Vai varētu būt, ka Latvijai pieder tik vērtīgi dabas resursi, kas padarītu mūsu valsti bagātu?
Ikars Piebalgs26.11.2015.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Vērtīgi dabas resursi ir tā brīnumnūjiņa, kas valstis, kuras citādi neprot pārāk veiksmīgi saimniekot, ir apsēstas ar korupciju vai nespēj izrauties no trešās pasaules statusa globālajā hierarhijā, spēj padarīt vismaz nedaudz turīgākas (lai gan, protams, ir piemēri, kur korumpētā elite tāpat nosmeļ visu krējumu un par spīti lielām dabas bagātībām vienkāršā tauta no tām negūst lielu labumu - lai minama kaut vai Nigērija).
Ir aprēķināts, ka Baltijas jūrā Latvijas teritoriālajos ūdeņos varētu būt atrodami 250 līdz 360 miljonu barelu (barels faktiski ir muciņa) naftas, kas varbūt izklausās iespaidīgi, bet patiesībā nav daudz - visas pasaules kopējais vienas dienas naftas patēriņš sasniedz aptuveni 90 miljonu barelu, tātad Latvijas rezervju, ja tās gribētu eksportēt, visas pasaules patēriņam pietiktu vien maksimāli četrām dienām.
Taču cik liela ir iespējamība, ka Latvijas Baltijas jūras šelfā patiesībā varētu slēpties daudz vairāk naftas? Vēl interesantāks ir jautājums, kas tādā gadījumā notiktu ar mūsu valsti - vai mēs spētu šādu bagātību gudri izmantot labklājības veicināšanai? Varbūt kā Fēnikss no pelniem atdzimtu un visu labumu sadalītu "nacionālā buržuāzija" jeb oligarhi? Trešā un, manuprāt, ticamākā iespēja - pašreiz valdošie "progresīvie, rietumnieciskie, liberālie spēki" to atdāļātu mūsu "stratēģiskajiem partneriem" (globālajai buržuāzijai), Latvijai paturot tikai knapas atliekas (ar ierasto argumentu - lai tikai mūs pasargātu šajā ģeopolitiski bīstamajā pasaulē).
Ar šo ideju spēlējas novembra sākumā grāmatnīcās nonākušais latviešu politiskais trilleris, spriedzes romāns "Melu sindikāts". Romānā iztirzāts idillisks scenārijs, ka Latvija Baltijas jūras ūdeņos atrod milzīgus naftas krājumus, sākotnēji tos faktiski atdod Rietumu korporācijām, bet tad tautai beidzot pietiek un tā ievēl politiķus, kuri naftas atradnes nacionalizē, lai no tām maksimālu labumu gūtu paši Latvijas iedzīvotāji. Lieki teikt, ka tas Latviju nostāda bīstamā situācijā... Mums vairs nav "ģeopolitisko draugu", mūs apēst gatavas gan Krievija, gan rietumvalstis, un, lai atrastu ieganstu karam, tiek kūdīta krievu minoritāte... Vai šādā situācijā būtu iespējams izglābties?
Par to vairāk var lasīt romānā, taču cik reāla ir iespēja, ka Baltijas jūrā tiešām slēpjas krietni vairāk naftas? Pie pašreizējām tehnoloģijām un zinātnieku spējām novērtēt atradņu lielumu, izskatās - laikam jau tomēr ne. Par to liecina, ka pat lielākās līdz šim atklātās Baltijas jūras atradnes - Zviedrijai piederošajā jūras teritorijā netālu no Gotlandes - glabājot vien aptuveni 350 miljonu barelu, savukārt Polijas atradnes Baltijas jūras dienviddaļā, no kurām nafta jau tiek iegūta, apjomā tiek lēstas aptuveni 110 miljonu barelu. Tomēr, attīstoties tehnoloģijām, nav izslēgta iespēja, ka aprēķini tiek atjaunoti un izrādās lielāki. Turklāt pat pašreiz atklātās atradnes, lai gan nav tik iespaidīgas, lai varētu Latviju izraut no nabadzības, tomēr būtu labs ekonomiskais atspaids mūsu valstij - galu galā ar 300 miljoniem barelu pašas Latvijas patēriņam pietiktu gandrīz 14 gadus (Latvija patērē aptuveni 60 000 barelu naftas dienā, dati no 2010. gada).
Krietni reālāks ir otrs grāmatā aprakstītais aspekts - patiešām, nav lielu šaubu par to, ka Latvijas pašreizējā elite lielāko daļu naftas ieņēmumu atdāvinātu ārvalstu korporācijām. Šaubu nav tāpēc, ka būtībā tas jau ir noticis fakts - Valda Dombrovska valdība 2013. gadā noslēdza līgumu ar kuveitiešiem un poļiem piederošo SIA „Balin Energy” par naftas izpēti un ieguvi Baltijas jūrā, kas paredz, ka Latvijai pienāktos... nieka 15% no atrastās naftas pārdošanas ieņēmumiem (pēc tam raidījums "De Facto" atklāja, ka Kuveitas kompānija "Kuwait Energy", kurai daļēji pieder "Balin Energy", finansējusi Valda Dombrovska grāmatas "Kā Latvija pārvarēja ekonomisko krīzi" tulkojumu latviešu valodā). Tiesa gan, "Balin Energy" pirmajā urbšanas mēģinājumā naftai netrāpīja, un patlaban tālākās aktivitātes Baltijas jūras šelfā ir iesaldētas.
Pat, ja nafta nav Latvijas nākotnes "zelta ādere", ģeoloģijas eksperti saka, ka mums esot pat kas vērtīgāks par naftu - polimetālu rūdas atradnes, kas varētu uz krietnu laiku apgādāt pasauli ar vairāku veidu metāliem. Viesītes - Kokneses apkārtnē tikai būtu nepieciešams izrakt šahtas aptuveni 700 metru dziļumā... Patlaban Latvijas politiskā un ekonomiskā elite savas tuvredzības un ikdienišķo politisko kašķu dēļ pat nav īsti novērtējusi šīs iespējas potenciālu, bet, ja tas kādreiz notiks, tad mums kā savu priekšstāvju vēlētājiem būs rūpīgi jāseko līdzi - vai mums visiem piederošais resurss netiek kārtējo reizi atdāvināts ārzemju draugiem vai nu aiz mūžīgajām bailēm no Krievijas vai par privātu sviestmaizi (piemēram, grāmatas tulkojumu vai ceļojumu), gluži kā tas noticis ar Baltijas jūras naftu vai banku "Citadele".
Seko mums 
Jau divus gadus publiskajā telpā aktualizēts jautājums par nakts trokšņiem un regulējuma caurumiem, kas liedz rast reālus risinājumus šai problēmai. Tiek rīkotas arvien jaunas darba grupas, rakstīti informatīvie ziņojumi, atzinumi, atbildes iedzīvotājiem un biedrībām, tikmēr ar risinājumiem joprojām neviens nesteidzas.
Kā top Latvijas Televīzijas (LTV) sižeti? Kāds ir viņu uzmanības fokuss? Divi piemēri.
Brīvdienu maģija – izlasīt kādu grāmatu. Beidzot izlasīju “Iznireļus” - paldies Lato Lapsam: obligātā lasāmviela tiem, kas interesējas par politiku un procesiem Latvijā.
Latvijas Televīzijas (LTV) lēmums nerīkot priekšvēlēšanu debates krievu valodā sabiedrisko mediju portālā rus.lsm ir skaista dāvana Rosļikovam un politiskajām partijām, kuras koncentrējas uz to, lai savus vēlētājus pamatā uzrunātu krievu valodā. Tieši šīs partijas būs lielākie ieguvēji.
Mēs uzskatām, ka aizliegums lietot Latvijas mazākumtautību valodas politiskās diskusijās neveicinātu ne piederības sajūtu Latvijai, ne vārda brīvību, ne mūsu valsts demokrātisko iekārtu.
Pēdējā pusgada laikā Latvijas politiskā vide, sabiedriskie mēdiji, sociālie mediji un portāli pārlieku bieži un radikāli ieņem konservatīvu vai pat negatīvu nostāju klimata izmaiņu apturēšanas un dabas daudzveidības saglabāšanas jautājumos. Pat brīdī, kad Latvijas Satversmes tiesa pieņēma vēsturisko un viedo spriedumu, ar kuru atcelta norma par mazāka caurmēra koku ciršanu, politiskajā retorikā un mediju slejās skanēja tikai apšaubāmu mežcirtēju asociāciju viedoklis, ka šie nepadošoties un darīšot visu, lai Latviju pārvērstu par izcirtumu (varbūt ne gluži šādiem vārdiem, bet šādu ideju).
Latvijas Žurnālistu asociācija (asociācija) aicina politiķus atturēties no mediju un žurnālistu diskreditācijas, apzināti vai neapzināti veidojot nepamatotu viedokli par žurnālistiem, jo īpaši sabiedrisko mediju, kā valsts nodevējiem. Tāpat asociācija aicina sabiedriskos medijus sabiedrībai plašāk skaidrot savas redakcionālās izvēles.
Latvijas Radio galvenās redaktores Anitas Braunas ieraksts sociālajos tīklos sacēla lielu diskusiju vētru sociālajos tīklos. Viņai aizrādīja, ka minētais raidījums Somijā nebija partiju kandidātu priekšvēlēšanu debates krievu valodā, bet gan raidījums, kurā par politiku tika iztaujāti emigranti. Situācijas nav salīdzināmas, jo Somijas sabiedriskais medijs politiķu debates svešvalodā nerīko.
Rīgas domes priekšsēdētāja Rīgas domes priekšsēdētājam Vilnim Ķirsim – aicinājums izkārt varavīksnes karogu pie Rīgas rātsnama no 6. jūnija līdz 15. jūnijam.
