Valērijs Zalužnijs: piecu mēnešu laikā jāveic visaptveroša tehnoloģiskā pārapbruņošanās
Bens Latkovskis, Neatkarīgā04.02.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks Valērijs Zalužnijs šobrīd ir pasaulē zinošākais mūsdienu karadarbības vadības speciālists, jo jau gandrīz divus gadus organizē un vada Ukrainas armijas pretestību Krievijas militārajam pārspēkam.
Šajās dienās, kad atkal aktivizējušās runas par Zalužnija it kā nenovēršamo atlaišanu (par viņa domstarpībām ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski jau rakstījām šeit), viņš publicējis CNN interneta mājaslapā rakstu “Karadarbības zīmējums ir mainījies” (The design of war has changed). Šajā rakstā Zalužnijs ieskicē modernā, 21. gadsimta kara iezīmes. Lūk, šī raksta tulkojums latviešu valodā.
„Otrais pasaules karš noslēdzās gandrīz pirms 80 gadiem, taču tas joprojām nosaka stratēģisko redzējumu par karu. Lai kāds progress būtu panākts aviācijas, raķešu tehnoloģiju un kosmosā bāzētu līdzekļu jomā, uzvaras koncepcija paliek nemainīga: iznīcināt ienaidnieku un ieņemt vai atbrīvot teritoriju. Tomēr katrs karš ir vienreizējs.
Militārajam komandierim, manuprāt, nav lielāka izaicinājuma kā laikus saprast, kas katrā karā darbojas atšķirīgi. Pirmkārt, tas ir tehnoloģiskais progress, kurš nosaka ieroču un aprīkojuma attīstību. Otrkārt, iekšpolitiskie un ārpolitiskie apstākļi, kā arī ekonomiskā situācija. Uzvarai nepieciešama īpaša stratēģija, kas izriet no šīs īpašās loģikas.
Kā zināms, šī kara galvenais virzītājspēks ir tādu ieroču sistēmu attīstība, kas spēj darboties bez cilvēku tiešas vadības. Šādu ieroču sistēmu izplatība notiek satraucošā tempā, un to izmantojuma sfēras strauji izplešas.
Ārkārtīgi svarīgi saprast, ka tieši šīs bez cilvēku klātbūtnes sistēmas, piemēram, bezpilota lidaparāti, kopā ar citiem modernu ieroču veidiem ir labākais ceļš, kā Ukrainai izvairīties no ieslīgšanas pozicionālā karā, kurā mums nav priekšrocību.
Lai gan šādu tehnoloģiju apgūšana ir ļoti svarīga, tas nav vienīgais faktors, kas ietekmē pašreizējo stratēģiju.
Mums jāsaskaras ar militārā atbalsta samazināšanos no galveno sabiedroto puses, jo viņi paši cīnās ar savu iekšpolitisko spriedzi.
Mūsu partneru raķešu, pretgaisa aizsardzības pārtvērējraķešu un artilērijas lādiņu krājumi izsīkst gan augstās karadarbības intensitātes Ukrainā dēļ, gan arī tāpēc, ka pasaulē trūkst sprāgstvielu ražošanas jaudas.
Ņemot vērā to, ka notikumi Tuvajos Austrumos ir novērsuši starptautiskās sabiedrības uzmanību, Krievija varētu mēģināt izprovocēt jaunus konfliktus citur. Starptautisko sankciju režīma vājums savukārt nozīmē to, ka Krievija sadarbībā ar citām valstīm joprojām var stiprināt savu militāri rūpniecisko kompleksu, lai sekmīgi īstenotu novājināšanas karu “uz izturību”.
Jāatzīst, ka ienaidniekam ir ievērojamas priekšrocības cilvēkresursu mobilizēšanā. Īpaši tas redzams salīdzinājumā ar Ukrainas valsts iestāžu nespēju nodrošināt mūsu bruņoto spēku cilvēkresursu līmeni bez nepopulāru pasākumu izmantošanas.
(Šeit nepieciešams papildu paskaidrojums. Ukrainas armijā jūtams ass cilvēkresursu trūkums. Negribas izteikt pārmetumus karojošai valstij, bet, karam sākoties, netika prognozēts tik ilgs un visaptverošs karadarbības posms, kā rezultātā mobilizācijas pasākumi aizgāja, manuprāt, pa nepareizo gultni. Uzsvars tika likts uz jau nobriedušu vīriešu iesaukumu un uz brīvprātīgajiem, kamēr pasaules militārā prakse liecina: jo jaunāks karotājs, jo viņš enerģiskāks, pārgalvīgāks un straujāk apgūst karošanas mākslu.
Šobrīd vidējais karavīra vecums Ukrainas bruņotajos spēkos ir virs 40 gadiem, un šis vecums tikai palielinās. Jauno likumu par mobilizāciju nekādi nevar pieņemt, jo tas ir nepopulārs, bet politiķi tradicionāli (izrādās, pat kara laikā) baidās no jebkuriem nepopulāriem lēmumiem. Iespējams, tieši domstarpības mobilizācijas jautājumos bija vienas no būtiskākajām Zalužnija/Zelenska konfliktā.)
Mums ir jārēķinās ar galveno sabiedroto militārā atbalsta samazināšanos.
Visbeidzot, mūs joprojām kavē mūsu valsts tiesiskā regulējuma nepilnības, kā arī daļēja aizsardzības rūpniecības monopolizācija. Tas rada ražošanas sastrēgumus, piemēram, munīcijas jomā, kas vēl vairāk padziļina Ukrainas atkarību no sabiedrotajiem.
Mūsu kaujas pieredze, īpaši kopš 2022. gada, ir unikāla - taču uzvaras labā mums pastāvīgi jāatrod jauni veidi un jaunas iespējas, kas ļautu mums iegūt pārsvaru pār ienaidnieku. Iespējams, prioritāte numur viens šeit ir salīdzinoši lētā, modernā un ļoti efektīvā bezpilota transportlīdzekļu un citu tehnoloģisko līdzekļu arsenāla apguve.
Jau tagad šādi līdzekļi ļauj komandieriem novērot situāciju kaujas laukā reālā laika režīmā, dienā un naktī, jebkuros laika apstākļos. Bet ne tikai tas. Tie nodrošina reāllaika izlūkdatus, kas ļauj koriģēt uguni visu diennakti, bez pārtraukuma - ļaujot veikt augstas precizitātes triecienus ienaidnieka mērķiem priekšējās pozīcijās un dziļākā aizmugurē. Citiem vārdiem, tas nozīmē ne mazāk kā kaujas operāciju vadības pilnīgu pārveidi un atteikšanos no novecojušiem stereotipiem.
Jaunās operācijas iekļauj digitālo lauku izveidi, radioelektronisko vides kontroli vai kombinētu operāciju, izmantojot uzbrukuma dronus un kiberiekārtas. Šādas operācijas tiktu koordinētas un vadītas atbilstoši vienotai koncepcijai un plānam.
Svarīgi, ka to mērķis ne vienmēr būs tikai kaujas mērķis. Tas var būt vērsts arī uz ienaidnieka ekonomisko iespēju samazināšanu, tā izolēšanu vai novājināšanu. Uzbrukuma operācijām var būt arī psiholoģiski mērķi. Tomēr pagaidām prioritāte saglabājas: situācijas uzlabošana kaujas laukā.
Šeit arī izpaužas moderno tehnoloģiju neapšaubāms pārākums pār tradicionālo, jo kaujas līdzekļu attālināta vadība nozīmē, ka mazāk karavīru iet bojā, tādējādi samazinot cilvēku zaudējumus. Tas dod iespēju samazināt (lai gan, protams, ne pilnībā) smagās tehnikas nozīmi kaujas misijās un vispārējā karadarbības vadīšanā. Tas paver iespēju veikt pēkšņus masveida triecienus kritiskās infrastruktūras objektiem un komunikāciju centriem, neizmantojot dārgas raķetes vai pilotējamas lidmašīnas. Laika gaitā kļūs redzamas arī citas priekšrocības, lai gan, protams, ienaidnieks visu laiku meklēs veidus, kā aizsargāties pret šādām operācijām un pārņemt vai atgūt iniciatīvu. Tāpēc arī aizsardzības sistēmas ir pastāvīgi jāuzlabo, tāpat kā pretpasākumi, kas vērsti pret ienaidnieka jauno tehnoloģiju izmantošanu.
Izaicinājumus, kādi gaida mūsu bruņotos spēkus, nedrīkst nenovērtēt. Tie prasa izveidot pilnīgi jaunu valsts tehnoloģiskās pārapbruņošanās sistēmu. Ņemot vērā visu, kas šobrīd tiek darīts, mēs uzskatām, ka šādas sistēmas izveide būtu paveicama piecu mēnešu laikā. Mūsu partneri uzskata tāpat. (Ņemot vērā Krievijas potenciālos draudus, pie šo jautājumu risināšanas nekavējoties jāķeras arī mūsu - Latvijas - augstākajai politiskajai un militārajai vadībai. B.L.)
Šis laiks tiks veltīts atbilstošas organizatoriskās struktūras izveidei. Attiecīgo amatpersonu atrašanai, darba vietu aprīkošanai, apmācībām, atbalsta infrastruktūras un loģistikas izveidei, kā arī idejiskās doktrīnas izstrādei.
Nobeigumā jāsecina, ka 2024. gadā mums jākoncentrējas trijos galvenajos virzienos:
1) Tādas sistēmas izveide, kas nodrošinātu mūsu bruņotos spēkus ar augstajām tehnoloģijām.
2) Jaunas apmācību un karadarbības filozofijas ieviešana, kurā būtu ņemti vērā resursu ierobežojumi un to ierobežojošās izmantošanas iespējas.
3) Pēc iespējas ātrāk apgūt jaunas kaujas iemaņas.
Mums jau tagad ir iespējas iznīcināt ienaidnieku un nodrošināt valsts pastāvēšanu. Mūsu mērķim jābūt: izmantojot momentu, maksimāli likt lietā jauniegūtās kara zināšanas, kas ļaus mums ar mazākiem resursiem nodarīt maksimālu kaitējumu ienaidniekam, izbeigt agresiju un pasargāt Ukrainu no tās nākotnē.”
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
