Vēl interesantāks par grāmatu „Viltvārdis” ir tas, kas notiek pēc grāmatas „Viltvārdis”: vai sanāks „Levitgeita”?

Es esmu izlasījis „Viltvārdi”. Kaut arī nekad nebiju augstās domās par mūsu tagadējo nācijas tēvu, visas tautas prezidentu un valstsgribas nesēju, man vienalga lasot brīžam bija vienkārši nepatīkami un rūgti par mūsu valsts prezidentu izvēles procesu, bet brīžam – nepatīkami un jokaini vienlaikus.

Tāpat kā autoriem man nav skaidras atbildes, kāpēc tik stulbi jāmelo par tādām lietām? Cik patoloģiskam melim jābūt, lai būtībā izdomātu sev jaunu biogrāfiju un noliegtu visu to, kas savu senču biogrāfijā nav labi atbildis „likteņkopības” vajadzībām?

Bet tas nebūtu nekas īpašs. Mūsu politiķiem meli ir parasta lieta, un šajā gadījumā īpašs ir tikai melu, tā sacīt, eksotiskais raksturs. Lai gan, protams, jāatceras, ka šajā gadījumā runa ir tikai par tiem meliem, kas jau ir atklāti un fiksēti tā, ka atmazgāties Levita kungam nebūs iespējams. Noteikti jau ir vēl citi, daudz nopietnāki meli, kas paslēpti zem valsts noslēpuma statusa un pielaidēm, ko tik ļoti, ļoti nevietā publiski pieminēja valstiskais viltvārdis.

Un vienalga – tas nebūtu nekas īpašs. Kādi nu tur Latvijas valstij briesmīgi noslēpumi, par kuriem Levits varētu samelot vai kurus varētu izpaust?

Ja reiz izrādīsies, ka Levitkungu kaut kad agrā jaunībā savervējusi čeka un viņš joprojām ir uz tāda vai citāda āķa, vai varbūt mūsu lielie stratēģiskie partneri pievērsīs uzmanību, ka Latvijas valsts prezidents no tīri psihiatriska viedokļa ir tīri patoloģisks melis, tad lai viņi arī rīkojas. Ne jau pirmā reize – dos attiecīgu komandu mūsu „Satversmes sargiem”, un viss notiks.

Nu, vai arī nenotiks, ja patiesībai atbildīs baumas, ka jau kopš astoņdesmito gadu sākuma viltvārža kungs ir bijis arī ciešās attiecībās ar Centrālo izlūkošanas pārvaldi. Mums, Latvijas iedzīvotājiem, no tā ne silts, ne auksts, - lai lielvaras pašas tiek galā ar saviem dubultaģentiem. Nekas mums no tā nemainīsies, ir vai nav tagadējais prezidents vienas, otras vai abu lielvaru aģents.

Arī tas, cik pamatīgi pašpasludinātais tautas prezidents ar saviem meliem ir diskreditējis un iegrāvis valsts prezidenta un valsts varas reputāciju, ir tīrais nieks pēc visa tā, ko mēs esam pieredzējuši pēdējos trīsdesmit gados. Vēl viena ainiņa neizdevušās valsts koptēlā, lai kā šis termins arī nepatiktu tiem, kas ir atbildīgi par šo neizdošanos, - nekas jau arī vairāk. Tāpat kā apziņa, ka prezidenta krēslā mums ir vēl viens elitārā klubiņa pārstāvis, kas jau bez kautrēšanās sabiedrībai saka – ejiet dēt! Latvieti, pievaldi savu zinātgribu!

Bet ir lieta, kas stratēģiskajiem partneriem būs pilnīgi vienaldzīga, un tas ir tas, ko demonstrē Levita, viņa „komandas” un „sabiedroto” reakcija uz jauno grāmatu. Izlocīšanās, klusēšana, stostīšanās, muļķīga melošana, cerība, ka viss pats kaut kā beigsies, un reālās situācijas nenovērtēšana ir jau ierastas lietas, bet tas, ka valsts augstākā amatpersona, mēģinot glābt savu ādu krīzes situācijā, dod tiešu vai netiešu komandu izmantot atklāti noziedzīgas metodes, - tas gan ir kas jauns. Un šis nav pārspīlējums, tā ir realitāte.

Uzmanīgi informatīvās telpas vērotāji ir pamanījuši - gan diezgan netalantīgi un bailīgi, bet burtiski vienlaikus ar grāmatas iznākšanu, jau dažas dienas pirms tās ir sākusies organizēta kampaņa ar tradicionāli Kremļa sabiedrisko attiecību darboņiem ierastu taktiku – ja mēs neko nevaram izdarīt ar grāmatu (filmu, izrādi, opozīcijas programmu), tad mēs varam mēģināt „sacelt vilni” un mēģināt diskreditēt tās veidotājus, izdevējus, radītājus. Un, jo melnāki un stulbāki būs meli, jo vairāk tiem noticēs noteikta publikas daļa – viss, kā mācīja vecais labais Gebelss.

Faktiski tas ir tas pats rokraksts, ko nesen demonstrēja tā sauktās „meronigeitas” kampaņas anonīmie veidotāji. It kā nozagts informācijas blāķis, ko prokuratūras pārstāvji atklāti sauc par falsificētu, anonīmi izplatīta informācija, anonīmas interneta lapas, feiki sociālo tīklu konti – un tas viss, lai vērstos pret prezidentam atklāti, publiski nepatīkamo ģenerālprokuroru.

Faktiski to pašu mēs tagad redzam attiecībā pret jauno grāmatu. Ir acīmredzams, ka labākajās Kremļa tradīcijās tiek liktas lietā nozagti vai, drīzāk, falsificēti dokumenti, kam, visticamākais, noteikti sekos arī banku dokumenti, dokumenti no VID, fotoattēli, videoieraksti, un tam visam būs viens un tikai viens mērķis – tā kā grāmatā minētos faktus apgāzt nav iespējams, tad pamēģināt diskreditēt tās autorus un izdevējus pēc principa – jo sliktāk un stulbāk, jo labāk.

Ļoti iespējams, ka tāpat kā Krievijā arī Latvijā tiek un tiks likti lietā ne tikai falsificēti, bet pa vidam arī pilnīgi īsti fotoattēli, dokumenti, vēl kaut kas. Atkārtošos – tas pats „meronigeitas” organizētāju un pasūtītāju rokraksts.

Tas viss, patīk mums tas vai ne, faktiski nozīmē tikai un vienīgi to, ka Latvijas valsts galva pats personiski ir devis komandu vai vismaz neformālu piekrišanu nozieguma izdarīšanai, - kāda starpība, datu zādzībai, personu nelikumīgai izsekošanai vai informācijas falsificēšanai. Pierādāms tas, protams, nav... lai gan – nedaudz, nedaudz pagaidiet!

Divdesmitā gadsimta vēsture jau ir pieredzējusi vienu šādu gadījumu, - arī prezidenta Niksona svītai ienāca prātā „palīdzēt” savam bosam ar nelikumīgām, noziedzīgām metodēm. Rezultāts bija Votergeita un Niksona šķiršanās no sava amata.

Vai no „Viltvārža” un prezidenta „kompaškas” histēriskās reakcijas pavisam nejauši varētu sanākt Levitgeita? Protams, ne Latvijas mediji, ne izmeklēšanas iestādes ne uz ko tādu nav spējīgi.

Bet vēl jau paliek pieminētie stratēģiskie partneri, kuru zemē kā reiz savulaik notika Votergeita. Ja viņu visuresošās ausis būs izrādījušās pietiekami dzirdīgas un ja viņiem būs radušies jautājumi par Levitkunga līdz šim slēptajiem faktiem, ko tagad atklājis „Viltvārdis”, visādi var gadīties. Tad var sanākt, ka Lapsam un Co. piesolīto grāmatas otro daļu nāksies rakstīt jau par eksprezidentu Levitu.

Vārdu sakot, ka tik nesanāk tā, ka daudz lielāku problēmu „nācijas tēvam” nesagādā nevis pats „Viltvārdis”, bet paša histēriskā reakcija uz to un svītas gatavība pārkāpt likumu, lai tikai izpalīdzētu „visas tautas prezidentam” brīdī, kad pēcpuse sāk svilt.

Novērtē šo rakstu: