Iesaki rakstu: 
Latvijas valsts spēks nav ministrijās, kabinetos vai likumu mapēs. Latvijas spēks ir cilvēkos, kuri katru dienu strādā, – mediķos, autobusu vadītājos, glābējos, skolotājos un daudzos citos. Tieši viņu darbs uztur valsti dzīvu. Tāpēc jebkurš lēmums, kas skar strādājošo cilvēku atalgojumu, ir jāpieņem ar visaugstāko atbildību.
Priekšlikums samazināt piemaksas par virsstundu darbu rada nopietnus jautājumus. Virstundas nav greznība – daudzās nozarēs tās ir sistēmas izdzīvošanas mehānisms. Slimnīcās, neatliekamajā palīdzībā, transportā un citās sabiedrībai kritiskās jomās darbinieki bieži vien strādā vairāk, nekā paredzēts, lai pakalpojums vispār varētu pastāvēt. Samazināt atlīdzību par šo darbu nozīmē sūtīt signālu, ka valsts šo upuri nenovērtē.
Labs valstvīrs rīkojas citādi. Ja valstij ir ekonomiski izaicinājumi, viņš vispirms meklē risinājumus tur, kur ir izšķērdība, – pārmērīgā birokrātijā, neefektīvās struktūrās un nepārdomātos tēriņos. Tikai pēc tam drīkst skatīties uz strādājošo ienākumiem un arī tad – ar lielu piesardzību un dialogu ar sabiedrību.
Valsts politika nedrīkst būt vērsta pret cilvēku, kurš godīgi strādā. Ja mēs vājinām šo cilvēku, mēs vājinām arī pašu valsti. Gudra politika meklē līdzsvaru, – tā palīdz uzņēmējdarbībai attīstīties, bet vienlaikus saglabā cieņu pret darbu un taisnīgu samaksu par to.
Latvijai vajadzīga politika, kas balstās nevis īstermiņa aprēķinos, bet ilgtermiņa domāšanā. Jo patiesībā valsts ekonomika sākas nevis budžeta tabulās, bet cilvēka darbā un uzticībā savai valstij.
Tāpēc mans princips ir vienkāršs: stipra valsts sākas ar cienītu darbu. Ja mēs spējam to nodrošināt, Latvija būs stipra ne tikai šodien, bet arī pēc desmitiem gadu.
Seko mums 
Šodien nedaudz par globalizāciju un to, ko pazīst kā globālo korporatīvismu. Nevajag iedomāties, ka tas ir kas jauns vai nebijis. Un nebūt ne izteiktāks kā jebkad iepriekš.
Jāņa Citkovska aizstāvībai. Latvijas tieslietu sistēma šobrīd izspēlē lugu, kuras scenārijs šķiet rakstīts pēc labākajām birokrātiskā absurdu teātra tradīcijām. Jāņa Citskovska tiesāšana par bijušā premjera Krišjāņa Kariņa speciālajiem avioreisiem nav tikai juridisks process. Tas ir valstisks simbols, kas definē attiecības ar varu un atbildību.
Šobrīd masu medijos parādās "viena tante teica" līmeņa raksti ar nolūku diskreditēt Lietuvas pieņemtās izmaiņas 2. pensiju līmeņa administrēšanas kārtībā. Nevis faktos balstīti analītiski raksti, bet prasta propaganda. Pasūtītājs ir skaidrs un motīvs arī.
Cienījamais Ratnieka kungs, kā Latvijas Republikas pilsonis un vēlētājs uzskatu par nepieciešamu skaidri iezīmēt prioritātes, kuras, manuprāt, šobrīd tiek aizstātas publiskajā dienaskārtībā.
1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.” No Satversmes preambulas. Latvijas Satversme ir visu mūsu valsts likumu pamats. Nekas nedrīkst būt pretrunā ar to, un politiķiem ir jākalpo tajā paustajam nodomam.
Kamēr ASV flote ir piesaistīta Hormuza šauruma blokādei, kur SM-6 pārtvērējraķešu patēriņš pārsniedz ražošanas jaudu attiecībā 10:1, Krievija izmanto šo situāciju, lai veiktu savu lielāko ekonomisko un militāro reanimāciju pēdējā desmitgadē. Šis konflikts ir radījis "ievainojamības logu" Rietumiem, kurā Latvijai ir jāpieņem radikāli lēmumi, lai nepaliktu vēstures mēslainē.
Es nekad neesmu bijis ne Saskaņas, ne Stabilitātes vēlētājs, var arī nepatikt Rosļikovs kā persona, tam nav nozīmes. Šis teksts arī nav par patikšanu, bet ir vērsts uz to, ko šodien man kā juristam nācās noskatīties. Es to varu nosaukt par acīmredzamu izrēķināšanos ar politisko opozīciju, pat ja tā nepatīk virknei latviešu, tostarp man pašam.
