Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sakarā ar mūsu valsts bandītismu iepriekšējā esejā tika uzdoti divi jautājumi. Pirmais jautājums bija šāds: vai Latvijas liktenis pēc PSRS sabrukuma varēja būt gaišāks, lai nevajadzētu izmantot kriminālās metaforas „valsts bandītisms” un „valsts kā banda”? Savukārt otrais jautājums skanēja šādi: kādā veidā iespējams pārvarēt LR valsts bandītismu?

Iepriekšējā esejā uz pirmo jautājumu bija noliedzoša atbilde. Latvijas liktenis nevarēja būt gaišāks. Esejā tika paskaidrots iemesls. Turpretī atbilde uz otro jautājumu tika solīta nākamajā (t.i., šajā) esejā. Tāpēc šīs esejas tēma ir LR valsts bandītisma pārvarēšanas iespējas.

Virsrakstā ir apzināti izmantots neliterārs vārds „stutēšana”. Neliterārus vārdus parasti izsmeļ no sarunvalodas prastā spaiņa, lai kaut ko vīpsnājoši pateiktu. Tātad jau no esejas virsraksta ir jāsecina, ka saruna par LR valsts bandītisma pārvarēšanu būs bezcerīga. Tā tas ir patiešām. Ne visai gribas ticēt, ka ir iespējams pārvarēt LR bandītismu.

Prognoze nav saulaina. Tāpēc tūlīt jāpaskaidro bezcerības galvenais iemesls.

LR valsts bandītisma pārvarēšana ir atkarīga ne tikai no latviešu tautas garīgās veselības, bet no visas „baltās” rases garīgās veselības. Latvieši ar informatīvi kritisku skatu uz mūsdienu pasauli zina par eiropeīdu ļoti drūmo stāvokli un vēl drūmāko nākotni.

Lai analizētu šo ļoti drūmo stāvokli un vēl drūmāko nākotni, zinātnē nupat nupat ir ieviesta jauna terminoloģija. Zinātne tagad ir pievērsusies globālās degradācijas tendencēm, analizējot Rietumu civilizācijas komplekso entropiju. Tas ir jauns zinātniskais skatījums ar jaunu terminoloģiju. Vēl nesen zinātnieki kautrējās runāt par eiropeīdu „globālo degradāciju” un eiropeīdu civilizācijas „komplekso entropiju”.

Pats par sevi ir saprotams, ka latviešu tauta ir organiski vienota ar globālo degradāciju un komplekso entropiju. Turklāt organizatoriski cieši vienota (kā ES struktūra). Bet tas nozīmē, ka mūsu valstiskuma progress (bandītisma pārvarēšana) ir tieši atkarīgs no valstiskuma līmeņa Briselē (Eiropā).

Tagad arī pie mums medijos var lasīt, ka ES birokrātija ir „baltās” rases degradācijas (garīgās izvirtības) spogulis. Mēs atceramies, kādas latviešu smilkstošās pelēcības bez vismazākā kauna deleģējam darbam ES kantoros. LR kā ES struktūra nevar turēties pēc iespējas tālāk no Briseles mizerablajiem (nožēlojamajiem, niecīgajiem, nenozīmīgajiem) runasvīriem. Viņi nevar būt paraugs un palīgs mūsu valsts bandītisma pārvarēšanā.

Bēdīgi ir arī tas, ka bandītisma pārvarēšanai neko daudz nelīdzētu izstāšanās no ES un mēģinājums dzīvot patstāvīgi savā nacionāli suverēnajā valstī, kā tas notika gados starp abiem Pasaules kariem. Tagad ir kompetenti izprasta tautas un rases saistība. Proti, kompetenti ir izprasts, ka tautas liktenis ir atkarīgs no attiecīgās rases likteņa. Jebkura tauta ir apzīmogota ar rases kopīgo zīmogu. Tas attiecās uz demogrāfiju, morāli tikumiskajām normām, saimnieciskās darbības risinājumiem, sociāli politisko izkārtojumu, mākslas un literatūras tematiku un stilistiku, filosofiskās un zinātniskās domas attīstību, attieksmi pret reliģiju, ideoloģiju. Eiropeīdu rase eksistē kā vienots veselums ar tās visām tautām kopīgu dzīves saturu un ritmu.

Šajā ziņā viens no nesenajiem spilgtākajiem piemēriem ir t.s. kapitālisma nometnes un t.s. sociālisma nometnes vēsturiskās virzības kopība. Starp abām nometnēm principā nepastāvēja nekāda kardināla atšķirība ne demogrāfijas jomā, ne visdažādāko garīgo procesu jomā. Abās nometnēs vienlaicīgi strauji samazinājās dzimstība, strauji apsīka garīgās kultūras potenciāls, strauji izvērtās alkatība, iracionālisms, primitīva dzīves baudīšana, ateisms, materiālistiskā vērtību orientācija, izglītības lejupslīde, tautas zombēšana, postcilvēku ģenēze.

Valstiskā bandītisma reālā pārvarēšana neattiecas uz visu tautu. Attiecas uz tautas eliti. Starp citu, par elitēm skaļi nerunāja tik tikko minētajās abās nometnēs. Tas bija nekorekti gan „pie mums”, gan „pie viņiem”.

Tomēr valsts bandītismu nevar attiecināt tikai uz eliti. Valsts bandītisms ir atkarīgs no visas tautas. Tas ir atkarīgs no tautas attieksmes pret savu sociāli politisko pašorganizāciju, ka arī no šķiru, grupu, klanu lomas šajā pašorganizācijā. Iepriekšējā esejā tika minēta amerikāņu pozitīvā izturēšanās pret interešu grupu ietekmi valsts lietās. Amerikāņiem patīk redzēt savas valsts stratēģiskajā avangardā spēcīgas interešu grupas. No to darbības esot liels sociālais un valstiskais labums.

Tas, ko Latvijā metaforiski sauc par valsts bandītismu, tipoloģiski ir tas pats, kas amerikāņu interešu grupas. Kriminālo metaforu jāizvēlas tāpēc, ka mūsu valdošā grupa faktiski ir valdošā kliķe. Tā domā vienīgi par naudas kāšanu savās ķetnās. Tā nedomā par valsts un sabiedrības interesēm. Tie, kuriem nepatīk mūsu valdošā grupa, to identificē kā bandu, bet tās rīcību kā valsts bandītismu.

Mūsmājās antipātijām pret valsts bandītismu lielā mērā ir individuāls, bet nevis etniski kolektīvs raksturs. Ja būtu etniski kolektīvs raksturs, tad valsts bandītisms būtu ātri likvidēts pēc Maskavas diktētās „perestroikas” specoperācijas un latviešu diktētajā neatkarīgajā Latvijā šodien ar cieņu lietotu tādus jēdzienus kā elite, politiskā elite, nacionālā elite.

Ceturtdaļgadsimtu latviešu tauta nav konstruktīvi vērsusies pret valdošo bandu. Tam ir noteikts izskaidrojums. Vispirms ir jāsaka, ka katra tauta savu dzīvi (kultūru) veido saskaņā ar sava genotipa potenciālu. Tautas sociālo uzvedību nosaka iedzimtie bioloģiskie mehānismi.

Ļoti būtiski ir tas, ka latviešiem nekad nav bijusi pilsoniskā sabiedrība. Latviešu dzīve ir aizritējusi un joprojām turpinās tradicionālajā sabiedrībā, kad lielās līnijās visu izšķir no iepriekšējām paaudzēm („sentēviem”) mantotā dzīves kārtība.

Pilsoniskā sabiedrība ir tad, kad cilvēki sevi apzinās kā valsts īpašniekus. Viņiem ir pilsoniskā pašapziņa, pilsoniskā solidaritāte, pilsoniskā atbildība, pilsonisko interešu aizstāvēšanas institūti. Pilsoniskajā sabiedrībā burtiski katrs cilvēks apzinās, ka valsts ir nesalīdzināmi lielāka vērtība nekā govs, zirgs, traktors, viensēta, savrupmāja, firma, krēsls Briselē, aramzemes un meža hektāri, konts bankā, limuzīns.

Droši var teikt, ka jebkura valsts bez pilsoniskās sabiedrības trallina kā banda. Valstij ir jābūt ideāliem. Valsts ideālus var formulēt vienīgi pilsoniskā sabiedrība, rūpējoties par savu kolektīvo drošību un labklājību.

Bet ja valstij ir ideāli, tad valstij ir arī vara. Vara var būt tikai tiem, kuriem ir ideāli. Bandai nav ideālu. Bandas ideāls ir nauda. Bandai tāpēc nav varas, bet ir vienīgi spēks (teiksim, lai pensionāram Grantiņam salauztu roku, viņu vestu 220 km pieķēdētu mašīnā kā traku lauvu, nedotu zāles). Turpretī īstai valstij ir ne tikai vara, bet arī varas autoritāte. Jautājums „Vai LR ir varas autoritāte?” noteikti ir retorisks jautājums. LR nemaz nevar būt varas autoritāte, jo vara pieder Briselei.

Valstī bez pilsoniskās sabiedrības tauta ir populācija. Emocionāli izsakoties, tauta ir vēsturiskās daiļrades subjekts – noteiktas vēsturiskās misijas nesēja. Tauta savu vēsturisko misiju spēj realizēt tikai ar tādas valsts starpniecību, kurā tauta figurē kā pilsoniskā sabiedrība. Ja valstī nav pilsoniskās sabiedrības, tad tauta ir populācija. Starp tautu un populāciju ir manāma atšķirība. Populācijai ir citas intereses nekā tautai. Tauta asociējās ar kultūru. Populācija asociējās ar vienas sugas bara veģetēšanu koku zaros.

Ļoti būtisks ir vēl viens moments, domājot par latviešu tautas perspektīvām. Globālās degradācijas un kompleksās entropijas apstākļos, respektīvi, rases sistēmiskā regresa apstākļos, nevienam nav vajadzīgi ideāli, tautas vēsturiskā misija, pilsoniskā sabiedrība, taisnīgums, tiesiskums, nacionāli suverēna valsts. Tauta kļūst bezspēcīga regresa priekšā. Regress nostiprina valdošās bandas agresīvo parazītiskumu. Tas viss cilvēkos pilnīgi apklusina ideālisma pēdējās skaņas. Valdošās bandas nāveklība tautu pārvērš zvēriskā barā, no kura izaudzināt pilsonisko sabiedrību kļūst neiespējami.

Ja ņemam vērā, ka tautas sociālo uzvedību nosaka iedzimtie bioloģiskie mehānismi (genotipa potenciāls), tad nākas nosaukt konkrētas izpausmes, kāpēc ceturtdaļgadsimtu latviešu tauta nav konstruktīvi vērsusies pret valdošo bandu. No latviešu konkrētajām izpausmēm, kuras ļāva bandai gadu desmitiem netraucēti valdīt (zagt, melot, blēdīties), obligāti ir jāmin slavenais latviešu favorītisms. Par favorītismu sauc dzīvi, kurā drīkst piedalīties tikai izredzētie mīluļi.

Latviešu lielākie mīluļi (favorīti) ir intelektuāli un morāli pelēkākie latvieši. Latvieši apmīļo, morāli un materiāli atbalsta, slavē un apbalvo, ievēl un ieceļ tikai pelēkākos latviešus. Latviešu vislielākie ienaidnieki ir apdāvinātie latvieši. Tāda ir tautas mentālā specifika. Latviešu favorītisms ir tautas mentālā mānija ar ļoti dziļām ģenētiskajām saknēm.

Saprotams, latviešu favorītisms uzplaukst tajos periodos, kad katra latvieša individuālo likteni izšķir paši latvieši. Tādos periodos gudriem, godīgiem, uzticamiem, inteliģentiem, izglītotiem, nealkatīgiem, nemantkārīgiem, ideālistiski un nacionālistiski orientētiem latviešiem nav nekādas izredzes nonākt dzīves degpunktā, jo pelēkie latvieši viņus nekavējoties nostums žogmalē.

Tā tas notiek tāpēc, ka garīgi vērtīgākie latvieši ir personības. Bet personības, kā zināms, nemēdz čupoties baros, lai aizstāvētu savas intereses. Personības cenšas paļauties tikai uz savu spēku. Turpretī pelēkie latvieši instinktīvi un operatīvi pulcējās baros, lai agresīvi (skat.ilustrācijā) aizstāvētu savas pelēkās intereses. Viņu instinktīvā un operatīvā konsolidācija ir redzama uz katra soļa.

Valsts bandītisms ir šīs konsolidācijas uzskatāms paraugs. Mūsu valdošā kliķe ir pelēko latviešu valdošā kliķe. Latviešu personības tajā organiski neiederas. Organiski iederas tikai pelēkas cilvēciskās niecības.

Latvieši konstruktīvi nevēršas pret valdošo bandu tāpēc, ka bandā saskata sev līdzīgus tipus. Pelēkie latvieši redz, ka bandā ir tādi paši pelēki radījumi kā viņi. Latviski saldkaislajai nenovīdībai nav nekāds iegansts. Banda latviešus apmierina, jo nav aizskārta viņu pelēkā patmīlība un latviešu favorītisms plaukst un zeļ.

Bet mums nav tikai banda. Mums ir arī minibandas. Rīgā kārpās Lielā Banda, bet provinces pašvaldībās kārpās vietējā Mini Banda. Latviešu bandītisms ir pārklājis visu Tēvzemi. Bandītismu var uzskatīt par latviešu nacionālo kaislību. Atklājās, ka bez bandītisma latvieši nemaz neprot nokārtot savu pašpārvaldi.

Nevar būt ne mazāko šaubu, ka tādi izcili valstsvīri kā A.Rubiks, A.Lembergs nekad netiktu pienācīgi novērtēti, ja viņu individuālais ceļš nesāktos padomju laikā, kad latviešu likteņa izšķiršanā galvenā teikšana nebija pašiem latviešiem un latviešu dzīvi nosacīja citas tautas mentalitātē (genotipa potenciālā) sakņoti kritēriji. Tāpat nākas ņemt vērā, ka bez vācu un krievu aristokrātijas augsti izprotošās līdzdalības nav iedomājama latviešu garīgās kultūras izaugsme vispār. Tā savā laikā notika ar vācu un krievu aristokrātijas talantīgāko latviešu atbalstu un cienīgu novērtēšanu. Un vēl nākas atgādināt, ka tādu izcilu latvieti kā Rainis latvieši visvairāk apņirgāja LR laikā 20.gados un pēcpadomju gados.

Specoperācija „perestroika” paveica visdažādākos noziegumus. Noziedzīga bija arī „perestroikas” kadru politika. Par to nav vajadzīgs detalizēti atcerēties. „Perestroikas” iedibinātā kadru politika Latvijā turpinās joprojām un tai nav redzams gals.

Noziedzīgā kadru politika sasaucās ar specoperācijas noziedzīgo mērķi. Mērķis bija antropoloģiski kolosāli noziedzīgs. Tāpēc tā sasniegšanai vajadzēja izraudzīties vispiemērotākos kadrus. Nav īpaši jāpasvītro, ka noziedzīgu mērķi var sasniegt vienīgi ar adekvātiem kadriem. „Perestroika” no latviešu inteliģences izvēlējās vispiemērotākos kadrus. Tā rezultātā Latvijā sākās mantkārīgu neliešu un nacionālo nodevēju laikmets. Latvija pārvērtās par valsts bandītisma un noziegumu brīvības zemi, kurā visur valda pelēkie latvieši ar noziedzīgām un nodevīgām noslieksmēm.

LR elite ir pelēko latviešu kopa, kuru principā nedrīkst saukt par eliti. Elite nav „lielākie priekšnieki” un „bagātākie”. Elite ir domājošākie sabiedrības pārstāvji. Eliti veido personības ar valstiski stratēģisko domāšanu un valstiski stratēģisko atbildību. Elite ir tautas intelektuālisma un tautas ideālisma kvintesence.

Var būt tikai viena atbilde uz jautājumu „Kādā veidā iespējams pārvarēt LR valsts bandītismu?”. Vienīgā atbilde ir šāda: LR valsts bandītismu miermīlīgā veidā var pārvarēt tikai latviešu „elite”. Tas skan paradoksāli, taču tāds ir produktīvākais miermīlīgais veids,- valsts bandītismu var likvidēt vienīgi pati banda; proti, „elite”. Tātad valdošā kliķe.

Neapšaubāmi, valsts bandītismu var likvidēt ar mēslu dakšām. To gudri cilvēki atcerējās sakarā ar „elites” svaigākajām nacionālajām nodevībām migrantu uzņemšanā. Bet tas ir nemiermīlīgs veids. Tā vien liekas, ka latvju vīriešu (īpaši jaunāko gadagājumu hominīdu) garīgā un fiziskā kondīcija pašlaik nemaz nav piemērota nemiermīlīgiem veidiem. Mēslu dakšu vicināšana tautas vitālo interešu aizstāvēšanā prasa noteiktu idejisko un fizisko briedumu. Garīgā un fiziskā distrofija neder mēslu dakšu vicināšanai.

Atkārtojam: īstas elites izaudzināšanu var realizēt tikai pati „elite”. Neviens cits sociālais spēks to nevar izdarīt. No tautas var paņemt labu cilvēcisko materiālu. Taču tā elitārā apstrāde būs jāveic pašai „elitei”. Tāds ir elites teorijas, slēgto grupu socioloģijas, politiskās kulturoloģijas, biopolitikas un citu zinātnisko disciplīnu viedoklis. Tāds viedoklis ir apkopots, ņemot vērā pasaules valstu vēsturisko pieredzi.

Speciālajā literatūrā ir sastopami divi interesanti izteikumi. Tie lieliski attiecas uz „elites” elites audzināšanu.

Pirmais izteikums ir šāds: „Sazagās! Nu un labi! Varbūt mazbērni kļūs godīgi cilvēki!”

Otrais izteikums ir šāds: „Ja cilvēkam dolāru ir tikpat daudz cik Rokfelleram, tad kāpēc viņš neuzvedas kā Rokfellers?”

Saprotams, pie mums vēl nav pienācis laiks ieraudzīt „perestroikas” atlasītās bandītiskās „elites” godīgos pieaugušos mazbērnus un mazmazbērnus. Abos izteikumos svarīga ir loģika un perspektīva, kaut gan nedrīkst aizmirst vārdiņu „varbūt” pirmajā izteikumā. Tomēr ir cerība, ka „elites” valstiskais bandītisms var noslēgties pozitīvi, laika gaitā ar sazagtās naudas palīdzību izaudzinot godīgus pēcnācējus.

Tātad „elites” pēcnācēju trešajā, ceturtajā paaudzē var sagaidīt valstiski gudrus un godīgus latviešus. No viņiem veidosies īsta elite – valstiski domājošu un valstiski atbildīgu personību kopa. Tās pārstāvji uzvedīsies kā rokfelleri. Piemēram, kā Deivids Rokfellers. Tāds process ir iespējams, un tas ir vienīgais miermīlīgais veids valsts bandītisma pārvarēšanā.

Lai šis process īstenotos, vajadzīga ir „elites” griba uzsākt un vadīt īstas elites ģenēzi. Īstas elites ģenēzi var iniciēt pati „elite”.

Īstas elites ģenēzei ir vajadzīga politiskā vara. Politiskā vara pieder „elitei”. Tāpēc no „elites” ir atkarīga latviešu tautas (valsts) nākotne. „Elites” politiskā vara var panākt, lai mūsu bandīti sāktu izjust atbildību par valsts normālu funkcionēšanu.

Diemžēl pašlaik vēl nekas neliecina, ka „elite” vēlētos iniciēt īstas elites ģenēzi. Gluži pretēji. „Elites” portretā parādās jauni satraucoši vaibsti. „Elites” zagšanas, nelietību un nodevību apoloģētika papildinās ar iracionāli dēmoniskām izdarībām. „Elites” šizofrenizācijas konstatēšanai nav vajadzīgas psihiatra zināšanas.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Pamiers valdošajā koalīcijā

Foto13.septembrī – piektdienā, kad bija vērojams pilnmēness, Latvijas valdības vadītājs Krišjānis Kariņš informēja iedzīvotājus, ka ir panākta vienošanās par nākamā gada budžetu. Pirms nedēļas pēc Jaunās konservatīvās partijas prasības valdība uz nedēļu atlika lemšanu par papildu finansējuma novirzīšanu ministriju prioritārajiem pasākumiem.
Lasīt visu...

21

Latvijas Universitāte degpunktā. Un turpmāk?

FotoAp Latvijas Universitāti ir sakurti sārti, un liesmas jau skar tās iekšieni, lai gan šī gada pavasarī nelikās, ka var notikt kaut kas tāds.
Lasīt visu...

6

Par atkritumu krīzi

FotoEsmu atkārtojis N reizes un atkārtošu vēlreiz - cilvēki, domājiet kā nodrošināt sevi ar dzīves pamatelementiem. Tie ir mājvieta, ūdens, pārtika, elektrība, degviela... Esmu par to rakstījis savā prezidenta programmā, sk. "Cilvēks kontrolē pašu galveno". Esmu to izskaidrojis attiecīgajos video 1.daļa un 2.daļa. Atkritumu izvešana ir viens no dzīves pamatelementiem, it sevišķi pilsētā.
Lasīt visu...