Iesaki rakstu: 
Iedomājieties mājas fasādi, kas apvilkta ar dārgi apgleznotu audumu, kas rāda - kāda tā „nākotnes māja” izskatīsies. Apakšā, gan viss ir satrunējis un nojaucams, bet apsegs ir tik daudzsološs. Tāda apmēram man izskatās Jaunā Vienotība (JV). Man ir īpaši skumji, jo ar dažiem no tās septiņus gadus iepriekš mēs veicām vienu no neatkarīgās Latvijas lielākajiem politiskās kultūras uzlabošanas soļiem.
1. JV ir divkoši - gan cilvēku, gan principu ziņā. Pilnīgi viss, kas kādreiz zvērēts baznīcā, 2001.gadā, ir simtreiz pārdots un uzmests. Zaķis ar savu mašīnu, Āboltiņa ar savu iekļūšanu Saeimā, Zatlera uzmešana īsi pirms parlamenta vēlēšanām pat bez informēšanas (elementārs politiskās kultūras jautājums - ja izlēmi, tad vismaz informē), utml.
2. JV ir nodevēji visās nozīmēs. Protams, ne Āboltiņai izdevās nožņaugt Zatleru, ne Reiram ar ķēdi uz laipas nosist ZRP (kā abi izteicās Vienotības valdes sēdē), bet tā spēja uz pazemojošiem noteikumiem aprīt ZRP brīdī, kad izlēma, ka labāka valdība būtu ar ZZS (pēc Valda Dombrovska atkāpšanās un krokodila asarām)! Un tagad iepriekšējās, ar ķēdi praktiski nosistās ZRP pārstāves ir Jaunās Vienotības sejas. Cilvēki no ZRP, kas ienāca idejiski un praktiski mainīt politisko kultūru 2011.gadā, pārdod amorālu rīcību kā kaut ko „jaunu”.
3. JV ir nespējnieki, jo vienmēr vienkārši „atliek” lēmumus, un nav spējuši pat īstenot neko no savulaik pieteiktām izmaiņām valsts politikā. „Reformas”, piemēram, izglītībā, veselības aprūpē un ekonomikā, kas ir sen pieteiktās citu partiju iniciatīvas, ir vilktas gadu garumā bez izmaiņām un lēmumiem.
4. JV laiks iet. Vislabākais, ko cilvēki, kas kandidē (es nerunāju par to, CIK ILGI viņi vispār ir pie varas un kāda ir padomju pieredze, piemēram, Reiram), varētu darīt, būtu - pacensties darīt citus darbus civilajā dzīvē.
Ja Jums piedāvā vecu zilcgaļu jaunā iepakojumā, kas patiesībā arī ir Jaunā Vienotība, tā, protams, ir Jūsu izvēle to pirkt un ēst, bet nu tad nevainojiet citus - labu apetīti!
* pie partijām nepiederošs anarhists
Pārpublicēts no Facebook
Seko mums 
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.