Varas vertikāles ("Vienotības”) galvenās balsta konstrukcijas – tiesībsargājošās struktūras un mediji

Skandāls par ģenerālprokurora mēģinājumiem ietekmēt Krišjāņa Kariņa lidojumu lietas virzību jeb, kā to nosauca pats skandāla vaininieks, ģenerālprokurors Juris Stukāns, glupības iezīmē vairākas Latvijas politiskās sistēmas fundamentālas problēmas.

Pirms aplūkosim šīs problēmas atsevišķi, atgādināsim, kāda ir šī skandāla priekšvēsture. 2024. gada martā Ģenerālprokuratūra, balstoties uz Valsts kontroles ziņojumu, kurā tika konstatēta nelikumīga un neekonomiska līdzekļu izmantošana premjerministra lidojumu nodrošināšanai ar privātajiem lidaparātiem, sāka kriminālprocesu par iespējamu līdzekļu izšķērdēšanu. Lieta tālākai izmeklēšanai tika nodota Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB).

Teorētiski Ģenerālprokuratūrai, KNAB un visām citām tiesībsargājošām struktūrām no šī brīža būtu jāveic rūpīga, bezkaislīga, no politiskās varas absolūti neatkarīga izmeklēšana, jāatrod vainīgie, ja tādi ir, un jānodod viņi tiesai. Tā tam visam būtu jānotiek teorētiski uz papīra. Taču mēs dzīvojam uz grēcīgās zemes, un visi esam tikai cilvēki. Tāpēc praksē sākās divu veidu darbības. Viena - grēkāža meklēšana. Otra - centieni atrast veidus, kā minimizēt kriminālprocesa tiesiskās sekas.

Lai gan publiski pieejamie lietas materiāli liecina, ka galvenie privāto lidmašīnu izmantošanas rosinātāji bijuši pats Kariņš un viņa tā brīža biroja vadītājs Jānis Patmalnieks, par galveno grēkāzi tika izraudzīts Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, kurš tika atstādināts no amata. Pats Citskovskis apgalvoja, ka Kariņa birojs spiedis viņu uzņemties atbildību.

Taču viena lieta ir atstādināšana no amata, bet cita - kriminālprocess, tiesa un iespējamais sods. Tiesā “nozīmēt” kādu par grēkāzi nebūtu tik viegli. Tāpēc tiesībsargājošām struktūrām - Ģenerālprokuratūrai un KNAB - bija uzdevums atrast tādus juridiski pieņemamus formulējumus, lai lietu noklusinātu. Labākajā gadījumā kriminālprocesu izbeigtu pavisam, sliktākajā - pārkvalificētu par kaut ko pavisam nenozīmīgu un sīku. Šeit jānorāda, ka nekāda konkrēta uzdevuma, visticamāk, nebija un neviens tādu tieši neuzdeva. Aparātā katrs pats lieliski saprot, kas jādara, lai nodrošinātu sev labvēlīgu karjeras virzību.

Ar kriminālprocesa tiesisko seku minimizāciju tad arī sāka nodarboties mūsu tiesībsargājošās iestādes. Ģenerālprokuratūrā esot notikušas vairākas sanāksmes, kurās spriests, kā procesus ievirzīt politiskajai varai vēlamā gultnē. Šajās sanāksmēs piedalījies arī pats ģenerālprokurors Stukāns, kurš esot “spiedis” veikt izmeklēšanu noteiktā virzienā. Pret šo “spiedienu” iestājusies prokurore Viorika Jirgena, kura arī šā gada februārī nosūtījusi “trauksmes ziņojumu” AT priekšsēdētājām Strupišam.

Strupišs šos “trauksmes ziņojumus”, kuri esot bijuši vairāki, nevarēja neņemt vērā un bija spiests reaģēt. Rezultātā tika ierosināta pārbaude, kuru veikt pilnvarota AT senatore Aija Branta. Līdz pārbaudes beigām, kas varētu ilgt līdz jūnija sākumam, nākamā ģenerālprokurora amata kandidāta izvirzīšanas process ir apturēts.

Tāda ir šīs lietas fabula, bet no valstiskās attīstības aspekta svarīgāk ir no šī skandāla izdarīt pareizos secinājumus.

“Sargsuņiem” jābūt nekaitīgiem

Kā jau tika teikts, dzīvojam mēs uz grēcīgās zemes un cilvēki vien esam. Bet cilvēki visur savā dziļākajā būtībā ir līdzīgi. Vai tā ir ASV, Ķīna, Krievija, Koreja vai Eiropa. Ja vien varai tiek dota vaļa, tā sāk būvēt savu nesatricināmās varas vertikāles konstrukciju. Tā nav tikai Putina, Sji vai Kima iegriba. Tāda ir varas būtība visur. Tikai vienās valstīs tur pie varas esošajiem to izdodas panākt, bet citās valstīs tur esošie institūti, sabiedrības aktivitātes, dažādi demokrātiskie svaru un atsvaru mehānismi cenšas to nepieļaut.

Jāatzīst, Latvijā demokrātiskās tradīcijas ir vāji attīstītas, sabiedrības aktivitātes mazskaitlīgas un nenozīmīgas, esošie institūti dziļi integrēti politiskajā varā. Viens no svarīgākajiem varas vertikāles elementiem ir kontrolētas tiesībsargājošās struktūras - tiesu sistēma, prokuratūra, policija un drošības dienesti.

Varas vertikāles konstrukcijā šo tiesībsargājošo struktūru galvenā funkcija kļūst nevis izmeklēt likuma pārkāpumus un nodrošināt tiesiskumu, bet gan izpatikt augstākajai politiskajai varai un nodrošināt tās komfortu. Praksē tas nozīmē: politiskajai varai svarīgu lietu izmeklēšanu ievirzīt tajā gultnē, kādā “vajag”. Cits ne mazāk svarīgs šīs konstrukcijas elements ir - pašu kontrolēti mediji, bet par tiem citreiz.

“Vienotība” jeb plašākā izpratnē pašreizējā valdošā politiskā nomenklatūra, valdošais varas aparāts pie varas jau ir vairāk nekā 15 gadus un šo varas vertikāli ir pamazām veidojis pēc viena principa - lai visi šie nominālie “sargsuņi” būtu maksimāli paklausīgi, laiski, bezzobaini un pat zināmā mērā piemīlīgi. Katrā ziņā absolūti nekaitīgi.

Vai kāds var nosaukt pēdējos piecos vai pat vairāk gados kādu skaļu lietu, kuru būtu atklājusi mūsu prokuratūra, KNAB, Valsts policija vai citas tiesībsargājošās struktūras? Lietu, kura būtu uzspridzinājusi mūsu sastāvējušos politisko pīļu dīķi?

Tā pati Kariņa lidojumu lieta, var iebilst. Uzreiz atzīmēsim, ka šī lieta tā arī nav kļuvusi krimināla (lielā mērā pateicoties tieši prokuratūras pozīcijai). Kariņam sēdēšana uz apsūdzēto sola un cietuma nāras pagaidām vēl nedraud. Arī pats skandāls ieguva lielo publicitāti tieši tāpēc, ka pats Kariņš vienā brīdī aizspēlējās, ievērojami pārvērtēja savus spēkus un kļuva politiskajai šķirai par traucēkli.

Sabiedrībā (arī pašā “Vienotībā”) jau bija iestājies nogurums no Kariņa dominances Latvijas politikā. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ziņas par viņa lidojumiem ātri vien būtu izčākstējušas un nebūtu pāraugušas vispārējā skandālā, ja būtu izskanējušas pāris gadu agrāk.

Citu skaļu, nopietnu skandālu ar augstām, pie varas esošām (nevis bijušām) Latvijas amatpersonām nav bijis jau gadiem. Vai tas nozīmē, ka visi pie mums kļuvuši neparasti godprātīgi, kristāltīri un sirdsšķīsti? Nebūsim naivi. Vienkārši minētā varas vertikāle jau ir reālajā dzīvē nostiprinājies fakts.

Nedrīkst pieļaut konstrukciju puvi

Šeit obligāti jānorāda, ka augstāk minētais nenozīmē, ka visi, kas atrodas “augstajos plauktos”, iestājas par šādu varas vertikāli, paklausīgām tiesībsargājošām struktūrām, varai piebalsojošiem medijiem utt. Sabiedrības augstākajos slāņos nebūt visi nav Putina vai Trampa tipa varas vertikāles cienītāji. Drīzāk pat otrādi. Vairums no viņiem ir svēti pārliecināti, ka ir lielākie “demokrāti” Latvijā, “cīnās” par demokrātiju, ideju daudzveidību, brīvu politisko konkurenci un tamlīdzīgi. Par visu labo, pret visu slikto.

Teorētiski. Praksē tas viss izskatās drusku citādāk. Domu gājiens apmēram šāds: ja mēs nostāsimies pret “Vienotību”, pret pastāvošo varu, tad kas notiks? Atnāks Šlesers, Rosļikovs vai citi radikāļi. Vai to mums vajag? Nē. Tad labāk piecietīsim “Vienotības” (politiskās nomenklatūras) varas vertikāles nostiprināšanos visās līnijās. Kritizēsim visu veidu opozicionārus (visādus elksniņus, šleserus un langas) un izturēsimies pret viņiem ar visu likuma bardzību. Pret savējiem ar mīkstiem cimdiem.

Viss jau būtu jauki. Problēma tikai tā, ka ilgtermiņā šāda konstrukcija nestrādā. Vienkārši tāpēc, ka tāda konstrukcija lēnām pūst. Līdz vienā brīdī sagrūst. Nepieļaut varas konstrukcijas puvi ir mūsu visu galvenais uzdevums.

Saite: https://nra.lv/neatkariga/komentari/bens-latkovskis/489273-varas-vertikales-vienotibas-galvenas-balsta-konstrukcijas-tiesibsargajosas-strukturas-un-mediji.htm

Novērtē šo rakstu: