Valsts maciņš ir 15-16 miljardi gadā kopā ar aizņēmumiem, un „Rail Baltica” katru gadu no tā vajadzēs miljardu
Guntars Vītols16.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Nu ko, vecās problēmas vēl nav apžuvušas (finanšu nelīdzenumi airBaltic), bet vēlme nokārtoties ir dabiska parādība. Jauna diena, var atkal apsēsties uz poda un palasīt avīzīti. Par Rail Baltica plāniem, piemēram.
Vakar lielo uznācienu uztaisīja Normunds Bergs ar uzsaucienu „asins pa degunu”, bet Rail Baltica jābūvē! Saprotama lielā atsaucība tautā - beidzot kāds aicina nolaist tvaiku un izkauties kā britu bārā pēc futbola mača.
Kas šoreiz par lietu, kāpēc jānolaiž asinis, jo vai tad nevar jautājumu risināt civilizēti?
Šoreiz ir tas, ka naudas projektam nav (5-7 miljardi kā minimums), tas man bija skaidrs sen, bet tagad arī parlamentārās izmeklēšanas komisijas puikas un meitenes beidzot tikuši skaidrībā, ka solījumi par to, ka visu atrisinās Eiropas naudas, ir bleķis, nāksies lielu daļu naudas meklēt savā kabatā. Eiropa kaut ko jau iedod, varbūt iedos vēl pēc 2028. gada, bet tā vai citādi vairāki miljardi (5-6?) būs jāfinansē no budžeta.
Savā kabatā vējš gluži nesvilpo, bet vēl nesen valsts naudas dalītāji Finanšu ministrijā brēca – draugi, nav labi, domājam celt nodokļus.
Kāds tad ir tas maciņš? 14-15 miljardi gadā nodokļos, tad vēl aizņemamies līdz atļautajam maksimumam aptuveni 1,2 miljardus (tas finansē budžeta deficītu), un tad to visu naudas dalītāji sadala brālīgi (savā starpā) un tad pārējiem, kuri aktīvāk vicina dūres. 3-4 miljardi aiziet pensijās, 2 miljardi veselībai, 1,3 aizsardzībai un tā tālāk. Visiem vajag, visi saka - par maz, grib vēl. Tā tas bijis un būs vienmēr.
Šis ir tātad tas maciņš. 15-16 miljardi kopā ar aizņēmumiem. Nu, un tagad atnāk Rail Baltica un saka - man vajag aptuveni miljardu gadā (no tiem 16). Citi saka – klau, negodīgi. Mēs te katru gadu smagi strādājam, un mums iedod kuram 50, kuram pārsimts miljonus, bet tu te atnāc un uzreiz paprasi miljardu. Vairākus gadus uz priekšu, katru gadu.
Nu, lūk, tāda tā situācija. Naudas vairāk nav, aizņemties un taisīt lielāku budžeta nedrīkst, var tātad tikai pārdalīt. Tā kā neviens labprātīgi nepiekritīs, atņemšana varētu notikt vardarbīgi.
Nu, tad attiecīgi mazāk ar ētisko jautājumu pusi nomāktie pilsoņi vai vienkārši ar finanšu analfabētismu sirgstoši nāk ar pragmatisku risinājumu - asins pa degunu, kas praktiskajā izpratnē nozīmē kādam sadot pa čoko.
Es pieļauju, ka šie musinātāji paši savu personīgo maku atvērt netaisās, pa seju sev sadot arī neplāno, - viņi tikai nokliedzas (pārpildītā teātrī) „deg” un noskatīsies, kā bars laimīgi skries uz izeju viens otru sabradāt.
Es tomēr ļoti aicinātu izmantot civilizētāku risinājumu. Pirms lemt, cik ātri virzīsim projektu, jo virzīt šā vai tā virzīsim, noskaidrojam dotos lielumus. Kuram piedāvā atņemt naudu, cik daudz un varbūt var iztikt bez kautiņa.
Aicinu publisko diskusiju organizētājus uzdot atņemšanas jautājumu tiem, kuri lemj vai formē sabiedrisko domu. Jautājums jāuzdod ar ierobežojumu, ka atbildei jābūt pēc būtības - bez „meklēsim naudu” (tā nemētājas uz ielas), bez „apspriedīsim” (sapulcēs nauda nerodas) un bez „izsakām bažas’ (vāvuļošana arī naudu nerada). No kuras budžeta pozīcijas vai pozīcijām šo naudu pārdalīs vai varbūt pacels PVN? Un ņemam vērā, ka vairums budžeta pozīciju būs tāpat jāpalielina kaut vai inflācijas dēļ.
Ceru, ka Guntarā šoreiz ieklausīsies, nevis rīkosies kā līdz šim - nodzīvos naudu un tad šaušalīgi brēks, ka tiek samazināts pamatkapitāls.
Seko mums 
Mans draugs, šodien es centīšos kaut cik korekti ieskatīties dažās personībās un idejās, kas ne tikai virmo ap mums, bet arī mūs formē. Šīs idejas nav abstrakti koncepti — tās noteiks, vai valsts ambīcija dubultot ekonomiku kļūs par rīcību vai paliks tikai retorikā. Kādi cilvēki — tāda valsts. Kādas personības — tādi rezultāti.
Manā sirdī ir nemiers. Tāds, kas rodas nevis no pasaules trokšņiem vai politiskiem strīdiem, bet gan no Dvēseles klusuma, kur Svētais Gars elpo un jautā: "Vai tu klusēsi, kad netaisnība kļūst par normu?"
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas reģionālās attīstības jautājumi vienmēr ir bijuši politiķu un valsts pārvaldes darba kārtībā. Uz tiem lūkojas gan no pašvaldības, valsts vai Eiropas Savienības perspektīvas, to politikas īstenošanā piemēro dažādas pieejas un principus. Taču tam visam pamatā ir vienkārša patiesība, kas nereti tiek piemirsta - līdzsvarota reģionu attīstība ir nepieciešama, lai radītu iespējas cilvēkiem dzīvot labi tur, kur viņi paši vēlas, nevis tur, kur dzīve spiež pārcelties. Tā nozīmē sakārtotu vidi, pieejamus pakalpojumus, darba iespējas un drošu nākotni tepat, savā dzimtajā vietā.
Vai Latvijas sabiedrība neredz, kā „Latvijas sabiedriskais medijs” bieži izmanto to pašu, ko izmanto krievijas propaganda? Mēs Latvijā cieņpilni vienmēr esam izturējušies pret jebkuras armijas karavīru kapiem. Jūs redzēsiet Bauskā Napaleona karavīru kapus, Cēsīs - turku karavīru kapus, kā arī visā Latvijā - krievu karavīru kapus. Mēs viņus nepostām, viņi visi ir saglabājušies.
Vai pusbeigtam zirgam nav vienalga kam līdzināsies Zaļā kursa remonts 2030. gadā: neliels komentārs par Edvarda Kušnera pausto "Neatkarīgajai":
Latvijas politiskajā telpā bieži dzirdams arguments: “Attīstītajās valstīs ministri pelna vairāk – arī mums tas pienākas.” Šis salīdzinājums tiek piesaukts kā aksioma, kā bezierunu attaisnojums augstāka atalgojuma pieprasījumiem. Taču šī retorika ir selektīva, apzināti ignorējot tos elementus, kas patiesi padara šīs valstis attīstītas – atbildību, caurspīdību, sabiedrisko uzticību un rezultātus.
Dīvainā Latvija. Zeme, kur iegulda (pagaidām gan vairāk sapņo un šķērdējas ar naudu) miljardus, lai kaut kad tālā nākotnē, tā ap 2035. gadu, dotu iespēju 3 miljoniem pasažieru pārvietoties pa "RailBaltica", bet neatrod dažus miljonus gadā, lai savlaicīgi veiktu elektrotīklu remontus, kas radītu iespēju droši pārvadāt 19 miljonus pasažieru katru gadu. Pērk jaunus vilcienus par simtiem miljonu eiro, bet ekonomē uz dzelzceļa infrastruktūras uzturēšanu.
Nezinu, ko jūs domājat, bet man personīgi ir diezgan slikti ar airBaltic ziņām. Tāpēc es aicinu Eiropas Savienību iejaukties situācijā ar Latvijas aviokompāniju, jo Latvijas Republikas valdība acīmredzot ir pilnīgi nespējīga pati sakārtot situāciju.