nometa kurpes un metās dejot vilcieniņā". Tas mediķos reformatoros radīja apjukumu un neticību pārmaiņām. Es ministrei lūdzu tikties ar viņiem, ko viņa arī izdarīja 28. jūlijā, uzklausīja un atzina par vērtīgu tikšanos, taču nekādas praktiskas darbības nesekoja.

Pirms tam, 19. jūlijā ministre man piedāvāja tikties un apsvērt pagaidu valdes locekļa vietu uz vienu gadu Austrumu slimnīcā. Tam, ko ministre raksta par tikšanos ar Austrumu slimnīcas vadību, pilnībā piekrītu, nebija ne dzirksteles, ne sapratnes, kā veikt aprūpes kvalitātes mērījumus, pacientu apmierinātības mērījumus un katra darba apjoma uzskaiti.

Zem tāda vadītāja nebiju gatavs strādāt. Esmu to teicis vienmēr, ka slimnīcas vadītajam nebūt ārstam ir milzu kļūda (protams, jābūt arī papildu prasmēm), kā to demonstrējušas Hārvardas, Maijo un citas vadošās klīnikas. Ministre vairākas reizes uzsvērusi, ka kandidātu izvēlē nepiedalās, taču viņas pašas vēstule to apgāž. "Mēs ar valsts sekretāri vienojāmies,” - tas parāda neapstrīdamu iesaisti, jo man šo amatu piedāvāja nevis valsts sekretāre, bet gan ministre. Uzskatu arī, ka ir svarīgi piedalīties konkursā un nevis tikt ieceltam no partiju cilvēka (Vinķeles kundzes), jo esmu ziedojis šai partijai, un tas būtu pret to, par ko esmu rakstījis jau 10 gadus, - nepotismu valsts pārvaldē.

Valdes vadītāja izvēlē piedalījās 3 ministrijas pārstāvji, profesors Jānis Vētra un Valsts kancelejas pārstāve, kuri tad izvēlējās savu iepriekšējo priekšnieku par uzvarētāju: ja tas nav interešu konflikts, tad es nezinu, kas ir. Piekrītu, ka ministrei nav jāpiedalās personāliju izvēlē, bet ir jānosprauž šī laktiņa pēc iespējas augstāk, kas var izvērtēt, maksimāli iesaistot līdzīga kalibra kolēģus no ārzemēm vai diasporas.

Komisijas locekļi man latviski prasīja, lai parunāju angliski, un – jā, uzskatu to par birokrātismu, jo cilvēkam, kurš 17 gadus mācījis ASV, droši varēja likt ķeksīti, ka runā labi. Kas mani satrauca vairāk, - ka par vīziju kā tādu nebija neviena jautājuma. Trīsdesmit minūtēs, jo tieši tik ilga bija intervija, nevar izvēlēties slimnīcas vadītāju, kas pārvalda 100 miljonus eiro nodokļu maksātāju naudas, un šo vadītāju izvēlas cilvēki, kas nekad nav strādājuši universitātes slimnīca ne Latvijā, ne ārzemēs.

Taču te ir divas būtiskas papildu lietas. Ļoti labi sapratu, ka, pieņemot šo pagaidu Austrumu slimnīcas piedāvājumu, es nedrīkstētu padomes vai valdes konkursam pieteikties Stradiņos. Uz to brīdi nebija nekādu indikāciju, ka Stradiņos Endokrinoloģijas centra vadībā mani varētu nepieņemt, gribēju to visu apvienot vienā slimnīcā – slimnīcā, kur tik daudzi mediķi pie manis bijuši (vēlas izmaiņas arī daudzi no tiem, kas pie manis nav bijuši), grib izmaiņas un ir kritiskā masa, lai izmaiņas arī veiktu.

Par padomes konkursu atkal pievienošu savu izvērtējumu: tajā piedalījās no mediķiem Ilze Aizsilniece, kas no balsojuma atturējās, gan Dr.Rēvalds, kuru cienu par lielo ieguldīto darbu privātās medicīnas izveidošanā, taču manis piedāvātais Stradiņu modelis ieteica ieviest sistēmu, kur visi ārsti strādā 100% darba laika universitātes slimnīcā, kas, protams, lielu daļu ārstu, kas pieņem pie Rēvalda kunga, novirzītu valsts slimnīcas virzienā.

Nezinu, vai tas kādā veidā kaut ko ietekmēja, bet tā ir ministra atbildība – nospraust šo augsto ētikas, caurspīdības latiņu un maksimāli samazināt šādus interešu konfliktus. Mani uzvarēja slimnīcas vadītājs no Lietuvas, kura slimnīca pasaules reitingā atrodas ap 2100. vietu, kurš nekad nav ne mācījies, ne strādājis ārzemēs un par kuru Lietuvas pētnieciskie žurnālisti un Lietuvas bijušais prezidents izteikuši aizdomas korupcijā (bija pieprasīta nevainojama reputācija).

Par pieredzes trūkumu. Esmu 17 gadus bijis pasaules pirmā desmitnieka universitātes slimnīcas profesors, ārsts, klīnikas vadītājs, 10 gadus no tiem esmu vadījis rezidentūru. Rezidentūra ir otrā lielākā ASV, ar 186 ārstiem un 7 ofisa darbiniekiem. Esmu 5 gadus vadījis LĀZA (kas apvieno ārpus Latvijas izbraukušos mediķus). Esmu strādājis neskaitāmās komitejās par kvalitātes uzlabošanu, apmācības uzlabošanu, intervējis simtiem censoņu dažādās pozīcijās.

Esmu vadījis būtisku kvalitātes projektu ieviešanu, kas uzlabojis pacientu dzīves, samazinājis izmaksas, šis projekts Teksasas universitāte (3 miljardu institūcija) tika atzīts par labāko, un ieviešanas rezultāti ir publicēti. Tas ir - kādai būtu jābūt akadēmiskai slimnīcai, kur pieredzi aprobē, ievieš un rezultātus publicē. Četras reizes esmu atzīts universitātē par labāko pasniedzēju. Vairāk par desmit gadiem esmu Latvijas presē rakstījis par medicīnas un augstākās izglītības sistēmas problēmām un to risinājumiem.

Pēc konkursu rezultātiem ar ministres kundzi apmainījāmies īsziņām, kur cita starpā viņa minēja, ka neesmu ticis, jo "teorētiskie koncepti, jā ir labi, laist kopā ar cilvēkiem un tos vadīt nē". Šeit gan jāpiemin, ka neviens no komisijas locekļiem pat nepiezvanīja uz manu bijušo darba vietu vai LĀZA valdei un neuzprasīja, kā tad ir ar mani strādāt kopā daudzu gadu garumā.

Ministrei pašai ir svarīgi rādīt labu piemēru un atbildēt, kāda pieredze bija viņai, ieņemot parlamentārā sekretāra amatu Finanšu ministrijā, tad Saeimā kā Izglītības komisijas vadītājai, kāda pieredze ir bijusi pārējo universitāšu slimnīcu vadībai, pirms viņus pieņēma par valdes vadītājiem, kurus ielika uzreiz un pārbaude nebija nepieciešama. Viens standarts visiem, tas ir ļoti svarīgi.

Gribu ministri iedrošināt publicēt intervijas gan padomes, gan valdes konkursos, - tās visas tika ierakstītas. Tad katrs varēs dzirdēt, kas tika prasīts un kas tika teikts. Un pats svarīgākais, kā šīs vīzijas tiek reāli ieviestas dzīvē. Citādāk nav jēgas vispār runāt ne par padomēm un ne par valdēm. Mērķis nevar būt to izveidošana, bet gan reālu pārmaiņu ieviešana universitātes slimnīcā. Gan padomes, gan valdes konkursos uzsvēru nepieciešamību darba kultūras maiņai, no vertikālas uz horizontālu un iekļaujošu, teicu, ka slimnīcas vadītājs nedrīkst saņemt vairāk par ministru un prezidentu, ieteicu to samazināt. Taču pats šokējošākais, uzskatu, ir nodokļu maksātāju naudas mērķtiecīga izsaimniekošana.

No Latvijas ir izbraukuši simtiem ārstu, atgriezušies, šķiet, ir trīs. Pie likumu veidošanas neviens no diasporas arī nekad nav piesaistīts. Mums ir neskaitāmi pasniedzēji, profesori ārvalstīs, kas ir daudz sasnieguši un varētu sniegt būtisku pienesumu Latvijas medicīnā, bet neviens neatgriežas. Jautājums - kāpēc? Bieži vien finansiālam aspektam nav tik liela nozīme kā tam, cik netīri lietas tiek kārtotas universitātes slimnīcās. Neviens ministrs vai slimnīcas valdes vadītājs nekad nav spējis medicīnas oligarham Ērglim un Co. (te nav runa par daudziem vai par visu medicīnas sistēmu, te ir runa par dažiem, kas absolūti uzurpējuši varu šinī slimnīcā, un to man ir apstiprinājuši vairāki veselības ministri un slimnīcas vadītāji).

Šis cilvēks un daži viņam pietuvinātie savā kontā un fondos no valsts slimnīcas sev iemaksā vairākus miljonus eiro gadā, otrs oligarhs valsts iestādēs kopā ar šiem pētījumiem nopelna 280 000 eiro gadā, kamēr liela daļa māsu un jauno ārstu zem viena tūkstoša mēnesī. Ministres kundze, iepriekšējie ministri to visu vismaz daļēji zina un man ir apstiprinājuši, ka viņi tur neko nevar izmainīt, ir ērtāk nemainīt... tas ir, kā izpaužas varas, naudas saplūšana desmitiem gadu... oligarhija. Es lūdzu premjerministru iesaistīties, jo ministre to nevēlas risināt.

Pat padomes intervijas laikā man komisijas loceklis M.Rēvalds uzprasīja konkrētu jautājumu - kā es tikšot galā ar Stradiņu oligarhiem?

Tam jābūt sistēmiskam risinājumam.

1. Ar mūsu valstī prevalējušo postpadomisko domāšanu būtu svarīgi ieviest, lai valsts amatos universitātēs un slimnīcās ieviestu valsts amatpersonu statusu, kur visi ienākumi būtu publiski pieejami.

2. Jaunajā augstskolu likumā ir kritiski svarīgi ieviest normu, lai katedru, centru, klīniku vadībā būtu ieviesti termiņi līdzīgi kā Maijo klīnikā (pasaules labākā universitātes slimnīca), 5 gadi, ja uzrādīta izcilība, tad vēlreiz 5, kopā 10 gadi. Tas spējīgiem ārstiem un akadēmiskiem spēkiem dos cerības, ka tie spēs nonākt šinī pozīcijā un īstenot savas idejas, tagad šie kolēģi izbrauc.

Es pats septembrī uzsākšu profesora darbu vienā no ASV un pasaules izcilākajām universitātēm Dartmouth, kur kopā ar studentiem un rezidentiem aprūpēsim pacientus, piedalīšos apmācības procesā,un zinātnē https://home.dartmouth.edu/dartmouth-glance

No sirds pateicos visiem pacientiem, ko attālināti konsultēju no marta līdz augustam portālā doconline.lv. Es ceru, ka varēju kaut nedaudz palīdzēt.

Paldies vairākiem tūkstošiem cilvēku, kas mani ir atbalstījuši šajā sarežģītajā procesā un sūtījuši atbalsta vārdus. Tas nozīmē ļoti daudz. Lai visiem laba veselība.

Novērtē šo rakstu: