VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Reformas plāni Zemgalē

Saskaņā ar pašreizējo ATR redakciju Zemgales reģionā nebūs neviena urbāna centra jeb valsts nozīmes pilsētas atšķirībā no Kurzemes, kur ieplānota Liepāja; Vidzemes – Jūrmala; Latgales – Daugavpils un Rēzekne. Dīvaini, jo pašlaik spēkā esošajā Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam sacīts, ka tieši pilsētām jākļūst par katra reģiona un visas valsts attīstības virzītājspēku. Vēl dīvaināk, ka minētā stratēģija tika izstrādāta Valda Dombrovska, pašreizējā premjera partijas biedra un domubiedra vadībā. Vai būtu iespējams, ka Ministru kabinetā ir pazudis šīs stratēģijas teksts un neviens vairs neatminas pirms deviņiem gadiem pielemto un joprojām spēkā esošo?

ATR plāni paredz Jelgavai un Jēkabpilij atņemt valsts nozīmes pilsētu statusu, iekļaujot tās jaunveidojamos novados un attiecīgi piešķirot novadu pilsētu statusu. Līdz ar minētajām divām Zemgalē iecerētas vēl četras pašvaldības, kuru galvgalī atradīsies tādas novadu pilsētas kā Aizkraukle, Bauska, Dobele un Tukums. Atbilstoši normatīvajiem aktiem novada pilsēta ir vidusposms starp valsts nozīmes pilsētām un ciemiem.

Kāpēc Zemgalei vajadzīga valsts nozīmes pilsēta?

Atbilstoši Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumam valsts pilsētas raksturo attīstīta komercdarbība, transporta un komunālā saimniecība, sociālā infrastruktūra; nozīmīgs kultūras iestāžu komplekss; kā arī tajās dzīvo ne mazāk par 25 tūkstošiem pastāvīgo iedzīvotāju. Valsts nozīmes pilsētām ir jāpilda reģionu nozīmes attīstības centru loma, sniedzot apkārtējo novadu iedzīvotājiem pakalpojumus un nodrošinot darbavietas. Atstājot Zemgali sērdienītes lomā bez sava centra, VARAM pēc noklusēšanas piespēlē jau tā uzblīdušajai valsts galvaspilsētai Rīgai kā tuvākajam urbānajam centram.

Valsts vienmērīgai attīstībai nepieciešamas ne vien pašpietiekamas (ekonomiski stabilas) pašvaldības, bet arī reģionāli urbānie centri, kas novērstu turpmāku Latvijas pārvēršanos par pilsētvalsti jeb Rīgas Republiku. Kā tuvākais piemērs jāaplūko Lietuva ar 2,8 miljoniem iedzīvotāju, kur bez Viļņas ir virkne apriņķu pilsētu – reģionālo attīstības centru – ar aptuveni 100 tūkstošiem iedzīvotāju (2018.g. statistikas dati tūkstošos: Kauņa – 312, Klaipēda – 164, Šauļi – 107 un Panevēža – 99), kas ļauj saglabāt daudzmaz vienmērīgu populācijas blīvumu visā valsts teritorijā. Latvijā šāda loma atvēlēta urbānajām valsts nozīmes pilsētām.

Netieši veicinot darbaspēka ikdienas kustību uz Zemgales kaimiņu reģionu – Rīgu, tiek palielināta gan katra indivīda, gan Latvijas kopējā ekoloģiskā pēda jeb kaitējums, t.sk. CO2 izmešu daudzums, apkārtējai videi. Laikam visi būs dzirdējuši, ka Rīgā šie normatīvi jau sen un sistemātiski tiek pārkāpti? Turpretim, sekmējot reģionālo centru izveidi un nostiprināšanos, būtu iespējams mazināt šo nelabvēlīgo ietekmi, kam pievērsta uzmanība arī deklarācijas par Artura Krišjāņa Kariņa vadītā Ministru kabineta iecerēto darbību 64.punktā.

Mani kā zemgalieti uztrauc arī Rīgas pašvaldības vadības aizvadītajos gados ne reizi vien izteiktie domu graudi darba ņēmējus no reģioniem aplikt ar papildu nodokļiem par lielpilsētas infrastruktūras izmantošanu vai nodevām iebraukšanai Latvijas galvaspilsētā. Tā teikt, joki jokiem, bet mēdz būt arī sāpīgi jeb katrā jokā... daļa patiesības.

Galu galā ir tieši urbānajiem attīstības centriem rezervētie Eiropas fondu līdzekļi, kas šajā gadījumā Zemgales reģionam nebūtu pieejami.

Jelgava kā Zemgales reģiona galvaspilsēta

Kopš 1573.gadā Jelgavai, šobrīd devītajai vecākajai Latvijā, tika piešķirtas pilsētas tiesības, tās neviens nav centies apstrīdēt. Vēl vairāk, no 1578. – 1795.gadam Jelgava bija Kurzemes un Zemgales hercogistes galvaspilsēta, bet pēcāk kļuva par Kurzemes guberņas administratīvo centru. Savukārt no 1919.gada 2.līdz 6.janvārim Jelgava kļuva par Latvijas Republikas Pagaidu valdības mājvietu un valsts de facto galvaspilsētu. Tik tālu vēsture!

Mūsdienās Jelgava ar 55’972 pastāvīgajiem iedzīvotājiem ir lielākā pilsēta Zemgalē un ceturtā lielākā valstī. Šeit atrodas lielākais reģionālais izglītības un zinātnes centrs nacionālā mērogā – Latvijas Lauksaimniecības universitāte, – kas nupat iekļuvusi starptautiskā inženierzinātņu un tehnoloģiju reitingā starp 5% pasaules labāko universitāšu. Jelgava ir viens no valstī vadošajiem metālapstrādes centriem. Zemgales sirdī ir koncentrēta arī citu nozaru ražošana. Jelgavas kultūras dzīve ir slavena un atpazīstama ne vien Latvijā, bet visas Baltijas mērogā. Kur vēl uzskatāmāku reģiona galvaspilsētu – Zemgales urbāno centru, kā pretsvaru pāraugušajai Rīgai?

Interesanti, ka ATR plānos valsts nozīmes pilsētas statuss paredzēts par Jelgavu mazākajām – Jūrmalai (no 1946. – 1959.gadam Rīgas pilsētas Jūrmalas rajons) ar 49’325 iedzīvotājiem un Rēzeknei ar 27’820 iedzīvotājiem. Turklāt Jūrmalas kontekstā grūti runāt kā par reģionālu ražošanas centru, tā arī zinātnes meku.

Ko darīt?

Ikvienam plānam un reformai, rūpējoties par tā ilgtspēju, jābūt konsekventam, balstītam saprotamos un caurskatāmos principos. Izstrādājot priekšlikumus par valsts nozīmes pilsētām un administratīvi teritoriālo reformu kopumā, jāievēro vienlīdzības un taisnīguma principi. Tikai tādā gadījumā ir iespējams nodrošināt vispārēju izpratni un atbalstu veicamajam darbam, kura mērķi jāsasniedz ilgtermiņā, nevis tuvāko trīs gadu laikā.

Tas jo īpaši svarīgi ir, raugoties uz šī Saeimas sasaukuma partiju atbalsta reitingiem sabiedrībā. Baidos, ka atsevišķu politisko spēku kadence Latvijas parlamentā ir pirmo un pēdējo reizi.

Nodrošinot ATR konsekvenci un principialitāti, Zemgales reģionam vajadzīga sava valsts nozīmes pilsēta. Vislabāk šim statusam gan vēsturiski, gan sociālekonomiski atbilst Jelgava.

Jelgavas novads ir jāveido, apvienojot pašreizējo Jelgavas novadu ar Ozolnieku novadu. Abos novados ir attīstīta lauksaimnieciskā ražošana un iespēja izveidot vienotu teritoriju ar 32 108 iedzīvotājiem. Turklāt potenciālā novada centrā – Ozolnieku ciemā, ir ne vien attīstīta infrastruktūra un ražošana, bet arī pieaug iedzīvotāju skaits. Ozolniekos atrodas arī augstākā mācību iestāde – Baltijas Starptautiskās akadēmijas filiāle.

Aplūkojot CVK 2017.gada pašvaldību vēlēšanu datus par Ozolnieku ciemu (vēlēšanu iecirknis Nr. 472 „Ozolnieku dome”), redzams, ka šeit ir reģistrēti 2815 vēlētāju. Respektīvi, Ozolnieku ciema iedzīvotāju skaits bez nepilngadīgajiem, nepilsoņiem un trešo valstu pilsoņiem ir turpat trīs tūkstoši. Tas ļauj optimistiski raudzīties uz iespēju Ozolniekiem piešķirt novada pilsētas statusu.

Saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem pilsētas statusu var piešķirt apdzīvotajām vietām, kuras ir kultūras un komercdarbības centri ar attīstītu inženierinfrastruktūru un ielu tīklu un kurās ir ne mazāk par 2000 pastāvīgo iedzīvotāju. Novada pilsētas statusu piešķir un atceļ ar likumu, izvērtējot Ministru kabineta atzinumu un attiecīgā novada domes lēmumu.

Pilsētas statuss būtu izdevīgs arī Ozolnieku ciema iedzīvotājiem. Proti, apdzīvotās vietās ar pilsētas statusu parasti pieaug nekustamā īpašuma vērtība, attiecīgi palielinās iedzīvotāju rīcībā esošā īpašuma vērtība. Turklāt uz izsaukumu pilsētas teritorijā tādiem ātrās reaģēšanas dienestiem kā ātrā palīdzība un ugunsdzēsēji ir jāierodas 15, nevis 25 minūšu laikā. Pilsētas statuss Ozolniekiem varētu palīdzēt arī turpmāk piesaistīt investīcijas arvien jaunu ražošanas uzņēmumu atvēršanai.

Cienījamie valstsvīri, ATR lobisti, atcerieties par politiskā svārsta principu un lieciet tēvzemes intereses pirmajā, bet savas personīgās – pēdējā vietā. VARAM neapbižo(t)* Zemgali.

*Ja kādam ir jautājums par konkrētā vārda izvēli, lai apdomā, kur vēl ir tik centralizēta valsts vara kā sagatavotajos ATR plānos

Novērtē šo rakstu: