Varbūt Jūlijs Krūmiņš savā iepriekšējā eksistencē ir bijis svēts cietējs...
PIETIEK13.12.2016.
Komentāri (25)
Iesaki rakstu: 
Vairāki Pietiek lasītāji ir uzdevuši jautājumu – ko gan uzņēmēja Jūlija Krūmiņa grāmatas prezentācijā pirmdien darīja Lato Lapsa? Vai tiešām nopirkts? Saistībā ar to publicējam Lato Lapsas sarakstīto uzņēmēja raksturojumu, kas atrodams jaunajā grāmatā:
„Klātienē es ar Jūliju Krūmiņu pazīstams esmu tikai dažus gadus, toties neklātienē – sen jo sen, kopš deviņdesmito gadu otrās puses, kad sāku veidot pirmos Latvijas miljonāru sarakstus.
Tolaik un vēl daudzus nākamos gadus šis kungs manā skatījumā iemiesoja visu to sliktāko, kas bija raksturīgs Latvijas bagātāko cilvēku simtniekam. Nekautrīgs savas bagātības ekshibicionists – tas vēl būtu pietiekami maigs un pieklājīgs mana toreizējā vērtējuma īss kopsavilkums.
Taču gāja laiks, trakie deviņdesmitie pagāja, un gadu pēc gada būtiski mainījās arī Latvijas bagātāko cilvēku saraksts un tā figuranti: savu turīgumu lepni un pat aizrautīgi izstādošs miljonārs no normas pamazām kļuva par eksotisku izņēmumu.
„Jaunmodīgais” saraksta figurants, kā likums, sāka apgalvot, ka viņam naudas un mantas esot krietni mazāk, nekā bija aprēķināts kārtējā TOP 100. Turpretī Jūlijs Krūmiņš bija un palika pretējā nometnē – pie tiem nedaudzajiem, kas uzskata, ka viņi ir nenovērtēti, un ir gatavi uz daudz ko, lai pierādītu savu.
Tā nu, ja ir vēlme uz Jūliju Krūmiņu kā sava veida fenomenu raudzīties primitivizēti, viņu varētu nedaudz melanholiski uzskatīt par trako deviņdesmito gadu gandrīz vai pēdējo reliktu, kurš faktiski vienīgais vēl turas pretim laika zobam un nenovēršamajām pārmaiņām.
Viss, protams, nav tik vienkārši, par ko var pārliecināties ikviens praktiski domājošs cilvēks, pats sev uzdodot jautājumu – kāpēc arī pašlaik šis daudzu ieskatā balamute, muldonis, pārspīlētājs joprojām atrodas Latvijas bagātāko cilvēku vidū? Kāpēc viņš nav no tā pazudis reizē ar citiem hepeningu un pašpublicitātes meistariem?
Ja mēs ticam dvēseļu pārdzimšanas teorijai, atbilde varētu būt vienkārša un savā ziņā loģiska – gluži vienkārši Jūlijs Krūmiņš savā iepriekšējā eksistencē ir bijis tāds svēts cietējs, ka šai dzīvē ir nopelnījis iespēju uzvesties, kā nu vien vēlas, un vienlaikus smelt visus dzīves labumus pilnām karotēm un kausiem.
Savukārt, ja meklējam racionālākus argumentus, tad droši vien nekas cits neatliks kā pieņemt, ka cilvēkam, kurš vēlas dzīvē sasniegt izcilus panākumus materiālajā jomā, vienīgā veiksmes formula nav būt tādam pelēcīgam, neizteiksmīgam Dombrovska tipa grāmatvedim.
Līdz ar to man Jūlijs Krūmiņš ir staigājošs apliecinājums, ka pasaulē var gluži labi pastāvēt arī miljonārs – pašpuika, kurš pat ļoti cienījamā vecumā var atļauties būt viņš pats un ne tikai bez kādām bremzēm uzd... visiem tiem un visam tam, kam nu vēlas, bet arī par to atklāti paziņot visiem, kas gatavi klausīties.
Tā, lūk, manuprāt, ir tiešām apskaužama spēja. Pat vairāk: neslēpšu, ka tieši šī Jūlija Krūmiņa publiskā reakcija, kas Latvijas sabiedrības tikumīgākajā un sirdsšķīstākajā daļā – tajā, kas uzd…šanu valstij un tās apkāšanu un čakarēšanu uzskata par diskrētu un kaunīgu nodarbi – tika uztverta ar milzīgu sašutuma vilni, manās acīs viņu ir padarījusi nesalīdzināmi simpātiskāku nekā iepriekš.”
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.