Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Ja vēlaties mūs atbalstīt Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Auftakt[i]. Pēc 2019. gada 3. aprīļa ziņas par spiedienu uz Rīgas apgabaltiesu[ii], sākotnēji vēlējos atkal aizstāvēt to kā būtisku elementu[iii] Latvijas tiesu sistēmā, kas jau 1997. gadā piedzīvoja spiedienu par atbalstu manis veiktās krimināljustīcijas reformas ietvaros ierosinātajai apcietinājuma tiesiskajai sakārtošanai un tiesu neatkarības nostiprināšanai, kad aizstāvēju[iv] tiesu varu. Taču gan paredzēti notikumi līdz tuvojošamies Pēteriem, gan pārsteigumi, piemēram, ģenerālprokurora nederīguma pierādījumi, ko izliekas neredzam nominālais Augstākās tiesas priekšsēdētājs[v], liek tiesībsargātāju aizstāvību izklāstīt plašāk.

Par procesa dalībnieku aktivitāti satraukto Rīgas apgabaltiesu nomierināšu ar ieteikumu no ilgāk kā piecpadsmit gadu pieredzes tiesneša darbā, kad tiesu ietekmējošus procesa dalībnieku lūgumus izskatu procesa ietvaros, bet citu, prettiesisku ietekmēšanu nepieļauju. Par tiesību interpretāciju var diskutēt, bet apmelotājus atspēkot. Procesuālie dokumenti jāvērtē tiesai, kura vispār pastāv tikai procesa dalībnieku dēļ. Tiesības var nerealizēt tiesas prettiesiskas ietekmēšanas gadījumā, kas ir jānovērš, bet nenovērstās problēmas jārisina kriminālprocesuāliem līdzekļiem. Nav pieļaujama prettiesiska tiesas ietekmēšana ar daudzu tiesībnieku iesaistīšanos noziedzīgos nodarījumos un savu pienākumu nepildīšanu, nepatiesu liecību sniegšanu un nelikumīgu nolēmumu taisīšanu.

Juristu dienas šogad pēc Lieldienām atklāja diskusija par cienīgu nāvi[vi]. Mana pieredze liecina, ka svarīgāk ir ikdienā koncentrēties uz cienīgu, patiesu, sargājošu dzīvi, nesteidzinot nāvi. Sākotnēji, kad bērnībā sāku apzināties darbības virzienus, veidus un jēgu, aizstāvēju tautiešus un tiem palīdzēju, lai gan ne vienmēr rīkojos pareizi no šodienas viedokļa. Citu aizstāvības nolūkā nācās teikt nepatiesību par sevi, piemēram, reiz nometnē kopīgas kokā kāpšanas laikā nokritu un salauzu roku, taču, lai neradītu kolēģiem problēmas ar iespējamu sodīšanu, pateicu, ka esmu nokritis pagalmā. Pakāpeniski manas prioritātes noteica mātes skolas gadu „zelta graudu” daiļdarbi par cienīgu ziedošanos Latvijas labā[vii]. Tā ietekmē, atspēkojot melus un pretojoties svešai varai, tostarp stāstīju sev zināmo patiesību. Pēc tam, kad 1983. gadā par godu 18. novembrim neaizgāju uz skolu, māte ieteica neatkarīgās Latvijas labā tomēr apmeklēt skolu un mācīties, kas bija saprātīgi, tādēļ papildus ziedošanās vēlmei apzināju arī darbības taktiku. Uzzinot par līdzīgu patriotisku darboņu izslēgšanu no komjaunatnes radinieku skolā, uzskatīju to par tobrīd vispiemērotāko ziedošanās un informēšanas veidu, tāpēc 11.klasē pēdējais iestājos komjaunatnē, lai mani izslēgtu. Šī iestāšanās nevienam nekaitēja, es gan nestāstīju visu par saviem nodomiem, taču nemeloju ar atbildi par personālijām un ka iestāšanās iemesls ir vēlēšanās būt starp citiem jauniešiem. Vēlākā izsūtīšana šo informēšanas un pretošanās attīstību nepārtrauca, bet gan tai palīdzēja. No komjaunatnes mani izslēdza, taču pati komjaunatne un padomju vara drīz beidzās.

Pēcāk uzzināju, ka par neatkarību tai laikā informējis arī Gunārs Astra, kura 1983. gadā pret režīmu teiktie vārdi „Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs” tagadējās Rīgas apgabaltiesas telpās ticības „laika beigām” dēļ saistāmi ar kristīgo pasaules uzskatu, ziedošanos un ticību Latvijas „saules mūžam” papildinot arī ar mīlestību pret ienaidniekiem. Kad arī pēc 1991. gada janvāra dzīve turpinājās un daudz izdevās izdarīt, dzīvības pieeja, īpaši negaidot nāvi, izrādījās pilnīgāka, bet atklātība, patiesība, noziegumu novēršana un taisnīgums nāca par labu cietušajiem, kā arī pārkāpējiem un visai sabiedrībai.

Tāpēc, atsaucoties uz Rīgas apgabaltiesas aicinājumu, paskaidrošu būtisko par tiesībsargāšanu, sniedzot konkrētus ieteikumus tiesībsargātāju dzīvības aizstāvībai ar piemēriem, no kuriem pirmo atpazīs kristieši, bet otrās un trešās grupas piemērus zinās arī ignostiķi.

Zwischenspiel

1. Svētajos Rakstos izklāstītais Jēzus sagūstīšanas, tiesāšanas un sodīšanas process

Sabiedrībai saprotama un pieņemama ir tiesību aizsardzība, bet ne kaitējums. Tiesvedības daži aspekti šai ziņā atspoguļoti Jēzus tiesāšanas procesā, kura vērtējums kristietībā gan atbilst arī mūsdienu latviskajai dzīvesziņai (jau pēc sirojumu, cilvēku nolaupīšanas, uz uguns cepināšanas laikiem un bez pieejas „latvietis latvietim latvietis”) – nepareizi ir kaitēt personai tikai par, tostarp, aicināšanu mīlēt, izsalkušo paēdināšanu, slimo dziedināšanu, nelaimē nokļuvušo glābšanu.

Jēzus notiesāšanai, sodīšanai tika izmantota nepatiesa apsūdzība, ka Jēzus aizliedzis maksāt nodokļus, sevi saucis par „jūdu ķēniņu”, kūdot tautu[viii]. Šajā procesā ar apsūdzību un aizstāvību tiesvedībā saistīts ir Jūdas un Pētera rīcības vērtējums. Pēteris fiziski centās Jēzu aizstāvēt pret sagūstīšanu[ix], bet, kad Jēzus to aizliedza darīt, tad vēlāk Pēteris teica, ka nepazīstot un nav bijis kopā ar Jēzu[x]. Savukārt pirms tam Jūda tieši nemeloja – pēc lūguma uzrādīja Jēzu, profesionāli sniedzot pakalpojumu par samaksu.

Ne tikai kristieši pārsvarā negatīvi uztver Jūdas „patiesību”, bet ne Pētera „melošanu”, kur papildus zināmajai atšķirīgajai vēlākajai Jūdas izmisuma un Pētera nožēlas reakcijai svarīgi ir tas, ka Jūda bija kopā ar apustuļiem, neteica visu patiesību par nodomu sodīt, slepeni pretdarbojās un nodeva, lai kaitētu, tātad būtiska noklusēšana ar nolūku kaitēt var deformēt patiesību, kā arī Jūdas „patiesā” rīcība bija apzināti vērsta uz apsūdzību, kaitēšanu, taisnā nokaušanu, kamēr Pēteris „meloja” aizstāvoties, nekaitēja un tehniski nepārkāpa pat astoto[xi] bausli, jo pret nevienu nepatiesi neliecināja. Iespējams, ka Pēteris, kurš tagad kļuvis par vienu no sarga simboliem, ar visiem tobrīd pieejamiem līdzekļiem cerēja pasargāt no vajāšanas sevi, biedrus, varbūt Jēzu (ja Pētera patiesību kaitētāji vēlāk izmantotu pret Jēzu, tad tā ārēji būtu ļoti līdzīga Jūdas patiesībai). Protams, tas netraucēja viltus lieciniekiem Jēzu apmelot.

Arī mūsdienu tiesvedībā tieši iespējamās kaitīgās sekas arī nosaka atšķirīgos pienākumus ‑ ja apsūdzētajam vai pusēm nav pienākuma paust visu patiesību, tad apsūdzētājam ir pierādīšanas pienākums, bet tiesai procesā ir pienākums prasījumu robežās noskaidrot patiesību. Tāpēc tiesa procesā konstatē faktiskos apstākļus, ko pakārto (subsumē) attiecīgajai tiesību normai. Jēzus notiesāšanā notika pretēji: 1) vēlējās sodīt konkrētu personu; 2) atrada sodošu tiesību interpretāciju; 3) izdomāja sodīšanai it kā atbilstošus faktiskos apstākļus; 4) noklusēja attaisnojošos apstākļus; 5) sodīja.

2. Melu, nodevības un spaidu režīms padomju laikā

Minēto seno sodīšanas tieksmi mēs plaši pieredzējām padomju laikos[xii], kad pamatoti neuzticējāmies iestādēm kā kopējā represīvā mehānisma daļai. Pirms 40 gadiem, dzirdot par padomju dzimtenes nodevējiem Latvijā, jautāju – kā viņi varēja nodot savu dzimteni, ja tā nemaz nebija PSRS? Šāds jautājums bijis aktuāls arī procesos pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, kurus taisnīgāk uzskatīt par „belligerentiem” un kuri par tautas sargāšanas darbību tika nodoti, sodīti arī par „dzimtenes nodevību”[xiii], apsūdzot ar nepamatotiem un prettiesiskiem apstākļiem[xiv], ar melošanu, noklusēšanu, ārpustiesas spaidiem, papildus nežēlīgu praksi ar tuvinieku atbildību. Sodu (arī nošaušanu) apzīmēja kā „sociālās aizsardzības līdzekli”, sargāšanu apzināti pārvēršot par sodīšanu[xv].

Jēzus darbība bija „trešais ceļš”[xvi], kas ir atšķirīgs no kalpošanas vai vardarbīgas pretestības ļaunumam. Nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem[xvii] dažādu iemeslu dēļ bija atšķirīgi uzskati par rīcības taktiku: Pētera Supes asums vai saprātīgi Broņislava Slucka argumenti par saudzīgāku attieksmi un saprotama Ludviga Štagara nevardarbība. Taču atšķirības taktikā nemainīja patriotu kopīgo mērķi un likteni – tos sodīja par uzticību patiesībai, tiesību aizstāvēšanu, bet to uzrādītājiem un iznīcinātājiem bija Jūdas un Pētera dilemma - vai nu savtīgi kaitēt, vai arī nesavtīgi sargāt. Nodevēju Jāņa Klimkāna vai Marģera Vītoliņa tēlotais cīņasspars bija maska, lai efektīvāk kaitētu savējiem.

3. Netaisnu kaitēšanas procesu piemēri mūsdienās

Mūsdienu Jūdas un čekistu gara radinieki tiesībsargājošās iestādēs nepilda tiem pienācīgo sargāšanas uzdevumu, jo ir mantojuši kaitējošas sodīšanas praksi, kas krimināltiesībās atbilst nepatiesas liecības sniegšanas, pierādījumu viltošanas, iejaukšanās iztiesāšanā un nelikumīga nolēmuma taisīšanas nodarījuma sastāvam. Tālāk minēti daži fakti konkrētu pārkāpumu pierādīšanai, kur vairāki personas dati ir mainīti un nav rakstīti lietu numuri.

3.1. Moriss normatīvi un praktiski veicina tiesībsargātāju apmācību, tiesu varas prestižu un neatkarību, bez pretenzijām darbojas tiesību aizsardzības jomā. Vai nu starpnieki, vai tieši Gintere, Mita, Freimane, V.Krūmiņa, J.Briede, Ziemele, Laviņš, Piusa, Vīduša, u.c. mēģina Morisu iesaistīt savtīgās shēmās[xviii], no kā tas atsakās. Tad pēc Guļāna radinieka ofšora uzņēmuma „Himstandart” nodokļu (paralēles ar evaņģēliju) parāda darbības neapturēšanas organizē nodevīgu prettiesisku vēršanos pret Morisu[xix]. Par Morisu denunciācijas raksta Gintere un Freimane, pirms tam pēc Jūdas parauga auditorijas priekšā norādot uz Morisu, pēc kura lūguma Freimani un Ginteri procesā nomaina, taču Morisam nepamatoti un prettiesiski neļauj pildīt darba pienākumus, bet Vīduša, Mita, Osmane, Amona, A.Kovaļevska, Neimanis, u.c. kaitējot melo, ka Freimane un Gintere neesot nomainītas, ka Morisam bijusi jāpierāda spēja korumpēties un ka nelikumības esot normālas, savukārt Guļāns, Skultāne un J.Briede melo, ka Moriss nevar prasīt nesamaksāto algu. Morisu pēc Freimanes norādījuma apzog organizēta grupa. Pēc cietušā iesnieguma policija uzsāk kriminālprocesu, taču vēlāk melo, ka kriminālprocess it kā izbeigts, Moriss tajā esot liecinieks un ar lietas materiāliem iepazīties nevar. Ģenerālprokurors Kalnmeiers uz pārsūdzību neatbild, bet pašu Morisu apsūdz kriminālprocesā. Tiesībsargs Jansons gļēvi uzdod reaģēt nodevējai Pīļānei. Tiesu izpildītāja Baltā Morisam pieprasa samaksāt gandrīz EUR 200, nenorādot pamatu. Moriss tiesā pierāda tostarp, ka prasītās summas jau samaksātas, nepamatoti pieprasītas pie lietas nepiederīgām personām divkāršā apmērā, taču prettiesiski notiek piedziņa. Soģes Rīgas rajona tiesā Stivriņa, Rīgas apgabaltiesā I.Grauda, S.Krūmiņa, D.Jansone un ģenerālprokurors Kalnmeiers melo kaitējot, ignorē lietas faktiskos un tiesiskos apstākļus, kā rezultātā Moriss tiek apzagts. Advokāts Liepa laiski muld par tiesiskumu, bet praktiski izvairās no tā „kā velns no krusta”.

3.2. Vaceks izdod pilnvaru Marekam pārstāvībai tiesā. Mareks uzzina, ka šī tiesāšanās Rīgas apgabaltiesā ir par Vaceka izkrāptu dzīvokli un pilnvaru uzsaka. Pēc tam Strelča soda Mareku par neierašanos uz tiesas sēdi un vēlāk neatbrīvo no soda naudas. Ģenerālprokurors Kalnmeiers atsakās iesniegt protestu par Strelčas lēmumu. Gan Strelča, gan Kalnmeiers sodīšanu prettiesiski it kā pamato ar faktu, ka pilnvaras uzteikums nav publicēts, lai gan pēc likuma un loģikas pilnvaras uzteikums nav jāpublicē, un par neierašanos tiesas sēdē var sodīt tikai pilnvarotāju vai amatpersonu.

3.3. Policisti, tostarp Vl.Ivanovs brauc vilcienā un nepērk biļeti par apmēram vienu euro, bet sniedz koruptīvus pakalpojumus. Policists Šiurna u.c. grupā apzog pasažieri Teteri, noslēpj Tetera iesniegumu un pēc tam to noliedz. Tiesa spriedumā nodibina, ka Teteris vilcienā no Lilastes līdz Rīgai un atpakaļ kā ar biļeti var braukt ar rakstisku aktu, ko Teteris citureiz vilcienā uzrāda kontrolierim Kļaviņam, kurš neko nesaka, taču pa kluso izsauc Latvijas Dzelzceļa apsargus, kas Rīgas stacijā no muguras slepeni Teterim uzbrūk, izlauž rokas un uzliek rokudzelžus. Pēc piecām minūtēm atnāk policists Kaža, iesmidzina Teterim sejā kodīgu gāzi, iestumj Teteri restotā kamerā, salauž tā datoru. Pēc 10 minūtēm atnāk policists Timaks, atņem Teterim naudu u.c. mantas. Tad Kaža, Timaks un Vl.Ivanovs protokolē, ka Teteris nepakļāvies neformulētām policijas likumīgām prasībām. Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas soģe D.Bērziņa vienīgi uz šī protokola pamata soda Teteri ar EUR 30, ko pēc pārsūdzības negroza Rīgas apgabaltiesa L.Šteinertes, Lazdiņas un Loginas sastāvā, izrādot necieņu pret tiesu, pārkāpjot tiesības, apsūdzot un atsakoties pārbaudīt videoierakstu. Satversmes tiesa Ziemeles, Laviņa un Kuča sastāvā melo, ka sods neesot pamatots ar protokolu, bet Administratīvā apgabaltiesa Mihailovas, Kanenbergas, Puriņa sastāvā melo, ka lieta nav izskatāma. Ģenerālprokurors Kalnmeiers, policisti Ezis un Ķuzis u.c. nepilda pienākumus noziegumu izmeklēšanā un melo. Kad Teteris iesniedz papildu pierādījumus, tad Stukāns no Rīgas apgabaltiesas nosūta Teterim personisku, prettiesisku vēstuli par to, ka administratīvā pārkāpuma lietā neesot paredzēts pārskatīt tiesas nolēmumu. Brigita Būmeistere 2019.gada maijā atsakās izskatīt videoierakstu, melojot, ka pieteikums esot izskatīts 2018.gada 10.oktobrī, lai gan nekāds nolēmums par to nav pasludināts.

3.4. Augstākā tiesa (J.Briede, Guļāns, Neimanis, Kakste, Skultāne un Vīduša) vēršas pret tiesu varu ar meliem, ka lēmums par tiesnesi esot politisks, pretēji Satversmes tiesas 2006.gada 20.decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 expressis verbisnorādītajam, ka tas ir administratīvs akts, kā izdošanas procesā iestādes (arī tiesnešu kvalifikācijas kolēģija, ģenerālprokurors, Saeima) darbojas kā izpildvara.

3.5. Civillietā par Ārčija diskrimināciju tiesa pretlikumīgi ņem vērā iepriekš tiesas sēdē izslēgtos pierādījumus un neprasa atbildētājam pierādīt nediskriminēšanu. To var izskaidrot ar „tiesas” neprofesionālismu, taču visās instancēs prasītājs lūdz izsaukt un nopratināt lieciniekus, ko t.sk. atzīst apelācijas instances tiesa, norādot, ka prasītāja liecinieki nav jānopratina, jo tie neko nespēs pastāstīt. Tomēr Augstākās tiesas Civillietu departaments (Jonikāns, Torgāns, Vernuša) 2012.gada 17.oktobra spriedumā melo, ka „izsaukt minētās personas par lieciniekiem pats prasītājs nebija lūdzis”.

Furioso

Minētajos piemēros ir savs māksliniecisks skaistums. Nodevību tagad apzīmē ne tikai „Jūdas skūpsts”, bet arī „Freimanes skūpsts”, un organizētas grupas koruptīvu noziegumu kopā par vienu euro, izkonkurējot trīsdesmit sudraba grašus, simbolizē arī Vl.Ivanovs, Kalnmeiers, Timaks, Kaža, Ezis, D.Bērziņa, Ķuzis, Šteinerte, Lazdiņa, Logina, Laviņš, Kučs, Ziemele, Stukāns, Mihailova, Kanenberga, u.c. Taču noziegumu mākslinieciskums nemaina būtību – procesa dalībnieku norādēm uz patiesajiem apstākļiem vajadzēja ietekmēt „tiesu”, kas nenotika, bet nolēmumus motivēja meli, kurus patiesie procesa dalībnieki nevarēja ietekmēt. Netaisni notiesātie un citādi cietušie pārstāv dzīvības elementu, ir palīdzējuši cilvēkiem, apsūdzētājs[xx] to radītās vērtības ir izmantojis, taču, nespējot pakļaut savām interesēm, organizējis nodevību, noklusēšanu, melošanu un sodīšanu, tiecoties pēc pašlabuma, bet soģi un to uzraugi mantkārības, laiskuma vai citu netikumu dēļ veicina iespējas izdarīt noziegumus, nevis personu tiesību aizstāvību. No šiem piemēriem var secināt, ka patiesības neteikšana ir pieļaujama savai un tuvāko aizstāvībai, kas savukārt nav savienojama ar nodevību un noklusēšanu nolūkā nodarīt kaitējumu. Var nejauši kļūdīties, taču tikai profesionāli nekompetents tiesību piemērotājs nolēmumā apzināti melo un nepiemēro tiesības. Patiesības aizstāvji nemelo, norāda visus būtiskos un pamatotos apstākļus, bet spriež taisnīgi, turpretī apsūdzēšanai un sodīšanai patiesība tikai traucē.

Tiesībsargātāju melus var atpazīt kā ļaunuma režīma mantojumu, tomēr Jēzus tiesāšanas procesā, kā arī prāvās pret nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem un šodienas netaisnajos procesos vērojams ne tikai neatkarības aizstāvju un noliedzēju pretnostatījums. Šobrīd mūsu valstī efektīvāk kaitēt palīdz arī Latvijas iestāžu nosaukuma, patriotiskuma un tiesiskuma maska, kad ļaundari savtīgu mērķu sasniegšanai pielāgo cēlus lozungus, pat nelietīgi (piemēram, Jonikāns) valkā Dieva vārdu, taču viņu rīcību nosaka mantkārība un laiskums. Tiesību aizsardzībai nepietiek tikai nosaukt „tauta”, „Saeima”, „Tautas Saeima”, „Satversme”, „tiesa”, „Latvijas Republikas”, „ģenerālprokurors”, „tiesiskums”, u.c., bet vajadzīga pienācīga rīcība. Amats un tēls var būt tikai savtīguma maska. Tātad Ķuzis, Bičkovičs, Laviņš, Ziemele, Kalnmeiers, Vīduša, Jansons, Liepa&Co nav vienkārši politiski neērtas padomju režīma paliekas, bet gan nepilda savus pienākumus, nenovērš un neizmeklē noziegumus, arī Laukrozes vai Bunkus u.c. slepkavības, prettiesisku brīvības atņemšanu un spīdzināšanu[xxi], u.tml. Neatbilstoša un liekulīga nominālo tiesībsargātāju darbība kaitē ne tikai personām, bet arī diskreditē mūsu valsti un citus cildenus jēdzienus. Pirmšķietama skaistuma avots var arī nebūt dievišķs, tas var būt arī izlikšanās, taču apzināta ļaunuma avots noteikti nav dievišķs un tā nosaukums nav būtisks.

Tiesībnieku pārkāpumi ir līdzīgi dažu klēra pārstāvju nodarījumiem, kuri ļaunprātīgi izmanto uzticību, lai vieglāk panāktu savtīgo iegribu īstenošanu, kad darbības mērķi per se ir cēli un pareizi, bet noziegumi paliek nesodīti, jo iesaistītie tos neizmeklē un slēpj. Pie tam dažāda rakstura uzticības pievīlēji, noziegumu veicinātāji un atbalstītāji gan laiskuma, gan mantkārības dēļ ir vienādi nicināmi[xxii].

Maldinoša mimikrija vērojama ne tikai tagad noziedzīgu tiesībsargu, soģu vai klēra rīcībā. Kristiešiem ir saprotama līdzība ar koka pazīšanu no augļiem, nesen filmā „Sarkanais mežs” attēlota vēsturiskos notikumos balstīta izlikšanās par brīvības cīnītājiem kaitēšanas nolūkā, bet pasaules kinematogrāfijā zināms ir viens no filmas „Metropole” iespaidīgākajiem tēliem Maschinenmensch kā robots ar iedvestu iznīcināšanas dziņu, kas profesionāli pielāgojas auditorijai, valdzinoši dejojot valdošajiem un aicinot uz dumpi strādniekus, vedot uz bojāeju, un kādu laiku gūst sekmes tikai tāpēc, ka izgudrotājs Rotvangs tam piešķīris cilvēcīgās Marijas izskatu, bet pašu Mariju neitralizējis. Var diskutēt par šīs filmas māksliniecisko vērtību vai sižeta līniju iespējamo piemērošanu dažādām ideoloģijām, pēc vēlēšanās salīdzināt ar Latviju un minēt, vai Egils Levits ir „nācijas tēvs” Johs, vai tomēr izcilais faustiskais profesionālis Rotvangs; vai Maschinenmensch vienlaikus attēlotā „lielā Bābele”[xxiii] ir amorāla[xxiv] skaista būtne augstā amatā, vai arī „4. maija republika” mimikrē 18. novembra Latviju.

Tomēr skaidrs, ka iznīcību veicinošā „lielā Bābele” ies bojā. Tātad zemiska rīcība, uzticības pievilšana var kādu apmierināt īstermiņā, taču rezultātā kaitēs tikai pašiem tās veicējiem un pieļāvējiem.

Tiesībsargātājs savējos nenodod un neļauj to citiem, arī pret svešajiem nav agresīvs, mantkārīgs, laisks, nezog, nav melīgs apsūdzētājs[xxv], ja rīkojas slepeni vai ar spēku, tad tikai sargājamo, nevis kaitētāju labā. Lai gan Guļāna profesora Moriartija[xxvi] ambīcijas, Bičkoviča statuss čekā, Neimaņa liekulība, Vīdušas un Freimanes necieņa pret valsts himnu[xxvii] vai Kusiņa - pret 18.novembri[xxviii] u.c. vienlaikus ar amatu pieņemšanu Latvijā apliecina to personisko zaudējuma rūgtumu un vēlmi atriebties par režīma maiņu (kā „Metropolē” Rotvangam par Helas zaudēšanu), pielāgošanos spēju jaunajiem apstākļiem, kā arī nepatīkama ir mutējušo zili-balti-viļņoto dvēseļu kūņošanās sarkanbaltsarkanā apsegā, liekulīgi piesaucot tiesiskumu, eiropeiskas vērtības, cilvēktiesības, pat ticību, tomēr pirmkārt izskaužama ir to īstenotā dzīvības noliegšana, nodevība un meli tiešo pienākumu izpildē. Tāpēc pretenzijas pret Kalnmeieru u.tml. neizraisa politiska nepatika, bet gan viņam pierādītie meli un nekompetence.

No attiecīgajām nostājas un seku atšķirībām izriet ieteikumi tiesībsargātāju turpmākai rīcībai, lai panāktu vislabāko rezultātu ‑ nostāties dzīvības sargāšanas, nevis iznīcības pusē. Nav jēgas īpaši meklēt laika zīmes[xxix], jo laika beigas nav zināmas, tāpēc no nodevības, melošanas, zagšanas, nonāvēšanas ir jāsargājas jau tūlīt un pastāvīgi. Manuprāt, Lieldienu vēsts būtība nav koncentrēta Jēzus kā konkrētā laika Deivida Koperfīlda vai Harija Hudini veiktajos brīnumos, ļaušanā piesist krustā un augšāmcelšanās gājienu kombinācijā, bet gan dzīvības patiesībā par uzvaru pār iznīcību. Arī minētā Morisa darbība radījusi normatīvus uzlabojumus tiesu sistēmā, Gunārs Astra u.c. nacionālās pretošanās kustības dalībnieki mainīja valsts iekārtu, taču pirms „laika beigām” patiesības un dzīvības uzvara vēl nav galīga. Pie Kristus otrreizējās atnākšanas nekādu citu variantu vairs nebūs. Tāpēc Rīgas apgabaltiesas, citu tiesībsargu dzīvības aizstāvībai jāiesaka koncentrēties uz sargāšanu kā Pēteri(e)m, nepieļaut kaitīgo iznīcinošo melošanu un nodevību sodīšanas nolūkā, šo ieteikumu īsi formulējot ar minētās filmas „Sarkanais mežs” varoņa apstāvēšanas runu iedvesmojušās Svēto Rakstu nodaļas noslēguma vārdiem: „Atgriezieties, tad jūs dzīvosit.”[xxx]


[i]       Daļu nosaukumi „Auftakt”, „Zwischenspiel” un „Furioso” rakstā izmantoti kā cieņas apliecinājums to ietekmējušai Friča Langa filmai „Metropole” (1927), kā arī vienkārši dažādības dēļ

[ii]      Skat. https://twitter.com/rigastiesa/status/1113383875512819715. Skatīts 06.05.2019.

[iii]     Tostarp A.Būmanis, Aleksejs Lepse, J.Laukroze, tās pašreizējās telpās tiesātais G.Astra simbolizē upurus tiesiskuma interesēs pretstatā citiem tās produktiem

[iv]     Tiesu nedrīkst ietekmēt, Diena, 1997.gada 16.oktobris

[v]      Skat. https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/bickovics-neredz-pamatu-sakt-izvertesanu-par-kalnmeiera-atbilstibu-amatam-14219758

[vi]     Skat. http://www.tiesibsargs.lv/calendar/70. Skatīts 06.05.2019.

[vii]    Kārļa Skalbes eseja par Kalpaku 55.lp., Brigadere A. „Varoņa sirds” 58.lp., Jaunsudrabiņš J. “Kalējs Kalvis” 59.lp., Virza E. “Pulkveža atgriešanās” 61.p. - grām.: Lejgalietis Ed., “Zelta graudi”, A.Jesens Rīgā, 1936

[viii]   Lk 23:2,3

[ix]     Jņ 18:10,11

[x]      Mt 26:69-72; Jņ 18:26, 27; Mk 14:71, 72

[xi]     Svētā Augustīna sadalījumā

[xii]    Tad bieži pat nebija vajadzīga tiesvedība un vara no vēlēšanās sodīt uzreiz pārgāja pie soda/ierobežojumiem.

[xiii]   „Kāda dzimtenes nodevēja, savu dzimteni es nenodevu! A tā jūsu dzimtene,” es saku, “tā man ir sveša.” Kaut kāda Krievija man kaimiņos ir, bet kāpēc lai tā būtu mana dzimtene? Es saku: „Tā bija Latvija, es par Latviju i cīnījos.” (Mihalīna Supe (Kaija). Grām.: Reinsone S., Meža meitas, Dienas Grāmata, Rīga, 2015, 178.-179. lpp.

[xiv]   Piemēram, Lietuvas varoņa Ādolfa Ramanauska-Vanaga lietā tiesiskais vērtējums pamatots ar uz konkrētu lietu neattiecinātiem, nekonkrētiem apstākļiem, kas vairāk atbilst beletristikai nevis tiesas nolēmumam. Pieejams tīmekļa vietnē: https://docs.google.com/document/d/1qS-RLJgF4aU3TUSbrGcw3ZjTU0ln5V_hkFKJI-6Q6VM/edit?ts=5c58252e#heading=h.gjdgxs/. Skatīts 06.05.2019.

[xv]    KPFSR Kriminālkodeksa 58. pantā par kontrrevolucionāriem noziegumiem

[xvi]   Skat. Wink W., Jesus as Trickster Rebel, vietnē: https://thetyee.ca/Citizentoolkit/2004/11/22/JesusTrickster/

[xvii] Kuru vidū arī bija slaveni Pēteri, tostarp Supe un Čevers

[xviii] Piemēram, V.Krūmiņa un J.Briede sarunā ar Morisu pieminēja „labu konjaku par pareizu lietas izskatīšanu” un vēlāk starpnieki to mēģināja realizēt

[xix]   A.Guļāns intervijā 2010. gada 14. janvārī atklāja, ka tas ir: „[..] ne tikai signāls tiesnešiem, bet visiem iedzīvotājiem: [..] es varu noorganizēt, ka pogas tiks nospiestas tā, kā es vēlos, lēmumus mūsu valstī pieņem nevis [..] pēc savas pārliecības un situācijas izvērtējuma, bet tā, kā [..] pasaka to izdarīt. [..] attiecībā pret vienu vai trim personām mēs rīkojamies pēc viena principa, pret citiem citādi.  [..] Viss, kas ierakstīts Satversmē vai likumos, nedarbojas, jo darbojas citi principi. [..]”. Skat. arī https://www.apollo.lv/5544526/gulans-satversme-ierakstitais-nedarbojas-jo-ir-citi-principi. Skatīts 06.05.2019.

[xx]    Zah 3:1

[xxi]   Skat. https://www.diena.lv/raksts/latvija/zinas/tiesibsargs-psihoneirologiskaja-slimnica-aizmirsta-berna-lieta-visticamak-nonaks-ect-14219158 . Skatīts 10.05.2019.

[xxii]  "Nav iespējams, ka apgrēcība nenāk, bet vai tam, caur ko tā nāk! Tādam būtu labāk, ja tam ap kaklu apliktu dzirnakmeni un to nogremdētu jūrā, nekā tas apgrēcinātu vienu no šiem mazajiem!” (Lk.17:1,2)

[xxiii] Atkl 17,18

[xxiv] Skat. arī: https://www.delfi.lv/news/national/politics/ziemele-pazinojumi-par-abortiem-pretruna-ar-likumiem.d?id=6788705. Skatīts 06.05.2019.

[xxv]  Jņ 8:44

[xxvi] Negatīvs tēls britu rakstnieka Artura Konana Doila romānu un īso stāstu ciklā par Šerloku Holmsu

[xxvii]            Skats Latgalē 2007.gada pavasarī, kas citos apstākļos atkārtots Letermana šovā, skat. https://www.youtube.com/watch?v=YSqELQz3FVM&fbclid=IwAR3Ze5E0y93xssOqhErWtX0QhOkbVbb00bSsnV9rVlamNZAPcdrL8YpGTok. Skatīts 07.05.2019.

[xxviii]           Skat. https://www.tvnet.lv/5702656/9-serija-augusta-maciba. Skatīts 07.05.2019.

[xxix] Skat. http://katolis.lv/zinas/backPid/30/category/latvija/article/arhibiskaps-aicina-priesterus-pieverst-uzmanibu-laika-zimem-un-skaidrot-tas-sabiedribai.html?f . Skatīts 10.05.2019.

[xxx]  Ez. 18:32

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...