Valsts pārvalde nu jau sasniegusi mežonīga apmatojuma apmērus. Prasītos epilācija...
Armands Puče, la.lv28.09.2024.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tas, cik ļoti ir izlaidusies valsts pārvalde un tās priekštāvji ar politisko eliti priekšgalā, atrādījās pavisam niecīgā epizodē ar kafijas servēšanu Ministru kabinetā. Šīs iniciatīvas patents piederot jaunajam Valsts kancelejas direktoram, kurš gribējis iepriecināt ministrus jeb, kā saka Rīgas centrālcietumā, vēlējies pierakstīties…
It kā jau stulba lieta – kasīties par sīkumiem, bet atceramies vienu – tieši no sīkumiem veidojas lielā bilde. Premjerei varētu būt mulsums, ka kāds ir pievērsis uzmanību viesmīlim, kas MK sēžu laikā aptekalē lielo galdu. Tajā pašā laikā viņa nemulst, ja jānorāda – kurš par to atbild? Tā ir tā sauktā Krišjāņa Kariņa vārdā nosauktā universitāte, kur faktiski nekad nevar atrast vainīgos vai atbildīgos, bet vienmēr var atrast naudu, ko nesakarīgi tērēt. Jūrnieka mezgls ar iepriekšējo Valsts kancelejas direktoru Citskovski un lidmašīnām pagaidām ir atrisinājies par sliktu bijušajam valsts ierēdnim Nr.1, bet politiķi izskatās kā pēc iesvētībām. Tīri un balti.
Tiesa, kafijas pasniegšanas epopejā ir jauna nianse: no vienas puses Evika tā kā saka, ka par šo atbild jaunais kancelejas vadītājs, bet uzreiz viņa nāk ar tautisko vilnas sedziņu – ziniet, viņš jau tikai gribēja iepriecināt ministrus, ievilkt jaunas vēsmas, parādīt sevi…
Jo līdz šim esot bijis tā, ka ministri nemaz nav varējuši savu darbu paveikt par simt procentiem – esot bijis jāskraida no galda pie kafijas automāta un atpakaļ. Pēc tam uz tualeti un atpakaļ. Jaunais kancelejas vadītājs šo vēlējies mainīt – jo Eiropā arī tā darot… Saka premjere. Un tad viņa vēl tā kā sabozusies piebilst, ka var jau no tā visa atteikties un keramiskās krūzītes ar porcelāna apakštasītēm aizstāt ar papīra glāzēm. Upurēšanās bez rituāla?
Šī epizode ir smieklīga un traģiska reizē. Atstāsim premjeri mierā, jo viņa dara un runā tā, kā liek partija, vai arī – kā ierādījuši vecākie biedri. Aplūkosim kancelejas direktoru Raivi Kronbergu, kurš vasaras vidū nomainīja Jāni Citskovski. Teorētiski Kronbergam taču vajadzēja aizdomāties, ka valsts nav ne viņa, ne “Jaunās vienotības” personiskā kabata. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņa priekšgājējs krita tieši valsts līdzekļu izsaimniekošanas sakarā. Teorētiski – saprast šo visu vajadzētu.
Praksē gan nekas no tā nav, jo Kronbergs ir izliets tajā pašā martena krāsnī, kur visi citi – kas sakās, ka viņi par valsts ekseļa tabulām ir nomodā 24/7/12/365. Nu, padomājiet paši: cik glumam un pielaizīgam ir jābūt, lai savu atnākšanu uz lielo māju atzīmētu ar šādu žestu – noalgojot viesmīli, lai ministriem būtu ērtāk. Kur viņš to iemācījās? Laikā, kad atradās AS “Rīgas siltums” padomē, vai pēdējos gados, kad kā valsts sekretārs ķemmēja matus pie Zemkopības ministrijas spoguļiem?
Pagājušajā nedēļā Valsts kontrole nodeva papīrgrozam kārtējo ziņojumu, kur izrādās – iepriekšējā teikumā minētā ministrija esot bijusi nesaprotami centīga un nesaimnieciska, lai iztērētu miljonus kaut kādām elektrisko automobiļu uzlādes stacijām. Ko mums tajā laikā šajā ministrijā dara Raivis ar zināmo uzvārdu? Jā, nekā pārsteidzoša – viņš ne tikai zina, viņš ir klāt tam gadījumam, par ko Valsts kontrole krata kulaku. Uz šāda fona kaut kāda kafijas pasniegšanas vispār izskatās kā drupačas zvirbuļiem. Lūk, par šo un nevis par papīra glāzītēm vajadzēja būt dusmīgai Evikai Siliņai.
Par šo jaunajam kancelejas direktoram vajadzēja jau piecas reizes atskaitīties publiski, paskaidrot vai arī – meklēt jaunu darba vietu, kas nav saistīta ar valsts pārvaldi. Bet viņš to nedarīs, jo tā nav pieņemts šajā nomenklatūrā. Jo viņš zina, ka viņa nozīmēšanai ir vadošās partijas aizmugure.
Vai atceraties, kas bija viens no pirmajiem publiskajiem vēstījumiem, ar ko jaunais valsts kancelejas barista nonāca uz skatuves? Ierēdņu attālinātais darbs. Viņš teicās, ka tas esot jāizbeidz, ka tam jāpieliek punkts. Kaut ko esat dzirdējuši par šo nodomu rezultātiem vai vismaz – nodomu protokoliem? Pilsētā runā, ka ierēdņu bars – vairāki tūkstoši, kas kovidlaika ierobežojumus ar distancēšanos jau padarījuši par savu laisko ikdienu ar vairākām erogēnām zonām, - esot Kronbergu pasūtījis dažus kabinetus tālāk un pa kreisi. Nezinu.
Kancelejas direktors varētu pastāstīt, kāpēc vienā otrā ministrijā mūsdienīgi iekārtotajās darba vietās pie galdiem joprojām pārstāvēts ir konkurētspējīgs tukšums, lai gan cilvēki uz papīra tur tomēr strādā. Vai Raivis Kronbergs jau šajā sakarā ir aplauzies vai – vēl tikai mācās? Čika kalšanā viņš bez šaubām ir labs, ko uzreiz nodemonstrēja ar kafijas kanniņu, bet – no tā svarīgā amata, kas ir nodots viņa rīcībā, prasa kaut ko vairāk. Nu, vismaz autonomu treniņu ar simulācijas elementiem: ko Kronbergs, piemēram, darītu, ja pie viņa ierastos “airBaltic” priekšnieks Gauss un piedāvātu valdībai no nacionālās aviokompānijas izīrēt tos trīs vai četrus elektriskos limuzīnus, kas tika nopirkti laikā, kad Latvija sūkāja ķepu? Gan jau varētu pamatot, kāpēc šis darījums ir izdevīgs. Gauss varētu. Vai Kronbergs spētu atteikt? Protams, ka ne.
It kā jau nav sarežģīti saprast, kāpēc šāda valstiska tumsonība ir atbalstāma no “Jaunās vienotības” puses. Tas ir elegants veids, kā noturēt savu elektorātu. Ja tos 30+ tūkstošus, kas ar valsts apmaksātiem izpletņiem iet uz darbu, regulē kondicionierus un dzer kafiju – ministrijās, departamentos, dienestos, valdēs un padomēs, aģentūrās, valsts kapitālsabiedrībās utt. utml – pareizina ar viņu radu skaitu, piemet klāt vēl paziņas – jūs dabūsiet 14. Saeimas vēlēšanu rezultātu, kas “Jaunajai vienotībai” iedeva jaudīgos 26 mandātus.
Mēs taču saprotam, ka odu uzlidojums vasaras beigās bija saistīts ar lielās vētras lietavām un silto laiku. Politikā arī visu var izskaidrot. Vadošās partijas pozīcijas ir cementētas ierēdniecībā, tāpēc nekāda birokrātijas mazināšanas nesekos. JēVē pat ir vieglāk norīt savu nesmuko aplokšņu algu krupi un uzreiz sākt mākslīgu kampaņu par ēnu ekonomikas apkarošanu nekā pieķerties klāt publiskā sektora mežonīgajam apmatojumam.
Prasītos liela apjoma epilācija, bet – kurš to sāks? Žiletītes nepalīdzēs, bet lāzers ir dārgs. Un vēl – vadošie arī savai nākamajai paaudzei ir iestāstījuši, ka viņi noteiktā dzīves posmā nekādus smagumus nedrīkst nest, tāpēc cerēt uz jaunajiem pagaidām ir lieki… Varbūt tomēr lāzers?
Seko mums 
Ar ko maza pozitīva inflācija, kuras dēļ visu naudas vienību (eiro, ASV dolārs u.c.) pirktspēja visās pasaules valstīs laika gaitā nemitīgi samazinās, ir labāka gan par nemainīgām cenām, gan arī par deflāciju jeb cenu kritumu? Ja cenu kāpums padara mūs nabadzīgākus, vai cenu kritums mūs padarītu bagātus? Vai patiesība, ka no inflācijas visvairāk cieš bagātie, jo inflācija taču samazina uzkrājumu vērtību un nabadzīgiem nav ko uzkrāt? Kāpēc inflācija Latvijā bija un arī paliks nedaudz lielāka nekā vidēji eirozonā, un kāpēc tas ir pat labi?
Pēteris Birkerts (1881–1956), pazīstamā arhitekta Gunara Birkerta tēvs, bija latviešu folklorists un literatūrzinātnieks, tautas parunu, sakāmvārdu, mīklu un anekdošu vācējs. Viņa apkopotā “Birkerta folkloras krātuve” (BFK) ir otra lielākā pēc Latviešu folkloras krātuves. Atšķirībā no citiem folkloristiem, P. Birkerts šim materiālam mēģināja pieiet ne tikai zinātniski, bet arī filozofiski, piedāvājot savu tautas gudrības filozofiskās struktūras versiju. Viņa mūža nogalē iznāca apjomīgs pētījums Latvju tautas estetika divos sējumos. Pirmajā sējumā viņš aplūko “cilvēka auguma, fiziskā ķermeņa un viņa kustību estetiku”, analizējot fizisko daiļumu un nedaiļumu “tautas prātojumos” jeb parunās.
Ir taču jābūt kādam noslēpumam vai būtiskai atšķirībai, kāpēc igauņi var izdarīt pie mums neiespējamo - samazināt savu politiķu ambīcijas, kā arī biznesmeņu alkatību un uzbūvēt "Rail Baltica" staciju gandrīz divas reizes lētāk, nekā sākotnēji plānots.
Komentārs par žurnālista Bena Latkovska rakstu ""Rail Baltica" stratēģiskā jēga nav tā, kuru par to cenšas uzdot". Kopumā piekrītot autora rakstītajam, gribētu uzdot vienu jautājumu: vai "Rail Baltica" stratēģiskā jēga saglabājas, pazūdot ekonomiskajam lietderīgumam, vai arī ir tāda projekta sadārdzinājuma robeža, līdz ar kuras sasniegšanu pat satiksmes ministram Briškena kungam ir pilnīgi skaidrs, ka projekts ir jāaptur?
Rīgas un tuvējos reģionos bezdarba līmenis pašlaik tuvojas 4%, kas nozīmē, ka bezdarba teju nav. Arvien biežāk dzirdam diskusijas par tautsaimniecības bremzēšanos, ko rada virkne dažādu aspektu, taču viens no tiem – darbinieku trūkums. To gana sāpīgi izjūt arī ražojošie uzņēmumi.
Valsts prezidents tēmu par apvienotā Latvijas sabiedriskā medija (LSM) valdes nesamērīgi lielo atalgojumu no publikas pukstēšanas interneta čalotavās aktualizējis līdz valsts politikas augstākajam līmenim. Tādam, ko nevar ignorēt. Bet… vai piedāvātais risinājums neradīs vēl lielāku sajukumu? Un varbūt laiks uzsākt lielākas reformas valsts kapitālsabiedrību vadītāju atalgojuma sistēmā?
Viens no biežāk apspriestajiem tematiem Ukrainā notiekošā kara kontekstā jau vairāk nekā divarpus gadu garumā ir potenciālās miera sarunas. Informatīvajā telpā regulāri parādās politiķu un amatpersonu aicinājumi sēsties pie sarunu galda, piedāvājot dažādus plānus, kuri kalpotu par pamatu miera sarunām, tostarp no valstīm, kuras nav tieši iesaistītas karadarbībā. Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā ir pat notikuši vairāki sarunu raundi starp Krieviju un Ukrainu ar vairāku starpnieku palīdzību, taču pagaidām tas nav nesis rezultātus, kas būtu tālejošāki par karagūstekņu apmaiņu. Šādā kontekstā ir jāpievērš uzmanība faktoriem, kas ietekmē miera sarunu uzsākšanas iespējamību un to potenciālos rezultātus.
Izgājšnedēļ, skatoties "Rīta panorāmu", uzsita asinis – divi latviešu žurnālisti burbuļo angļu mēlē ar "Air Baltic" šefu Martinu Gausu.
Pieus gadus savas dzīves esmu veltījusi partijai „Progresīvie”. Diemžēl arvien biežāk partijā ir pieņemti lēmumi, kuri ir pretrunā ar manu sirdsapziņu un kurus nevaru attaisnot, tādēļ ar šodienu esmu nolēmusi darbību partijā apturēt cerībā, ka pieļautās kļūdas vēl var labot.
