Vārna vārnai aci neknābj, un kāds tam sakars ar reglamentēto profesiju pašregulāciju

Ne tik senā pagātnē Māris Liguts kādā civillietā meloja Bauskas rajona tiesai. Savukārt tiesa ņēma šo melus par baltu patiesību (jācer gan, ka tikai un vienīgi savas nekompetences un nekādu citu iemeslu dēļ). Tā kā Māris Liguts ir reglamentētas profesijas pārstāvis, tapa lūgums Zvērinātu advokātu padomei izvērtēt viņa rīcības ētiskumu.

Lai izslēgtu subjektīvu interpretāciju, Zvērinātu advokātu padomei tika nosūtīti Māra Liguta rakstveida paskaidrojumi tiesai, izraksti no tiesas sēžu audioieraksta, kā arī citi dokumenti, kas norādīja uz acīmredzamām pretrunām starp Māra Liguta apgalvojumiem un dokumentos fiksētiem faktiem. Padome atteicās tos vērtēt.

Fonam īsumā par lietu: Māra Liguta pārstāvētā sabiedrība, SIA Latectus, pārdeva dzīvokļu īpašumus tā saucamajā jaunajā projektā. Pēc dzīvokļu pārdošanas SIA Latectus demontēja dzīvokļiem piederīgo jumta terašu flīžu segumu un tā vietā uzkasēja bitumena segumu, neprasot dzīvokļa īpašnieka atļauju. Pa flīzēm drīkst staigāt, bet bitumena segums tam nav piemērots. Tādējādi jumta terases funkcija praktiski bija likvidēta. SIA Latectus nevienā brīdī nebija brīdinājis pircējus par šādu darījuma eventuālo iznākumu.

Lūk, pāris piemēri, kā par to meloja Māris Liguts un kā dokumentos lasāmais šos melus apgāž.

Aktā par ēkas nodošanu ekspluatācijā esot konstatētas novirzes un pēc īpašuma tālākpārdošanas SIA Latectus/SIA Ductus esot atjaunojis jumta terases to sākotnēji paredzētajā stāvoklī:

Māris Liguts: „Terašu atjaunošana tādā stāvoklī, kādā tas bija paredzēts Dzīvojamās mājas būvprojektā [piezīme: mans izcēlums], nav uzskatāms par pamatu zaudējumu piedziņai no Atbildētāja. Akts par Dzīvojamās mājas pieņemšanu ekspluatācijā [piezīme: mans izcēlums], Atzinums par būvprojektu un arhitekta Ulda Seržāna paskaidrojuma raksts tehniskajam projektam liecina, ka Dzīvojamās mājas jumtam ir jābūt ar kvalitatīvu ruļļu materiālu segumu, nevis ar flīžu segumu [piezīme: mans izcēlums]”

(Māra Liguta 2014. gada 17. janvāra rakstveida paskaidrojuma tiesai 9. lapas 3. rindkopa).

Uz rakstveida pierādījumiem balstīti fakti:

2008. gada 6. jūnijā aktā par 58-dzīvokļu dzīvojamās mājas Tīnūžu šoseja 1, Jaunikšķile, Ikšķiles l.t., Ikšķiles novads, Ogres raj., zemes kadastra numurs 7494 012 0602, pieņemšanu ekspluatācijā 6.1.5.5. punktā norādīts: jumta segums ir bitumena ruļļveida materiāls, flīzes [mans izcēlums]. Savukārt akta 5.3. punktā norādīts: izmaiņas un atkāpes no akceptētā būvprojekta NAV.

Pēc jumta terases flīžu demontāžas un bitumena virskārtas uzkausēšanas un jumta ventilācijas cauruļu uzstādīšanas jumta terase joprojām esot izmantojama ikdienas vajadzībām.

Māri Liguts: „Terase joprojām ir, tā ir izmantojama, protams, ievērojot piesardzības pasākumus[..]”

(Māra Liguta 2017. gada 19. septembra mutvārdu apgalvojumi tiesā [01:26:26]- [01:52:58].

Uz rakstveida pierādījumiem balstīti fakti:

SIA Latectus noslēgtajā būvdarbu līguma Nr. P/BR-20130704-01 9.5.2. punktā skaidri norādīts, ka būvdarbu veicēja garantijas nav spēkā, ja kādam ienāktu prātā no jumta terasēm pāri palikušo jumtu izmantot:

„Ja izpildītajiem būvdarbiem radušies bojājumi dēļ jebkāda veida pārvietošanās pa to, vai dēļ jumtu seguma izmantošanas par novietni, izņemot gadījumus, ja bojājumi radušies jumta apsekošanas vai tīrīšanas rezultātā.”[mans izcēlums].

Pretēji tam, balstoties uz Māra Liguta meliem, tiesa nosprieda, ka jumta terases funkcija nav zudusi un ka tā joprojām ir pilnvērtīgi izmantojama. Jāpiebilst, ka SIA Latectus nobēdzināja iepriekšminēto līgumu līdz pat tiesvedības beigām. No advokāta atlīdzības viedokļa svarīgi bija arī tas, ka Māris Liguts sniedza rakstveida paskaidrojumus tiesai bez derīga advokāta ordera. Advokāts var pārstāvēt klientu uz pilnvara pamata, bet piedzīt atlīdzību par juridisko palīdzību no zaudējušās puses – tikai uz advokāta ordera pamata.

Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētājas vietnieces Gunas Kaminskas (skatīt pielikumā) atbilde pārsteidza ar vispārīgām pļāpām par sacensības principu un nevarēšanu vērtēt tiesas spriedumu, kaut arī nekas tāds netika lūgts. Atbilde būtībā reducējās uz atteikumu vērtēt šīs organizācijas biedra darbības ētiskumu: Mārim Ligutam bija līgums ar klientu, un tas kaut kādu citiem nezināmu un neizpaužamu iemeslu dēļ jāuzskata par melošanas indulģenci.

Lieta netika pārsūdzēta, un tas jātulko kā advokāta rīcības ētiskuma apliecinājums (tas nekas, ka pārsūdzībai vajadzīgie dokumenti tika nobēdzināti), bet nebūšanām ar advokāta orderi ir kaut kāds nekur nedefinēts noilgums. No atbildes var atvasināt arī citus secinājumus: sacensības princips civillietās ir ačgārns sportiskajam – ētiski ir uzvarēt, un nav svarīgi, vai tas tiek panākts ar lielāku vai mazāku dopingu melu veidā, jo uzvarētājus netiesā.

 Šeit nu derētu atgādināt, ka Zvērinātu advokātu padome nav vārnu un kraukļu bars, kurš organizē savu darbību pēc „pecking order” („knābāšanas hierarhijas”) modeļa savu iekšējo vajadzību un interešu apmierināšanai. Galvenā atšķirība starp, piemēram, putnkopju asociāciju un advokātu asociāciju ir ne tikai darbības sfēra, bet tas, ka advokātu asociācijai ir ar likumu uzlikts pienākums gādāt ne tikai par savu biedru, bet arī par visas sabiedrības interesēm.   

Būtisks šī pienākuma elements ir pašregulācija. Tās ir īpašas valsts (sabiedrības) piešķirtas tiesības, kas atstāj likuma prasību izpildījumu paša regulējamā rokās ar domu, ka reglamentētās profesijas un profesionālisma augstākā izpausme ir kalpošana sabiedrības interesēm un ka tās pārstāvji ir pietiekami nobrieduši un šīs privilēģijas cienīgi. Tamdēļ reglamentēto profesiju organizācijām ir dotas tiesības pašām veikt biedru kvalifikāciju, uzturēt biedru reģistru, veidot rīcības un ētikas kodeksus u.tml., bet galvenais – izmantot šos instrumentus praktiskajā darbā, reaģējot uz esošām vai potenciālām problēmām. Tas nozīmē izvērtēt katru gadījumu, kas pamatoti met ēnu uz kāda biedra darbību un neizbēgami skars visas biedru kopas mundiera godu. Ja tas netiek darīts, veidojas pieņēmumu un pārstāstu gaisotne.

Šķiet, ka konkrētajā gadījumā Zvērinātu advokātu padome tieši to cenšas panākt, jo nav vēlējusies vērtēt tās biedra rīcību. Varbūt tāpēc, ka Māris Liguts ir savējais. Studējis tai pašā fakultātē, kā daudzi citi ēdis ārvalstu banku maizi, ko nesmādē arī tagad; strādā it kā cienījamā uzņēmumā, muti nebrūķē un amata brāļus par bandītiem nesauc. Arī muzikāli estētiskā gaume viņam ir šķietami līdzīga vai saprotama – par viņa U2 sajūsmu savējie var izlasīt savējo izdevumā. Šāda biedra ētiskums ir gluži vai apriori jāuzskata par nevainojamu.

Kā gan savējam var kaut ko pārmest? Vai vispār kāds nesavējais var aizsniegties līdz savējo ētiskuma izpratnes līmenim? Un varbūt nemaz nav svarīgi, ka kāds apšauba biedra reputāciju. Varbūt ir tā, ka padome uzskata melošanu par parastu advokāta ikdienu, kas nemaz nepelna īpašu uzmanību. Galu galā par to kā gadījumā ar amata brāļa publisku nopelšanu no advokatūras nevar izslēgt un pusmiljonu lielu atlīdzību par meļa atrašanu arī nevar izsludināt.

Bet aizmirstas ir elementāras patiesības. Koleģialitāte un estētiskā gaume nav gluži tas pats, kas profesionālā ētika. Reputāciju nepieved ar vezumiem. To iegūst pa kripatiņai, bet pakalpojuma saņēmēja acīs to var zaudēt vienā rāvienā un visu uzreiz. Neuztverts darvas piliens sagandē ne tikai indivīda, bet arī reglamentētās indivīdu grupas reputāciju. Tam ir īpaši svarīga nozīme juridiskās palīdzības pakalpojumu tirgū, kur valda informācijas asimetrija.

Tā darbojas divos līmeņos – starp individuālu advokātu un klientu un starp advokatūru un sabiedrību kā „vienkāršo tautu”. Asimetrijas būtība ir vienkārša. Tā kā jurisprudence ir specializēta joma, lielākā daļa klientu nevar kompetenti novērtēt advokāta pakalpojuma kvalitāti ne pirms, ne pēc tā saņemšanas. Praksē vērtējums bieži vien aprobežojas ar prāvas iznākumu: zaudēts vai uzvarēts. Klienti ir spiesti pilnībā uzticēties advokātam. Savukārt klienta pretinieks, kas arī ir šīs sistēmas klients, uzticas, ka klienta advokāts ir cienīgs regulētās profesijas pārstāvis. Taču šāda lietu kārtība paver iespēju oportūnistiskiem advokātiem realizēt merkantilas intereses uz ētiskuma rēķina, tas ir, pavērst profesijai piešķirtās privilēģijas pret savu klientu vai saziņā ar savu klientu – pret klienta pretinieku.

Ja melīga advokāta biedri, kas pašregulācijas ietvaros apveltīti ar savu kolēģu vērtēšanas pilnvarām, nereaģē uz acīmredzamu vai šķietami acīmredzamu neētisku rīcību, rodas šaubas ne tikai par individuālo advokātu, bet arī par visu advokātu cunfti. Jo paralēli rakstītajiem likuma pantiem starp advokātu kopienu un sabiedrību (tāpat kā starp indivīdu un jebkuru citu reglamentēto profesiju vai indivīdu un valsts orgāniem) pastāv nerakstīts sociālais kontrakts, kas ietver divpusējas tiesības un pienākumus, kuru izpilde advokatūrai jārealizē ar efektīvas pašregulācijas palīdzību, lai attaisnoto tai dāvāto uzticību pašai tikt galā ar saviem biedriem.

Un tas nav kaut kāds rakstīts kontrakts šaurā juridiskā nozīmē, kur jāidentificē konkrēts pārkāpuma punkts, soda sankcijas un tiesā pierādāmas cēloņsakarības. Tas drīzāk ir ētiskas dabas kontrakts. Svarīga ir pat neētiskuma šķietamība, jo pie esošās kārtības, kā jau minēts, sabiedrības locekļiem jeb „tautai” nav dots zināt, kā un kādas „desas” taisa advokātu kopiena. Iespējams, ka melīgais advokāts ir tikai šķietami melīgs un visi viņa biedri ir kristāldzidri un sirdsšķīsti ļaudis – nu tādi kā neseno notikumu varoņi Bunkus un Gobzems. Bet varbūt, ka nē. Sabiedrība kā abstraktā „tauta” un nespeciālisti to pavisam droši nevar zināt. Taču „tautu” nevajag vērtēt par zemu. Jebkurš tās loceklis ir spējīgs konstatēt advokāta ētiskuma vērtēšanas vai nevērtēšanas faktu. Piekrist vai nepiekrist vērtējumam, tas jau ir nākamais solis un cits stāsts. Tāpēc vispirmām kārtām ir nepieciešama objektīva savu biedru rīcības izvērtēšana, kas ir arī pašas regulētās profesijas pārstāvju interesēs.

Cita starpā tam ir tīri komerciāls pamats, kuru būtu vērts ņemt vērā, kultivējot veselīgu profesijas pašsaglabāšanās instinktu. Jo nerakstītie sociālie līgumi netiek oficiāli atcelti, soda sankcijas nav tūlītējas un acīmredzamas. Šādi līgumi sabrūk paši no sevis līdz ar uzticības zudumu. Pašregulācijas izmaksas reglamentētās profesijas kopienai gala rezultātā var izrādīties mazākas par uzticības zudumu un potenciālo klientu nevēlēšanos atvērt maku advokātu cunftei.

Protams, ir alternatīvs scenārijs – nocietināt advokatūru kā slēgtu profesiju, kurā pašregulācija aprobežojas ar savu biedru interešu aizstāvību un pastāv tikai deklaratīvā līmenī. Tad ierobežotā vidē, kāds ir Latvijas tirgus, konkurenci juridiskās palīdzības sniegšanā var aizstāt ar sindikātiem līdzīgu attiecību veidošanu starp advokātiem un naudīgiem noteiktas kategorijas klientiem, kuri diktē cenu un spēles noteikumus, ja nepieciešams, spēlē iesaistot pielaidīgus tiesnešus. Ārējās kontroles amatos, lēmējvarā un izpildvarā var iecelt advokātus, kas uz laiku aptur, bet pēc publisko amatu pilnvaru beigām – atjauno advokāta statusu utt. Tas ir, var izveidot tā saucamo advokātu valsti pretstatā citai galējībai – tiesnešu valstij, par kuras it kā esošajām iezīmēm Latvijā mēdz bažīties noteiktas kategorijas advokāti.

Novērtē šo rakstu: