Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Valsts politiskajā dzīvē tiekamies ar duālismu – divdabīgumu, divējādību. Praktiski tas izpaužas valstsvīru divējādu uzskatu formā. Turklāt ne reti uzkrītoši pretēju uzskatu formā. Piemēram, kāds valstsvīrs vienā dienā var teikt vienu, bet otrā dienā kaut ko pilnīgi pretēju iepriekšējā dienā sacītajam.

Iespējami arī citi varianti. Teiksim, divējādība var nebūt saistīta ar nelielu laika atstarpi. Tikai pēc gadiem vai pēc valstsvīra nāves var atklāties, ka viņam bija pavisam citi uzskati nekā tie uzskati, kurus viņš apliecināja, sēžot valsts amata krēslā.

Faktiski politiskajā vēsturē valstsvīru uzskatu duālisms ir tradicionāla izpausme. Par to stāsta valstsvīru biogrāfi un paši valstsvīri memuāros, vēstulēs, dienasgrāmatās. Par to atceras valstsvīru draugi un ģimenes locekļi. Var atcerēties arī citi valstsvīri, ja starp viņiem virmoja džentlmeniska uzticība un kuluāru sarunās neviens nebaidījās būt vaļsirdīgs.

Iespējami daudzi duālisma varianti. Taču duālisma vērtējumā pārsvarā ir tikai trīs varianti.

(1) Ja valstsvīrs maina uzskatus katru dienu, tad nekavējoties izceļas skandāls. Valstsvīrs var zaudēt krēslu. Protams, tāda šizofrēniska duālisma eksemplāri nopietnās valstīs nemēdz būt valstsvīri. Epitets „valstsvīrs” ir cēls epitets. Neskatoties uz dāmu masveida ietipināšanu valsts pārvaldīšanā, acīmredzot epitets „valstssieva” līdz pasaules galam saglabās izsmējīgu ekspresīvo nokrāsu.

Valstsvīra fenomenu pilnā mērā vēl nav kompromitējuši ES bāli pelēkie valstsvīri un ES bāli pelēkās „valstssievas”. Valstsvīrs joprojām ieņem cienījamu stāvokli sabiedrībā. Valstsvīra statuss liecina par attiecīgās personības uzskatu konsekvenci, stingrību un nemainību atkarībā no politiskā vēja virziena. Gudras tautas un gudru tautu stratēģiskie guru (konspirologi šļupst - „rokfelleri”, „rotšildi”, „lembergi”) ciena tikai īstus valstsvīrus, kuri savos uzskatos negrīļojās reizē ar politiskās konjunktūras grīļošanos. Īsti valstsvīri nekad neiesaistīsies politiskajos pasākumos (piem., valdības sastāvā), ja to idejiskā tonalitāte nesaskan ar viņu uzskatiem.

Šodien ne visās zemēs ir politiskās elites degradācija, kuras galvenās iezīmes ir primitīvs karjerisms, alkatība, kretīniskas iedomas, iracionālisms, postmodernistiskas vērtības. Ne visur valstsvīri piekrīt strādāt piedāvātajā postenī, priekšroku dodot amata krēsla augstumam, algai, varas perspektīvām, nekaunībai, sievasmātes biznesa aizsardzībai, aprobežota cilvēka ilūzijām, bet nevis idejiskajiem uzskatiem un vēlmei tos izmantot valsts labā. Īsti valstsvīri pieņem amata priekšlikumus saskaņā ar savu idejisko pārliecību, bet nevis saskaņā ar kaut kādām neglītām interesēm.

(2) Ja valstsvīra uzskati atklājās pēc zināma laika, tad tas sagādā prieku. Valsts taktiskie risinājumi nevar lepoties ar ilgu slavu. Agrāk vai vēlāk šajos risinājumos atklājAs nepilnības un kļūdas. Valstsvīrs varēja tūlīt saskatīt nepilnības un kļūdas. Viņam bija citi uzskati, taču viņš toreiz nepieņēma lēmumus vai arī nevarēja ietekmēt lēmumu pieņemšanu, kas valstiskajā darbībā ir rutīna. Valstsvīra uzskati publiski atklājAs tikai pēc ilgāka laika, un tie sagādā prieku par viņa gudrību, valstisko intuīciju, profesionālo tālredzību.

(3) Duālisma vērtējuma trešais variants ir nepatīkams un sarūgtina. Duālisms nepatīkami atsedzās, ja valstsvīrs pārkrāso agrākos uzskatus atbilstoši jaunajai vēsturiskajai situācijai. Laika gaitā sabiedrībā mainās politiskā izpratne, zināšanas, politiskie secinājumi, politiskās vajadzības. Tas ir normāli un tā tam ir jābūt. Laika gaitā sabiedrībā nostiprinās jauns politiskais redzējums. Duālisms nepatīkami atsedzās tad, ja valstsvīrs pārkrāso savus agrākos uzskatus atbilstoši sabiedrības jaunajam politiskajam redzējumam, kas ir valstiski progresīvāks un morāli augstvērtīgāks nekā iepriekšējās vēsturiskās situācijas politiskais redzējums.

Pārkrāsošanās ļoti izplatīta ir pēc politiskās iekārtas maiņas. Latvijā politiskā iekārta ir bieži mainījusies. Latviešu valstsvīru pārkrāsošanās piemēri nav deficīts. Izvēlējos vissvaigāko pārkrāsošanās tendenci.

Beidzot arvien vairāk un vairāk arī latvieši sāk pareizi izprast „perestroikas” jēgu un LR „atdzimšanas” mahināciju. Arvien biežāk publiskajā telpā atskan prasība sodīt „prihvatizatorus” un „tautas frontes” runasvīrus, kuri izveidoja valsti kā bandu. Citās zemēs tagad par to medijos raksta jau paši „liberāļi”. Tātad Austrumeiropā un tajā skaitā arī Latvijā rodas jauna vēsturiskā situācija un sabiedrības jauns politiskais redzējums. Tajā ietilpst XX gadsimta noziedzīgā mantojuma krimināls, politisks, morāls nosodījums. Turklāt sabiedrība pieprasa sodīt konkrētus neliešus.

Vissvaigākā pārkrāsošanās tendence parādījās nesen. Šogad „tautfrontiešu” atsevišķi dūšīgi brīvības cīnītāji  (bijušie LPSR Augstākās Padomes deputāti) enerģiski sāka pārkrāsot savu politisko portretu. Ja vēl nesen viņi sevi skaisti prezentēja kā LTF kodolu, tad tagad viņi lielās ar savu „antigorbačoviskumu” un „antivulfsoniskumu”. Viņi sāk tautai iestāstīt, ka jau „perestroikas” laikā paredzēja antropoloģisko katastrofu, sabiedrisko īpašumu izlaupīšanu, valsts bandītismu. Viņi jau no paša sākuma neesot atbalstījuši Gorbačova reformas un nosodīja Vulfsona aģitāciju, jo visam paredzēja ļoti sliktu iznākumu. Viņi esot par to savlaicīgi brīdinājuši tautu, bet viņu brīdinājumus neviens neesot ņēmis vērā. Tāpēc šodien tauta dzīvo tā kā dzīvo tikai tāpēc, ka toreiz neņēma vērā viņu – „antigorbačovistu” un „antivulfsonistu” - uzskatus.

Valstsvīru uzskatu duālismā mēdz būt viens īpatns variants. Saudzīgi izsakoties, tas ir mentāli specifisks variants. Saudzīgi neizsakoties, šis variants ir populārs vienīgi tajās zemēs, kurās valsts pārvaldīšanā mīcās garīgi neveseli cilvēki – cilvēciskās anomālijas reprezentanti.

Pie mums Latvijā mentāli specifiskā varianta piemērus regulāri piegādā ārlietu ministrs vārdā „Lepns būt gejs”. Mūsu lepnā pederasta slimīgā rosība ir valstsvīru uzskatu duālisma mentāli specifiskā varianta tipiska izpausme.

Praktiskā konstrukcija ir vienkārša. Pederasts naktī pēc „seksa” kaut ko samurgo „tviterī”, bet nākamajā rītā LR valdība ar premjerministri priekšgalā visai pasaulei taisnojās, ka murgojums „tviterī” ir ministra „Lepns būt gejs” privātais viedoklis, ko viņš drīkst fiksēt savā privātajā sociālajā tīklā. Lepnā ministra „Lepns būt gejs” pasaulē slavenākais murgojums līdz šim ir šāds: „Jo vairāk es sekoju mūsdienu Krievijai, jo vairāk es secinu, ka tai tas beigsies tāpat kā Vācijas Reiham pēc Pirmā un Otrā pasaules kara, un tad būs par vēlu.”

Mentāli specifiskā varianta būtība ir tā, ka tiek krasi nošķirti oficiālie uzskati no privātajiem uzskatiem. Tas, pirmkārt.

Otrkārt, šis variants liecina, ka valstsvīriem principā drīkst būt privātie uzskati. Taču amata izpildes laikā viņiem savi privātie uzskati ir stingri jāglabā no sabiedrības un nav vēlams tos publiski izklāstīt. Publiskais izklāsts vienmēr asociējās ar kaut ko  nestabilu un nelabu attiecīgo valstsvīru kolektīvā un valstī vispār.

Saprotams, privāto uzskatu publiskošana nav vienīgi cilvēciskās anomālijas reprezentantu slimīgā kaislība. Savus privātos uzskatus publisko arī pilnīgi veseli valstsvīri. Eiropas valstu vēsturē tā ir rīkojušies ļoti slaveni valstsvīri. Taču psihiski normālā politiskajā vidē tas vienmēr ir bijis ārkārtējs gadījums. Privāto uzskatu publiskošana valsts amata izpildes laikā parasti ir prologs attiecīgā valstsvīra demisijai, koalīcijas izjukšanai, valdības krišanai, jaunas partijas organizēšanai.

Valstsvīra mūžs nav apskaužams mūžs. Tas nekādā gadījumā nav viegls mūžs. Tādu mūžu aizsākt un izturēt līdz galam ne katrs ir spējīgs.

Taču arī ne katrs vēlas sev tādu mūžu. Ne katrs vēlas pakļauties uzskatu duālisma diktatūrai. Bet tāda diktatūra valstsvīra mūžā ir obligāta, jo valsts ir spēle un šī spēle nekad netiek spēlēta bez spēlmaņu uzskatu duālisma.

Tādi brīži, kad valstsvīra privātie uzskati ideāli sakrīt ar oficiālajiem uzskatiem, ir reti sastopami. Bet patiesībā nemaz nedrīkst būt. Valstsvīra identiskā vērtība ir uzskatu oriģinalitāte, uzskatu patstāvība un uzskatu neatkarība. Valstsvīram ir jābūt tikai viņam raksturīgs uzskats par visiem jautājumiem, ar kuriem ir saskarsme valsts darbā. Valstsvīrs bez sava oriģinālā, patstāvīgā un neatkarīgā uzskata nav valstsvīrs, bet politiskais iztapoņa un politiskais mīkstmiesis. Valstsvīra uzskatā ir jābūt konceptuālajām niansēm, kuras atšķiras no kopīgi akceptētā uzskata.

Spēle ir valsts atribūts – substancionāla īpašība. Bez spēles valsts nav iespējama. Tā tas ir bijis jebkurā valstiskuma formā. Bez spēles neiztiek ne monokrātija, ne polikrātija. Neiztiek arī modernā valstiskuma forma, kuru jau agrāk nosaucu par ģeokrātisko valstiskumu.

Monokrātijā karalis spēlē ar galmu, ministriem, ģenerāļiem, pavalstniekiem. Karalim ir jāspēlē, ja viņš vēlas sēdēt tronī.

Arī monokrātiskajā (vienpartejiskajā) PSRS bija spēle, kuru vadīja PSKP. Kompartijai nācās spēlēt, lai saglabātu varu. Spēle nebija viegla. Tika izveidoti superslepeni spēlmaņi varas saglabāšanai. Tāds superslepens spēlmanis bija t.s. politiskais izlūkdienests. Ap šo PSKP Politbirojam pakļauto iestādi joprojām valda milzīga slepenība. Zināms ir vienīgi par minētās superslepenās iestādes eksistenci, un zināms ir tas, ka VDK no politiskā izlūkdienesta baidījās kā velns no krusta.

Polikrātijā (demokrātijā) spēle rit ļoti eleganti. Var pat teikt – ar neslēptu prieku un baudu. Polikrātijā spēle var iegūt pašmērķīgu vērienu. Polikrātijā īpaši mūsdienās spēle domā tikai par spēli un ir atrauta no dzīves realitātes. Realitātes ignorēšana un šizofrenizācija tagad ir ļoti izplatīta parādība „baltās” rases  valstu spēlē.

Ģeokrātiskā valstiskuma spēle ir vienīgā spēle pēcpadomju Latvijā. Ministru „Lepns būt gejs”, domājams, valdībā pacieš tikai tāpēc, ka pederastu lutināšana ietilpst ģeokrātisko saimnieku spēlē, ar kuru ir jārēķinās mūsu „valstssievām”.

Spēle kā valsts atribūts nav tas pats, kas citi valsts atribūti – karogs, himna, ģerbonis. Nav tas pats kognitīvajā (izziņas, izpratnes) jomā. Saruna par valsts spēli vienmēr ir filosofiska saruna vai teorētiski analītiska saruna. Turklāt abstrakta saruna. Ja valsts funkcionē kā banda ar bandas konspirāciju, tad šī saruna kļūst vēl abstraktāka, jo var balstīties vienīgi uz netiešiem materiāliem. Valsts bandītisms cenšas maksimāli slēpt spēles saturu, spēles kombinācijas un spēles uzvarētājus (par to plašāk citā esejā).

Cilvēki ne visai grib ticēt valsts spēles pastāvēšanai. Daudzi vispār nevēlās tādu nopietnu lietu kā valsti saistīt ar spēli. Spēlējās bērni, vīri spēlē kārtis. Sportā ir daudzas spēles. Valsts nav spēle. Valsts ir vislielākā nopietnība, kurā nav vieta spēlei.

Visticamākais, tikai neliela sabiedrības daļa ir iepazinusies ar tādu zinātnisko metodi kā spēles teorija. Tā aplūko spēles saturu, spēlētāju figūras, spēles noteikumus un vēl daudz ko no spēles komponentiem. Vēl mazākai sabiedrības daļai būs pazīstamas grāmatas par valsts spēli no spēles teorijas viedokļa. Tādu grāmatu skaits ir niecīgs.

No cilvēciskā viedokļa valstsvīriem var izteikt līdzjūtību. Viņiem visu laiku ir jāspēlē neatkarīgi no spēles kvalitātes. Spēlē ir jāpiedalās jebkurā gadījumā. Nav svarīgi, vai tā ir laba spēle jeb slikta spēle.

Spēlē smags jautājums ir sadarbošanās ar neadekvātiem kolēģiem. Atkal cenšos saudzīgi izsacīties. Tas nav viegli.

Neapšaubāmi, ja valsts funkcionē kā banda, tad parlamentā nevar iekļūt godīgi cilvēki. Ja arī kādam godīgam pilsonim tomēr tas ir izdevies, tad viņam noteikti klājās psiholoģiski grūti sadarbībā ar neadekvātajiem tipiem. Šai sadarbībai gatavas receptes nevar būt. Katram pašam ir jāizšķiras, cik ilgi sadarboties, ar kuriem sadarboties, kādos jautājumos sadarboties, līdz kādai konceptuālajai robežai sadarboties un vai vispār sadarboties.

Nākas atgādināt, ka pastāv tāds politiskā disidentisma princips kā nesadarboties. Ja potenciālajam valstsvīram nav pieņemams spēles saturs, spēlētāju figūras un spēles noteikumi, tad viņš var nesadarboties ar valsts politisko varu. Skaidrs, ka ne visi latvieši (potenciālie valstsvīri) vēlas iefiltrēties mūsu politiskajā bandā. Noteikti ir latvieši, kuri nevēlas sadarboties ar LR valdošo bandu.

Spēles kvalitāte ir ne tikai valstsvīru galvassāpju avots. Spēles kvalitāte pamatā ir sabiedrības galvassāpju avots. Valsts kalpo sabiedrībai. Tātad arī spēlei ir jākalpo sabiedrībai. Sabiedrība ir ieinteresēta, lai spēle kalpotu tās vajadzībām un valstī pastāvētu transparenta (respektīvi, atklāta) spēle, bet nevis bandītiski noslēpumaina spēle.

Spēle nedrīkst kalpot sabiedrības atsevišķu grupu interesēm. Tas ir pats par sevi saprotams.  

Sabiedrība ir vitāli ieinteresēta, lai valstī būtu laba spēle. Skaidrs, ka tikai no labas spēles sabiedrībai var būt kāds labums. Laba spēle ir tā spēle, kurai ir augsts sociālās lietderības koeficients, kā tiecos dēvēt spēles centrālo kritēriju. Ja spēlei ir augsts sociālās lietderības koeficients, tad sabiedrība dzīvo bez bēdām. Ja spēlei ir zems sociālās lietderības koeficients, tad sabiedrībā briest neapmierinātība. Ja spēle ignorē neapmierinātības briešanu, tad sākās sociālie satricinājumi. Nav jāatgādina, kādi tie ir bijuši Austrumeiropas (cilvēces) pagātnē.

LR valsts spēles sociālās lietderības koeficients ir nulle. LR valsts spēle ir bandas spēle un kalpo tikai bandas interesēm. Tas tagad ļoti griezīgi iezvanās tādā spēles saturiskajā atzarā kā migrantu masveida ievešana Latvijā. Migrantu ievešana bandai sola jaunu iespēju savā starpā sadalīt prāvas summas.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Vīzija glamūra inteliģencei

Foto2019.gada 16.maijā portāls “nra.lv” publicēja tekstu ar virsrakstu “Valsts prezidenta amata kandidāta Egila Levita vīzija par Latviju”. Tā ir latviešu varas inteliģencei svētā un neizsakāmi dievinātā “šodienas nācijas tēva”, “pravieša”, “zvaigznes, kas apspīd mūsu valsts tumšos beztiesiskos kaktus”, “otra Kārļa Ulmaņa” uzruna latviešu tautai.
Lasīt visu...

21

Katoļu baznīcas Bīskapu konferences aicinājums sakarā ar Eiropas Parlamenta vēlēšanām

FotoTuvojoties Eiropas Parlamenta vēlēšanām, Latvijas bīskapu konference vēlas atgādināt par katra kristieša līdzatbildību kopējā labumā, kas ir cieši saistīts ar līdzdalību vēlēšanās.
Lasīt visu...

12

Daži argumenti (no daudziem), kāpēc Dombrovskis ir nelietīgs divkosis

Foto1. Zināms, ka Dombrovska grāmatas izdošanu latviešu valodā ir finansējusi Kuveitas naftas kompānija, kura bija ieinteresēta no valdības saņemt licenci naftas meklēšanai Baltijas jūrā! Dombrovskis izteicās, ka viņam neesot informācijas par paša grāmatas finansējuma avotiem.
Lasīt visu...

6

“Bezkompromisa tiesiskums” bez maskas: „Liepājas metalurga” izlaupītāji reiderē „Olainfarm” un stiepj rokas pēc LU īpašumiem

FotoVelmers un Krastiņš kopā ar Prudentia partneri Rungaini izpārdeva Liepājas metalurga īpašumus. Pārdeva pa daļām, par cenu, kas vairākkārt zem tirgus cenas. Valsts nesa zaudējumus, likvidatori uzvārījās.
Lasīt visu...